Vēja vārds

DIVDESMIT SESTĀ NODAĻA . lanres pārvērtība

TOBRĪD BIJU nodzīvojis Tarbeanā vairākus gadus. Nemanītas garām bija aizslīdējušas trīs dzimšanas dienas, un man bija mazliet vairāk par piecpadsmit gadiem. Biju iemācījies Piekrastē izdzīvot. Biju kļuvis prasmīgs ubags un zaglis. Atslēgas un kabatas padevās manam pie­skārienam. Zināju, kuros lombardos uzpērk mantas, neuzdodot jau­tājumus.

Es joprojām staigāju skrandās un bieži biju izsalcis, tomēr īsts bads man nedraudēja. Lēnām papildināju savus ietaupījumus nebal­tai dienai. Pat pēc bargas ziemas, kurā nereti vajadzēja maksāt par siltu naktsguļas vietu, manā slēptuvē joprojām glabājās vairāk nekā divdesmit dzelzs peniju. Tā man bija gluži kā pūķa dārgumu krātuve.

Biju itin ērti iejuties šajā pilsētā. Tomēr man nebija nekāda dzīves mērķa un satura, ja neņem vērā vienīgo vēlmi papildināt savu slepeno naudas krātuvi. Nebija nekādu dzīvinošu aicinājumu. Nebija nākotnes, kurā raudzīties. Vadīju dienas, meklēdams iespēju kaut ko nozagt vai tīkami nosist laiku.

Tomēr pirms dažām dienām kāds gadījums Trapisa pagrabā bija ienesis pārmaiņu manā dzīvē. Biju dzirdējis kādu meiteni bijīgā balsi runājam par stāstnieku, kurš visu laiku pavadot Ostmalas krogā ar nosaukumu “Pusmasts”. Cik varēju noprast, katru dienu ap sestā zvana laiku viņš stāstīja kādu stāstu. Meitene apgalvoja, ka viņš zinot ikvienu stāstu, ko kāds vēloties dzirdēt. Vēl vairāk: viņš esot noslēdzis derības. Ja viņš nezināšot prasīto stāstu, tad došot prasītājam veselu talantu.

Visu atlikušo dienas daļu es domāju par meitenes teikto. Šaubījos, vai tā varētu būt patiesība, tomēr nespēju atvairīt domas par to, ko varētu iesākt ar veselu sudraba talantu. Es varētu nopirkt kurpes, var­būt ari nazi, iedot naudu Trapisam un piedevām vēl divkāršot savus ietaupījumus.

Pat tad, ja meitene par derībām būtu melojusi, mani šī ziņa tomēr interesēja. Uz ielas bija grūti atrast izklaidēšanos. Paretam kāda skrandaiņu trupa uz ielas stūra izrādīja pantomīmu, kādreiz krogā varēja dzirdēt vijolnieku. Taču īstas izklaides maksāja naudu, un mani sūrās pūlēs iegūtie peniji bija pārāk vērtīgi, lai tos viegli palaistu vējā.

Tomēr bija kāds šķērslis. Ostmala man nebija droša vieta.

Tas man jāpaskaidro tuvāk. Pirms vairāk nekā gada biju ieraudzījis pa ielu ejam Paiku. Nebiju redzējis viņu kopš pirmās Tarbeanā pavadītās dienas, kad viņš ar saviem draugiem šķērsielā bija man uzbrucis un iznicinājis mana tēva lautu.

Lielāko dienas daļu es viņam piesardzīgi sekoju, turēdamies drošā attālumā un slēpdamies ēnā. Beidzot viņš devās mājās uz šauru Ost­malas aklo ieliņu, kas savā ziņā atgādināja manu slepeno patvērumu. Paika mītni veidoja pussalauztas redeļu kastes, ko viņš bija savācis vienkop, lai patvertos no vēja un lietus.

Visu nakti es tupēju uz jumta, gaidīdams, kad viņš nākamajā rītā dosies projām. Tad nokāpu lejā pie Paika kastu midzeņa un apskatīju to tuvāk. Tas bija itin mājīgs patvērums, un tajā bija savāktas gadu gaitā atrastas sīkas mantas. Tur bija arī alus pudele, ko es izdzēru. Turpat bija ari puse no siera gabala, ko es apēdu, un krekls, ko es pievācu, jo tas bija mazāk noplīsis nekā manējais.

Pameklējies ilgāk, es atradu vēl dažādus sīkumus sveci, auklas kamolu, marmora spēļu bumbiņas. Visvairāk mani pārsteidza vairāki buru audekla gabali, uz kuriem ar ogli bija uzzīmēta sievietes seja. Pagāja gandrīz desmit minūtes, līdz es atradu to, ko patiesībā biju meklējis. Dziļāk par visām citām lietām bija paslēpta neliela koka kaste, kas, spriežot pēc ārienes, bija bieži cilāta. Tajā gulēja sakaltušu vijo­līšu pušķis, apsiets ar baltu lentīti, rotaļu zirdziņš, kas bija zaudējis gandrīz visas aukliņu krēpes, un blonda matu cirta.

Vairākas minūtes darbojos ar kramu un tēraudu, līdz man izdevās uzšķilt dzirksteli. Vijolītes bija labs aizkurs, un drīz augstu gaisā pacē­lās pelēki dūmu mākoņi. Es stāvēju un noskatījos, kā visu, ko Paiks mīlējis, aprij uguns liesmas.

Taču, baudīdams šo bridi, es aizkavējos pārāk ilgi. Pa ieliņu šurp skrēja Paiks kopā ar draugu, jo dūmi bija piesaistījuši viņu uzmanību, un es nokļuvu lamatās. Paiks pārskaities metās man virsū. Viņš bija par sešām collām garāks un mārciņas piecdesmit smagāks. Vēl ļaunāk: viņam rokā bija stikla lauska, vienā galā nosieta ar auklu un tādējādi pārveidota par primitīvu nazi.

