Vēja vārds

SESTĀ NODAĻA, Maksa par atcerēšanos

AGRĀ NĀKAMĀS DIENAS NOVAKARĀ Hronists nokāpa lejā uz “Ceļakmens” viesnīcas kopējo apmeklētāju telpu. Viņš bija bāls un gāja nedroši, cieši turēdams padusē plakano ādas somu.

Kots sēdēja aiz letes un šķirstīja grāmatu. Ā, mūsu neparedzētais ciemiņš! Kā jūtas tava galva?

Hronists pacēla roku un aptaustīja pakausi. Kad straujāk sakustos, drusku pulsē un smeldz. Bet joprojām darbojas.

- Prieks to dzirdēt, sacīja Kots.

- Vai šī… Hronists sastomījās un paskatījās apkārt. Vai mēs esam Nevarrā?

Kots apstiprinoši pamāja ar galvu. Varētu teikt, ka pašā Nevarras vidū. Viņš izdarīja plašu, izteiksmīgu žestu ar roku. Plaukstoša metropole! Mājvieta vairākiem dučiem cilvēku.

Hronists cieši lūkojās sarkanmatainajā vīrietī aiz bāra letes. Mek­lēdams atbalstu, viņš atspiedās pret kādu no galdiņiem. Pie Dieva apdegušajām miesām! elpai aizraujoties, viņš teica. Tas patiešām esi tu, vai ne?

Viesnīcnieks izskatījās apmulsis. Kā, lūdzu?

- Es zinu, ka tu centīsies to noliegt, Hronists teica. Bet pēc visa, ko es redzēju pagājušajā naktī…

Viesnīcnieks pacēla roku, apklusinādams viņu pusvārdā. Pirms mēs spriežam, vai trieciens pa galvu nav sašķobījis tev saprātu, pasaki man, kāds ir ceļš uz Tinuē?

- Ko? Hronists aizkaitināts atjautāja. Es negāju uz Tinuē. Es gāju… ak, nu labi! Pat tad, ja aizmirstam vakarvakaru, ceļš bija ļoti nelāgs. Aiz Abotsfordas mani aplaupīja, un kopš tā laika es gāju kājām. Bet visas šīs nelaimes bija vērts pārciest, ja tu patiešām esi šeit. Pierakstītājs paskatījās uz zobenu, kas karājās virs bāra, un dziļi ievilka elpu. Viņa sejā iezibējās neskaidras bažas. Liec vērā: es neesmu šeit, lai sagādātu tev nepatikšanas! Es neesmu šeit tāpēc, ka mani

interesētu atlīdzība par tavu galvu! Viņš vārgi pasmaidīja. Nebiju pat iedomājies, ka nāksies tevi tiktāl apgrūtināt…

- Ļoti labi, viesnīcnieks viņu pārtrauca un, izvilcis baltu audekla gabalu, sāka spodrināt leti. Tad saki, kas tu esi!

- Vari saukt mani par Hronistu.

- Es nejautāju, kā varu tevi saukt! Kots attrauca. Kāds ir tavs vārds?

- Devans. Devans Lokīzs.

Kots pārtrauca spodrināt leti un paskatījās augšup. Lokīzs? Vai tu esi rados ar hercogu… Viņa balss pieklusa, un viņš pie sevis pamāja ar galvu. Jā, protams! Tu esi nevis hronists, bet tas Hronists! Viņš ciešu skatienu raudzījās vīrieti ar padilušo pakausi, nopētīdams to no galvas līdz kājām. Kā jums patīk? Izcilais atmaskotājs!

Hronists itin kā mazliet atbrīvojās un izskatījās visai apmierināts, ka slava ceļojusi viņam pa priekšu. Līdz šim es neesmu centies nevienu apgrūtināt. Gadiem ilgi neesmu atcerējies, ka mani sauc Devans. Šo vārdu jau sen es atstāju pagātnē. Viņš zīmīgi paskatījās uz viesnīc­nieku. Domāju, ka tu pats itin labi to zini…

Kots nepievērsa uzmanību viņa pēdējiem vārdiem. Pirms dau­dziem gadiem es lasīju tavu grāmatu. “Parasto draku pārošanās para­dumi”. Jaunam cilvēkam, kuram galva ir pilna ar stāstiem un leģendām, tāds darbs bija iespaidīgs atradums. Paskatījies lejup, viņš atkal sāka slīdināt balto audekla gabalu pāri letes koka virsmai. Atzīšos, ka biju vīlies, uzzinot, ka pūķu īstenībā nemaz nav. Sāpīga mācību stunda tādam zaļknābim!

