Vēja vārds

TRĪSDESMIT SEPTĪTĀ NODAĻA. Mirdzošām acim

LORRENS VEDA MANI pāri pagalmam. Tas bija galvenais ilgās sprie­šanas temats, maģistrs paskaidroja akmenscietā, bezkaislīgā balsi.

- Mums bija tev jānosaka mācību maksa. Tāda tiek noteikta katram.

Es biju atguvis savaldīšanos un atvainojies par savu briesmīgo uz­vešanos. Viņš bija rāmi pamājis ar galvu un piedāvājies pavadīt mani līdz kasei, lai pārliecinātos, ka attiecībā uz manu “uzņemšanas maksu” nenotiek nekādi pārpratumi.

- Pēc tam, kad bija nolemts uzņemt tevi ar tādiem noteikumiem, kādus tu ierosināji… Lorrens īsi, bet zīmīgi apklusa, ļaudams man noprast, ka tas nav noticis tik vienkārši, kā izklausās, …radās pro­blēma, jo līdz šim nav bijis neviena gadījuma, kad jaunuzņemtiem studentiem piešķirtu iztikas līdzekļus. Viņš atkal brīdi apklusa. Tas ir diezgan neparasti.

Lorrens ieveda mani citā akmens ēkā, pa gaiteni aizvadīja līdz kāp­nēm, un mēs nokāpām lejā. Sveiks, Rīem!

Kasieris bija vecīgs, pikts vīrietis, kas kļuva vēl piktāks, uzzinot, ka viņam jāizsniedz nauda man, nevis jāsaņem tā no manis. Kad biju dabūjis savus trīs talantus, Lorrens izveda mani no ēkas.

Es kaut ko atcerējos un iebāzu roku kabatā, priecādamies par iespē­ju pavērst sarunu citā virzienā. Te man ir kvīts no “Saplēstā Sējuma”! Iedevu viņam papīra gabalu, klusībā prātodams, ko domās veikala īpašnieks, kad pie viņa ieradīsies Universitātes Arhīvu maģistrs, lai atgūtu grāmatu, kuru pārdevis netīrs ielas puika. Maģistr Lorren, esmu ļoti pateicīgs, ka piekritāt aiziet pēc grāmatas, un ceru, ka ne­ņemsiet ļaunā, ja lūgšu jums vēl kādu pakalpojumu…

Uzmetis kvītij īsu skatienu, Lorrens iebāza to kabatā un vērīgi pa­skatījās uz mani. Nē, “vērīgi” nav īstais vārds. Arī “jautājoši” ne. Viņa sejā vispār nebija nekādas izteiksmes. Nekādas ziņkāres. Nekāda aiz­kaitinājuma. Nekā. Ja viņa acis nebūtu pievērstas man, viegli varētu nodomāt, ka viņš ir aizmirsis manu klātbūtni. Saki droši! viņš teica.

- Tā grāmata… Tas ir viss, kas man palicis no… toreizējās dzīves. Kādreiz, kad man būs nauda, es ļoti gribētu atpirkt to atpakaļ.

Viņš pamāja ar galvu, saglabādams tikpat neizteiksmīgu seju. To var nokārtot. Par tās drošību tev nav lieki jāraizējas. Tā tiks glabāta tikpat rūpīgi kā ikviena Arhīvu grāmata.

Lorrens pacēla roku un pamāja vienam no garāmejošajiem stu­dentiem.

Puisis ar smilškrāsas matiem strauji apstājās un nervozi tuvojās maģistram. Visa viņa būtne pauda bijību, un sveicinādams viņš gluži vai palocījās Arhīvu maģistra priekšā. Jā, maģistr Lorren?

Lorrens pastiepa savu garo plaukstu uz manu pusi. Simmon, šis ir Kvouts. Viņam jāizrāda Universitātes telpas, jāpierakstās uz nodar­bībām un tā tālāk. Kilvins grib viņu reģistrēt artefakcijas kursā. Pārējo izlem pēc saviem ieskatiem. Vai tu par to parūpēsies?

Simmons vēlreiz pamāja ar galvu un atbīdīja atpakaļ acīm pārkri­tušo matu šķipsnu. Jā, ser.

