Laura un Avanterras noslēpums

30. nodaļa BURVJU VĀRTI

Kad Laura sasniedza Drūdezera krastu, debesis austrumos blāzmoja jau šausminoši gaišas. Pāri saliņai klājās dūmakas cepure. Tā staroja, it kā tās iekšpusē spīdētu gaisma. Pie laivu piestātnes Laura apturēja sirmi. Viņa jau gribēja nolēkt no segliem, kad ieraudzīja airu laiviņas. Tās līdz pusei bija pilnas ar ūdeni, un to dibenā bija manāmi lieli caurumi. Tās acīmredzot bija sabojātas ar nolūku, lai Laurai liegtu iespēju pārcelties pāri.

Laura vienlaikus bija pārbijusies un neziņā. Un ko tagad darīt? Kā man tikt līdz salai?

Viesulis nemierīgi nokārpījās ar pakavu un skaļi iezviedzās. Tad sirmis apgriezās un aizrikšoja labu gabaliņu tālāk no krasta, tad no jauna pagriezās un apstājās. Viņš pacēla galvu un iezviedzās vēlreiz. Un piepeši Laura saprata, ko zirdziņš viņai grasījās teikt — Viesulis gribēja viņu pārnest uz saliņu pats uz savas muguras!

Bet — tas taču nav iespējams, viņai iešāvās galvā. Līdz turienei ir gandrīz divsimt metru, neviens zirgs nevar tik tālu aizlēkt!

Negaidīti uzviļņoja atmiņas par tēvu. Laura redzēja viņu savā priekšā gandrīz ar miesu un asinīm, kā viņš toreiz bija stāvējis pie meitas gultas dzimšanas dienas naktī. Viņas galvā atbalsojās tēva pārliecinošie vārdi: “Veiksme ir atkarīga tikai no tevis pašas — no tavas drosmes, tavas gribas un no ticības pašai sev!”

Pēkšņi viņa zināja, ko bija darījusi greizi. Viņa bija piemirsusi, ka pasaulē aiz lietu ārējā veidola valdīja gluži citi likumi nekā pasaulē, kādu to pazina cilvēki. Aizmirsusi, ka bija dzimusi trīspa-

dsmitnieka zīmē un tādēļ viņai bija spējas, kas nebija mērojamas ar cilvēku mērauklu. Taču vispirms jau viņa bija aizmirsusi ticēt Gaismas spēkam.

Lauru pārņēma jauna paļāvība. Viņa sasparojās, un dziļi ieelpo j a un izelpoja. Tad viņa atlaida Viesuļa pavadu un paklakšķi-nāja ar mēli. Ērzelis metās uz priekšu. Viņš auļoja uz ezera pusi, ar katru stiepienu paātrinādams tempu. Pakavu dipoņa dunēja Laurai ausīs, vējš raustīja matus, šalkdams arvien skaļāk. Jau pēc īsa brīža ērzeļa ātrums bija tik liels, ka ap Lauru viss izplūda.

īsi pirms ezermalas Laura aizvēra acis. Viņa juta, kā Viesulis spēcīgā lēcienā atgrūdās no zemes, — un šajā brīdī viņa ieraudzīja gaismu. Lauru pārņēma vētraina šalkoņa, un ap viņu valdīja tikai virpuļojošs spožums. Viss staroja gaismā, un viņa jutās ar to vienota. Viss smagums bija izplēnējis, līdzi paņemot arī jelkādus priekšstatus par laiku un telpu. Viņa bez ķermeņa sajūtas peldēja bezgalīgā gaismas izplatījumā.

Pēc kāda laiciņa, ko viņa nebūtu varējusi izmērīt, Laura sajuta grūdienu, un zināja, ka Viesulis atrodas saliņā. Viņa atvēra acis: nudien, zirgs stāvēja izcirtumā krasta tuvumā, ko klāja biezi krūmi. Sirmis bija sveiks un vesels, pat nebūdams necik aizelsies pēc sava fantastiskā lēciena.

Laura pavērās apkārt un ieraudzīja stigu, kas bija izveidojusies brikšņos. Dzeloņainie zari bija paliekušies sāņus, un uz salas vidieni veda šaura taisna taciņa. Tur, pašā centrā rēgojās starojošs gaismas stabs, kas likās sniedzamies līdz bezgalībai. Gaismas vidū stāvēja bruņinieks baltā tērpā. Šķita, ka viņš gaida Lauru, jo pamāja viņai un deva zīmi pasteigties.

Laura izlēca no segliem un ar kausu rokā metās uz gaismas staba pusi. Tomēr, kolīdz viņas kājas pieskārās zemei, pie horizonta uzlēca saule. Ziemas saulgriežu nakts bija galā. Līdz ar pirmo saules staru gaismas kolonna nobalēja, gaiši mirdzošās dūmakas cepure virs salas izgaisa, krūmāju zari atliecās vecajās vietās, taka izzuda un brikšņi tapa tikpat necaurredzami kā līdz šim.

Laura sastinga. Viņas acis pildīja asaras, kas pilēja uz Ap skaidrības kausa, un rad viņa izjuta vairs rikai kaunu.

Viņa bija atnākusi par vēlu.

Viņa bija cietusi neveiksmi, un viss bija beidzies!

Paravains izmisis atkāpās atpakaļ, kad burvju vārti izgaisa viņa acu priekšā. Tie vēlreiz gaiši uzplaiksnīja, it kā ar pēdējo izmisīgo mēģinājumu vēl gribētu pārspēt viltībā pašu likteni, bet tad pēkšņi pazuda.

Paravains sastinga. Bruņiniekam šķita, ka no viņa aizplūdusi visa dzīvība. Viņš sajuta vairs tikai nogurumu.

Svina smagu, nāvējošu nogurumu.

Viņš neiedomājami lēnām pagriezās apkārt un gausiem soļiem devās atpakaļ pie baltajiem bruņiniekiem, kas viņu gaidīja ielejas malā.

Neizteiksmīgām sejām viņi vēroja savu vadoni. Neviens nebilda ne vārda, taču bruņinieks zināja, kas viņus satrauc.

Paravains saprata, ka būtu vietā pateikt kādu mierinājuma vārdu, bet kā gan mierināt vīrus, ja mierinājuma nebija? Bija noticis prātam neaptveramais: Avanterru gaidīja iznīcība.

Paravainam vēl izdevās ielēkt seglos un mēmi dot zīmi, ka jādodas ceļā. Viņš iecirta sirmim sānos piešus un pagrieza to uz Blāzmoraldas pusi. Sagaidot galu, viņš gribēja atrasties pie Eliziona un Morvenas.

Baltie bruņinieki sekoja viņam. Un savas lielajās bēdās vīri neievēroja, ka viņu vidū nav Alarika.

Laura vēl joprojām stāvēja kā paralizēta. Viņa raudzījās uz kausu savās rokās un nespēja aptvert, ka bija atnākusi par vēlu. Tas nevar būt, viņa nodomāja. Nevar būt, ka viss beidzies.

Taču burvju vārti bija aizdarījušies, un Apskaidrības kausam uz ilgāku laiku bija slēgts ceļš uz Avanterru. Kā lai dzīvības ūdens spētu īstenot savu dziedinošo spēku?

Laura pacēla acis pret sauli, kas lēnām pacēlās virs apvāršņa. Tomēr dīvaini — kaut gan pie debesīm nebija ne mākonīša, tās gaisma bija bāla un vāja, it kā vispirms stariem vajadzētu izspiesties cauri neredzamam plīvuram, iekams tie sasniedza zemi. Vai mūžīgā nebūtība, kas iznīdē visu dzīvo, jau bija guvusi virsroku? Vai Gaismas glabātāju jau bija pieveicis ievainojuma nāvējošais spēks, un arī profesoram Austrumam nāksies aiziet viņsaulē?

Lauru māca kārdinājums pēc vilšanās sabrukt zemē un vienkārši nogaidīt, kas notiks tālāk, kad piepeši viņā gluži kā komēta tumšā naktī uzplaiksnīja kāda doma.

Protams — tā arī jānotiek! Man vienkārši jāpamēģina!

Viņa metās sirmim seglos un drudžaini iečukstēja viņam ausī: — Uz priekšu, Viesuli! Skrien, cik ātri vari!

Ērzelis pacēla galvu, ieplēta nāsis, satraukti iezviedzās un metās tik nevaldāmos auļos, ka viņa pakavi uzsvieda gaisā zemes pikas un akmeņu krusu.

Grāla pils guļamkambarī klusi sprakšķēja sveces. Elizions nekustēdamies gulēja savā guļvietā. No viņa sejas bija izzudis pēdējais sārtums.

Morvena sēdēja uz soliņa pie Eliziona gultas un turēja viņa roku. Pulss bija vājš, un, kaut arī vecā vīra krūtis vēl ritmiski cilājās, dziedniece zināja, ka Gaismas glabātājs drīz vien aizies Mūžīgajā Tumsā.

Aiz kambara lielajiem logiem bija savilkusies Melnā Migla. Tā bija tik bieza, ka Morvenas acis to vairs nespēja caurskatīt. Turklāt naktij jau sen vajadzēja būt pagājušai un noteikti bija sākusies diena. Taču Blāzmoralda bija iegrimusi dziļā tumsā.

Blāzmoralda bija zudusi. Ledains aukstums vilka pa logu spraugām un pārklāja sienas ar vizuļojošu sarmu.

Morvena nejuta aukstumu, kas bija pastiepis roku pēc viņas dzīvības. Viņas domas kavējās pie mirstošā slimnieka un pēdējās cerības, kas viņai bija atlikusi: viņa cerēja, ka Paravains atgriežoties atvedīs līdzi Apskaidrības kausu.

No troņa zāles atskanēja soļi. Tie tuvojās, un Morvenas pulss paātrinājās. Viņa piecēlās no soliņa un saspringti raudzījās uz durvju pusi.

Beidzot bruņinieks Paravains ienāca istabā. Morvenas skatiens meklēja kausu, taču bruņinieka rokas bija tukšas. Sveiciena vietā viņš tikai mēmi papurināja galvu, pacēla tukšās rokas un ļāva tām bezspēkā noslīgt lejup.

Dziedniece juta, ka viņu pamet pēdējie spēki. Viņa sabruka uz soliņa un aizklāja ar rokām seju. Drebuļu pārņemta, viņa sāka skaļi šņukstēt — Morvena apraudāja laiku galu.

Aureliāns Austrums nāves bāls gulēja gultā. Viņš klusi gārdza. Mērija Morgana pārliecās pār viņu, ar linu drāniņu samitrinādama sausās lūpas un noslaucīdama sviedrus no pieres. Taču mirējs, liekas, to vairs nejuta.

Persijs Valjants stāvēja pie gultas kājgaļa un, domās iegrimis, nekustīgi raudzījās uz priekšu. Pa logu, kas atradās aiz viņa, iespiedās bālā rīta gaisma, iekrāsodama istabu pelēcīgā krēslā. Skolotājs izskatījās pārguris un negulējis. Cīniņš ar tumsas piekritējiem bija atstājis pēdas. Uz pieres bija plāksteris, un kreisais vaigs bija nobrāzts. Viņš viegli sarāvās, kad mis Mērija viņu uzrunāja: — Nez vai viņai izdevās?

— Kas gan to varretu zināt, Mērij? Mūs vēl mierrina cerribā, taču, vai tā piepildīsies, liktenis jau ir izlēmis.

Mērija Morgana novērsās un sāka satraukti staigāt pa

guļamistabu, Persijs palika stāvam gultas kājgalī. Neviens neteica ne vārda, jo nekas vairs nebija piebilstams. Varēja saklausīt tikai klusos profesora gārdzienus un paklāja slāpētos mis Mērijas soļus.

Te mājas priekšā atskanēja pakavu dipoņa un nespodrā rīta klusumu pāršķēla zirga zviedziens.

Mērija apcirtās apkārt un paskatījās Persijā. — Tai jābūt viņai! — viņa bez elpas iesaucās, vaigiem piesarkstot. Viņa nepacietīgi metās pie durvīm un tās atvēra.

Ieraudzījusi kausu Lauras rokā, viņa nobāla. Mis Mērija sagrīļojās un vēl paguva pieķerties durvju stenderei, citādi būtu nokritusi zemē.

Arī Persija sejā izdzisa dzīvīgums. — Ak vai, tās irr beigas, — viņš tik tikko dzirdami nomurmināja.

Laura viņiem abiem nepievērsa uzmanību. Viņa stingriem soļiem steidzās pie profesora gultas. Kausu saudzīgi nolikusi uz naktsskapīša, viņa pārliecās pār mirēju un nočukstēja: — Vai viņš vēl ir dzīvs?

— Jā — pagaidām, — mis Mērija atteica aizlūzušā balsī, rad apjukusi saskatījās ar Persiju un tuvojās Laurai. — Kas tev padomā, Laura?

— Gaismas glabātāja un profesora Austruma likteņi taču ir nesaraujami saistīti viens ar otru, vai ne?

Abi sargātāji vēlreiz mulsi saskatījās. — Ko tu arr to vēlies sacīt? — Persijs pārsteigts jautāja.

— Gluži vienkārši — ja jau starp viņiem pastāv tik stipra saikne, tad tai jādarbojas arī atgriezeniski. Ja profesors Austrums ir sasirdzis tikai tādēļ, ka Gaismas glabātāju ievainojis zobens Mēr-deklis, tad jānotiek arī otrādi — Gaismas glabātājam jāizveseļojas, ja mums izdotos izdziedēt profesoru Austrumu.

Mis Mērijas seja pārklājās ar sārtiem plankumiem. — Šī doma man liekas ne tikai absurda, bet pat nedzirdēti pārdroša! — viņa sašutušā balsī atteica.

Persijs savilka pieri grumbās, neziņā paraudzījās uz priekšu un tikai bezpalīdzīgi paraustīja plecus. — Es nezinu, bet varrbūt irr verrts vienkarršī pamēģināt?

Laura noņēma kausam vāku un iegremdēja dzīvības ūdenī tīra linaudekla stūrīti. Tad noliecās pār sirdzēju, pielika audumu viņam pie mutes un samitrināja lūpas ar dažiem pilieniem nenovērtējamā eliksīra.

Mis Mērija Morgana un Persijs Valjants pienāca cieši klāt. Saspringtām sejām viņi Laurai pār plecu vēroja profesoru.

Taču nekas nenotika. Sekundes mokoši lēni iekrita mūžīgajā laika plūsmā. Aureliāns Austrums vēl joprojām gulēja bāls un nekustīgs. Viņa apziņa jau pirms krietna laika bija atvadījusies no pasaules, un nu tā vien šķita, ka viņa elpa kļūst vājāka. Viņš pat vairs negārdza.

Laura raudzījās profesorā, baisu nojautu mākta. Viņas skatienā bija lasāms smeldzīgs lūgums. Taču tas neko nelīdzēja — slimnieka stāvoklis neuzlabojās. Nācās vien atzīt, ka cerība bija viņu pievīlusi. Viņa vienkārši bija maldījusies.

Lauras sirds gandrīz apstājās. Ceļgali sāka grīļoties. Spēki zuda. Viņa noslīga uz gultas malas un lielām, skumīgām acīm pavērās mis Mērijā un Persijā. Abi mēmi atbildēja Laura skatienam.

— Piedodiet man, — meitene čukstēja. — Lūdzu, piedodiet.

Laura nodūra acis un, kauna mākta, raudzījās grīdā. Viņa norija siekalas, taču asaras ilgāk vairs nebija atturamas. Tās lēnām ritēja viņai pār vaigiem.

Mis Mērija un Persijs Valjants klusēja. Abi aizkustināti raudzījās Laurā, kas šņukstēdama bija sabrukusi uz gultas malas.

Piepeši Laura aiz muguras izdzirda troksni — klusas žāvas. Viņa pārsteigta piecēlās un pagriezās pret profesoru.

Tai pašā mirklī Aureliāns Austrums atvēra acis. Viņš nožāvājās, izstaipījās un izberzēja acis pēc miega. Tad laipni uzsmaidīja Laurai.

— Laura! — viņš iesaucās. — Sveika, Laura Leandere!

Tad profesors sveicināja abus sargātājus, kas neizmērojamā izbrīnā piemirsa atņemt viņa sveicienu.

Gaismas glabātājs atvēra acis un ieskatījās Morvenas un Paravaina pārsteigtajās sejās. Jaunais bruņinieks atlēca soli atpakaļ, pārsteigts par pavēlnieka pēkšņo pamošanos.

— Tad viņa... viņai patiešām izdevās? — viņš neticīgi stomījās.

Elizions viņu nomērīja ar stingru skatienu. — Tātad tu par to šaubījies?

Bruņinieks klusēja, viņa kauna pārņemtā seja bija gana izteiksmīga atbilde. Gaismas glabātājs paraudzījās uz dziednieci, kas ar atvieglotu smaidu atbildēja viņa pētošajam skatienam. Viņas domas Elizionam pat nevajadzēja nolasīt — viņš ari tāpat zināja, ka viņa ne mirkli nav svārstījusies savā ticībā gaismai.

— Protams, ka viņai izdevās, — viņš teica, vērsdamies pie Paravaina. — Jo viņa ticēja! Gaismas spēkam un pati sev!

Tagad guļamkambarī iespīdēja spoža saulīte, aizdzīdama nomācošo tumsu. Elizions bez pūlēm piecēlās sēdus, it kā Mērdekļa inde viņu nekad nebūtu skārusi. Nāves bālums bija pazudis, un acīs atkal staroja spēks un dzīvesprieks. Gaismas glabātājs nometa segu un piecēlās no guļvietas.

Baltais bruņinieks grasījās viņu atbalstīt, taču Elizions viņu atturēja. Viņš saviem spēkiem piegāja pie loga. Gaita bija stalta un droša. Nekas neliecināja, ka viņu gandrīz jau bija aprijusi Mūžīgā Tumsa, iekams Dzīvības ūdens brīnumainā kārtā atkal bija atsaucis atpakaļ gaismā.

Elizions atvēra logu. Smaržīgs svaigs gaiss ieplūda kambari, aizgaiņādams sastāvējušos nāves dvaku. Vecais vīrs pacēla galvu pret ziemas sauli, aizvēra acis un ievilka spirgto gaisu, kas viņam kāpa pretim no Čukstošās zāles līdzenuma. Gana atelpojies, viņš nolaida skatienu lejup un ļāva tam klīst pāri Blāzmoraldas mūriem un pa Grāla pils apkārtni.

Kalderānas plakankalne staroja zeltainā mirdzumā. Melnā migla bija atkāpusies līdz pat pamalei un pamazām izzuda.

Elizions nopūtās. Tas bija izdarīts! Gaisma bija atvairījusi tum

sas uzbrukumu. Dzīvība vēlreiz bija izrādījusies stiprāka par Mūžīgo Nebūtību.

Viņš pagriezās un pavērās Morvenā un Paravainā ar nopietnu seju, kurā bija jaušamas tā mūža pēdas, kas bija gandrīz tikpat ilgs kā senākajai no senajām planētām.

— Jūs zināt, ko pie mums stāsta no laiku pirmsākumiem, — viņš teica. — Kamēr vien ir kāds, kas tic labajam un ir gatavs par to cīnīties, ļaunumam nav lemts gūt galīgo uzvaru. Kamēr vien spīd gaisma, tumsa nespēs triumfēt. Un tomēr tumsa atkal un atkal turpinās uzbrukt, un mums dienu no dienas būs jābūt modriem.

Morvena un bruņinieks Paravains nostājās līdzās savam pavēlniekam un yisi kopā viņi vēroja gaišo dienu, jaunas dzīvības sākumu uz Avanterras. Viņu skatieni aizklīda līdz pat horizontam. Trūdu purvam austrumos, Pūķu kalniem dienvidos un Čukstu-mežam rietumos. Un, kaut arī jau bija agrs rīts, pie debesīm joprojām bija vērojams viens no Avanterras abiem mēnešiem.

Cilvēkzvaigzne. Tās bojāejas laiks vēl nebija pienācis.

Rāvenšteinas pils dzirkstīja gaismā. Rīts bija dzidrs un skaidrs, taču no austrumiem šurp virzījās biezi mākoņi. Ap lielo torni pūta spēcīgs vējš, raustīdams to cilvēku matus un apģērbu, kuri, par spīti ziemas aukstumam, bija sapulcējušies skatu laukumiņā.

Profesors Aureliāns Austrums sārtiem vaigiem stāvēja starp Mēriju Morganu un Persiju Valjantu. Laura, Lūkass un Kaja bija nostājušies pretī skolotājiem. Līdz viņiem atskanēja dažu skolēnu līksmās čalas, kas spēlējās parkā, taču viņi tās nedzirdēja. Laura, kas adīto cepuri bija uzvilkusi līdz pat acīm, jautājoši pavērās profesorā: — Tad mēs uzvarējām pavisam?

Aureliāns Austrums papurināja sirmo galvu. — Ak nē, Laura, — viņš atbildēja ar labsirdīgu smaidu, — vēl ne tuvu, un tev vēl būs

daudz darāmā. Kopš šī brīža tavs galvenais uzdevums būs pasargāt Apskaidrības kausu no tumsas piekritējiem.

— Viņi darīs visu, lai to atdabūtu sev! — mis Mērija brīdināja. — Jo, būdams viņu rokās, tas arī viņiem piešķir īpašus spēkus.

— Galu galā viņi tikpat lab’ kā mēs zina to, ka kausu varrēs aizvēst uz Avanterru tikai pēc trrim menešiem — Lieldienu, nākamo saulgrriežu svērkū laikā, — Persijs paskaidroja. — Viņiem būs krrietnī daudz laikā — un to viņī noteikti nepavadīs dīkā. Viņi izkals velnišķīgus planūs un neatstās neizmantotu nevienū neģēlību, lai sasniegtu savu mērķi.

Laura norija siekalas. Tas nu pēc atpūtas neizklausās, viņa nodomāja.

— Un turklāt! — profesors apdomīgi piebilda, — turklāt tev kauss atkal būs jāaizved atpakaļ uz Avanterru, uz Grāla pili.

Laura saviebās un aizsargādamās pacēla rokas. — Un kāpēc tieši es?

— Tu esi dzimusi trīspadsmitnieka zīmē, — Aureliāns Austrums pacietīgi atteica, — un tāpēc tev lemts kļūt par kausa nesēju. Tu esi vienīgā no mums, kas spēj pati saviem spēkiem iziet cauri burvju vārtiem...

— ...bet tev vispirms būs jāiemācās apieties ar savām īpašajām spējām! — mis Mērija Morgana viņu spēji pārtrauca.

Laura sarauca pieri. Nez vai man izdosies, viņa domāja.

Taču Persijs Valjants viņai iedvesa drosmi. — Esmu cieši parr-liecināts, ka tu ar prriekū uzņemsies savu uzdevumu. Galu galā tev paveras lieliska iespēja atbrrivot tēti no tumsas varras un atvest Mariusu atpakaļ!

Lauras karstākā vēlme pasaulē bija, lai tēvs atgrieztos atpakaļ pie ģimenes. Tā labā viņa bija gatava atdot visu. Un tomēr — viņa joprojām bija tikai meitene un vēl ne tuvu pieaugusi!

Laura paraudzījās pārējos sargātājos un, šaubu mākta, pašūpoja galvu. — Kā lai es ar to visu tieku galā? — viņa jautāja bez lielas pārliecības balsī.

Aureliāns Ausrrums mierīgi atbildēja viņas palīdzību meklējošajam skatienam. — Šis uzdevums tev var likties pārāk grūts, -viņš liegā balsī sacīja. — Bet to pašu tu taču nodomāji arī tad, kad uzzināji, ka nāksies sameklēt Apskaidrības kausu, vai ne?

Laura kādu brīdi padomāja un tad mēmi pamāja.

— Nu, redzi! — Profesors pasmaidīja. — Ja uzticēsies gaismas spēkam un nezaudēsi ticību pati sev, tad tev viss izdosies, Laura. Un turklāt... — viņš ieturēja nelielu pauzi un paraudzījās uz mis Mēriju un Persiju. Viņi abi smaidīdami pamāja, un, iekams profe-sors vēl bija atvēris muti, meitene zināja, ko viņš gribēja teikt:

— Turklāt neaizmirsti, ka mēs tev palīdzēsim!

— Un mēs, protams, arī! — iesaucās Lūkass un Kaja, un brālis, zināms, nevarēja atturēties no sīkas dzēlības. — Citādi jau tev nebūs nekādu izredžu, trūcīgais koeficienti

— Nu labi! — Laura uzspēlētā padevībā pacēla rokas, lai parādītu, ka nepretodamās pakļaujas liktenim. — Tad jau nebūs nekādu problēmu!

To teikdama, viņa starot staroja un jautri iesmējās. Draugi pievienojās, un smiekli pārņēma arī pieaugušos. Daudzbalsīgā smiešanās bija dzirdama tālu. Vējš no pils mūriem to aiznesa līdz pat Nežēlīgajam bruņiniekam parkā, kur tie pamazām izskanēja.

Tad sāka snigt. Beidzot!

Līksmos cilvēkus apbēra prāvas pārslas. Pārslu virpulis sagriezās biezāks, un Lūkass un Kaja pavēra plaukstas, priecādamies par sniega kristāliņiem, kas izkusa uz viņu siltās ādas.

Taču Laura pēkšņi iedomājās par Ziemassvētkiem — pirmo reizi kopš ilga laika. Līdz svētvakaram bija atlikušas tikai divas dienas, un viņa vēl nebija ne sagādājusi dāvanas, ne citādi sagatavojusies. Tomēr meitene bija pārliecināta, ka svētki izvērtīsies patiešām skaisti. Viss atkal būs labi.

Itin viss.