Vēja vārds

TRĪSDESMIT SESTĀ NODAĻA. Atvelkot trīs talantus

NAKTI ES PĀRGULĒJU mīkstā viršu gultā ārpus Imres pilsētas robežām. Nākamajā rītā pamodos vēlu, nomazgājos tuvējā strautiņā un devos rietumu virzienā uz Universitāti.

Iedams vēroju pamali, kur vajadzēja ieraudzīt vislielāko Universitā­tes ēku. No Bena stāstiem es zināju, kāda tā izskatīsies: neizteiksmīga, pelēka un četrstūraina kā klucis. Lielāka nekā četras graudu noliktavas kopā. Bez logiem, bez rotājumiem un priekšā tikai vienas lielas akmens durvis. Desmitreiz desmittūkstoš grāmatu. Arhīvi.

Biju atceļojis uz Universitāti daudzu iemeslu dēļ, bet pats galvenais bija tikai viens. Arhīvos glabājās atbildes, un man bija daudz, daudz jautājumu. Pirmkārt un galvenokārt es gribēju uzzināt patiesību par čandriāniem un Amiru. Man vajadzēja noskaidrot, cik daudz patiesības ir Skarpi stāstā.

Vietā, kur ceļš šķērsoja Omethi upi, stiepās vecs akmens tilts. Tādus tiltus jūs noteikti esat redzējuši. Tas bija viens no daudzajiem senās arhitektūras milzeņiem, kādi izkaisīti pa visu pasauli un ir tik senlai­cīgi un stabili būvēti, ka kļuvuši par daļu no ainavas un neviens pat nejautā, kas un kāpēc tos cēlis. Šis tilts bija sevišķi iespaidīgs, vairāk nekā divsimt pēdu garš un pietiekami plats, lai divi vezumi tiktu viens otram garām, un tas stiepās pāri aizai, ko Omethi upe bija iegrauzusi klintīs. Kad biju nokļuvis tilta augstākajā vietā, es pirmo reizi mūžā ieraudzīju Arhīvus, kas slējās virs kokiem rietumu pusē kā liels, augsts pelēkakmens.

* * *

Universitāte atradās mazas pilsētiņas vidū. Patiesībā es pat vil­cinātos nosaukt to par pilsētu. Tā nemaz nelīdzinājās Tarbeanai ar šauru ieliņu līkločiem un atkritumu smaku. Drīzāk tas bija ciems ar platiem ceļiem un tīru gaisu. Starp nelielajām mājām un veikaliem pletās zālieni un dārzi.

Bet, tā kā šis ciems bija izaudzis, kalpojot tieši Universitātes vaja­dzībām, uzmanīgs vērotājs pamanītu nelielas atšķirības tā piedāvātajos pakalpojumos. Piemēram, tur bija divas stikla pūtēju darbnīcas, trīs pilnībā apgādātas aptiekas, divas grāmatu sietuves, četras grāmat­nīcas, divi priekanami un pilnīgi neproporcionāls krogu daudzums. Vienam no tiem pie durvīm bija pienaglota koka izkārtne, kas vēstīja: “SIMPĀTIJA NAV ATĻAUTA!” Prātoju, ko par šādu brīdinājumu varētu domāt nearkaniskie apmeklētāji.

Pati Universitāte sastāvēja no apmēram piecpadsmit ēkām, kas nemaz nelīdzinājās cita citai. “Steliņģiem” bija apaļš centrālais lau­kums, no kura visos virzienos stiepās astoņi spārni, tāpēc tas atgādi­nāja staru zīmējumu uz kompasa. Ēka ar nosaukumu “Dobums” bija vienkāršs, četrstūrains veidojums ar vitrāžas logiem, uz kuriem bija attēlots Tekams klasiskā pozā stāvam pie alas ieejas un sarunājamies ar studentu grupu. Vissavdabīgākā ēka bija “Centrs”: tā aizņēma gan­drīz pusotra akra un izskatījās tāda, it kā būtu samūrēta no daudzām savstarpēji nesaderīgām ēkām.

Kad tuvojos Arhīviem, to pelēkā bezlogu āriene vēl vairāk nekā iepriekš man atgādināja milzīgu pelēkakmeni. Grūti bija noticēt, ka pēc visiem gaidu gadiem beidzot patiešām esmu nokļuvis šeit. Gāju ēkai apkārt, līdz atradu ieeju masīvas divviru akmens durvis, kas bija plati atvērtas. Virs tām, dziļi iekalts akmeni, stiepās uzraksts “Vorfelan Rhinata Morie”. Šo valodu es nepazinu. Iā nebija siaru valoda… varbūt tā bija illiešu vai temiešu valoda. Tātad vēl viens jautājums, uz ko man jāatrod atbilde.

Aiz akmens durvīm atradās neliela priekšistaba, no kuras tālāk veda vienkāršākas koka durvis. Atgrūdu tās vaļā un sajutu sejā vēsu, sausu gaisu. Sienas bija no kaila, pelēka akmens, un tās apspīdēja savdabīgā, nemainīgā simpātijas lampu sarkanīgā gaisma. Istabā bija liels koka rakstāmgalds, uz kura gulēja vairākas lielas kantora kladēm līdzīgas grāmatas.