Neteicis vairs ne vārda, Lorrens pagriezās un gariem soļiem devās projām, melnajam maģistra apmetnim plīvojot vieglajā vējā.

* * *

Salīdzinājumā ar citiem studentiem Simmons bija jauns, tomēr da­žus gadus vecāks par mani. Arī augumā viņš bija garāks, taču viņa seja izskatījās zēniska, un arī izturēšanās bija zēniski bikla.

- Vai tu esi jau atradis vietu, kur apmesties? viņš man jautāja, kad devāmies tālāk. Viesnīcas istabu vai kaut ko tamlīdzīgu?

Es papurināju galvu. Ierados tikai šodien. Neesmu vēl paguvis aizdomāties tālāk par uzņemšanu.

Simmons iesmējās. Es zinu, ko nozīmē pārbaudījumi! Joprojām svīstu ikreiz, kad sākas jauns dimestris. Viņš pamāja pa kreisi, kur stiepās plata, kokiem apstādīta aleja. Nu tad vispirms iesim uz “Ste­liņģiem”!

Es apstājos. Man nav daudz naudas, es atzinos. Istabu īrēt es nebiju iecerējis. Biju pieradis gulēt zem klajas debess un zināju, ka trīs talanti man būs vajadzīgi apģērbam, ēdienam, papīram un nākamā divmēnešu perioda mācību maksai. Nevarēju paļauties uz maģistru augstsirdību otru dimestri periodu pēc kārtas.

- Nepaveicās uzņemšanā, ja? Simmons līdzjūtīgi teica un, satvēris mani aiz elkoņa, bīdīja uz citas Universitātes ēkas pusi. Tā bija pelēka akmens celtne trīs stāvu augstumā ar daudziem logiem un vairākiem spārniem, kas atzarojās no centrālās daļas. Neņem galvā! Man pir­majā reizē no uztraukuma bija pilnas bikses! Pārnestā nozīmē.

- Man tik ļauni negāja, es teicu, spējā lepnuma uzplūdā atcerē­damies trīs talantus, kas gulēja manā makā. Bet es laikam apvainoju maģistru Lorrenu. Viņš šķita mazliet…

- Vēss? Simmons jautāja. Atturīgs? Kā nedzīvs akmens stabs? Viņš iesmējās. Lorrens tāds ir vienmēr! Klīst baumas, ka Elksa Dals esot solījis piešķirt desmit zelta markas jebkuram, kam izdotos Lor­renu sasmīdināt.

- Ak tā! es mazliet nomierinājos. Tas ir labi. Viņu es vismazāk gribētu sev par ienaidnieku. Esmu iecerējis pavadīt daudz laika Arhīvos.

- Tad tikai apejies ar grāmatām uzmanīgi, un tev nebūs nekādu problēmu. Viņš parasti ir ļoti noslēdzies sevī, bet lai tikai kāds pamē­ģina kaut ko nodarīt viņa grāmatām! Simmons savilka uzacis un papurināja galvu. Tad viņš kļūst negantāks par lāceni, kura aizstāv mazuļus. Patiesībā labāk lai mani noķer lācene, nekā Lorrens ierauga, ka es ieloku grāmatas lapu!

Simmons iespēra ar kāju pa akmeni, un tas aizripoja pār bruģak­meņiem. Labi. “Steliņģos” ir izvēle. Par talantu var dabūt guļamlāvu un ēdiena talonu uz vienu dimestri. Viņš paraustīja plecus. Nav nekas dižs, bet vismaz lietus nelīst uz galvas. Par diviem talantiem var apmesties kopā ar citu studentu, bet par trijiem dod atsevišķu istabu.

- Kas ir ēdiena talons?

- Par to tur, “Ēstūzī”, trīsreiz dienā var uzpildīties. Viņš norādija uz garenu ēku ar zemu jumtu zāliena viņā malā. Ēdiens nav slikts, ja vien pārāk necenšas aizprātoties, no kurienes tas varētu būt nācis.

Es ātri galvā šo to sarēķināju. Viens talants par divu mēnešu ēdienu un sausu guļvietu, šķiet, bija izdevīgākais darījums, uz kādu varēju cerēt. Paskatījos uz Simmonu un pasmaidīju. Izklausās, ka tas man būs tieši laikā.

