Laura un Avanterras noslēpums

15. nodaļa DIVKĀRŠS PĀRSTEIGUMS

Nākamajā dienā pēc pusdienām kāds klauvēja pie durvīm. Laura un Kaja nupar bija atgriezušās istabā un gribēja ķerties pie mājasdarbiem. Laura bija pārsteigta. Viņa nevienu negaidīja. Meitene jautājoši pavērās Kajā. Bet tā tikai paraustīja plecus. Viņai arī nebija ne jausmas, kas tas varētu būt.

Laura piegāja pie durvīm un atvēra.

Tas bija Persijs Valjants. Laura pārsteigta viņā noraudzījās.

— Kas noticis, Persij?

Persijs palocījās kā īsts kavalieris. — Vai drrikstū tevī lugt man sekot, darrgā Laura?

Meitenes sejā atspoguļojās izbrīns. — Tev sekot? Bet paukošanas nodarbība būs tikai šovakar vakarā — vai arī es maldos?

Persijs papurināja galvu. — Nebūt ne, jaunkundz. Tevi neviens nespeij maldināt. Tomēr veļos tevi lūgt pievienotēs man, pagodinot arr savu sabiedrrrību.

— Ko... kas tev padomā?

Fizkultūras skolotājs izturējās mīklaini. — Mazlet paceties, Laura, un savald’ savu ziņkarrību. Pārrsteigums irr pārrsteigums vienīgi tad, ja ieprriekš nezinā, parr ko irr runa. Un tagad, lūdzu, pasteidzies! Laiks skrrien vēja spārrniem, un mes līdz tumsai grabam atgrrieztēs. Es tevi gaidīšū stāvlaukumā.

Viņš jau grasījās doties projām, kad piepeši iekrita prātā vēl kas. — Tev lieti noderrētū, ja tu silti sagerrbtos! — Tad viņš pagriezās un aizgāja.

Laura pārsteigta noraudzījās viņam nopakaļ. Ko gan Persijam no manis ievajadzējies? Domās iegrimusi, viņa atgriezās pie rakstāmgalda.

— Kas Persijam bija padomā? — Kajai kārojās zināt.

— Nav ne jausmas. Bet drīz vien es uzzināšu, tā man šķiet.

— Tad tu tomēr iesi?

— Protams! Kā tad tu domāji?

— Es domāju, ka mēs pamācīsimies matemātikas kontroldarbam. Tu taču zini, cik tas ir svarīgi.

— Skaidrs, ka zinu. Bet tas, kas padomā Persijam, noteikti ir tikpat svarīgi. Citādi viņš mani netraucētu pildīt mājasdarbus!

Kaja sadrūma. — Lauras jaunkundzei jāzina labāk, — viņa aizvainota atdarināja Persija intonāciju.

— Beidz! Nevajag taisīt tādu ģīmi, lūdzu, Kaja! Tas noteikti nebūs tik ilgi, un, kad būšu atpakaļ, mēs apsēdīsimies un kopā pamācīsimies matemātiku.

Kaja viņā skeptiski paraudzījās. — Tu apsoli?

— Apsolu!

Draudzene atkal atplauka. — Labi. Tad ej. Un lai tev veicas, lai ko jūs arī darītu.

Viņa no sava rakstāmgalda augšējās atvilktnes paņēma šokolādes plāksnīti. Krējuma šokolāde ar lazdu riekstiem. Ar divām, trim steidzīgām kustībām viņa atrāva iesaiņojumu, nolauza krietnu gabalu un iebāza mutē. Tikko uzsākusi to košļāt, Kaja svētlaimē pievēra acis.

Kajas pasaulītē atkal valdīja saulains laiks, un draudīgo matemātiku saldināja krējumainā masa. Taču Laura žigli ielēca ziemas zābakos, uzvilka vējjaku un uzlika adīto cepuri. Tad viņa izsteidzās no istabas.

Brauciens ar Persija drebulīgo Peugeot nevilkās ilgi. Jau pēc piecām minūtēm viņš parādīja pagriezienu, nobrauca no šosejas un iegriezās šaurā celiņā, kas veda uz savrupu zemnieka sētu. Ne tuvu, ne tālu nebija redzama neviena cita māja.