Hronists pasmaidīja. Godīgi sakot, arī es pats biju mazliet vīlies. Gāju meklēt leģendu, bet atradu ķirzaku. Lai cik efektīgu, tomēr ķirzaku.

- Un tagad tu esi šeit, sacīja Kots. Vai esi atnācis pierādīt, ka es neeksistēju?

Hronists nervozi pasmējās. Nē. Redzi, mēs dzirdējām baumas…

- Mēs? Kots viņu pārtrauca.

- Es ceļoju kopā ar tavu senu draugu. Ar Skarpi.

- Ak viņš tevi paņēma savā paspārnē? Kots paklusām norūca.

- Vai nav skaisti? Skarpi māceklis!

- Īstenībā drīzāk kolēģis.

Kots pakratīja galvu, joprojām saglabādams vienaldzīgu sejas izteiksmi. Man vajadzēja paredzēt, ka tieši viņš mani atradis pir­mais. Ek jūs, divi tenku maisi!

Hronista smaids kļuva sājš, un viņš norija pirmos vārdus, kas lauzās uz āru. Kādu brīdi viņš centās atgūt mieru un savaldību.

- Nu tad kā varu pakalpot? Kots nolika balto lupatu malā un uzklāja sejai nevainojamu viesnīcnieka smaidu. Kaut ko ēdamu vai dzeramu? Istabu naktij?

Hronists vilcinājās ar atbildi.

- Man šeit viss ir godam! Kots aplaida plašu žestu visapkārt bāram. Vecu vīnu, vieglu un gaišu? Medaļu? Tumšo alu? Man ir salds augļu liķieris! Plūmju? Ķiršu? Zaļo ābolu? Kazeņu? Kots pēc kārtas norādīja uz pudelēm. Saki droši, tu taču kaut ko vēlies! Viņa smaids kļuva arvien platāks, atsedzot vairāk zobu, nekā draudzīga viesnīc­nieka smaidam pieklātos. Viņa acis vienlaikus kļuva saltas, cietas un bargas.

Hronists nolaida skatienu. Es domāju, ka…

- Tu domājil Kots izsmejoši atkārtoja, vairs neizlikdamies smai­dām. Es ļoti šaubos. Citādi tu būtu varējis padomāt, šo vārdu viņš īpaši uzsvēra, kādām briesmām tu mani pakļauj, ierazdamies šeit.

Hronista seja pietvīka. Es biju dzirdējis, ka Kvouts esot bezbai­līgs, viņš aizkaitināts teica.

Viesnīcnieks paraustīja plecus. Bezbailīgi ir tikai priesteri un muļ­ķi, un es nekad neesmu bijis teicamās attiecībās ar Dievu.

Hronists sarauca pieri, apjauzdams, ka viņu mēģina izaicināt. Pa­klausies! viņš mierīgi turpināja. Es biju ārkārtīgi uzmanīgs. Ne­viens nezināja, ka es nāku šurp, vienīgi Skarpi. Es nevienam tevi nepie­minēju. Patiesībā es pat necerēju tevi atrast.

- Kāds atvieglojums! Kots sarkastiski izmeta.

Hronista balsī ieskanējās bezcerība. Esmu gatavs atzīt, ka mans ceļojums uz šejieni varbūt bija kļūda. Viņš brīdi klusēja, dodams Kotam iespēju to noliegt. Kots klusēja. Hronists īsi, saspringti nopūtās un turpināja: Bet, kas izdarīts, tas izdarīts. Vai tu nevēlētos vismaz…

Kots papurināja galvu. Tas bija ļoti sen…

- Nav pagājuši pat divi gadi, Hronists iebilda.

- …un es vairs neesmu tas, kas biju, Kots neapstājies turpināja.

- Un kas tieši tu biji?

- Kvouts, viesnīcnieks vienkārši atbildēja, neļaudams ievilkt sevi sīkākos skaidrojumos. Tagad es esmu Kots. Es saimniekoju savā vies­nīcā. Tas nozīmē, ka alus maksā trīs šimus un atsevišķa istaba maksā vara monētu. Viņš ar niknu sparu atsāka pulēt leti. Kā tu pats teici: “Kas izdarīts, tas izdarīts.” Stāsti gādās paši par sevi!

- Bet…

Kots pacēla skatienu, un īsu mirkli Hronists ieraudzīja tajā kaut ko vairāk par dusmām, kas zibēja acu virskārtā. īsu mirkli viņš pašās dzīlēs redzēja sāpes, asas un skaudras kā dziļa, nedzīstoša brūce. Tad Kots novērsās un palika tikai dusmas. Ko tu man vari piedāvāt tādu, par ko būtu vērts maksāt ar atcerēšanos?