Simmons pamāja ar galvu un atvēra durvis uz “Steliņģiem”. Tātad guļvietas! Ejam, sameklēsim pārzini, un tu varēsi pierakstīties.

* * *

Studentiem, kuri nebija Arkanuma biedri, guļvietas bija iekārtotas “Steliņģu” austrumu spārna ceturtajā stāvā, vistālāk no mazgāšanās telpas, kas atradās pirmajā stāvā. Kā jau Simmons bija teicis, te nebija nekā diža. Tomēr šaurajai guļvietai bija tīri palagi, turklāt manā rīcībā bija slēdzama lāde, kurā es varēju glabāt savu trūcīgo mantību.

Visas apakšējās lāvas jau bija aizņemtas, tāpēc es iekārtojos augšējā guļvietā, kas atradās istabas tālākajā kaktā. Skatīdamies pa vienu no šaurajiem logiem virs guļamlāvas, es atcerējos savu slepeno patvērumu augstu virs Tarbeanas jumtiem. Neizprotamu iemeslu dēļ šī līdzība šķita dīvaini nomierinoša.

Pusdienās bija karsta, kūpoša kartupeļu zupa, pupas, šauras trekna šķiņķa strēmeles un svaiga rupjmaize. Ēdamtelpas lielos dēļu galdus pa pusei jau bija aizņēmuši apmēram divi simti studentu. Apkārt ska­nēja klusa sarunu murdoņa, kurā palaikam ieskanējās skaļāka smieklu šalts vai karošu un dakšiņu metāliskie atsitieni pret skārda paplātēm.

Simmons aizvadīja mani uz garās telpas tālāko kaktu. Mums tuvo­joties, divi studenti paskatījās augšup.

Simmons nolika uz galda paplāti un ar vienu roku pamāja uz mani.

- Iepazīstieties ar Kvoutu! Mūsu jaunais, dedzīgais pirmgadnieks! Viņš pēc kārtas norādīja uz sēdētājiem. Kvout, šie ir vissliktākie studenti, kādi atrodami Arkanuma sastāvā. Manets un Vilems.

- Mēs jau satikāmies, Vilems teica. Viņš bija tas pats tumšmatai­nais keldietis, kuru biju sastapis Arhīvos. Tātad tu patiešām gāji uz uzņemšanu? viņš jautāja ar izbrīnu balsī. Es domāju, ka tu pūt man miglu acīs! Viņš pastiepa roku, lai paspiestu manējo. Sveicināts!

- Lai slavēts Tehlu! Manets norūca, nomērodams mani ar ska­tienu. Viņam bija vismaz piecdesmit gadu, varens matu mežs un iesir­ma bārda. Viņš izskatījās tāds kā nesakopies, it kā nupat būtu piecēlies no gultas. Vai es esmu tik vecs kā jūtos? Vai arī viņš ir tik jauns kā izskatās?

- Gan viens, gan otrs, Simmons apsēzdamies moži atbildēja.

- Kvout, šis te Manets ir bijis Arkanumā ilgāku laiku nekā mēs visi kopā!

Manets nicīgi nosēcās. Nepazemini manus nopelnus! Es esmu bijis Arkanumā ilgāk, nekā jūs visi dzīvojat šajā pasaulē.

- Un joprojām esi necils E’lirs, atmeta Vilems, un spēcīgā siaru akcenta dēļ bija grūti pateikt, vai tas sacīts ar sarkasmu vai ne.

- Lai slavēts E’lirs! Manets nopietni teica. Jūs, zēni, nožēlosiet, ja kāpsiet augstāk pa akadēmiskajām kāpnēm. Ticiet man! Tas nozīmē tikai vairāk mocību un augstāku mācību maksu.

- Mēs gribam savus gilderus, Manet! Simmons teica. Un, vēlams, pirms miršanas.

- Ari gilders ir krietni pārvērtēts, Manets atbildēja, nolauza mai­zes gabalu un iemērca to zupā. Vārdu apmaiņa izklausījās bezbēdīga, un es nopratu, ka tāda saruna nenotiek pirmoreiz.

- Kā tev gāja? Simmons dedzīgi noprasīja Vilemam.

- Septiņi un astoņi, Vilems atrūca.