Viņš paguva man vienreiz iedurt stilbā virs ceļgala, pirms es triecu viņa roku pret bruģi, sadauzot pašdarināto nazi druskās. Pēc tam viņš tomēr pamanījās nozilināt man aci un pārlauzt vairākas ribas, bet es viņam pamatīgi iespēru pa kājstarpi un tiku vaļā. Kad bēgu projām, viņš kliboja man pakaļ un kliedza, ka nogalināšot mani par to, ko esmu izdarījis.

Es viņam ticēju. Kad biju kaut cik savedis kārtībā sadurto kāju, es paņēmu visu nebaltām dienām ietaupīto naudu un nopirku piecas pintes drega lētu, pretīgu dzērienu, kas bija pietiekami stiprs, lai izdedzinātu muti. Tad aizkliboju uz Ostmalu un gaidīju, kad mani ieraudzīs Paiks un viņa draugi.

Gaidīt nevajadzēja ilgi. Ļāvu, lai viņš ar diviem draugiem pusjūdzi man seko, un, pagājuši garām Šuvju ielai, mēs iegājām Tallovzas rajonā. Turpināju ceļu tikai pa lielajām ielām, jo zināju, ka viņi neuzdrīkstēsies man uzbrukt gaišā dienas laikā daudzu cilvēku klātbūtnē.

Bet, līdzko iegriezos šķērsielā, sekotāji pielika soli, lai mani panāktu, jo viņi nodomāja, ka cenšos aizbēgt. Tomēr, nogriezušies gar stūri, viņi nevienu neredzēja.

Kad Paiks sadomāja paskatīties augšup, es no zema jumta malas uzgāzu viņam spaini drega. Tas nolija manam ienaidniekam pār seju un krūtīm, pamatīgi viņu izmērcējot. Paiks iekliedzās, tvēra ar roku pie acīm un nokrita ceļos. Tad es uzvilku fosfora sērkociņu, ko biju nozadzis, un sviedu viņam, skatīdamies, kā tas ar sprakstošu liesmu krīt lejup.

Neizmērojamā, nežēlīgā bērna naidā es biju cerējis, ka viņš pār­vērtīsies liesmu stabā. Tas nenotika, tomēr Paiks aizdegās. Viņš vēl­reiz iebrēcās, pielēca kājās un sāka drudžaini streipuļot, bet draugi ar sitieniem centās apdzēst uguni. Izmantodams viņu aizņemtību, es pamanījos aizbēgt.

Tas bija noticis pirms gada, un kopš tā laika es Paiku nebiju redzē­jis. Viņš nebija mēģinājis mani uzmeklēt, un es biju turējies tālu no Ostmalas rajona, reizēm pat metis vairāku jūdžu līkumu, lai nebūtu jāiet tam garām. Šķita, ka mūsu starpā iestājies tāds kā pamiers. Tomēr es nešaubījos, ka Paiks un viņa draugi atceras, kāds es izskatos, un ir gatavi kārtot rēķinus, līdzko izdotos mani ieraudzīt.

Pārdomājis stāvokli, nospriedu, ka doties turp būtu pārāk bīstami. Pat iespēja bez maksas klausīties stāstus un cerība iegūt sudraba

V

talantu nebija tik vērtīga, lai to dēļ atkal saķertos ar Paiku. Turklāt kādu stāstu gan es varētu prasīt?

Šis jautājums neizgāja man no prāta vairākas nākamās dienas. Kādu stāstu es varētu prasīt? Sagrūdos ar kādu ostas strādnieku un iedunkāts atstreipuļoju sānis, nepaguvis iebāzt roku viņa kabatā. Kādu stāstu? Ubagoju uz ielas stūra pretī tehliešu baznīcai. Kādu stāstu? Nozagu trīs maizes klaipus un divus no tiem aiznesu Trapisam. Kādu stāstu?

Tad kādu vakaru, kad gulēju savā slepenajā mītnē zem triju jumtu savienojuma un tikko kā laidos miegā, man pēkšņi atausa doma. Lanre! Protams! Es varu prasīt, lai viņš pastāsta patieso stāstu par Lanri. Stāstu, kuru mans tēvs…

Mana sirds krūtīs salēcās, un piepeši atmiņā atausa viss, no kā es vairākus gadus biju centies vairīties: mans tēvs domīgi strinkšķina lautu, mana māte dziedādama sēž ratos viņam blakus. Es instinktīvi centos rauties projām no atmiņām kā cilvēks, kas atrauj roku no uguns, lai neapdedzinātos.

Tomēr tagad es izbrīnījies secināju, ka šis atmiņas izraisa tikai vieglu smeldzi, nevis dziļās sāpes, ko biju gaidījis. Un mani iezibējās pacilāta satraukuma stariņš, iztēlojoties, kā es klausos tēva ilgi meklēto stāstu. Stāstu, ko būtu varējis pastāstīt viņš, mans tēvs.

Taču ari tagad es sapratu, ka doties uz Ostmalu tikai stāsta dēļ vien būtu vistīrākais neprāts. Skarbais praktiskums, ko gadu gaitā man bija iemācījusi Tarbeana, piekodināja palikt pazīstamajā pasaules kaktiņā, kurā es varēju justies drošībā…

* * *

Pirmais, ko ieraudzīju, ieiedams pa “Pusmasta” durvīm, bija Skarpi. Vecais vīrs sēdēja uz augsta bāra soliņa, un viņa acis bija līdzīgas dimantiem, bet augums atgādināja izspūrušu putnubiedēkli. Viņš bija izdēdējis, laikazoba nodeldēts vīrs ar bieziem, baltiem matiem uz rokām, sejas un galvas. Baltums krasi izcēlās uz tumšbrūnā iede­guma fona un radīja iespaidu, it kā viņu būtu apšļakstījušas viļņu putas.