- Visi domā, ka tu esi miris.

- Vai tiešām tu nesaproti? Kots papurināja galvu, un uzjautri­nājums viņa sejā jaucās ar izmisumu. Tieši tas jau ir svarīgi! Ja esi miris, cilvēki tevi nemeklē. Veci ienaidnieki necenšas kārtot rēķinus. Cilvēki nenāk prasīt tev stāstus! viņš dzēlīgi piebilda.

Hronists neatkāpās. Citi saka, ka tu esot mīts.

- Es esmu mīts! Kots nepiespiesti attrauca, pavadīdams vārdus ar plašu rokas kustību. Ļoti īpašs mīts, kas radījis sevi pats! Vislabākie meli par mani ir tie, ko esmu stāstījis es.

- Viņi runā, ka tevis nekad neesot bijis, Hronists uzmanīgi izla­boja.

Kots nevērīgi paraustīja plecus, un viņa smaids kļuva mazdrusciņ bālāks.

Apjauzdams pretinieka vājumu, Hronists turpināja: Daži stāsti attēlo tevi gandrīz kā asiņainu slepkavu.

- Tāds es patiešām esmu. Kots aizgriezās un sāka spodrināt bāra aizmugures virsmas. Viņš vēlreiz paraustīja plecus, taču tas neizdevās tik nevērīgi kā iepriekš. Esmu nogalinājis cilvēkus un būtnes, kas ir ne tikai cilvēki vien. Ikviens no viņiem bija to pelnījis.

Hronists lēni pašūpoja galvu. Stāsti sauc tevi nevis par “varoni”, bet par “slepkavotāju”. Kvouts Arkans un Kvouts Karaļkāvējs ir divi ļoti atšķirīgi cilvēki.

Kots pārstāja pulēt leti un pagrieza istabai muguru. Nepacēlis ska­tienu, viņš vienreiz pamāja ar galvu.

- Daži pat stāsta, ka esot parādījies jauns čandriāns. Jaundzimis nakts briesmonis. Ar tikpat sarkaniem matiem kā viņa spļautās asinis.

- Cilvēki, ar kuriem vērts rēķināties, zina atšķirību, Kots teica, it kā cenzdamies sevi pārliecināt, taču viņa balss skanēja gurdi un bez iekšējas ticības.

Hronists īsi iesmējās. Protams! Pagaidām. Bet tev labāk par visiem būtu jāzina, cik trausla ir robeža starp patiesību un saistošiem meliem. Starp vēsturi un izklaidējošu stāstu. Viņš ļāva teiktajam iegult prātā.

- Tu labi zini, kas laika gaitā uzvarēs.

Kots joprojām stāvēja ar seju pret aizmugures sienu, balstīdams plaukstas pret nospodrināto virsmu. Viņš bija nokāris galvu, it kā liels smagums spiestu viņu lejup. Viņš klusēja.

Jauzdams uzvaru, Hronists dedzīgi paspēra soli uz priekšu. Daži stāsta, ka esot bijusi arī kāda sieviete…

- Ko viņi zina? Kota balss iedžinkstējās kā zāģis pret kaulu. Ko viņi vispār zina par notikušo? Viņš runāja tik klusi, ka Hronistam vajadzēja aizturēt elpu, lai dzirdētu teikto.

- Tie runā, ka viņa… Hronista vārdi pēkšņi iestrēga izkaltušajā rīklē, un istaba kjuva nedabiski klusa. Kots stāvēja ar muguru pret istabas vidu, nekustīgi sastindzis, sakodis zobos biedējošu klusumu. Viņa labā roka, kas turēja tīru, baltu audekla gabalu, lēni savilkās dūrē.

Astoņas collas tālāk kāda pudele sašķīda druskās. Līdz ar plīstošā stikla troksni gaisā izplūda zemeņu smarža. H bija tikai sīka skaņa neaptverami dziļā klusumā, taču ar to pietika. Pietika, lai sašķeltu klusumu mazās, asās šķēpelēs. Hronists piepeši apjauta, cik bīstamu spēli ir sācis, un viņu viscaur pārņēma saltums. Te, lūk, ir atšķirība stāstīt stāstu vai pašam būt stāstā, viņš sastindzis nodomāja, un šo atšķirību sauc bailes.

Kots pagriezās. Ko tie visi par viņu var zināt? viņš klusi izmeta. Hronistam aprāvās elpa, ieraugot Kota seju. Rāmā viesnīcas saimnieka izteiksme bija kā saplēsta maska. Zem tās varēja redzēt vajāta cilvēka acis, kas pa pusei bija šajā pasaulē, pa pusei citur atmiņās.

Hronista domās uznira kāds no dzirdētajiem stāstiem. Viens no daudzajiem stāstiem par Kvoutu. Stāsts par to, kā Kvouts devies meklēt savas sirds dārgumu. Lai to iegūtu, viņam vajadzējis piemānīt dēmonu. Bet, līdzko meklētais bijis rokā, viņam bijis jācīnās ar eņģeli, lai to paturētu. Es tam ticu, Hronists nodomāja. Agrāk tas bija tikai stāsts, bet tagad es tam ticu. Tāda seja ir cilvēkam, kurš nogalinājis eņģeli.

- Ko tie visi var zināt par mani? Kots noprasīja, un viņa balsī skanēja stindzinošas dusmas. Ko viņi var zināt par notikušo? īsais, neapvaldītais žests šķita ietveram visu saplēsto pudeli, bāru, apkār­tējo pasauli.

Hronists norija siekalas, kaut gan rīkle bija gluži sausa. Tikai to, kas viņiem stāstīts.

Pak, pak, pak. Pret grīdu nevienmērīgā ritmā sitās šķidruma lāses no saplēstās pudeles. Āāā! Kots izdvesa garu nopūtu. Pak, pak, pak. Gudri gan! Tu esi gatavs izspēlēt manu labāko triku pret mani pašu! Tu esi gatavs izmantot manu stāstu par ķīlnieku.

- Es stāstītu tikai patiesību.

- Vissekmīgāk mani var sadragāt tieši patiesība. Kas ir vēl smagāks par patiesību? Viņa sejā uzzibēja slimīgs, izsmejošs smaids. Ilgu laiku klusumu pārtrauca tikai vienmuļie pilienu pakšķi pret grīdu.

Beidzot Kots izgāja pa bāra aizmugures durvīm. Hronists palika neveikli stāvam tukšajā istabā, nesaprazdams, vai saruna beigusies un vai viņam jāiet projām.

Pēc dažām minūtēm Kots atgriezās, nesdams spaini ziepjūdens. Nepaskatījies uz stāstnieka pusi, viņš sāka rūpīgi mazgāt pudeles, ievērodams noteiktu kārtību. Viņš ņēma tās pa vienai, katrai pēc kār­tas noslaucīja no apakšas zemeņu vīna paliekas, tad nolika to uz bāra letes starp sevi un Hronistu, it kā pudeļu siena varētu viņu no kaut kā pasargāt.

- Tātad tu devies meklēt mītu, bet atradi cilvēku, Kots neskanīgi teica, neatraudams skatienu no darāmā. Tu esi dzirdējis stāstus un tagad gribi zināt patiesību.

Izskatīdamies atvieglots, Hronists nolika somu uz viena no galdi­ņiem un izbrīnījies pamanīja, ka viņam dreb rokas. Pirms kāda laika mūs sasniedza dažas ziņas par tevi. Tās bija tikai neskaidras baumas. Es patiesībā negaidīju… Hronists aprāvās, piepeši juzdamies neveikli.

- Biju domājis, ka tu esi vecāks.

- Es esmu vecāks, Kots teica. Hronista seja pauda mulsumu, bet, pirms viņš paguva kaut ko sacīt, viesnīcnieks turpināja: Kas tevi at­veda uz šo mazo, necilo pasaules nostūri?

- Man ir norunāta tikšanās ar Bednas-Britas grāfu, Hronists atbildēja, mazliet lepnīgi izsliedamies. Pēc trim dienām man jābūt Treijā.

Viesnīcnieks brīdi pārstāja tīrīšanu. Tu ceri nokļūt līdz grāfa mui­žai četrās dienās? viņš klusi jautāja.

-Tiesa, esmu aizkavējies, Hronists atzina. Netālu no Abotsfordas laupītāji man atņēma zirgu. Viņš paskatījās logā, aiz kura biezēja krēsla. Bet es esmu gatavs ietaupīt uz miega rēķina. Rit no rīta būšu projām un ilgāk tevi vairs neapgrūtināšu.

- Tavas miega stundas es negribu traucēt, Kots ironiski noteica, un viņa skatiens atkal bija kļuvis ciets un skarbs. Varu izstāstīt tev visu vienā elpas vilcienā. Viņš viegli nokremšļojās. “Es biju ceļojošas aktieru trupas dalībnieks, braukāju apkārt, mīlēju, zaudēju, uzticējos un piedzīvoju nodevību.” Uzraksti to un sadedzini, jo nekāda labuma tev no tā nebūs!

- Tā tas nebija domāts! Hronists steigšus iebilda. Vari stāstīt kaut visu nakti, ja vēlies. Un vēl vairākas stundas no rīta.

- Cik augstsirdīgi! Kots atcirta. Tu gribi, lai es izstāstu tev savu stāstu vienā vakarā? Un pat nedosi man laiku sakopot domas? Sagatavoties? Viņa mute savilkās šaurā svītrā. Nē! Ej tālāk un kul tukšus salmus ar savu grāfu! Es tur netaisos piedalīties.

Hronists aši piebilda: Ja tev noteikti vajag…

- Jā, noteikti vajag! Kots ar dobju troksni nolika pudeli uz bāra letes. Varu droši teikt, ka man vajag vēl vairāk. Un šovakar tu nedzir­dēsi neko. Lai sagatavotu īstu stāstu, ir vajadzīgs laiks.

Hronists nervozi sarauca pieri un izlaida plaukstu caur matiem.

- Es varētu veltīt rītdienu tava stāsta apkopošanai… Viņš aprāvās, redzēdams, ka Kots noraidoši purina galvu. Pēc brīža viņš ierunājās atkal, gluži kā apspriezdamies pats ar sevi. Ja es Bednā dabūtu zirgu, varētu veltīt tev arī visu rītdienu, lielāko daļu nakts un kādu stundu no nākamās dienas. Viņš paberzēja pieri. Man ļoti nepatīk jāt naktī, bet…

- Man vajadzēs trīs dienas, Kots teica. Par to nav nekādu šaubu. Hronists nobālēja. Bet… grāfs?

Kots nevērīgi atmeta ar roku.

- Trīs dienas nav vajadzīgas nevienam! Hronists enerģiski noteica.

- Es esmu uzklausījis Orenu Velsiteru un pierakstījis viņa dzīvesstāstu. Ņem vērā, Orenu Velsiteru! Viņam ir astoņdesmit gadu, un viņa dzīve ir bijusi divsimt gadu vērta. Piecsimt gadu, ja ierēķinām arī melus. Viņš uzmeklēja mani! Hronists ar īpašu uzsvaru piebilda. Viņam vajadzēja tikai divas dienas.

- Manu piedāvājumu tu dzirdēji, viesnīcnieks vienkārši atbildēja.

- Vai nu es darīšu to, kā pienākas, vai arī nedarīšu nemaz.

- Pagaidi brītiņu! Hronista sejā iemirdzējās piepeša atskārsme.

- Es sāku pārdomāt visas iespējas no otra gala, viņš teica, kratīdams galvu izbrīnā par savu neattapību. Es vispirms apmeklēšu grāfu un pēc tam atgriezīšos pie tevis. Tad tev būs pietiekami daudz laika. Es varētu pat atvest līdzi Skarpi.

Kots veltīja Hronistam bezgala nicinošu skatienu. No kurienes tev radusies iedoma, ka tavā atgriešanās brīdī es būšu šeit? viņš ar neticīgu izbrīnu noprasīja. Un vispār, kas tev liek domāt, ka tu varēsi brīvi un vienkārši aiziet no šejienes, zinādams to, ko zini?

Hronists palika nekustīgi stāvam. Vai… Viņš krampjaini norija siekalas un vēlreiz mēģināja runāt. Vai tu gribi teikt, ka…

- Stāsts prasīs trīs dienas, Kots viņu pārtrauca. Sākot no rīt­dienas. Lūk, ko es gribu teikt.

Hronists aizvēra acis un pārlaida plaukstu sejai. Grāfs, protams, saniknosies. Grūti bija uzminēt, kā pēc tam vairs varētu atgūt viņa labvēlību. Tomēr… Ja tā ir vienīgā iespēja, esmu gatavs to pieņemt.

- Man prieks to dzirdēt. Viesnīcnieka sasprindzinājums atslāba, un viņš veltīja Hronistam atturīgu smaidu. Nudien, vai trīs dienas tiešām ir tik neierasti garš laiks?

Hronista seja atkal kļuva nopietna. Trīs dienas tiešām ir neierasti garš laiks. Bet jāņem vērā… īsu mirkli viņā atgriezās kaut kas no iepriekšējās lepnības. Bet jāņem vērā… Ar rokas kustību viņš itin kā lika saprast, cik maz iespējams pateikt vārdos. Tu esi Kvouts.

Vīrietis, kurš sauca sevi par Kotu, pacēla skatienu no pudeļu rindām. Viņa sejā atplauka neapspiests smaids. Acīs zibēja dzīvīga dzirksts. Pēkšņi viņš izskatījās garāks nekā iepriekš.

- Jā, tā laikam ir, Kvouts teica, un viņa balsī skanēja dzelzs.