Simmons izskatījās pārsteigts. Dieva dēļ, kas tad notika? Iesiti kādam pa ģīmi, vai?

- Saputroju šifrus, Vilens drūmi atbildēja. Un Lorrens jautāja par apakšnomas ietekmi uz Modegas naudas sistēmu. Kilvinam vajadzēja pārtulkot. Un pat tad es nevarēju atbildēt.

- Mana sirds raud par tevi! Simmons nebēdīgi sacīja. Tu mani pārspēji abos pēdējos dimestros, un agri vai vēlu man bija jāatspēlē­jas. Pat šajā dimestrī man piesprieda piecus talantus. Viņš pastiepa plaukstu. Maksā ciet!

Vilems pameklējās kabatā un iedeva Simmonam vara džotu.

Es paskatījos uz Manetu. Vai tu tur nepiedalies?

Vīrietis ar biezo matu ērkuli izsmejoši nosēcās un papurināja galvu.

- Man tas būtu pārlieku neizdevīgi! viņš ar pusizēstu muti atbildēja.

- Paklausīsimies! nopūzdamies sacīja Simmons. Kādu maksu tev noteica šajā dimestrī?

- Vienu un sešus, Manets atbildēja, atiezdams zobus platā smīnā.

Iekams kāds paguva pajautāt, cik liela ir mana mācību maksa, es

ierunājos pirmais: Esmu dzirdējis, ka reiz kādam par dimestri bijis jāmaksā trīsdesmit talantu. Vai mācību maksa bieži uzkāpj tik augstu?

-Ja tev ir pietiekami daudz saprašanas, lai paliktu zemākajā līmeni, tad ne, Manets norūca.

- Vienīgi dižciltīgajiem, Vilems teica. Kraemlish stulbeņiem, kam šeit vispār nebūtu ko meklēt. Manuprāt, tiem vadība uztur tieši tik augstu maksu, cik var atļauties, lai nesāktos sūdzības.

- Man nekas nav pretī, sacīja Manets. Lai šie ņem viņu naudu! Lai tikai atstāj man zemu maksu.

Neviļus satrūkos, jo otrā galda malā nograbēja ēdiena paplāte. Cik saprotu, jūs runājat par mani! Puisis ar paplāti bija izskatīgs, ar zilām acīm, rūpīgi apcirptu bārdiņu un augstiem modegieša vaigu kauliem. Viņš bija ģērbies greznās, bet neuzkrītošās krāsās. Pie sāniem viņam bija duncis ar vītas stieples spalu. Tas bija pirmais ierocis, ko es kādam ieraudzīju šeit, Universitātē.

- Sovoj? Simmons izskatījās apstulbis. Ko tu šeit dari?

- Arī es sev jautāju to pašu. Sovojs paskatījās lejup uz solu.

- Vai tiešām šajā vietā nav jēdzīgu krēslu? Viņš apsēdās, un graciozā kustību elegance dīvaini apvienojās ar aizskartas pašcieņas stīvumu.

- Lieliski! Drīz es ēdīšu kopā ar grāvračiem un metišu kaulus pār plecu suņiem!

- Etiķete prasa, lai tos mestu pār kreiso plecu, jūsu augstība, Manets teica, smīnēdams un košļādams maizes gabalu.

Sovoja acis nikni iezibējās, bet, pirms viņš paguva kaut ko atcirst, iejaucās Simmons: Kas tad ar tevi ir noticis?

- Mana mācību maksa ir sešdesmit astoņi strehlaumi! Sovojs sašutis izgrūda.

Simmons izskatījās samulsis. Vai tas ir daudz?

- Ir gan! Un pat ļoti daudz, Sovojs dzēlīgi atmeta. Un bez jebkāda pamatota iemesla! Es atbildēju uz visiem viņu jautājumiem. Skaidri redzams, ka viņi cenšas man iezāģēt! Mandragam es nepatīku. Hemmem ari ne. Turklāt visiem zināms, ka no aristokrātiem viņi nokāš divreiz vairāk nekā no jums pārējiem. Izspiež pēdējo sulu!

- Simmons ari ir no aristokrātu dzimtas, Manets ar karoti norādīja uz blakussēdētāju. Un viņam veicas tīri labi.