Viņam pie kājām tupēja apmēram divdesmit bērnu, daži manā ve­cumā, bet lielākā daļa jaunāki par mani. Šis pulciņš bija dīvains sajau­kums netīri, baskājaini klaidoņi, tādi kā es, līdzās sakoptiem, itin pieklājīgi ģērbtiem bērniem, kuriem droši vien bija gan savas mājas, gan vecāki.

Pazīstamas sejas es viņu vidū neredzēju, tomēr nevarēju zināt, vai kāds nav no Paika draugiem. Atradu vietu netālu no durvīm, atspiedu muguru pret sienu un notupos uz grīdas.

Skarpi pāris reižu nokremšļojās, un, to dzirdot, es sajutu slāpes. Tad ar rituāla izteiksmību viņš sērīgi ieskatījās savā māla kausā uz bāra letes un uzmanīgi apgrieza to otrādi.

Bērni steidzās pie letes un lika uz tās naudas gabalus. Es aši saskai­tīju savus krājumus: divi dzelzs puspeniji, deviņi šimi un viens drabs. Kopā mazliet vairāk par trim dzelzs penijiem Kopvalstības naudā. Var­būt viņš nemaz nepiedāvās derības un sudraba talantu. Droši vien manas dzirdētās baumas bija nepatiesas.

Vecais virs tikko jaušami pamāja bāra apkalpotājam. Fallovzas sarkano! Viņa balss bija dobja un skarba, gandrīz vai hipnotiska. Plikgalvainais vīrietis aiz letes savāca monētas un veikli ielēja vīnu Skarpi lielajā māla kausā.

- Nu, ko tad jūs šodien gribētu dzirdēt? Skarpi nodārdināja. Dobjā balss atgādināja tālīnu pērkona dunu.

Bridi valdīja gandrīz vai godbijīgs klusums, kas man atkal šķita kā daja no rituāla. Tad bērni sāka klaigāt visi reizē.

- Es gribu stāstu par feju zemi!

- …par Orenu un kauju pie Mnatas…

- Jā, par Orenu Velsiteru! To, kas ar baronu…

- Par Lartamu…

- Par Miru Tarinielu!

- Par Iljenu un lāci!

- Par Lanri, es teicu, pats neapjauzdams, ka esmu to pateicis.

Istabā atkal iestājās klusums, un Skarpi iedzēra malku no sava

kausa. Bērni vēroja viņu ar tādu kā pazīstamu saspringtību, ko es tomēr nepratu nosaukt vārdā.

Skarpi mierīgs un nesatricināms sēdēja savu klausītāju vidū. Tad viņa balss lēni izplūda klusumā kā tumšs medus. Vai es dzirdēju kādu nosaucam Lanres vārdu? Viņš raudzījās tieši uz mani, un zilo acu skatiens bija dzedrs un ass.

Es pamāju ar galvu, nezinādams, kas notiks tālāk.

- Es gribu dzirdēt par sausajām zemēm aiz Negaisa kalniem! uzstājīgi iesaucās kāda mazāka meitene. Par smilšu čūskām, kas izlien no zemes kā haizivis! Un par sausajiem cilvēkiem, kas slēpjas zem kāpām un ūdens vietā dzer cilvēku asinis! Un… Viņu apklusināja daudzu apkārt sēdošo bērnu saucieni no visām pusēm.

Skarpi vēlreiz pacēla kausu, un strauji iestājās klusums. Vērodams bērnus tāpat, kā viņi vēroja Skarpi, es aptvēru, ko viņi man atgādina: cilvēkus, kas bažīgi raugās pulkstenī. Acīmredzot, kad vecais virs būs iztukšojis kausu, arī viņa stāsts būs galā.

Skarpi iedzēra vēl vienu malku, šoreiz pavisam nedaudz, nolika kausu uz letes un pagrieza soliņu uz mūsu pusi. Kurš vēlas dzirdēt stāstu par vīru, kas zaudēja aci un ieguva labāku redzi?

Kaut kas viņa balsī un bērnu izturēšanās veidā lika man saprast, ka jautājums ir gluži retorisks. Tātad šis būs stāsts par Lanri un Radīšanas karu! Sens, sens stāsts. Skarpi skatiens pārslīdēja bērnu pulciņam. Sēdiet un klausieties, jo es runāšu par mirdzošo pilsētu, kāda tā bija pirms neskaitāmiem gadiem aiz neskaitāmām jūdzēm…

* * *

Reiz sensenos laikos, pirms neskaitāmiem gadiem un aiz neskaitā­mām jūdzēm bija pilsēta, kuru sauca Mira Tariniela. Mirdzošā pilsēta. Tā gulēja starp augstajiem pasaules kalniem kā dārgakmens karaļa kronī.

Iztēlojieties tik lielu pilsētu kā Tarbeana, turklāt tādu, kurā uz katra ielas stūra šļācas mirdzoša strūklaka, aug zaļš koks vai slejas tik brī­nišķa statuja, ka lepnam cilvēkam gribas apraudāties, to uzlūkojot. Pilsētas ēkas bija augstas un elegantas, izgrebtas no paša kalna, izgrebtas no spoža, balta akmens, kas saglabāja saules gaismu vēl ilgi pēc saules rieta.

Selitoss bija Miras Tarinielas valdnieks. Tikai paskatīdamies uz jeb­kuru lietu, Selitoss spēja ieraudzīt tās slēpto vārdu un to saprast. Tajos laikos to spēja daudzi, tomēr Selitoss bija pats varenākais visu dzīvo vārdnieku vidū.

Selitosu mīlēja visi, kurus viņš aizsargāja. Viņa spriedums bija stingrs un taisnīgs, un neviens nevarēja ietekmēt viņu ar meliem vai liekulību. Viņa redze bija tik varena, ka viņš spēja lasīt cilvēku sirdīs kā trekniem burtiem rakstītu grāmatu lapās.

Tajos laikos kādā plašā impērijā plosījās briesmīgs karš. To sauca par Radīšanas karu, un impēriju sauca Ergena. Un, kaut gan pasaule nekad nav redzējusi citu tik varenu impēriju un citu tik briesmīgu karu, gan viens, gan otrs tagad dzīvo vienīgi stāstos. Pat vēstures grāma­tas, kas pieminējušas tos kā apšaubāmas baumas, jau sen ir sairušas pīšļos.

Karš bija risinājies tik ilgi, ka cilvēki gandrīz vairs neatcerējās lai­kus, kad debesis nebija tumšas no degošu pilsētu dūmiem. Kādreiz šajā impērijā bija simtiem lepnu pilsētu. Tagad to vietā melnēja dru­pas, starp kurām gulēja līķi. Visur plosījās mēris un bads, un dažviet izmisums bija tik liels, ka mātes vairs nespēja sakopot cerības, lai dotu saviem bērniem vārdus. Tomēr astoņas pilsētas bija palikušas neskartas. Tās bija Belena, Antusa, Vaereta, Tinuša, Emlena un dvīņu pilsētas Murilla un Murella. Un pēdējā bija Mira Tariniela, lielākā pil­sēta no visām, turklāt vienīgā, kurā gadsimtiem ilgais karš nebija atstājis rētas. To sargāja kalni un drosmīgi karavīri. Bet īstais Miras Tarinielas miera glabātājs bija Selitoss. Ar savu aso redzi viņš vēroja kalnu pārejas, kas veda uz viņa mīļoto pilsētu. Selitosa istabas atradās pilsētas augstākajā tornī, tāpēc viņš varēja redzēt ikviena uzbrucēja tuvošanos, pirms tā kļuva par nopietnu draudu.

Pārējās septiņas pilsētas, kurām nebija Selitosa spēka, sargāja dro­šību citādi. Tās uzticējās bieziem mūriem, akmenim un tēraudam. Tās uzticējās ieroču spēkam, varonībai, drosmei un asinīm. Un tās uzti­cējās Lanrem.

Lanre bija karojis, kopš viņa jaunajām rokām pietika spēka cilāt zobenu, un līdz balss lūzuma laikam viņš spēja sacensties ar duci vecāku vīriešu. Viņš apprecēja sievieti, vārdā Līra, un viņa mīlestības kvēle bija stiprāka par naida kvēli.

Līra bija bīstama un gudra, un viņas spēks bija tikpat liels kā Lanres spēks. Jo Lanres spēks bija ieroči un uzticamie vīri, turpretī Līra zināja lietu vārdus, un viņas balss spēks varēja nogalināt cilvēku un apturēt pērkona negaisu.

Gadiem ritot, Lanre un lira cīnījās plecu pie pleca. Viņi aizsargāja Belenu no negaidīta uzbrukuma un izglāba pilsētu no ienaidnieka, kas būtu viņus iznīcinājis. Viņi veidoja armijas un lika pilsētām saprast, cik svarīga ir lojalitāte. Daudzus garus gadus viņi atsvieda atpakaļ impērijas ienaidniekus. Cilvēki, ko izmisums bija darījis trulus, juta sevi mostamies siltu cerības staru. Viņi cerēja piedzīvot mieru un saistīja savas nedrošās cerības ar Lanri.

Tad pienāca Blac ofDrossen Tor lielā Drosentoras kauja. Blac tālaika valodā nozīmēja “kauja”, un pie Drosentoras notika pati lielākā un briesmīgākā kauja šajā lielajā un briesmīgajā karā. Karavīri bez pār­traukuma cīnījās trīs dienas saules gaismā un trīs naktis mēness gaismā. Neviena karotāju puse nespēja uzvarēt otru, un neviena nevē­lējās atkāpties.

Par pašu kauju es varu sacīt tikai vienu. Pie Drosentoras gāja bojā vairāk cilvēku, nekā šodien dzīvo pasaulē.

Lanre vienmēr atradās tur, kur ciņa bija viskarstākā un kur viņš bija visvairāk vajadzīgs. Ne mirkli viņš neizlaida no rokas zobenu, ne mirkli neļāva tam kavēties maksti. Pašās beigās, asinīm noplūdis, Lanre kaujas laukā starp līķiem stājās pretī briesmīgam pretiniekam. Tas bija milzīgs briesmonis, klāts melnām dzelzs zvīņām, un tā dvaša bija melna tumsa, kas smacēja cilvēkus. Lanre cīnījās ar briesmoni un to nonāvēja. Lanre guva uzvaru, bet pirka to ar savu dzīvību.

Kad kauja bija beigusies un ienaidnieks izdzīts aiz akmens durvīm, dzīvajos palikušie atrada Lanres ķermeni aukstu un nedzīvu guļam blakus nogalinātajam briesmonim. Ziņa par Lanres nāvi izplatījās ātri un kā izmisuma mākonis apņēma visu plašo kaujas lauku. Viņi bija uz­varējuši, pavērsuši kara gaitu pretējā virzienā, taču ikvienu sirdi stin­dzināja saltums. Mazā cerību liesmiņa, ko katrs bija nēsājis sevī, sāka drebēt un izplēnēt. Viņu cerības bija saistījušās ar Lanri, un Lanre bija miris.

Baiļu saltuma vidū Lira piegāja pie mirušā Lanres un izrunāja viņa vārdu. Viņas balss bija pavēle. Viņas balss bija tērauds un akmens. Viņas balss lika Lanrem atkal dzīvot. Bet Lanre gulēja nekustīgs un miris.

Baiļu saltuma vidū Līra nometās ceļos pie mirušā Lanres un izelpoja viņa vārdu. Viņas balss bija aicinājums. Viņas balss bija mīlestība un ilgas. Viņas balss sauca Lanri atkal dzīvē. Bet Lanre gulēja nekustīgs un miris.

Baiļu saltuma vidū Līra nokrita uz mirušā Lanres ķermeņa un izraudāja viņa vārdu. Viņas balss bija čuksts. Viņas balss bija atbalss un tukšums. Viņas balss lūdza Lanri atkal dzīvot. Bet Lanre gulēja nekustīgs un miris.

Lanre bija miris. Lira satriekta raudāja un drebošām rokām skāra viņa seju. Visi apkārtējie vīrieši novērsās, jo vieglāk bija skatīties uz asiņaino kaujas lauku nekā uz Liras sāpēm.

Bet Lanre dzirdēja viņas saucienu. Liras balss lika Lanrem atskatīties no mirušo valstības un griezties atpakaļ. Caur nāves durvīm Lanre vēlreiz ienāca dzīvē. Viņš izrunāja liras vārdu un mierinādams pacēla viņu uz rokām. Viņš atvēra acis un, cik spēdams, drebošām plaukstām noslaucīja viņas asaras. Un tad viņš ievilka dziļu un dzīvinošu elpu.

Tie, kuri pēc kaujas bija palikuši dzīvi, redzēja Lanri sakustamies un izbrīnījušies ļāvās līksmei. Mazā miera alku un cerību liesmiņa, ko ikviens ilgi bija nēsājis sevi, uzliesmoja ikvienā sirdī kā kvēla uguns.

“Lanre un Līra!” viņi iesaucās, un viņu balsis dimdēja kā pērkons. “Mūsu valdnieka mīlestība ir stiprāka par nāvi! Mūsu valdnieces balss ir atsaukusi viņu atpakaļ dzīvē! Viņi kopā ir uzvarējuši nāvi! Ja viņi ir kopā, mēs vienmēr uzvarēsim!”

Tā nu karš turpinājās, bet, karojot līdzās Lanrem un Lirai, nākotne vairs nešķita tik drūma. Drīz ikviens uzzināja stāstu par Lanres nāvi, par viņa mīlestību un Liras spēku, kas atsaucis Lanri atpakaļ dzīvē. Cik tālu sniedzās atmiņa, cilvēki pirmoreiz varēja atklāti runāt par mieru, un citi viņus neuzskatīja par muļķiem vai plānprātiņiem.

Gāja gadi. Impērijas ienaidnieki kļuva arvien vājāki un bezcerīgāki, un pat vislielākie skeptiķi saprata, ka karš strauji tuvojas beigām.

Tad sāka izplatīties baumas: Līra esot saslimusi. Līra esot nolau­pīta. Lira esot mirusi. Lanre esot aizbēdzis no savas valsts. Lanre esot sajucis prātā. Daži pat stāstīja, ka Lanre esot nonāvējies un devies meklēt savu sievu mirušo valstībā. Stāstu bija daudz, taču neviens nezināja īsto patiesību.

Visu šo baumu vidū Lanre ieradās Mirā Tarinielā. Viņš bija viens, pie sāniem viņam karājās sudraba zobens un mugurā bija bruņukrekls no melnām dzelzs zvīņām. Tas piekļāvās viņam kā otra āda, kā ēna. Viņš bija to darinājis no Drosentorā nogalinātā briesmoņa rumpja.

Lanre lūdza Selitosu nākt kopā ar viņu pastaigā ārpus pilsētas. Selitoss piekrita, cerēdams uzzināt patiesību par Lanres likstām un sniegt viņam mierinājumu, kādu spēj sniegt tikai draugs. Viņi bija bieži apspriedušies viens ar otru, jo abi bija valdnieki savu ļaužu vidū.

Selitoss bija dzirdējis dažādās baumas un jutās noraizējies. Viņš bažījās par Liras veselību, taču vēl vairāk bažījās par Lanri. Selitoss bija gudrs. Viņš zināja, kā bēdas spēj sakropļot sirdi, kā kaislības spēj pārvērst krietnus cilvēkus nožēlojamos nejēgās.

Viņi kopā devās staigāt pa kalnu takām. Lanre gāja pa priekšu, un abi uzkāpa augstā virsotnē, no kuras varēja pārredzēt zemi. Miras Tarinielas lepnie torņi spoži mirdzēja pēdējos rietošās saules staros.

Pēc ilgas klusēšanas Selitoss teica: “Es esmu dzirdējis nelāgas bau­mas par tavu sievu.”

Lanre neatbildēja, un no viņa izturēšanās Selitoss saprata, ka Lira ir mirusi.

Atkal iestājās ilgs klusums, un tad Selitoss mēģināja vēlreiz. “Kaut gan es nezinu visu, kas noticis, Mira Tariniela piedāvā tev atbalstu, un es esmu gatavs sniegt jebkādu palīdzību, kādu draugs spēj sniegt draugam.”

“Tu man esi devis pietiekami daudz, vecais draugs!” Lanre pagriezās un uzlika roka Selitosam uz pleca. “Silanxi, es tevi sasaistu! Akmens vārdā, kļūsti nekustīgs kā akmens! Aeruh, es pavēlu gaisam! Lai svins uzgulst tavai mēlei! Selitos, es saucu tevi vārdā! Lai zūd visi tavi spēki un paliek vienīgi redze!”

Selitoss zināja, ka visā pasaulē ir tikai trīs cilvēki, kuri vārdu prasmē spēj mēroties ar viņu: Alefs, Aiakss un Līra. Lanrem nebija vārdnieka spēju Lanres vara slēpās tikai viņa roku spēkā. Mēģinājums sasaistīt Selitosu ar viņa vārdu būtu tikpat neauglīgs kā maza puišeļa uzbru­kums karavīram ar vītola nūju.

Tomēr Lanres spēks gūlās uz viņu kā milzu smagums, kā dzelzs spīles, un Selitoss juta, ka nespēj ne pakustēties, ne parunāt. Viņš stā­vēja nekustīgs kā akmens un spēja vienīgi brīnīties: kā Lanre ieguvis tādu spēku?

Neizpratnes un izmisuma pārņemts, Selitoss noraudzījās, kā kalnus ietin tumsa. Ar šausmām viņš pamanīja, ka viens no melnajiem planku­miem īstenībā ir milzīga armija, kas virzās uz Miras Tarinielas pusi. Vēl ļaunāk: nekur neatskanēja neviens brīdinājuma zvans. Selitoss spēja tikai stāvēt un noskatīties, kā karaspēks slepeni virzās arvien tuvāk.

Iekarotāji nodedzināja un izpostīja Miru Tarinielu, un, jo mazāk par to stāstīšu, jo labāk. Baltie mūri nokvēpa melni, un strūklakās skalojās asinis. Veselu nakti un dienu Selitoss bezpalīdzīgi stāvēja blakus Lanrem un spēja vienīgi skatīties un dzirdēt mirstošo cilvēku kliedzienus, dzelžu žvadzoņu un drūpošu akmeņu krakstus.

Kad pār pilsētas nomelnējušajiem torņiem atausa nākamā diena, Selitoss juta, ka atkal spēj kustēties. Viņš pagriezās pret Lanri, un šoreiz redze viņu nepievīla. Viņš redzēja Lanrē melnu tumsu un samulsinātu prātu. Taču Selitoss juta, ka viņu joprojām saista burvestības važas. Niknuma un neizpratnes pārņemts, viņš iesaucās: “Lanre, ko tu esi izdarījis?”

Lanre joprojām cieši lūkojās Miras Tarinielas drupās. Viņa pleci bija sagumuši, it kā tie nestu lielu smagumu. Viņa balsī skanēja gurdums. “Vai cilvēki mani uzskatīja par krietnu vīru, Selitos?”

“Tevi uzskatīja par vienu no krietnākajiem vīriem. Mēs ne mirkli nešaubījāmies par tevi.”

“Tomēr es to izdarīju.”

Selitoss vairs nespēja raudzīties uz savu izpostīto pilsētu. “Tomēr tu to izdarīji,” viņš atkārtoja. “Kāpēc?”

Lanre brīdi klusēja. “Mana sieva ir mirusi. Līdz tam mani noveda krāpšana un nodevība, tomēr viņa mira no manas rokas.” Viņš norija kaklā iestrēgušu kamolu un paskatījās apkārt.

Selitoss ar acīm sekoja viņa skatienam. No augstās kalnu virsotnes viņš redzēja visapkārt ceļamies augšup melnas dūmu grīstes. Ar baisu skaidrību Selitoss saprata, ka Mira Tariniela nav vienīgā iznīcinātā pilsēta. Lanres sabiedrotie bija nopostījuši pēdējos impērijas bastionus.

Lanre pagriezās pret viņu. “Un mani uzskatīja par vienu no krietnā­kajiem vīriem." Lanres seja izskatījās atbaidoša. To bija sakropļojušas bēdas un izmisums. “Es, kuru uzskatīja par gudru un krietnu, es to izdarīju!” Jūtu uzplūda satracināts, viņš aplaida apkārtnei plašu un izmisīgu žestu. “Iedomājies, kādas nelietības var slēpties necila cil­vēka slepenajos sirds dziļumos!” Lanre pavērsās pret Miras Tarinielas pilsētu, un viņu pārņēma kaut kas līdzīgs miera atblāzmai. “Vismaz viņiem tur viss ir galā. Viņi ir drošībā. Drošībā no neskaitāmiem ikdie­nas ļaunumiem. Drošībā no netaisna likteņa uzveltām sāpēm.” Selitoss klusi sacīja: “Drošībā no prieka un laimes…”

“Nekāda prieka nav!” Lanre briesmīgā balsī iesaucās. Akmeņi vi­ņam visapkārt nodrebēja, un atbalsis kā asi šķēpi lidoja atpakaļ pie abiem vīriem. “Jebkādu prieku, kas šeit izaug, ātri nosmacē nezāles! Es neesmu briesmonis, kas iznīcina kroplīgas baudas dēļ! Es sēju sāli, jo izvēle ir tikai viena: nezāles vai nekas!” Viņa acu dziļumos Selitoss redzēja vienīgi tukšumu.

Selitoss pieliecās un pacēla šķautņainu kalnu kristāla gabalu ar smailu galu.

“Vai tu gribi nonāvēt mani ar akmeni?” Lanre dobji iesmējās. “Es gribēju, lai tu saproti, lai tu zini, ka ne jau ārprāts man lika to darīt!” “Tu neesi ārprātīgs,” Selitoss piekrita. “Ārprātu es tevī neredzu.” “Es cerēju, ka tu varbūt pievienosies man un manam mērķim,” Lanre teica, un viņa balsī skanēja izmisīgas ilgas. “Šī pasaule ir kā draugs, kas guvis nāvīgu ievainojumu. Ātrs malks atvieglo sāpes.”

“Iznicināt pasauli?” Selitoss klusi sacīja. “Tu neesi ārprātīgs, Lanre. Tevi ir sagrābis kaut kas ļaunāks par ārprātu. Es nevaru tevi izārstēt.” Viņš pārlaida pirkstus plaukstā saņemtā akmens smailei.

“Vai tu gribi mani nogalināt, lai izārstētu, vecais draugs?” Lanre atkal iesmējās baisus un mežonīgus smieklus. Tad viņš paskatījās uz Selitosu ar spēju un izmisīgu cerību tukšajās acis. “Vai tu to vari?” viņš jautāja. “Vai tu vari mani nogalināt, vecais draugs?”

Ar apskaidrotu skatienu Selitoss pavērās bijušajā draugā. Viņš re­dzēja, kā Lanre, gandrīz zaudējis prātu aiz bēdām, bija meklējis spēku, kas atgrieztu Līru dzīvē. Aiz mīlestības pret Liru Lanre bija meklējis zināšanas tur, kur zināšanas labāk nemeklēt, un ieguvis tās par bargu cenu.

Taču pat grūti iegūtā spēka augstākajā virsotnē viņš nebija spējis atsaukt Līru atpakaļ dzīvē. Bez viņas Lanres dzīve bija kļuvusi par bezsaturīgu nastu, un iegūtais spēks kā nokaitēts nazis durstīja viņa prātu. Lai atbrīvotos no izmisuma un mokām, Lanre bija darījis sev galu. Meklējis pēdējo cilvēka patvērumu un mēģinājis aizbēgt pa nāves durvīm.

Bet, tāpat kā Liras mīlestība iepriekš bija atsaukusi viņu atpakaļ no šīm beidzamajām durvīm, tā arī šoreiz Lanres spēks bija piespiedis viņu atgriezties no saldās aizmirstības. Jauniegūtais spēks dedzināja viņa ķermeni un lika doties atpakaļ dzīvē.

Selitoss skatījās uz Lanri un visu to saprata. Viņa īpašā redze atklāja notikumus, kuri kā tumšs aizkars karājās gaisā ap Lanres drebošo stāvu.

“Es varu tevi nogalināt,” Selitoss atbildēja un novērsās no Lanres, kura sejā pēkšņi bija atplaiksnījusi cerība. “Uz vienu stundu, uz vienu dienu. Bet tu atgriezīsies, tu tieksies atpakaļ kā dzelzs, ko pievelk magnēts. Tavs vārds deg tevī, iekšēja spēka dedzināts. Es to nevaru izdzēst, tāpat kā nevaru ar akmens sviedienu notriekt mēnesi.”

Lanres pleci saguma. “Es cerēju,” viņš vienkārši sacīja. “Tomēr zināju patiesību. Es vairs neesmu tas Lanre, kuru tu pazini. Man ir jauns un briesmīgs vārds. Es esmu Haliakss, un nekādas durvis nespēj aizsprostot manu ceļu. Man viss ir zudis un vairs nav sasniedzams Lira, saldais mūžības miegs, aizmirstības svētlaime, pat ārprāts. Pati nāve ir atvērtas durvis uz manas varas pasauli. Es nevaru aizbēgt. Vienīgā cerība uz aizmirstību man ir pēc tam, kad viss būs zudis un Aleu kritis no debesim bez vārda.” To teicis, Lanre paslēpa seju plaukstās, un viņa augumu sadrebināja klusi, sirdi plosoši šņuksti.

Selitoss paskatījās lejup uz zemi un sajuta sīku cerības dzirksteli. No lejas augšup vijās sešas dūmu grīstes. Mira Tariniela bija nopostīta, un sešas pilsētas bija iznicinātas. Bet tas nozīmēja, ka viss vēl nav zudis. Bija palikusi vēl viena pilsēta…

Par spīti visam, kas noticis, Selitoss uzlūkoja Lanri ar žēlumu, un viņa balsī skanēja skumjas. “Tātad nav vairs nekā? Nav nekādas cerī­bas?” Viņš uzlika roku Lanrem uz pleca. “Dzīvē ir atrodams skaistums. Pat pēc visa notikušā es palīdzēšu tev to meklēt. Ja vien tu mēģināsi.” “Nē!” Lanre atbildēja. Viņš izslējās visā augumā, un viņa seja izska­tījās karaliska pat aiz dziļajām bēdu rievām. “Dzīvē nav nekā jauka un skaista. Es sēšu sāli, lai neaugtu vēl ļaunākas nezāles.”

“Man ļoti žēl!” Selitoss sacīja un arī izslējās visā augumā.

Tad Selitoss ierunājās dimdošā balsī: “Agrāk mana redze nekad nebija aizmiglojusies. Bet es neredzēju patiesību, kas slēpās tavā sirdī.” Tad viņš dziļi ievilka elpu. “Acs mani pievīla, un nekad vairs…” Pa­cēlis akmeni, viņš iedūra tā smaili pats sev acī. Klintis atbalsoja Selitosa kliedzienu, un viņš elsodams nokrita ceļos. “Lai es nekad vairs nebūtu tik akls!”

Iestājās dziļš klusums, un Selitosam nokrita burvestības važas. Viņš nosvieda akmeni pie Lanres kājām un teica: “Ar savas asins spēku es sasaistu tevi! Lai tev par lāstu kļūst tavs paša vārds!”

Selitoss izrunāja garo vārdu, kas gulēja Lanres sirdī, un, tam izska­not, satumsa saule, un vējš notrauca no kalna nogāzes akmeņus.

Tad Selitoss teica: “Tāds ir mans spriedums, kas ies tev līdzi. Lai tava seja vienmēr paliek ēnā, tumša kā manas mīļotās Miras Tarinielas sadragātie torņi!

Tāds ir mans spriedums, kas ies tev līdzi. Tavs vārds vērsīsies pret tevi pašu, un tu nekur neradīsi mieru.

Tāds ir mans spriedums, kas ies līdzi tev un visiem, kas tev sekos. Lai tas ilgst līdz brīdim, kad beigsies pasaule un Aleu kritīs no debe­sīm bez vārda!”

Selitoss lūkojās, kā ap Lanri sabiezē tumsa. Drīz tā pilnīgi ietina viņa glītos vaibstus, un tikko jaušami palika vienīgi deguna, mutes un acu apveidi. Visu pārējo slēpa melna, necaurlaidīga ēna.

Tad Selitoss izslējās un teica: “Vienreiz tu mani uzvarēji ar viltību, bet tas nekad vairs nenotiks. Tagad es redzu skaidrāk nekā iepriekš, un mans spēks ir atgriezies. Es nevaru tevi nogalināt, bet varu padzīt tevi no šīs vietas. Pazūdi! Vēl jo pretīgāk tevi ir uzlūkot tāpēc, ka ir zināms, cik tu kādreiz biji krietns.”

Bet vārdi, ko viņš teica, atstāja mutē rūgtu garšu. Lanre, kura seju slēpa tumšāka ēna par bezzvaigžņu nakti, izgaisa un pazuda kā dūmi vējā.

Tad Selitoss nolieca galvu un raudāja, slacīdams zemi karstām asiņu asarām.

* * *

Tikai tad, kad Skarpi pārtrauca runāt, es aptvēru, cik dziļi esmu iegrimis viņa stāstā. Vecais vīrs atmeta galvu atpakaļ un izdzēra no platā māla kausa pēdējo vīna malku. Apgriezis kausu otrādi, viņš ar dobju būkšķi, kā pielikdams punktu stāstam, nolika to uz letes.

Sacēlās neliela kņada; bira jautājumi, piebildes, lūgumi un pateicī­bas vārdi no bērniem, kas visu stāsta laiku bija sēdējuši nekustīgi kā akmens tēli. Skarpi pamāja viesmīlim, kas piepildīja alus krūzi, bet bērni cits aiz cita pamazām pazuda uz ielas.

Es nogaidīju, līdz bija aizgājis pēdējais klausītājs, un tad piegāju pie Skarpi. Viņš pievērsa man savas dzidri zilās acis, un es sastomījos.

- Paldies, es gribēju jums pateikties. Manam tēvam būtu ļoti paticis šis stāsts. Tas ir… Es aprāvos. Gribēju iedot jums šo. Es izvilku dzelzs puspeniju. Lāgā nezināju, kas šeit notiek, tāpēc iepriekš nesa­maksāju. Mana balss izklausījās tāda kā ierūsējusi. Šķiet, biju pateicis vairāk, nekā biju runājis vesela mēneša laikā.

Skarpi uzmanīgi paskatījās uz mani. Šeit ir savi noteikumi, viņš teica, pēc kārtas saliekdams pirkstus. Pirmais: nerunāt, kamēr runāju es. Otrais: atvēli mazu monētu tad, ja vari to atļauties.

Viņš paskatījās uz puspeniju, ko biju nolicis uz letes.

Negribēdams atzīties, cik ļoti man tas vajadzīgs, es gudroju, ko vēl varētu pasacīt. Vai jūs zināt daudzus stāstus?

Skarpi pasmaidīja, un līnijas, kas krustām šķērsām izvagoja viņa seju, savilkās smaidā. Es zinu tikai vienu stāstu. Taču bieži gadās tā, ka mazi gabaliņi kļūst par atsevišķiem stāstiem. Viņš iedzēra malku alus. Stāsts top un veidojas mums visapkārt. Keldimu savrupmājās un keldaru darbnīcās, lielajā smilšu jūrā aiz Negaisa kalniem. Zemajās ademu akmens mājiņās, kas ir klusu sarunu pilnas. Un dažreiz… Viņš atkal pasmaidīja. Dažreiz stāsts top nolaistos šķērsielu bāros, Tarbeanas Ostmalas rajonā. Viņa dzīvās acis cieši ielūkojās manī, it kā es būtu grāmata, ko viņš mācētu izlasīt.

- Labs stāsts ir tikai tāds, kas skar patiesību, es teicu, atkārto­dams tēva kādreiz sacītos vārdus galvenokārt tāpēc, ka gribēju aizpil­dīt klusumu. Dīvaini šķita atkal ar kādu sarunāties dīvaini, bet labi.

- Šeit droši vien ir tikpat daudz patiesības kā jebkur citur. Tas ir bēdīgi, jo pasaulē varētu būt drusku mazāk patiesības un drusku vairāk… Aprāvos, nepabeidzis iesākto, jo nezināju, ko tieši es gribētu vairāk. Paskatījos lejup uz savām rokām un pēkšņi vēlējos, kaut tās būtu tīrākas.

Skarpi pabīdīja puspeniju uz manu pusi. Es to paņēmu, un viņš pasmaidīja. Viņa raupjā roka viegli kā putns nolaidās uz mana pleca.

- Katru dienu, izņemot Sēru dienas. Ap sestā zvana laiku, mazdrusciņ šurp vai turp.

Sāku iet uz durvju pusi, bet tad apstājos. Šis stāsts… Vai tas ir patiess? Es izdarīju neveiklu rokas kustību. Tā daļa, kuru jūs stāstījāt šodien?

- Visi stāsti ir patiesi, Skarpi atbildēja. Bet šodien es stāstīju to, kas patiešām ir bijis un noticis, ja to tu gribēji zināt. Viņš lēni iedzēra vēl vienu malku, tad atkal pasmaidīja, un viņa možajās acīs dejoja uguntiņas. Vairāk vai mazāk. Lai pasniegtu stāstu, kā pienākas, stāstītājam ir jābūt mazdrusciņ melim. Pārāk daudz patiesības rada juceklību. Pārāk daudz godīguma rada neīstumu.

- Mans tēvs sacīja to pašu. Līdzko biju viņu pieminējis, manī uz­bangoja mulsinošu emociju vilnis. Tikai tad, kad biju pamanījis Skarpi vērīgo acu skatienu, es apjautu, ka neviļus kāpjos atmuguriski uz izejas pusi. Apstājos, piespiedu sevi pagriezties un, stalti izslējies, izgāju pa durvīm. Ja varēšu, atnākšu atkal.

Balsī, kas atskanēja aiz manis, es dzirdēju smaidu. Es zinu.