Pie rakstāmgalda sēdēja jauns vīrietis, kura raksturīgā iesarkanā sejas krāsa, tumšās acis un mati liecināja par tīru keldieša izcelsmi.

- Vai varu kā palīdzēt? viņš jautāja mazliet neskaidrā balsī ar skarbu, dūcošu pieskaņu, ko valodā mēdz ienest siaru akcents.

- Es atnācu uz Arhīviem, es teicu, juzdamies diezgan muļķīgi. Man pakrūtē dejoja tauriņi. Manas plaukstas bija viscaur nosvīdušas.

Viņš nomēroja mani ar skatienu, acīmredzot mēģinādams uzminēt manu vecumu. Vai tu esi students?

- Drīz būšu, es atbildēju. Vēl neesmu nokārtojis uzņemšanu.

- Tas būs jāizdara vispirms, viņš nopietni teica. Es nedrīkstu ielaist nevienu, kurš nav iereģistrēts grāmatās. Jaunais cilvēks pamāja uz lielajām kantorgrāmatām, kas gulēja priekšā uz galda.

Tauriņi pazuda. Es nepūlējos slēpt savu sarūgtinājumu. Vai tiešām es nedrīkstu pat īsu brītiņu uzmest aci plauktiem? Esmu nācis bries­mīgi tālu ceļu… Paskatījos uz divām divviru durvīm, kas veda tālāk: uz vienām bija uzraksts “SĒJUMI”, uz otrām “KRĀTUVE”. Aiz raks­tāmgalda bija vēl vienas mazākas durvis ar uzrakstu “TIKAI SKRĪVIEM”.

Vīrieša seja kļuva mazliet laipnāka. Es nedrīkstu to atļaut. Tas man nozīmētu nepatikšanas. Viņš vēlreiz uzlūkoja mani ar vērīgu skatienu. Vai tu patiešām gribi kārtot uzņemšanas pārbaudījumu? Neticība jautās cauri pat spēcīgajam akcentam.

Es pamāju ar galvu. Vispirms gribēju atnākt šurp, paskaidroju un aplaidu skatienu tukšajai istabai un aizvērtajām durvīm, gudro­dams, kā varētu viņu pierunāt.

Pirms kaut ko izdomāju, vīrietis ierunājās pats. Ja tu patiešām domā par uzņemšanu, tev derētu pasteigties. Šodien ir pēdējā diena. Dažreiz viņi strādā tikai līdz pusdienlaikam.

Mana sirds strauji un dobji salēcās. Biju iedomājies, ka viņi strādās visu dienu. Kur tas notiek?

- “Dobumā”. Vīrietis pamāja uz ārdurvīm. Lejā un pa kreisi. Zema ēka ar… krāsainiem logiem. Priekšā divi lieli… koki. Viņš brīdi apklusa. Kļavas? Vai tas ir īstais vārds?

Es pamāju ar galvu, izmetos ārā un nākamajā brīdī skrēju projām pa ceļu.

* * *

Pēc divām stundām atrados “Dobumā” un, cīnīdamies ar sāpēm pakrūtē, kāpu augšā uz paaugstinājuma tukšas zāles vidū. Istaba bija tumša, un tikai ap maģistru galdu pletās plašs gaismas loks. Piegājis tuvāk, nostājos gaismas loka malā un gaidīju. Visi deviņi maģistri lēnām pārtrauca sarunas un pagriezās mani nopētīt.

Viņi sēdēja pie milzīga pusloka galda. Tas atradās uz paaugstinā­juma, tāpēc viņi lūkojās uz mani no augšas uz leju arī tad, kad sēdēja krēslos. Viņu vecums varēja būt no brieduma gadiem līdz mūžvecam sirmumam.

Pēc ilga klusuma brīža vīrietis, kurš sēdēja pusloka centrā, pamāja, lai nāku tuvāk. Spriedu, ka viņš acīmredzot ir rektors. Nāc, kur mēs tevi varam redzēt! Tā, nu būs labi. Sveicināts! Kā tevi sauc, zēn?

- Kvouts, ser.

- Un kāpēc tu esi šeit?

Skatījos viņam tieši acīs. Es gribu iestāties Universitātē. Gribu kļūt par arkanistu. Pārlaidu skatienu visiem sēdētājiem pēc kārtas. Daži šķita uzjautrināti. Neviens neizskatījās īpaši pārsteigts.

- Tu, jādomā, zini, rektors teica, ka Universitāte ir paredzēta izglītības turpināšanai. Nevis sākšanai.

- Jā, rektor. Es to zinu.

- Labi, viņš sacīja. Vai es varētu apskatīt tavu ieteikuma vēstuli?

Es nevilcinādamies atbildēju: Diemžēl man tādas nav, ser. Vai tā

ir katrā ziņā vajadzīga?

- Pie mums pieņemts, ka ikvienam ir kāds atbalstītājs, viņš pa­skaidroja. Vēlams, lai tas būtu arkanists. Tāda cilvēka vēstule dara mums zināmu, ko tu spēj un proti. Izklāsta tavas teicamās un vājās vietas.

- Arkanistu, kurš mani mācīja, sauca Abentijs, ser. Bet viņš man neiedeva ieteikuma vēstuli. Vai es nevarētu vajadzīgo pastāstīt pats?

Rektors nopietni pamāja ar galvu. Diemžēl mēs nevaram droši zināt, ka tu patiešām esi mācījies pie arkanista, ja mums nav neviena apliecinājuma. Vai tev ir kaut kas tāds, kas varētu apstiprināt tavu stāstu? Kāda cita rakstiska liecība?

- Pirms mēs šķīrāmies, viņš man uzdāvināja grāmatu, ser. Tajā bija man veltīts ieraksts un viņa paraksts.

Rektors pasmaidīja. Tas mums derētu. Vai tev šī grāmata ir līdzi?

- Nē. Manā balsī ielauzās neviltots rūgtums, ko es nemēģināju slēpt. Man vajadzēja to ieķīlāt Tarbeanā.

Retorikas maģistrs Hemme, kas sēdēja pa kreisi no rektora, pēc manas atbildes nicīgi nosēcās, un rektors veltīja viņam neapmierinātu skatienu. Paklau, Herma! Hemme teica, ar plaukstu uzsizdams pa galdu. Tas puika acīmredzami melo! Man šajā pēcpusdienā vēl ir citas svarīgas darīšanas.

Rektora skatiens pauda nepārprotamu aizkaitinājumu. Es neesmu devis tev atļauju runāt, maģistr Hemme. Abi viri krietnu bridi rau­dzījās viens otrā, tad Hemme pikti novērsa skatienu.

Rektors atkal paskatījās uz mani, bet tad viņa uzmanību piesaistīja cita maģistra sakustēšanās. Jā, maģistr Lorren?

Garais, kalsnais maģistrs pārlaida man bezkaislīgu skatienu. Kā to grāmatu sauca?

- “Retorika un loģika”, ser.

- Un kur tu to ieķīlāji?

- “Saplēstajā Sējumā”, ser, Piejūras laukumā.

Lorrens pagriezās pret rektoru. Es rit došos uz Tarbeanu, lai iegā­dātos vajadzīgos materiālus nākamajam mācību gadam. Ja grāmata būs tur, es to atvedīšu šurp. Tad varēsim izskatīt zēna pieteikumu.

Rektors īsi pamāja ar galvu. Paldies, maģistr Lorren! Viņš atlai­dās dziļāk krēslā un sakrustoja rokas uz krūtīm. Tātad norunāts! Ja Abentijs būtu tev iedevis vēstuli, kas tajā būtu rakstīts?

Es dziļi ievilku elpu. Viņš pastāstītu, ka es zinu no galvas pirmos deviņdesmit simpātijas sasaistes veidus. Ka es protu dubulto destilā­ciju, titrēšanu, kalcināciju, sublimāciju un šķīdumu precipitēšanu. Ka esmu labi apguvis vēsturi, argumentāciju, zinātņu pamatprincipus, medicīnu un ģeometriju.

Rektors visiem spēkiem centās slēpt uzjautrinājumu. Tas ir iespai­dīgs saraksts! Vai esi drošs, ka neko neizlaidi?

Es bridi klusēju. Laikam viņš būtu pieminējis ari manus gadus, ser.

- Cik tev gadu, zēn?

- Mani sauc Kvouts, ser.

Rektora sejā pavīdēja smaids. Cik tev gadu, Kvout?

- Piecpadsmit, ser. Istabai pārskrēja klusa šalkoņa; maģistri tik­ko jaušami sarosījās, pārmija skatienus, savilka pieri, šūpoja galvu. Hemme pablisināja acis pret griestiem.

Vienīgi rektora izturēšanās palika nemainīga. Kā tieši viņš būtu pieminējis tavus gadus?

Es drusciņ pasmaidīju. Viņš būtu mudinājis jūs neņemt tos vērā.

Iestājās klusums. Rektors dziļi ievilka elpu un atlaidās pret krēsla atzveltni. Nu labi! Mēs gribētu uzdot tev dažus jautājumus. Vai vēlies sākt, maģistr Brander? Viņš pamāja uz vienu pusloka galu.

Es pagriezos pret maģistru Branderu. Korpulentais virs ar kailo galvvidu bija Universitātes Aritmētikas maģistrs. Cik grānu ir trīs­padsmit uncēs?

- Seštūkstoš divsimt četrdesmit, es nevilcinādamies atbildēju.

Viņš mazliet sarauca uzacis. Ja man būtu piecdesmit sudraba ta­lantu un es tos pārvērstu vintiešu monētās un pēc tam atpakaļ, cik naudas man būtu, pieņemot, ka keldimi katru reizi atvelk četrus pro­centus?

Domās sāku sarežģīto naudas vienību pārvēršanu, bet tad ar smaidu aptvēru, ka tas nav vajadzīgs. Četrdesmit seši talanti un astoņi drabi, ja viņš būtu godīgs. Četrdesmit seši, ja viņš tāds nebūtu.

Branders vēlreiz pamāja ar galvu un ieskatījās manī uzmanīgāk.

- Tagad iztēlojies trijstūri! viņš lēni sacīja. Vienas malas garums ir septiņas pēdas. Otra mala ir trīs pēdas gara. Viens leņķis ir sešdesmit grādu. Cik gara ir trešā mala?

- Vai tas ir leņķis starp abām malām? Viņš pamāja ar galvu. Es uz īsu brīdi aizvēru acis, tad atkal tās atvēru. Sešas pēdas un sešas collas. Mats matā.

- Hmm, Branders novilka, izskatīdamies izbrīnījies. Labi, pie­tiks. Maģistr Arvil?

Arvils uzdeva jautājumu, pirms es biju paguvis pagriezties un pa­skatīties uz viņu. Kādas ir ziemziežu medicīniskās īpašības?

- Pretiekaisuma un antiseptiska iedarbība, un vēl tās ir viegls sedatīvs un viegls pretsāpju līdzeklis. Un attīra asinis, es atbildēju, paskatīdamies uz vecīgo, briļļaino vīrieti. Pārāk lielās devās tās ir toksiskas. Un bīstamas sievietēm grūtniecības stāvoklī.

- Nosauc sastāvdaļas, kas veido plaukstu!

Alfabēta kārtībā nosaucu visus divdesmit septiņus kaulus. Pēc tam muskuļus no lielākā līdz mazākajam. Uzskaitīju tos ātri un lie­tišķi, parādot katra atrašanās vietu pats uz savas paceltās plaukstas.

Manu atbilžu ātrums un precizitāte atstāja nepārprotamu iespaidu. Daži centās to slēpt, bet citu sejas izteiksmes to atklāja pavisam skaidri. Patiesībā man patiešām vajadzēja atstāt iespaidu. No agrākajām saru­nām ar Benu es zināju: lai iekļūtu Universitātē, ir nepieciešama vai nu nauda, vai smadzenes. Jo vairāk tev ir no viena, jo mazāk vajadzīgs otrs.

Tāpēc es izmantoju viltību. Biju ielavījies “Dobumā” pa aizmugures durvīm, izlikdamies par izsūtāmo zēnu. Pēc tam biju veiksmīgi atdarījis

divas slēdzenes un vairāk nekā stundu slepus vērojis intervijas ar citiem studentiem. Biju dzirdējis simtiem jautājumu un tūkstošiem atbilžu.

Biju dzirdējis ari to, cik augsta tika noteikta pārējo studentu mācību maksa. Pati zemākā bija četri talanti un seši džoti, tomēr vairākumā gadījumu tā bija divreiz augstāka. Kādam studentam maģistri noteica mācību maksu virs trīsdesmit talantiem. Man būtu vieglāk sadabūt gabalu no mēness nekā tādu naudas daudzumu.

Man kabatā bija divi vara džoti, un es neredzēju nekādas iespējas dabūt kaut peniju vairāk. Tāpēc man vajadzēja atstāt teicamu iespaidu. Vēl vairāk. Man vajadzēja apdullināt viņus ar savu gudrību. Pilnīgi apžilbināt.

Pabeidzu uzskaitīt plaukstas muskuļus un sāku stāstīt par ligatūrām, bet Arvils ar rokas mājienu mani pārtrauca un uzdeva nākamo jautājumu: Kad pacientam jānolaiž asinis?

Šis jautājums mani samulsināja. Kad grib, lai viņš nomirst, es, mazliet šaubīdamies, atbildēju.

Arvils pamāja ar galvu, it kā sevī kaut ko pārdomādams. Maģistr Lorren?

Maģistrs Lorrens bija vīrietis ar bālu seju un pat sēdēdams izskatījās nedabiski garš. Kurš bija pirmais Tarvintas pasludinātais karalis?

- Pēc nāves? Feida Kalanthiss. Vēl tas varēja būt viņa brālis Džarviss.

- Kāpēc sabruka Aturas impērija?

Brīdi klusēju, samulsis par vērienīgo jautājumu. Nevienam no iepriekšējiem kandidātiem uzdotie jautājumi nebija aptvēruši tik plašu jomu. Kā lai to saka, ser, es lēni teicu, lai pagūtu sakārtot domas.

- Daļēji tāpēc, ka valdnieks Nalto bija nemākulīgs egomāns. Daļēji tāpēc, ka Baznīca sacēlās un noliedza Amira ordeni, kas bija nozīmīga daļa no Aturas impērijas spēka. Daļēji tāpēc, ka armija vienlaikus veica trīs dažādus iebrukuma karus un augstie nodokļi izraisīja dumpjus tajās zemēs, kuras jau līdz tam bija impērijas sastāvā.

Vēroju maģistra sejas izteiksmi, cerēdams, ka viņš dos kādu zīmi, kad būs dzirdējis pietiekami daudz. Turklāt viņi pazemināja savas naudas vērtību, sašaurināja Dzelzs likuma vispārējo raksturu un izrai­sīja ademu pretestību. Es paraustīju plecus. Bet tas, protams, ir daudz sarežģītāks jautājums.

Maģistra Lorrena sejas izteiksme palika nemainīga, tomēr viņš pa­māja ar galvu. Kurš bija izcilākais cilvēks, kāds jebkad dzīvojis?

Vēl viens nepazīstams jautājums. Es brīdi domāju. Iljens.

Maģistrs Lorrens brīdi pievēra acis un bezkaislīgi uzrunāja nākamo vīru: Maģistr Mandrag?

Mandragam bija rāma, gludi skūta seja; viņa plaukstas izraibināja neskaitāmi daždažādu krāsu traipi, un šķita, ka tās sastāv vienīgi no kauliem un locītavām. Ja tev vajadzētu fosforu, kur tu to dabūtu?

Viņa tonis pirmajā brīdī tik ļoti atgādināja Abentija runas veidu, ka es aizmirsos un atbildēju bez domāšanas. Pie aptiekāra. Viens no maģistriem galda pretējā pusē klusi iesmējās, un es iekodu savā pārlieku steidzīgajā mēlē.

Mandrags tikko jaušami pasmaidīja, un es dziļi ievilku elpu. Pie­ņemsim, ka aptiekārs nav pieejams.

- Vēl to varētu iegūt to no urīna, es ātri atbildēju, ja man būtu ceplis un pietiekami daudz laika.

- Cik daudz tev vajadzētu, lai iegūtu divas tīras unces? Viņš izklaidīgi noknakstināja pirkstu kauliņus.

Brīdi domāju, jo arī šis jautājums bija jauns. Vismaz četrdesmit galonu, maģistr Mandrag, atkarībā no materiāla kvalitātes.

Kādu laiku viņš klusēja, pēc kārtas knakstinādams visus pirkstu kauliņus. Kādi ir trīs svarīgākie ķīmiķa likumi?

To es zināju no Bena. Visam pievienot skaidri saprotamas etiķetes. Nomērīt divreiz. Ēst ārpus darba telpas.

Viņš pamāja ar galvu, un viņa sejā kavējās tas pats tikko jaušamais smaids. Maģistr Kilvin?

Kilvins bija keldietis, un viņa masīvie pleci un asā, melnā bārda izraisīja manī asociācijas ar lāci. Labi, viņš norūca, sakrustodams uz krūtīm pamatīgās rokas. Kā tu izgatavotu mūžīgi degošu lampu?

Pārējie astoņi maģistri izdvesa tādu kā aizkaitinātu sēcienu un satraukti sakustējās.

- Kas ir? Kilvins noprasīja, pikti paskatīdamies uz viņiem. Šis ir mans jautājums! Pašlaik jautāju es! Viņš atkal pievērsās man. Nu, tātad saki: kā tu to izgatavotu?

- Hmm, es lēni novilku. Laikam es sāktu ar kādu svārstu. Pēc tam sasaistītu to ar…

- Kraem. Nē. Tā ne! Kilvins norūcās un vairākas reizes uzsita ar dūri uz galda; katru uzsitienu pavadīja īsi, ātri sarkanīgas gaismas zibšņi, kas izstaroja no viņa rokas. Nekādu simpātijas paņēmienu! Es

negribu mūžigi spīdošu lampu. Es gribu mūžīgi degošu lampu! Viņš atkal paskatījās uz mani, atiezdams zobus, it kā grasītos mani apēst.

- Ar litija sāli? es neapdomājies jautāju, tad pārdomāju. Nē, ar nātrija eļļu, kas degusi noslēgtā… sasodīts, nē… Nomurmināju teikuma beigas un apklusu. Pārējiem kandidātiem nebija vajadzējis tikt galā ar šādiem jautājumiem.

Kilvins ar strupu rokas mājienu mani pārtrauca. Pietiek! Paru­nāsim vēlāk. Elksa Dal!

Tikai pēc brīža es attapos, ka Elksa Dals ir nākamais maģistrs. Pagriezos pret viņu. Viņš izskatījās pēc draudīga burvja paraugtipa, kādi šķiet gandrīz obligāti daudzās sliktās aturiešu lugās. Bargas, tum­šas acis, kalsna seja, īsa, melna bārda. Tomēr, par spīti tam, viņa se­jas izteiksme bija itin draudzīga. Kādi ir vārdi pirmajai paralēlajai kinētiskajai sasaistei?

Es tos tekoši noskaitīju.

Viņš neizskatījās izbrīnījies. Kādu sasaisti pirms brīža izmantoja maģistrs Kilvins?

- Kapacitīvo kinētisko starjaudu.

- Kas ir sinodiskais periods?

Es neizpratnē paskatījos uz viņu. Mēnesim? Šis jautājums negai­dīti atšķīrās no pirmajiem diviem.

Viņš pamāja ar galvu.

- Septiņdesmit divas dienas un viena trešdaļa, ser. Ar nelielām novirzēm.

Viņš paraustīja plecus un greizi pasmīnēja, it kā ar pēdējo jautājumu būtu cerējis mani iegāzt. Maģistr Hemme?

Hemme paskatījās uz mani caur sakļautām, augšup saslietām plauk­stām. Cik dzīvsudraba būtu vajadzīgs, lai reducētu divas ceturtdaļpintes baltā sēra? viņš augstprātīgi noprasīja, it kā es būtu jau paguvis nepareizi atbildēt.

Savā slepenās novērošanas stundā man skaidrs bija kļuvis viens: maģistrs Hemme bija izcilākais kretīns visu pārējo vidū. Viņam lielu prieku sagādāja kandidātu neveiklība, un viņš darīja visu, lai tos paze­motu un iebiedētu. Un viņam ļoti patika ačgārni jautājumi, ar kuriem varēja kādu pieķert.

Par laimi, es biju redzējis, kā viņš šo pašu jautājumu izmanto pret citiem kandidātiem. Redziet, balto sēru nevar reducēt ar dzīvsudrabu.

- Hmm, es lēni novilku, izlikdamies prātojam. Hemmes pašapmieri­nātais smaids kļuva ar katru bridi platāks. Ja gadījumā jūs domājat sarkano sēru, būtu vajadzīga aptuveni četrdesmit viena unce, ser. Veltīju viņam dzeldlgu smaidu, atsegdams zobus.

- Nosauc deviņus galvenos maldus! viņš noskaldīja.

- Vienkāršošana. Vispārināšana. Riņķveida argumentācija. Reduk­cija. Analoģija. Kļūdaina cēlonība. Semantisms. Neiederiba. … Ap­klusu, nespēdams atcerēties pēdējo oficiāli pieņemto apzīmējumu. Mēs ar Benu to bijām saukuši par “naltu”, pēc imperatora Nalto vārda. Mani tracināja tas, ka nevaru atcerēties pareizo nosaukumu, jo tikai pirms dažām dienām biju to izlasījis “Retorikā un loģikā”.

Šīs emocijas acīmredzot izpaudās manā sejā. Sastomīšanās brīdī Hemme nikni paskatījās uz mani un teica: Tātad tu tomēr nezini visu? Ar apmierinājumu sejā viņš atlaidās dziļāk krēslā.

- Es neatrastos šeit, ja uzskatītu, ka man nekas vairs nav jāmācās, es dzēlīgi atbildēju, atkal nepaguvis savaldīt mēli. Kilvins galda otrā pusē apslāpēti iesmējās.

Hemme pavēra muti, bet nepaguva izteikties, jo rektors viņu ar skatienu apklusināja. Nu tad tā, rektors iesāka. Manuprāt…

- Ari es gribētu uzdot dažus jautājumus, sacīja vīrietis, kas sēdēja pa labi no rektora. Viņš runāja ar akcentu, ko es nepazinu. Bet varbūt iemesls bija viņa balss savdabīgais skanējums. Kad viņš ierunājās, visi pārējie pie galda mazliet sakustējās, tad apklusa kā lapas, kam pāršalcis vējš.

- Lūdzu, Vārdu maģistr! sacīja rektors, un viņa balss vienlaikus pauda cieņu un bijīgu satraukumu.

Elodins bija vismaz gadus desmit jaunāks par pārējiem. Viņam bija gludi skūta seja un dziļdomīgas acis. Viņš bija vidēja auguma, vidē­jas miesasbūves, un nekas viņa ārienē nelikās īpašs; savdabīga šķita vienīgi viņa izturēšanās: brīžiem viņš vēroja kaut ko ar saspringtu uzmanību, brīžiem seja kļuva garlaikota un skatiens klejoja pa augsto griestu sijām. Viņš gandrīz atgādināja bērnu, kas spiests sēdēt blakus pieaugušajiem.

Sajutu sev pievērsto maģistra Elodina skatienu. Sajutu to tik skaudri, ka nācās apspiest drebuļus. Soheketh ka Siaru krema'teth tu? viņš jautāja. Cik labi tu proti siaru valodu?

- Rieusa, ta krelar deala tu. Ne visai labi, paldies.

Viņš pacēla plaukstu ar augšup pavērstu rādītājpirkstu. Cik pirk­stu es esmu izstiepis?

Es bridi klusēju, un pārdomu bridis, šķiet, bija garāks, nekā jautājums pelnījis. Vismaz vienu, es atbildēju. Un laikam ne vairāk kā sešus.

Elodins plati pasmaidīja un izvilka no pagaldes otru roku, kam bija izstiepti divi pirksti. Pavēcinājis tos pret pārējiem maģistriem, viņš tādā kā bērnišķīgā izklaidībā pašūpoja galvu. Tad viņš nolika plaukstas uz galda sev priekšā, un pēkšņi viņa seja kļuva nopietna. Vai tu zini septiņus vārdus, kas liek sievietei tevi iemīlēt?

Ieskatījos viņam sejā, cenzdamies saprast, vai aiz šī jautājuma slēp­jas kaut kas vairāk. Kad Elodins neko vairāk neteica, es vienkārši atbil­dēju: Nē.

- Tādi ir! viņš pārliecinoši teica un atlaidās krēslā ar apmierinātu izteiksmi sejā. Valodniecības maģistr? viņš pamāja ar galvu uz rektora pusi.

- Šķiet, mēs esam aptvēruši visu akadēmisko pasauli, rektors teica gandrīz pie sevis. Man radās iespaids, ka viņam kaut kas dara bažas, taču viņš bija pārāk apvaldīts, lai es to varētu uzminēt. Vai neiebil­dīsi, ja es uzdošu dažus mazāk akadēmiskus jautājumus?

Tā kā man īstenībā nebija izvēles, es pamāju ar galvu.

Viņš veltīja man vērīgu skatienu, kas ilga, šķiet, vairākas minūtes.

- Kāpēc Abentijs neiedeva tev līdzi ieteikuma vēstuli?

Es vilcinājos ar atbildi. Ne visi ceļojošie aktieri bija tik godājami kā mūsu trupa, tāpēc, gluži saprotams, ne visi viņus cienīja. Tomēr nolēmu, ka meli nebūs vēlamākā rīcība. Viņš aizgāja no mūsu trupas pirms trim gadiem. Kopš tā laika es neesmu viņu redzējis.

Jutu, ka man pievēršas visu maģistru skatieni. Gandrīz vai dzirdēju, kā viņi domās aprēķina manu toreizējo vecumu.

- Kādas blēņas! Hemme sašutis izmeta un sakustējās, it kā gri­bēdams celties kājās.

Rektora bargais skatiens viņu apturēja. Kāpēc tu gribi apmeklēt Universitāti?

Paliku stāvam kā apstulbis. Šis bija jautājums, kuram es nemaz nebiju gatavs. Ko es varēju atbildēt? Desmittūkstoš grāmatu. Jūsu Arhīvi. Jaunākos gados es sapņoju, kā tos lasīšu. Patiesi, bet pārāk bērnišķīgi. Es gribu atriebties čandriāniem. Pārāk dramatiski. Gribu kļūt tik varens, lai neviens man vairs nevarētu darīt pāri. Pārāk biedējoši.

Paskatījos uz rektoru un sapratu, ka esmu klusējis diezgan ilgi. Neko citu nespēdams izdomāt, paraustīju plecus un atbildēju: Es nezinu, ser. Laikam man vajadzēs noskaidrot arī to.

Rektora acīs tikmēr bija parādījies savāds skatiens, bet viņš to atvai­rīja un jautāja: Vai tu gribētu sacīt vēl kaut ko? Tādu jautājumu viņš bija uzdevis arī pārējiem kandidātiem, taču neviens nebija izmantojis šo iespēju. Tas šķita gandrīz retorisks jautājums, sava veida rituāls, pirms maģistri sāka apspriest studenta paredzamo mācību maksu.

- Jā, lūdzu, es teicu, un tas rektoram, šķiet, sagādāja pārstei­gumu. Es gribētu ne vien kļūt par studentu, bet piedevām lūgt kādu pakalpojumu. Dziļi ievilku elpu, nogaidīdams, līdz man pievēršas visu pārējo maģistru uzmanība. Man bija vajadzīgi gandrīz trīs gadi, lai nokļūtu šeit. Varbūt es izskatos jauns, taču esmu šeit piederīgs ne mazāk varbūt pat vairāk par dažu labu bagāta augstmaņa dēlu, kas neprot pēc garšas atšķirt sāli no cianīda.

Brīdi klusējis, es turpināju: Bet pašlaik man makā ir divi džoti un nav ne mazākās iespējas jebkur sadabūt lielāku summu. Visu, kas man bijis pārdošanas vērts, esmu jau pārdevis.

Ja noteiksiet man augstāku maksu par diviem džotiem, es nevarēšu šeit mācīties. Ja noteiksiet zemāku maksu, es būšu šeit katru dienu, bet katru vakaru un nakti darīšu visu, lai mācību laikā izdzīvotu. Gu­lēšu šķērsielās un staļļos, mazgāšu traukus, lai nopelnītu virtuves ēdienu atliekas, ubagošu penijus, lai varētu nopirkt rakstāmspalvas. Darīšu visu, kas būs vajadzīgs. Pēdējos vārdus izgrūdu tik spīvi, ka tie izklausījās gandrīz kā saniknots rūciens.

- Bet, ja uzņemsiet mani bez maksas un piešķirsiet man trīs talan­tus, lai es varētu nopirkt visu, kas vajadzīgs nopietnām mācībām, es būšu tāds students, kādu jūs vēl nebūsiet pazinuši.

Bridi valdīja pusaizturētas elpas klusums, un tad maģistrs Kilvins nodārdināja pērkondimdošu smieklu šalti. HA! viņš ieaurojās. -Ja tāda enerģija būtu kaut vai katram desmitajam studentam, tad es strādātu ar pātagu un zvēru dīdītāja krēslu, nevis ar krītu un tāfeli! Viņš sparīgi trieca plaukstu pa galda virsmu.

Tas itin kā uzšķīla dzirksteli, un visi sāka runāt vienlaikus vis­dažādākajos balss toņos. Rektors viegli pamāja uz manu pusi, un es izmantoju izdevību apsēsties krēslā, kas stāvēja gaismas loka malā.

Pārrunas risinājās, šķiet, diezgan ilgi. Tomēr man ari divas vai trīs minūtes, kas jānosēž malā, kamēr pulciņš vecu viru izlemj manu nākotni, būtu likušās vesela mūžība. īstas kliegšanas nebija, bet maģis­tri aizrautīgi žestikulēja, it īpaši maģistrs Hemme, kas pret mani, šķiet, juta tādu pašu nepatiku kā es pret viņu.

Stāvoklis būtu drusku labāks, ja es saprastu, ko viņi runā, taču pat mana izsmalcinātā dzirde, ko biju trenējis ar slepenu noklausīšanos, nespēja izšķirt, kas šajā kņadā tiek sacīts.

Tad pēkšņi sarunu troksnis apklusa un rektors, paskatījies šurp, ar rokas mājienu aicināja mani tuvāk.

- Dokumentos tiek izdarīts ieraksts, viņš oficiāli paziņoja, ka Kvouts… kā sauc tavu tēvu? Viņš jautājoši paskatījās uz mani.

- Arlidens, es atbildēju. Tēva vārds pēc visiem šiem gadiem man izklausījās savāds. Maģistrs Lorrens pagriezās un paskatījās uz manu pusi, samiegdams acis.

- …Arlidena dēls, ir uzņemts Universitātē izglītības turpināšanai ekvisa mēneša četrdesmit trešajā dienā. Iekļaušana Arcanum sastāvā notiks, pamatojoties uz pierādījumu, ka viņš ir apguvis simpātijas pamatprincipus. Par oficiālo kuratoru nozīmēts Kilvins, Artefakcijas maģistrs. Studenta mācību maksa tiek noteikta, atvelkot trīs talan­tus.

Jutu, ka mani pārņem melns, visaptverošs smagums. Ja šie trīs talanti man jānopelna līdz mācību perioda sākumam, tā tikpat labi varētu būt visa pasaules nauda. Strādājot virtuvē vai par izsūtāmo un saņemot penijus, es tādu summu varētu sakrāt gada laikā un ari tikai tad, ja veiktos sevišķi labi.

Mirkli tvēros pie izmisīgas cerības, ka varbūt šo summu izdotos laikus sadabūt, aptīrot svešas kabatas. Tomēr gluži labi sapratu, ka tā ir tikai izmisīga cerība bez jēgas un pamata. Cilvēki, kuriem pieder tik daudz naudas, nav tik nesaprātīgi, lai nēsātu to kabatā.

Nebiju pamanījis, ka maģistri ir piecēlušies no galda un dodas uz izeju, un attapos tikai tad, kad viens no viņiem pienāca man klāt. Pacēlis skatienu, redzēju, ka tas ir Arhīvu maģistrs.

Lorrens bija garāks, nekā es būtu domājis, vairāk nekā sešarpus pēdu garš. Garenā seja un plaukstas piešķīra viņam gandrīz tādu kā izstieptu ārieni. Redzēdams, ka esmu atguvies un viņu pamanījis, Lor­rens jautāja: Vai tu teici, ka tavu tēvu sauca Arlidens?

Viņš to jautāja ļoti mierīgi, bez nožēlas vai vainas apziņas. Mani sagrāba piepešas dusmas, ka viņš ir palīdzējis satriekt manu mērķi iestāties Universitātē, bet tagad nāk un prašņā par manu mirušo tēvu tikpat viegli, it kā sacītu labrītu.

- Jā, es caur zobiem izgrūdu.

- Dziesminieks Arlidens?

Mans tēvs vienmēr bija uzskatījis sevi par ceļotāju trupas aktieri. Viņš nekad nebija saucis sevi par dziesminieku vai muzikantu. Dzirdē­dams viņu dēvējam tādā vārdā, es saniknojos vēl vairāk, ja tas vispār bija iespējams. Nepūlējos pat atbildēt, tikai strupi pamāju ar galvu.

Ja Lorrenam mana izturēšanās šķita nelaipna, viņš to neizrādīja.

- Es prātoju, kurā trupā viņš uzstājās.

Es zaudēju pēdējās savaldības paliekas. Ak tā, jūs prātojāt! atcirtu, ielikdams balsī visu dzēlību, ko biju apguvis trupas gadu priekš­nesumos. Nu tad prātojiet vien vēl ilgāk! Es tagad esmu atsviests nezināšanas tumsā. Arī jums kādu bridi vajadzēs pieciest savu nezi­nāšanu. Kad būšu nopelnījis trīs talantus un atgriezies šeit, varēsiet pajautāt man vēlreiz! Uzmetu viņam naidā degošu skatienu, it kā cerēdams viņu ar to sadedzināt.

Lorrena reakcija bija gandrīz nemanāma; tikai vēlāk es uzzināju, ka izraisīt jebkādu maģistra Lorrena reakciju ir gandrīz tas pats, kas panākt, lai akmens kolonna pamirkšķinātu ar aci.

Pirmajā brīdī viņš izskatījās mazliet samulsis, pēc tam tāds kā ap­stulbis, un pēc mana versmojošā skatiena tikko jaušami pasmaidīja un pasniedza man papīra lapu.

Es to atlocīju un izlasīju. Tur bija rakstīts: “Kvouts. Pavasara dimestris. Mācību maksa: -3 Tin.” Atvelkot trīs talantus. Protams!

Mani ieskāva neaprakstāma atvieglojuma vilnis. Tas spēji izskaloja man zem kājām pamatu, un, apsēdies uz grīdas, es ļāvu vaļu raudām.