Sovojs izteiksmīgi nošņācās. Simmona tēvs ir papīra hercogs, kas klanās skārda karalim Aturā! Mana tēva zirgiem ir senāki ciltsraksti nekā pusei no jums, aturiešu augstmaņiem!

Simmons mazliet saspringa, tomēr nepacēla galvu un turpināja ēst.

Vilems pagriezās pret Sovoju, un viņa tumšajās acīs zibēja dusmas. Bet, pirms viņš paguva kaut ko sacīt, Sovojs saguma un aizsedza seju ar plaukstu. Piedod, Sim, es tev atvainojos no visas sirds! Tikai saproti, es… šajā dimestrī manam stāvoklim vajadzēja uzlaboties, bet noticis ir tieši pretējais! Man atvēlētā nauda nespēj segt pat mācību maksu, un uz parāda neviens man neko vairs nedos. Vai vari iedomāties, cik tas ir pazemojoši? Man vajadzēja uzteikt savas istabas “Zelta ponijā”. Tagad es dzīvoju “Steliņģu” trešajā stāvā. Gandrīz vai vajadzēja apmesties ar kādu kopā. Ko teiktu mans tēvs, ja to zinātu?

Simmons, pilnu muti ēzdams, atmeta ar roku, kurā turēja karoti; kustība lika saprast, ka viņš nav apvainojies.

- Varbūt tev veiktos labāk, ja tu neietu uz pārbaudījumiem grezns kā pāvs, teica Manets. Zīda drānas tādā reizē ir gudrāk atstāt mājās.

- Ak tā gan? Sovojs atkal iekarsa dusmās. Man sevi jāpaze­mina? Jākaisa pelni uz galvas? Jāplēš drēbes? Dusmām augot, viņa ritmiskais akcents kļuva arvien vairāk jūtams. Nu nē! Neviens no viņiem nav augstāks par mani! Man nav viņiem jāklanās!

Pie galda iestājās neveikls klusums. Es ievēroju, ka šo izrādi vēro daudzi studenti no apkārtējiem galdiem.

- Hylta tiam, Sovojs turpināja. Šajā vietā nav nekā tāda, ko es neienīstu! Laika apstākļi jums te ir atbaidoši un mežonīgi. Jūsu reliģija ir barbariska un samākslota. Jūsu staigules ir neciešami stulbas un prastas. Jūsu valodā nav tādu nianšu, lai varētu pateikt, cik šī vieta ir nožēlojama…

Jo ilgāk Sovojs runāja, jo klusāka kļuva viņa balss, līdz beidzot izklausījās, ka viņš sarunājas pats ar sevi. Manas asinis ir ritējušas piecdesmit paaudzēs, tās ir senākas nekā koks un akmens. Un tagad man jāpiedzlvo šis te! Viņš atspieda galvu rokās un paskatījās lejup uz savu skārda paplāti. Miežu maize! Lai dievi mums žēlīgi, cilvēkam taču jāēd kviešu maize!

Es vēroju viņu, ar patiku košļādams svaigās, brūnās maizes gabalu. Tā garšoja lieliski.

- Es pats neko vairs nesaprotu! Sovojs spēji izgrūda un strauji piecēlās kājās. Tas vienkārši nav izturams! Atstājis paplāti uz galda, viņš straujā soli aizmetās projām.

- Jā, tas ir Sovojs! Manets man nevērīgi paskaidroja. Nav jau slikts zēns, bet parasti viņš tik traki nepiedzeras.

- Vai viņš ir modegietis?

Simmons iesmējās. Kur nu vēl īstāks modegietis par Sovoju!

- Nevajag viņu izaicināt! Vilems aizrādīja Manetam. Spēcīgā ak­centa dēļ man bija grūti saprast, vai viņš izsaka pārmetumu vai tikai secinājumu, taču tumšajā keldieša sejā bija nenoliedzami pārmetoša izteiksme. Nojautu, ka viņš, būdams citzemietis, saprot, kāpēc Sovojam ir grūti pielāgoties Kopvalstības valodai un kultūrai.

- Viņam patiešām nav viegli, Simmons atzina. Vai atceraties, kā viņam vajadzēja atteikties no personiskā sulaiņa?

Manets, pilnu muti ēzdams, pablisināja acis un ar abām rokām atda­rināja iedomātas vijoļspēles kustības. Viņa seja nepauda ne mazāko līdzjūtību.

- Šoreiz viņš bija spiests pārdot savus gredzenus, es piebildu. Vilems, Simmons un Manets izbrīnījušies paskatījās uz mani. Viņam uz pirkstiem bija bālas svītras, es paskaidroju un norādīju uz savu pacelto plaukstu.

Manets pārlaida man vērīgu skatienu. Paskat tikai! Izskatās, ka mūsu jaunais students ir varen attapīgs! Viņš pagriezās pret Vilemu un Simmonu. Puiši, man ir prāts uz derībām! Deru uz diviem džotiem, ka mūsu jaunais Kvouts kļūs par Arkanuma locekli pirms sava trešā dimestra beigām!

- Pēc trim dimestriem? es izbrīnījies jautāju. Viņi man teica: viss, kas tam vajadzīgs, ir apgūt simpātijas pamatprincipus.

Manets iecietīgi pasmaidīja. Tā viņi saka visiem. Simpātijas pamat­principi ir kurss, kuram jāizmokās cauri, lai tevi paceltu E’lira pakāpē. Viņš atkal cerīgi pievērsās Simmonam un Vilemam. Nu, kā būs? Uz diviem džotiem!

- Es derēšu! Vilems paskatījās uz mani un itin kā vainīgi paraus­tīja plecus. Neņem ļaunā! Spēle paliek spēle.

- Ko īsti tu grasies mācīties? Manets jautāja, kamēr abi pārējie paspieda viens otram roku.

Jautājums pārsteidza mani negaidot. Droši vien visu, ko iespējams.

- Tu izklausies tāds pats kā es pirms trīsdesmit gadiem, Manets pasmējās. Ar ko tu domā sākt?

- Ar čandriāniem, es atbildēju. Gribu uzzināt par viņiem, cik daudz vien varēšu atrast.

Manets sarauca pieri, tad skaļi iesmējās. Ā, nu tas laikam ir aiz­raujoši un noderīgi. Šis te Sims studē fejas un laumiņas. Un, rau, Vils tic visādiem sasodītiem keldiešu debesu gariem un tamlīdzīgiem ērmiem. Viņš ākstīgi izrieza krūtis. Bet es savukārt specializējos uz velnēniem un šļūceņiem!

Es samulsis jutu, ka man pietvīkst seja.

- Pie Dieva miesām, Manet! Simmons viņu pārtrauca. Kas tev iekodis?

- Es nupat saderēju uz diviem džotiem par zēnu, kurš sadomā­jis studēt guļampasakas! Manets norūca, pastiepdams dakšiņu uz manu pusi.

- Viņš domāja folkloru. Un pārējo, kas ar to saistīts. Vilems pagrie­zās pret mani. Vai tu domā strādāt Arhīvos?

- Folklora ir tikai daļa no pārējā, es aši izlocījos, cerēdams glābt savu labo slavu. Gribu redzēt, vai dažādu kultūru garamantām ir saistība ar Tekama teoriju par stāstījuma septaģiju.

Simmons atkal pievērsās Manetam. Nu, redzi? Ko tu šodien tā lecies? Kad pēdējo reizi izgulējies?

- Neuzņem tādu toni! Manets atrūca. Pagājušajā nakti norāvu vairākas stundas.

- Un kas tā bija par nakti? Simmons neatlaidās.

Manets bridi domīgi raudzījās uz savu paplāti. Savaldīšanas nakts?

Vilems papurināja galvu un nomurmināja kaut ko siaru valodā.

Simmons izskatījās satriekts. Manet, vakar taču bija Ugunskura diena! Tātad tu neesi gulējis jau divas diennaktis?

- Laikam tak ne, Manets nenoteikti atbildēja. Pārbaudījumu laikā man dienas vienmēr sajūk. Nenotiek nodarbības. Tas izjauc dienaskār­tību. Turklāt es esmu ļāvis iepīt sevi vienā “Frakcijas” projektā. Viņš brīdi apklusa, ar plaukstām saberzēja seju un paskatījās uz mani. Zēniem ir taisnība. Es pašlaik esmu drusku nesakarīgs. Tekama septaģija, folklora un tā tālāk. Manai ausij tas skan pārāk grāmatnieciski, bet studēt to noteikti nenāk par ļaunu. Es negribēju nevienu apvainot.

- Es neapvainojos, nevērīgi atbildēju un pamāju uz Sovoja paplāti.

- Pastum to tuvāk, labi? Ja mūsu jaunais aristokrāts nedomā atgriez­ties, es paņemšu viņa maizi.

* * *

Pēc tam kad Simmons bija aizvedis mani pierakstīties uz nodar­bībām, es devos uz Arhīviem, nepacietībā degdams tos ieraudzīt pēc visiem garajiem sapņošanas gadiem.

Kad šoreiz iegāju Arhīvu priekštelpā, aiz rakstāmgalda sēdēja pa­jauns kungs, ar rakstāmspalvu klaudzinādams pa papīra lapu, uz kuras bija redzamas vairākkārtējas pārrakstīšanas un labojumu pēdas. Kamēr tuvojos galdam, viņš niknu skatienu uzšvīkāja vēl kādu rindu. Viņa seja šķita ļoti piemērota nikniem skatieniem. Viņa rokas bija mīkstas un baltas. Žilbinoši baltais linu krekls un koši zilā veste liecināja par turību. Kāda iekšēja tieksme, kas manī vēl nebija tikusi vaļā no Tarbeanas laikiem, radīja vēlēšanos ieslīdēt viņam kabatā.

Vēl kādu laiku klaudzinājis ar rakstāmspalvu, viņš ar ļoti aizkaiti­nātu nopūtu nolika to malā. Vārds? viņš teica, nepaceldams galvu.

- Kvouts.

Pāršķirstījis reģistru grāmatu, viņš atrada meklēto lappusi un sa­rauca pieri. Tu neesi iereģistrēts. Pametis īsu skatienu augšup, viņš vēlreiz nikni pazibsnīja acis un atkal pievērsās nenosakāmajam tekstam, ap kuru bija cīnījies iepriekš. Kad es negrasījos iet projām, viņš pavirpināja pirkstus tā, it kā gribētu aizdzīt uzmācīgu kukaini.

- Vari kratīties prom!

- Es tikko…

Ambrozs vēlreiz nolika rakstāmspalvu. Paklausies! viņš lēni sa­cīja, gluži kā cenzdamies paskaidrot vientiesim. Tu neesi iereģis­trēts! Viņš pārspīlēti izteiksmīgā žestā ar abām rokām norādīja uz reģistru grāmatu. Tu nevari iet tur iekšā! Ar tādu pašu kustību viņš norādīja uz iekšējo durvju pusi. Viss!

- Es nupat nāku no uzņemšanas…

Viņš nepacietīgi noplātīja rokas. Tātad skaidrs, ka tu vēl nevari būt iereģistrēts.

Es sameklēju kabatā lapu, ko biju saņēmis uzņemšanā. To man iedeva maģistrs Lorrens pats ar savu roku.

- Manis pēc viņš varēja tevi kaut atnest kukuragā! Ambrozs at­meta un demonstratīvi iemērca rakstāmspalvu tintē. Tagad beidz tērēt manu laiku! Man jādara savs darbs.

- Tērēt tavu laiku? es noprasīju, beidzot zaudēdams savaldīša­nos. Vai tev ir kaut mazākā nojauta, kam esmu izgājis cauri, lai nokļūtu šeit?

Ambrozs paskatījās uz mani, un viņa sejā pēkšņi parādījās uzjaut­rināta izteiksme. Paga, ļauj man minēt! viņš teica, atzpiezdamies ar plaukstām pret galdu un uzsliedamies kājās. Tu vienmēr biji at­tapīgāks par pārējiem bērniem savā Klodhampā vai kā nu sauc tavu sūdīgo ciematu. Tas, ka tu mācēji lasīt un skaitīt, radīja vietējos zem­niekos bijību.

Dzirdēju, ka man aiz muguras atveras un aizveras ārdurvis, bet Ambrozs tam nepievērsa uzmanību. Apgājis rakstāmgaldam apkārt, viņš atspiedās pret tā priekšējo malu. