Vēja vārds

DEVĪTĀ NODAĻA . ceļojumi kopā ar Benu

ABENTIJS BIJA PIRMAIS arkanists, ko man gadījies sastapt, nepa­rasts, saistošs cilvēks jauna zēna acīs. Viņam bija plašas zināšanas visās jomās: botānikā, astronomijā, psiholoģijā, anatomijā, alķīmijā, ģeoloģijā, ķīmijā…

Viņš bija korpulents vīrietis ar zibošām acīm, kuru skatiens nemi­tīgi skraidīja šurp un turp, no vienas parādības pie nākamās. Pakausi viņam ieskāva tumši pelēcīgu matu aplis, bet (to es šajā cilvēkā atceros īpaši skaidri) viņam nebija uzacu. Pareizāk sakot, tās it kā bija, bet pastāvīgi atauga no jauna pēc kārtējās apdegšanas Bena alķīmiskās darbošanās laikā. Šī īpatnība piešķīra viņa sejai tādu kā izbrīnītu un reizē savdabīgu izteiksmi.

Viņam bija labsirdīgs runas veids, viņš bieži smējās un nekad necen­tās demonstrēt savu aso prātu uz citu rēķina. Viņš spēja lamāties kā piedzēries jūrnieks, kas salauzis kāju, taču lamas izgāza tikai uz saviem ēzeļiem. Tos sauca Alfa un Beta, un Abentijs paklusām cie­nāja tos ar burkāniem un cukurgraudiem, kad viņam šķita, ka neviens to neredz. Viņa īpašā mīlestība bija ķīmija, un mans tēvs apgalvoja, ka nekad neesot sastapis cilvēku, kurš vēl labāk prastu destilēt dze­ramo.

Divas dienas pēc tam, kad viņš bija pievienojies mūsu trupai, es ceļojuma laikā arvien biežāk pārvietojos uz viņa ratiem. Uzdevu viņam jautājumus, un viņš uz tiem atbildēja. Tad viņš gribēja dzirdēt dzies­mas, un es tās strinkšķināju uz lautas, ko aizņēmos no tēva vezuma.

Laiku pa laikam viņš ari dziedāja pats. Viņam bija skanīga balss, bezbēdīgs tenors, kas allaž aizmaldījās sānis, meklējot skaņas nepa­reizās vietās. Kad tā gadījās, viņš parasti pārtrauca dziedāt un smējās pats par sevi. Viņš bija labs cilvēks un nepazina iedomību.

Neilgi pēc tam, kad Abentijs bija pievienojies mūsu trupai, es viņam jautāju, ko nozīmē būt arkanistam.

Viņš domīgi palūkojās uz mani. Vai tu esi pazinis kādu arkanistu?

- Reiz uz ceļa mēs nolīgām vienu, kurš salaboja mums ieplīsušu ratu asi. Es bridi kavējos domās. Viņš ceļoja uz iekšzemi ar zivju vezumu.

Abentijs nevērīgi atmeta ar roku. Nē, nē, zēn! Es runāju par arkanistiem. Ne jau par nožēlojamiem vārdotājiem, kas klejo turp un atpakaļ pa karavānu ceļiem, cenzdamies gādāt, lai gaļa saglabātos svaiga.

- Kāda ir atšķirība? es vaicāju, nojauzdams, ka viņš gaida šo jautājumu.

- Hmm, viņš novilka. To tik ātri nevar izskaidrot…

- Ja man kaut kā ir papilnam, tad tas ir laiks.

Abentijs pārlaida man vērtējošu skatienu. Es to biju gaidījis. Šis ska­tiens bez vārdiem teica: “Tava valoda nav tik jauna, kāds tu izskaties.” Es cerēju, ka viņš to ir aptvēris pietiekami skaidri. Ir bezgala apnicīgi, ja ar tevi runā kā ar bērnu, kaut ari tāds tu varbūt patiešām esi.

Abentijs dziļi ievilka elpu. Ja cilvēks prot dažus saistošus trikus, tas vēl nenozīmē, ka viņš ir arkanists. Varbūt viņš prot salikt lauztus kaulus vai lasīt tekstus eldvintiešu valodā. Varbūt viņš zina pat kaut ko no simpātijas prasmēm. Bet…

- No simpātijas prasmēm? es pārtraucu, cenzdamies tomēr būt pieklājīgs.