Laura pārsteigta paskatījās fizkultūras skolotājā. — Vai šinī sētā dzīvo tavs zirgs?

Persijs noslēpumaini pasmaidīja. — Pacetību, mīļā Laura, rikai pacerību!

Staļļa priekšā stāvēja zirgu transportam domāts kravas auto. Persijs apstājās tieši tam blakus, izslēdza motoru un izkāpa ārā.

Laura arī izkāpa no automašīnas. Viņa aizcirta durvis un sekoja Persijam, kas mērķtiecīgi devās uz staļļa durvīm. Jau no tālienes Laurai degunā iesitās siltais zirgu un pakaišu smārds. Uzreiz ienāca prātā Viesulis, un meitenes sirdi pārņēma vieglas ilgas.

Staļļa durvīs stāvēja kāds vīrs. Viņš ar baudu sūca mutes kaktiņā iesprausto pīpi. Svina pelēkajās pēcpusdienas debesīs pacēlās dūmu mākonīši. Laura viņu tūliņ pazina — Kastors Dītrihs, tas pats zemnieks, pie kura viņa turēja Viesuli.

— Jūs? — viņa pārsteigta uzrunāja paveco vīru. — Kāda sagadīšanās! Ko jūs te darāt?

Laba un slikta laika ārdētā zemnieka seja savilkās laipnā smaidā. — Labdien, jaunkundzīt, — viņš sveicienāja. — Vai mēs tā kā būru pazīstami?

Laura pārsteigta viņā noraudzījās. — Domāju gan. Protams, ka mēs esam pazīstami. Jūs esat zemnieks Dītrihs...

— Pareizi, — vīrietis smaidot viņu pārtrauca.

— Un mans zirgs stāv jūsu stallī!

— Tas arī pareizi! — viņš atzina, un Laura vēl vairāk apjuka.

— Tad jau jums mani arī jāpazīst! — viņa, mazliet apmulsusi, pašūpoja galvu.

Nevarēja būt, ka Dītrihs viņu būtu aizmirsis! Tik vecs taču viņš vēl nebija, un slimības pazīmes arī viņam vēl nebija novērotas. Tad piepeši viņai radās aizdomas. Viņa piemiedza acis un neuzticīgi palūkojās zemniekā.

— Varbūt gribat mani tikai paķircināt?

Vīrietis izņēma pīpi no mutes un no sirds iesmējās. — Nē, to nu gan ne. Kāpēc gan?

— Tad taču jūs zināt, ka mani sauc par Lauru Leanderi?

Zemnieks papurināja galvu. — Nē, to es nezināju, — viņš gluži nopietni atteica. — Un redzējis tevi es arī nekad neesmu.

— Bet...

Laurai vajadzēja dziļi ieelpot. Viņa vairs nesaprata, kas notiek pasaulē. Meklējot palīdzību, viņa pavērās Persijā Valjantā, kurš, viltīgi smaidīdams, bija sekojis sarunai. — Kādu teātri mēs te spēlējam? — viņa vaicāja, maķenīt noskaitusies. — Vai nu jūs abi mani nesat cauri, vai arī es pati esmu galīgi aptaurēra.

— Tāda nu tu noteikti neesi! — No staļļa atskanēja pazīstama vīrieša balss. — Un cauri arī tevi neviens nenes.

Laura pārsteigta pagriezās un ieraudzīja vīrieti, kurš iznāca no staļļa tumsas.

Tas bija — Kastors Dītrihs.

Lauras acis izbrīnā iepletās. Viņas priekšā stāvēja zemnieks Dītrihs, šaubu nebija, ber —veselos divos eksemplāros. Abi vīrieši, kas stāvēja staļļa durvīs, bija tik līdzīgi kā divas ūdens piles. Pat pīpes bija gluži vienādas.

Tas Dītrihs, kurš nupat bija iznācis no staļļa, viņai laipni pamāja. — Sveika, Laura! Iepazīsties ar manu brāli — mans dvīņubrālis Nikodēms!

Noskaitusies par savu neattapību, Laura noskurināja galvu. Tad ar plaukstu piesita sev pie pieres. — Ak kungs! — meitene novilka. — Kā es varēju būt tik dumja!

Kastors Dītrihs saprotoši pasmaidīja. — Neniknojies nu, Laura. Tu neesi pirmā, kas mani sajauc ar Nikodēmu. Bet — vai tu negribi apraudzīt stalli?

Laura jautājoši paskatījās Persijā. Galu galā viņš bija ras, kurš meiteni bija atvedis šurp. Un varbūt viņš nemaz negribēja doties iekšā stallī?

Tomēr Persijs tikai uzmundrinoši pamāja. — Nu, prrotāms, Laura. Mēs taču tikai un vienīgi šī iemesla dēļ devāmies uz šo jauko vietu.

Ja jau, tad jau!

Laura jau gribēja ieiet stallī, kad piepeši kaut ko sajuta. Viņa ievilka elpu un paošņāja gaisu kā uzmanībā sasprindzis dzīvnieks. Un drošības pēc vēl vienu reizi. Nē, viņa nebija maldījusies — patiešām, smaržoja pēc sniega! Turklāt temperatūra bija gandrīz plus astoņi grādi un laika ziņās tika stāstīts par zema spiediena apgabalu, kam turpmākajās dienās vajadzēja nest lietu.

Kā gan es, sasodīts, varu ar tādu prognozi saost sniegu, viņa brīnījās. Meitene uzmeta jautājošu skatienu Kastoram Dītriham.

— Vai jūs arī saožat?

— Ko tad?

— Ka būs sniegs?

Taču Kastors Dītrihs tikai papurināja stūraino galvu. — Nē. Es neko nesaožu. — Viņš paskatījās dvīņubrālī. — Un tu?

Bet arī Nikodēms Dītrihs papurināja galvu. — Nē, Kastor. Es arī nejūtu sniegu.

Viņš, paraustījis plecus, pievērsās Laurai. — Žēl, bet tu būsi kļūdījusies!

— Mhm, — meitene tikai norūca. Turklāt Laura bija gluži droša — gaisā manāmā smarža viņai stāstīja, ka drīz snigs. Viņa domīgi iegāja stallī.

Iekams Laura vēl bija ieraudzījusi Viesuli, viņa pazina tā bu-bināšanu. Tā skanēja no pēdējā steliņģa. Tas bija viņas Viesulis — pilnīgi noteikti!

Laura metās pie viņa.

Viesulis stāvēja tieši pie durvīm, pagriezis pret viņu galvu, nošņācās un priecīgi nosprauslojās. Smailās ausis tramīgi kustējās, un viņš satraucies kārpīja zemi ar priekškāju.

Laura atstūma aizbīdni, atvēra durvis un iegāja pie zirdziņa. Viņa apsveicinoties paplikšķināja pa kumeļa slaido kaklu un noglāstīja plato zirga degunu. — Cau, vecīt, — viņa nočukstēja.

— Jauki tevi satikt.

Viesulis nosprauslojās un vēlreiz iebubinājās.

Visi trīs vīrieši pienāca pie atvērtajām steliņģa durvīm un ar apmierinātu smaidu noraudzījās meitenē un zirgā.

— Tā bija laba doma, Persij. — Kastors Dītrihs atzinīgi uzsita fizkultūras skolotājam uz pleca. — Es pat reiktu, izcili laba!

Laura pagriezās un izbrīnīta paskatījās vīriešos. — Jūs jau, šķiet, kādu laiciņu esat pazīstami?

Viņi plati smaidīja.

— Prrotams! — Persijs atteica. — Un man arrī ir liels prrieks, ka varru lepoties ar tik slavējamu vīru drraudzibū!

Lauras piere vienu brīdi apēnojās, bet tad viņa piepeši saprata, ko tas nozīmē. Kastors Dītrihs bija viens no sargātājiem. Un viņa dvīņubrālis laikam arī.

Kā man tas agrāk neienāca prātā, viņa niknojās. Tad tāpēc Kastors zināja manu dzimšanas dienu. Un to, ka esmu dzimusi trīspadsmitnieka zīmē.

— Pareizi! — Kastors apstiprināja. — Tā arī ir, kā tev liekas, Laura.

Tātad Kastors arī varēja lasīt domas.

Un Nikodēms?

Vīra sejā pazibēja smaids. Tad viņš kādu mirkli koncentrējās uz steliņģa durvīm — un pēc brīža tās pagriezās eņģēs un aizvērās, itin kā rēga rokas vadītas.

— Vai paskaidrojums izdevās?¹— viņš jautāja.

Laura pasmīnēja. Protams, ka izdevās!

Vienu viņa tomēr vēl nesaprata. Kāpēc gan Persijs bija licis pārvest Viesuli uz Nikodēma stalli?

— Vai tad tu patī nevarrī iedomāties, Laura? — skolotājs atteica. — Pirrmkarrt, Viesulim šeit neka netrrūks, un turrklāt viņš varēs iepazitēs ar Zalamāru! — Viņš norādīja uz kaimiņu steliņģi, kur stāvēja lepns sirmis. Tas ziņkārīgi skatījās Laurā un, kā apstiprinādams nupat teikto, iezviedzās. — Otrrkarrt, Nikodēma sēta Rrāvenšteinai atrrodās daudz tuvāk nekā viņa brrāla sēta.

Laura saviebās. — To es saprotu. Taču no Hoenštates līdz šejienei ir krietni tālāk!

— Parreizi. Un tomērr, Laura — man irr gluži konkrreta nojauta, kas mudināja sperrt šo solī. Nejautā, no kurrenes šis pieņēmums — taču esmu cieši pārliecināts, ka zirrdziņš tev lieti noderēs, pildot savu uzdevumu! Un tālab, Laura, tālab mums būs jāpatrrenējas ne tikai paukošanā, bet arridzan jāšanā.

— Tu laikam neesi pie pilna prāta, Alarik! — Alienora satraukti staigāja šurpu turpu un uzmeta brālim pārmetošu skatienu. — Tas ir pārāk bīstami!

— Bet kādam taču kaut kas jādara! — Alarika balsī skanēja spīts. — Mēs taču nevaram sēdēt, rokas klēpī salikuši, un bezdarbībā gaidīt pienākam galu!

Alienora vilcinājās atbildēt, vērodama ieročnesēju, kas sēdēja viņai līdzās uz sola slimnīcas dārzā. Tas, augsta laukakmeņu mūra apjozts, atradās nomaļus no Grāla pils steidzīgās burzmas tieši aiz slimnieku spārna. Dziednieces te audzēja zālītes un gādāja par augiem, no kuriem gatavoja zāles, ziedes un tinktūras slimnieku kopšanai. No pils pagalma līdz šejienei atskanēja klusināti kalēju āmuru sitieni, dzīvnieku radītais troksnis no staļļiem un kalpotāju uzsaucieni. Kaut gan Blāzmoraldai draudēja iznīcība, ikdienas dzīve turpinājās kā agrāk.

Šķita, ka Alariks to vispār nemana. Viņš bija kājas pievilcis cieši pie krūtīm, rokas apvijis ap ceļgaliem, uz kuriem balstījās zods, un drūmi raudzījās uz priekšu. Gaišie mati sapinkājušies sedza pieri, kas bija saraukta grumbās.

Bučmūlis, Alarika ēdelīgais svūpijs, sēdēja zēnam uz pleca un šmakstinādams knibināja smaržābolu, ko bija veikli satvēris priekšķepās.

No drūmajām pēcpusdienas debesīm atspurdza divi balti baloži un nolaidās netālu no sola, meklēdami dobēs ko ēdamu. Tomēr zēna uzmanību nepiesaistīja arī viņu dūdošana.

Alienora norūpējusies pētīja brāli. Iegrimusi domās, viņa rotaļājās ar biezajām gaišo matu pīnēm, kuras sniedzās krietni pāri pleciem. Beidzot viņa noklepojās un maigi uzlika roku uz viņa apakšdelma. — Padomā labi, Alarik! Tumsas cietoksni stingri apsargā. Pat Paravainam un baltajiem bruņiniekiem vēl nav izdevies tajā iekļūt. Kā gan lai tieši tu to iespētu?

Zēna saspringums atslāba, un viņa sejā atausa viltīgs smaidiņš.

— Es jau esmu krietni padomājis, — viņš sacīja. — Pirmkārt, tumšie spēki nerēķinās, ka jelkāds vienatnē lūkotu iekļūt viņu Cvingburgā, un nepavisam jau ne ieročnesējs.

— Un otrkārt?

— Otrkārt, viņi nekādā ziņā neiedomāsies, ka es tikšu cauri Sēra purvam!

— Cauri Sēra purvam? — Alienora izbijās un nobālēja. Uz brīdi viņai likās, ka sirds apstāsies.

Bučmūlim pārsteigumā no ķepām izkrita ābols, gluži it kā viņš būtu sapratis, par ko ir runa, un tikai, ātri saplivinādams spārneļus, svūpijs nenogāzās no Alarika pleca.

Sēra purvs Alienorai bija labi zināms. Tā bija robeža starp Zelta zemi, viņas tēva hercogisti, un Tumsas hercoga valstību, un no tā vairījās visi, kas vien bija pie pilnas saprašanas. — Vājprāts, Alarik! Purvs taču ir aprijis ikvienu, kas uzdrošinājies tajā ieiet. Protams, ja tam nabadziņam dzīvību jau iepriekš nebija atņēmuši indīgie sēra tvaiki.

Kamēr Bučmūlis izpleta spārnus, lai nolaistos zemē un atkal paņemtu ābolu, Alariks nopietni paskatījās māsā. — Saproti jel — tieši tā ir mana izdevība. Tieši tāpēc Tumsas cietokšņa mūrus, kas atrodas pie purva, gandrīz vai neapsargā!

— Un kāds tev no tā labums? — raizēs par brāli Alienora pacēla balsi. — Tu līdz mūrim vispār netiksi, ja mēģināsi šķērsot purvu!

Alariks papurināja galvu. — Ir takas, kas ved cauri. Silvānam pat vairākas reizes izdevies sveikā izkļūt cauri purvam.

— Silvānam?

— Jā. Meža skrējējam. Atceries, viņš vairākas vasaras pavadīja tēva pilī. Es bieži ar viņu klaiņāju pa mežiem un laukiem, un Silvāns man daudz ko iemācīja, kas, dzīvojot dabā, var noderēt.

— Vai viņš tev parādīja ceļu caur purvu?

Alariks neatbildēja.

— Es gribu zināt, vai viņš tev parādīja ceļu cauri purvam? — Alienorai zuda pacietība.

Ieročnesējs saminstinājās. — Nē. Bet viņš man sīki un smalki izskaidroja. — Viņš ar rādītājpirkstu piesita pie pieres. — Tur iekšā tas palika tikpat kā kartē.

Alienora jau gribēja kaut ko atcirst, tomēr izlēma labāk paklusēt. Tam nebūtu nekādas jēgas. Viņa pazina brāli. Viņš varēja palikt pie sava kā ietiepīgs ēzelis. Ja jau bija ko ieņēmis galvā, tad citi nevarēja viņu pārliecināt. Un viņa jau nepavisam!

Meitene dziļi ieelpoja un izelpoja, un viņas sejā parādījās šaubas. — Pieņemsim, ka tev patiešām izdosies nokļūt sveikam un veselam līdz Tumsas cietoksnim — un ko tu tur grasies darīt?

— Tas taču skaidrs kā diena, vai ne? — Alariks pavicināja rādītājpirkstu Alienoras sejas priekšā. — Tumsas spēki ir mums nolaupījuši kausu, tātad Tumsas cietoksnī ir kāds, kurš zina, kur paslēpts kauss!

— Un tālāk?

— Ja man izdosies slepus viņos noklausīties, tad varbūt man paveiksies arī uztvert kādas norādes par slēptuvi.

— Var jau gadīties, bet tas ir pārāk bīstami, — Alienora čukstēja un lūdzoši pavērās brālī. — Nedari to, Alarik, es tevi lūdzu!

Alariks, ne vārda neteicis, raudzījās ārstniecības augu dobēs.

— Tad tavs lēmums ir negrozāms? — Meitenes vārdus gandrīz vai nevarēja saklausīt.

Ieročnesējs apņēmīgi paskatījās māsā. —Jā. Un neviens mani nespēs pārliecināt no tā atkāpties.

Alienora norija siekalas, acīs mirdzēja asaras. — Vai es nevaru tev kaut kā palīdzēt?

— Jā. — Alariks noņēma no pleca svūpiju un pasniedza to māsai. — Lūdzu, pieskati Bučmūli, kamēr es būšu projām. Un vēl...

Viņš apklusa un, mirkli padomājis, turpināja: — Kolīdz iestāsies nakts, es aizlavīšos — un man ļoti palīdzētu, ja tu it nevienam nestāstītu par maniem nodomiem. It nevienam, vai dzirdēji? Un nepavisam jau ne Paravainam. Ja viņš uzzinās par manu plānu, uzreiz liks mani atvest atpakaļ!

Laura un Persijs zirgu mugurā joņoja pār paugurainā apvidus laukiem un pļavām. Persija Zalamāram piemita tikpat nevaldāma enerģija kā Lauras Viesulim. Kolīdz jātnieki bija atlaiduši pavadas, tā abi kumeļi metās trakos aulekšos. Šķita, ka viņi savā starpā alkst noskaidrot, kurš ātrāks. Lēcieni kļuva arvien garāki, un temps — arvien straujāks. Beigās tas kļuva tik mežonīgs, ka Persijam nācās iejaukties.

Viņš pievilka pavadu, un arī Laura apvaldīja savu zirgu. Sākumā Viesulis pretojās jātniecei. Viņš protestēdams nosprauslojās, bet tad padevās un pārgāja soļos. Abi sirmji sānu pie sāna klidzināja pa šauru lauku ceļu, šūpodami savus jātniekus.

Laura vēroja apvārsni, kur pelēkās ziemas debesis gandrīz bez pārejas saplūda ar pelēko ainavu. Tālumā bija sacēlušies miglas plīvuri, rie biezā kārtā slīdēja pāri laukiem, ieturēdami kursu uz Rāvenšteinas pili, kas pacēlās uz tuvākā pakalna.

Piepeši Laura atkal sajuta sniega smaržu.

Savādi, viņai ienāca prātā. Tik silts un vēl laika prognoze — viss liecina, ka sniegs nav gaidāms. Un migla vēl samazina šo iespēju. Un tomēr es gandrīz vai skaidri sajūtu sniega smaržu. Tam taču jābūt kādam iemeslam?

Laura nespēja atrast saprātīgu izskaidrojumu. Tālīnie miglas vāli viņā rosināja citas domas. Viņa izstāstīja fizkultūras skolotājam, kā naktī bija bibliotēkā meklējusi miglu.

Kad viņa bija beigusi, Persijs uzmeta viņai pārmetošu skatienu. — Tava vieglprrātība ir prrātam neaptverrama, Laura, — viņš pārmeta meitenei. — Man piemetas sirrdsklauves, kad iedomājos, cik vieglī abi tumšie tev varējā novākt!

— Zinu, Persij. — Laura pazemīgi sacīja. — Bet ko tad man vajadzētu darīr? Tētis noteikti nebūtu pieminējis miglu, ja vien tas nebūtu bijis traki svarīgi. Vai rev tā neliekas?

Persija sejā atspoguļojās pārdomas. — Tāda iespēja pastāv gan. Taču Mariuss diemžēl nepaguva sniegt kaut vai sīku norradī. Tādējādi viņš tev būt’ aiztaupījis meklējumu lielās pūles un vēl daudz ko!

— To viņš noteikti būtu izdarījis, — Laura atteica, sejā ievel-koties sāpīgam vaibstam, — taču viņam vairs nebija laika.

— Man jau arri ta liekas, bet tas mums neko nelidzēs! — Viņa sejā atspoguļojās neziņa. — Jo, ja jau turramies pie patiesībās, tad arrī man trrukst padoma. Bibliotēka irr milziga, un es tev nevarrū neko ieteikt, kurr meklēt šo miglu.

Laura viņā domīgi noraudzījās. Parasti tik pašpaļāvīgajā zēniskajā Persija sejā bija iegūlusi nopietnība, un viņai tapa skaidrs, ka skolotājs nudien nezina padomu.

Nepārmīdami ne vārda, viņi jāja tālāk. Žūžoja viegls vējiņš, varēja dzirdēt zirgu sprauslošanu, ādas zirglietu čīkstēšanu un iemauktu klinkstēšanti. Tālumā nokraucās krauklis, un mēkšķīgi ierējās lapsa.

Laura bija iegrimusi dziļās domās. Un ko man tagad darīt, viņa prātoja. Ja jau Persijs man nespēj palīdzēt, kurš tad? Un kas notiks, ja es to migliņu patiešām neatradīšu?

Nāsīs atkal iecirtās spēcīga sniega smarža — un piepeši viņai viss kļuva skaidrs.

Pareizi — tas bija risinājums!

Viņa satraukti pievilka zirdziņa pavadu un starojoši uzsmaidīja Persijam. — Skaidrs! Bet, protams! Es zinu, Persij. Es zinu, kā atrast miglu!

Persijs arī apturēja savu zirgu un pārsteigti viņā pavērās.

— Tu zini?

Laura pamāja un iebelza sev ar plaukstu pa pieri. — Bez šaubām! Cik muļķīgi, ka mēs agrāk neiedomājāmies!

Persijs, saraucis pieri, nopētīja meiteni. Tad viņš piepeši atskārta, kas Laurai padomā. — Nē, nē un velrreiz nē! Izmet to no savas glītās galviņas, Laura! Tavas spējas vēl nav tiktāl nobrrie-dušas, lai tu varretū doties sapņu ceļojumā. Tev uzglūnēs parrāk lielas brriesmas, lai es varrētu uzņemties šo lielo atbildību!

Laura sašutusi piepūta vaigus un nobolīja acis. — Ak kungs, Persij!

Fizkultūras skolotājs papurināja galvu un nopietni paraudzījās viņā. — Neaizmirrsti, Laura, — tu vēl esī tikai mācekle un tev aiz mugurras irr tikai niecīgs gabaliņš no garrum garra ceļa.

Laura nicīgi nošņaukājās. — Jā gan. Bet es jau esmu pilnībā izņēmusi cauri profesora Mēbiusa Miedziņa grāmatu!

— Tā irr tikai theorrīja!

— Labi! Bet pirmie vingrinājumi man izdevās vienkārši lieliski. Tu taču pats teici, Persij!

Skolotāja seja satumsa. — Neiedomājies, ka glaimojot varresī manī aptīt ap pirrkstu! Tu tāpat nesaņemsi manu piekrrišanu.

Laura jau grasījās kaut ko sparīgi atcirst, bet tad savaldījās. Tas neko nedos, viņai ienāca prātā. Persiju tā nevarēs piespiest mainīt domas. Jāmēģina viņu pārliecināt citādi.

— Un ko tad, ja bez šīs miglas mēs nevarēsim atrast Apskaidrības kausu? — viņa vaicāja, cenzdamās runāt rāmā balsī.

Persijs domīgi pacēla uzacis. — Šāda iespēja ir visnotaļ rreāla. Un tā līdzinātos trragedijai.

Viņš kādu brīdi klusēja un, iegrimis domās, skatījās uz priekšu.

Kad viņš turpināja, Laurā atkal pamodās cerība.

— Man šķiet, ka ir vēl vienā prroblēma, Laura, — mēs gan zinām, ka Mariuss miglu irr paslēpīs bibliotēkā, bet diemžēl nav zināma ne diena, ne stunda...

— Ir gan! — Laurai iekrita prātā. — Viņš man teica, ka tik tikko paguvis to noslēpt, iekams viņi tēti notvēruši. Tai jābūr dienai, kad viņš pazuda.

— Ziemas saulgrriežu dienai, tu domā?

— Tieši tā! Un, tā kā viņš vēl bija vakariņās, tas būs noticis vēlāk. Turpmākajās stundās vai naktī.

— Un ja nu tu maldies?

— Es nemaldos, Persij. Pilnīgi noteikti ne. — Laura lūdzoši palūkojās fizkultūras skolotājā. Taču viņai par vilšanos viņš vēlreiz papurināja galvu.

— Nē, Laura, tāpat nekas neiznāks. Vienkarrši pārrāk daudz rriska. Tu taču zini, ka no sapņa pats saviem spēkiem tik ārrri nevarr rikr laukā. Un, nokļūstot nopietnās brriesmās, tev tas maksās dzīvību!

Laura juta kaklā sakāpjam kamolu. Viņa noklepojās un uzmeta Persijam Valjantam izmisušu skatienu. Meitene bija tuvu asarām. — Ļauj man vismaz pamēģināt! — viņa lūdza. — Tikai vienu vienīgu reizīti. Turklāt tu būsi tepat pie manis un varēsi raudzīties, lai man nekas nenotiek.

— Es varrēšu uzmanīt rikai ravū kerrmeni, kas paliks tagadnē. Bet to, kas notiks arr tavu sapņū telū, es nespēšu ietekmēt ne mazākajā mērrā!

Laura norīstījās. Viņai bija skaidrs, ka ielaižas ārkārtīgi bīstamā pasākumā. Bet vienalga, viņa prātoja. Man, vienalga, jāmēģina.

Man vienkārši jāmēģina!

— Lūdzu, Persij! — viņa čukstēja. — Lūdzu!

Fizkultūras skolotājs klusēdams raudzījās meitenē. Viņa gaišzilajās acīs vīdēja liela nopietnība.

— Lūdzu, Persij! — Laura lūdzoši atkārtoja.

Beidzot Persijs Valjants padevās. — Labi, lai tā arrl būtu! Bet tikai tad, ja tu man kaut ko svēti apsolīsi: lai kas tev, ceļojot laikā, arrī neatgadītos, tu nekādā ziņā nedrrikstī iejaukties. Norrunats?

— Norunāts!

Viņi izlēca no segliem, piesēja zirgus pie nokrituša koka kailajiem zariem, kurš bija izgāzts pēdējo dienu vētrās, un apsēdās uz resnā stumbra. Fizkultūras skolotājs caururbjoši paskatījās savā skolniecē.

— Tu dodies ārrkarrtīgi ielās brriesmās, Laura, — viņš vēlreiz brīdināja. — Rrīkojies, cik uzmanīgi vien iespējams, jo uz spēles irr likta tava dzīvība.

Laura norija siekalas. Skaidrs. Skaidrs, ka viņai padomā bija bīstams pasākums. Beigu beigās viņa vēl nekad nebija trenējusies šai savādajā sargātāju mākā. Nekad vēl nebija pieņēmusi sapņu tēlu un tajā devusies uz citu vietu vai citu laiku un nezināja, vai tas vispār izdosies. Viņai gandrīz vai nebija dots laiks, lai pamācītos. Taču nebija citas izvēles — viņai bija jāmēģina.

Persijs uzmundrinoši uzsita pa plecu. — Ievērrro to, ko lasīji grramatā un ko es tev izstastijū nodarbībā, un uzticies gaismas spēkam. Tad viss izdosies, Laura. Labi?

Laura piespieda sevi droši pasmaidīt.

— Tagad aizver acis un koncentrē visas domas un visu enerģiju uz to vietu un laiku, kur tu vēlies ienirt. Kolīdz būsi kļuvusi par vienu veselu ar savām domām, mēģini atraisīties no sevis pašas. Pilnībā uzticies laika upei un ļauj tai sevi nest.

Laura aizvēra acis un koncentrējās. Viņa izdzēsa galvā visas pārējās domas, līdz viņu bija pārņēmis tikai ceļojuma mērķis un laiks. Pasaule visapkārt pakāpeniski pierima. Zirgu sprauslošana un mīņāšanās kļuva klusāka un klusāka, līdz viņas ausis sasniedza tikai pārliecinošā Persija Valjanta balss. Viņš izrunāja sensenos buramvārdus, ar kuriem sargātāji devās sapņu ceļojumos jau kopš laiku pirmsākumiem:

— Laika upe, ieklausies,

Laika upe, atveries,

Laika upe, es jau nāku,

Uzņem mani savās skavās!

Laura juta, kā Persija balss arvien vairāk pieklusa, līdz izplēnēja tālumā. Augumu pārņēma patīkama kņudoņa, un visbeidzot viņa ieraudzīja gaismu. Spoža un starojoša tā ietvēra meiteni, griezdamās arvien straujāk un straujāk, līdz viņu ieskāva viens vienīgs mirdzošs virpulis. Laura atradās tam tieši vidū un sajuta sevi kā vienu veselu ar gaismu. Viņai kļuva kvēloši karsti, tomēr vienlaikus arī pārņēma ārkārtīga viegluma sajūta. Viss ķermeņa svars likās kā izgaisis — un viņa zināja, ka tas ir īstais ceļš.

Piepeši gaisma pazuda, un karstums bija kā ar roku atņemts. Lauru ieskāva melna tumsa, un vaigu skāra vēss vējiņš. Viņa atvēra acis un saprata, ka sasniegusi sapņu ceļojuma mērķi.