- Tu droši vien sauktu to par maģiju, Abentijs negribīgi sacīja.

- Īstenībā tas nav gluži pareizi. Viņš paraustīja plecus. Tomēr pat simpātijas prasmes nedara cilvēku par arkanistu. īsts arkanists ir apguvis pilnu Arcanum kursu Universitātē.

Dzirdot Arcanum vārdu, es jutu sevī uzsprikstam pārdesmit jaunu jautājumu. Jūs varētu piebilst, ka tas nav sevišķi daudz, bet kopā ar pussimt citiem jautājumiem, kurus es nēsāju līdzi, kurp vien iedams, šķita, ka manī teju teju kaut kas plīsīs. Tikai ar milzīgu gribasspēka piepūli es spēju ciest klusu un gaidīt, ka Abentijs pats turpinās savu sakāmo.

Tomēr Abentijs pamanīja manu reakciju. Tātad tu esi dzirdējis par Arkanumu, vai ne? Viņš izskatījās uzjautrināts. Nu tad pastāsti, ko esi dzirdējis!

Ar šo mazo pamudinājumu man pilnīgi pietika. Kāds zēns no Temperglenas man stāstīja: ja tev noraujot roku, gudrie vīri no Universi­tātes varot piešūt to atpakaļ. Vai viņi patiešām to var? Dažos stāstos teikts, ka Taborlins Lielais devies uz turieni, lai iemācītos visu lietu vārdus. Tur esot bibliotēka ar tūkstoš grāmatām. Vai to patiešām ir tik daudz?

Abentijs atbildēja uz pēdējo jautājumu, jo pārējos es biju nobēris tik ātri, ka atbildei neatlika laika. īstenibā to ir vairāk nekā tūksto­tis. Desmitreiz tūkstoš grāmatu. Pat vēl vairāk. Krietni vairāk, nekā tu spētu izlasīt. Abentija balss kļuva tāda kā mazliet sērīga.

Vairāk grāmatu, nekā es spētu izlasīt? Par to es drusku šaubījos.

Bens turpināja: Tie cilvēki, kuri braukā ar karavānām burvji, kas neļauj gaļai bojāties, rīkstnieki, zīlnieki, krupju rijēji tie nav īsti arkanisti, tāpat kā visi ceļojošie aktieri nav Edema Rū cilts piederīgie. Varbūt viņi zina kaut ko no alķīmijas, mazliet no simpātijas, mazliet no medicīnas. Viņš papurināja galvu. Bet viņi nav arkanisti. Daudzi par tādiem izliekas. Ietērpjas krāšņos apģērbos un izturas kā izredzē­tie, lai apmuļķotu neizglītotus, lētticīgus ļautiņus. Bet, lūk, pēc kā var pazīt īstu arkanistu!

Abentijs pāri galvai noņēma smalku ķēdīti un iedeva to man. Tā bija pirmā reize, kad es ieraudzīju Arcanum gilderu. Tas izskatījās gluži necils tikai plakans svina gabaliņš, uz kura bija iespiests nepazīs­tamu zīmju raksts.

- Šis ir īsts gilthe. Gilders jeb arkanista žetons, ja tev tā labāk pa­tīk, Abentijs ar manāmu apmierinājumu paskaidroja. Vienīgais drošais veids, kā pateikt, vai cilvēks ir īsts arkanists vai ne. Pirms tavs tēvs atļāva man pievienoties jūsu trupai, viņš man lika to uzrādīt. Tas nozīmē, ka viņš ir gudrs cilvēks. Abentijs vēroja mani ar viltīgu, bet neieinteresētu skatienu. Nepatīkami, vai ne?

Es sakodu zobus un pamāju ar galvu. Līdzko biju pieskāries neparas­tajam priekšmetam, mana plauksta bija notirpusi stīva. Man gribējās izpētīt zīmes žetona priekšpusē un aizmugurē, bet divu ieelpu laikā mana roka bija kļuvusi nejutīga līdz plecam, it kā es visu nakti būtu gulējis tai virsū. Interesanti, ja es turētu to ilgāku laiku, vai viss mans ķermenis kļūtu nejutīgs?

Man neradās iespēja to uzzināt, jo ritenis atsitās pret ceļa grambu un rati spēcīgi sazvārojās. Mana notirpusī plauksta atlaida Abentija gilderu, un tas gandrīz nokrita uz ratu grīdas. Viņš to satvēra un ar guldzošu smiekliņu pakāra atpakaļ kaklā.

- Kā tu to vari izturēt? es jautāju, berzēdams plaukstu, lai to kaut cik atdzīvinātu.

- Tādas sajūtas rodas tikai citiem cilvēkiem, Abentijs paskaidroja.

- īpašnieks jūt vienīgi siltumu. Pēc tā var noteikt atšķirību starp arkanistu un cilvēku, kuram piemīt tikai spējas atrast ūdeni vai uzminēt gaidāmo laiku.

- Tripam arī piemīt kaut kas līdzīgs, es teicu. Viņš māk uzmest septiņniekus.

- Tas nav gluži tas pats! Abentijs iesmējās. Tāda prasme ir vieglāk izskaidrojama nekā tā dēvētās īpašās spējas. Viņš atlaidās drusku dziļāk ratu sēdeklī. Un laikam jau labi vien ir. Pirms pārsimt gadiem cilvēks bija tikpat kā mironis, ja ļautiņi pamanīja viņā īpašas spējas. Tehlieši sauca tās par dēmonu zīmēm un sadedzināja cilvē­kus, kuriem tās piemita. Šķita, ka Abentija pacilātais noskaņojums manāmi saplok.

- Mums pāris reižu ir vajadzējis izpestīt Tripu no cietuma, es teicu, cenzdamies piešķirt sarunai gaišāku toni. Bet neviens gan negrasījās viņu dedzināt.

Abentijs gurdi pasmaidīja. Domāju, ka Tripam ir smalks metamo kauliņu pāris vai varbūt tikpat smalka roku veiklība, un droši vien viņš to izmanto arī kāršu spēlēs. Paldies par laikus izteiktu brīdinājumu, tomēr “īpašas spējas” ir pavisam kas cits.

Es neciešu, ja pret mani izturas ar žēlīgu augstprātību. Trips neparko nekrāptos, pat ja tas būtu dzīvības jautājums! es teicu maz­liet skarbāk, nekā biju gribējis. Un mūsu trupā katrs prot atšķirt godīgus kauliņus no negodīgiem. Trips prot mest septiņniekus! Lai kurus kauliņus lietotu, viņš uzmet septiņi. Ja viņš ar kādu noslēdz derības, tas uzmet septiņi. Ja viņš kaut vai pagrūž galdu, uz kura guļ atsevišķi kauliņi, ari iznāk septiņi.

- Hmm, Abentijs pašūpoja galvu. Lūdzu piedošanu! Tas nudien izklausās pēc īpašām spējām. Es labprāt gribētu to redzēt.

Es pamāju ar galvu. Bet ņem pats savus kauliņus! Mēs viņam jau gadiem neesam ļāvuši spēlēt. Tad man uzzibēja kāda doma. Varbūt tas vairs nedarbosies.

Abentijs paraustīja plecus. īpašās spējas tik ātri nezūd. Kad biju vēl zēns un dzīvoju Staupā, es tur pazinu kādu vīru ar īpašām spējām. Viņš apbrīnojami sapratās ar augiem. Abentijs smaids izplēnēja, un viņš lūkojās tālumā uz kaut ko, kas man palika neredzams. Viņa tomāti kļuva sarkani, kad citiem tie vēl tikai sāka zaļot. Viņa kabači

bija lielāki un saldāki, un vīnogas kļuva par vīnu gandrīz tūlīt pēc iepildīšanas. Abentija balss apklusa un skatiens kavējās tālu projām.

- Vai viņu sadedzināja? es jautāju ar jaunam puikam piemītošo slimīgo ziņkārību.

- Ko? Nē, protams, ne! Tik vecs es neesmu! Viņš nikni pablenza uz mani, bet dusmas bija mākslotas. Uznāca sausums, un cilvēki viņu padzina no pilsētiņas. Tas salauza viņa nabaga mātes sirdi.

Kādu laiku mēs braucām klusēdami. Dzirdēju, kā Terens un Sandi divus vezumus priekšā izmēģina fragmentu no “Cūkgana un lakstī­galas”.

Šķita, ka ari Abentijs izklaidīgi klausās viņos. Kad Terens Faina dārza monologa vidū sapinās, es atkal pagriezos pret veco viru. Vai Uni­versitātē māca ari aktierspēli? es jautāju.

Abentijs papurināja galvu, šķiet, mazliet uzjautrināts par tādu jau­tājumu. Tur māca daudz prasmju, bet to gan ne.

Paskatījies uz Abentiju, es redzēju, ka viņš mani vēro ar jautri zi­bošām acīm.

- Vai tu man varētu iemācīt kaut ko no tām citām prasmēm? es jautāju.

Viņš pasmaidīja, un mēs bijām vienojušies.

Abentijs galvenajos vilcienos izklāstīja man katras zinātnes pama­tus. Kaut gan viņa lielā mīlestība bija ķīmija, viņš uzskatīja, ka izglītībai jābūt visaptverošai. Es iemācījos darboties ar sekstantu, kompasu, logaritmisko lineālu, skaitāmkauliņiem. Un vēl svarīgāk bija tas, ka es iemācījos bez tiem iztikt.

Pēc vienas dienkopas es jau pazinu ikkatru ķīmisko elementu viņa kartē. Pēc diviem mēnešiem pratu destilēt alkoholu, līdz tas bija pārāk stiprs dzeršanai, apsiet ievainojumu, salikt kopā lauztu kaulu un pēc pazīmēm noteikt simtiem slimību. Zināju, kā pagatavot četrus dažādus afrodīzijus, tris pretapaugļošanās brūvējumus, deviņus līdzekļus pret impotenci un divus mīlas dzērienus, ko sauca vienkārši par “meitenes palīgiem”. Abentijs visai neskaidri izteicās par to, kādam nolūkam paredzēts tāds “palīgs”, taču man bija diezgan noteiktas aizdomas.

Es iemācījos apmēram duci formulu indēm un skābēm un sim­tiem zāļu un universāllīdzekļu veidu, no kuriem daži pat palīdzēja.

Divkāršoju savas zināšanas par ārstniecības augiem ja ne praktiski, tad vismaz teorētiski. Abentijs sāka saukt mani par Sarkanmati, un es viņu saucu par Benu vispirms tāpēc, ka gribēju atdarīt, bet vēlāk patiesas draudzības jūtu dēļ.

Tikai tagad, kad aizritējis daudz laika, es saprotu, cik rūpīgi Bens mani gatavoja tam, kas paredzams Universitātē. Viņš to darīja ļoti uzmanīgi un izsmalcināti. Pāris reižu dienā, pa starpu kārtējiem zinību izklāstiem, Bens man uzdeva nelielu garīgu vingrinājumu, ar ko man vajadzēja tikt galā, pirms devāmies tālāk. Viņš lika man spēlēt tirāni spēli bez dēļa, paturot akmentiņu skaitu galvā. Citreiz viņš apklusa sarunas vidū un lika man atkārtot vārdu pa vārdam visu, kas sacīts pēdējās divās minūtēs.

Tas bija pavisam cits prāta darbības līmenis, un tajā nepietika ar vienkāršo, mehānisko atmiņu, ko līdz šim biju trenējis skatuves vaja­dzībām. Mans prāts mācījās darboties citādi un kļuva arvien stiprāks. Tas attīstījās tāpat kā fiziskais ķermenis, kas iegūst jaunu sajūtu pakāpi pēc dienas, kas pavadīta, skaldot malku, peldot vai nodarbojoties ar seksu. Cilvēks jūtas gurdens, tīksmīgi apātisks un gandrīz vai dievišķs. Es jutos līdzīgi, tikai šajā gadījumā nokausēts un izvingrināts bija mans intelekts, kura tīksmlgais pagurums vēstīja par dusošām spējām. Es jutu, ka mans prāts sāk pamazām mosties.

Pamazām tas šķita uzņemam ātrumu kā ūdens, kas sācis izskalot smilšu dambi. Nezinu, vai jūs saprotat, kas ir ģeometriska progre­sija, taču tas ir šīs norises trāpīgākais apraksts. Visā tajā laikā Bens turpināja uzdot man garīgus vingrinājumus, kas brīžiem man šķita sagudroti tīrās nelietības pēc.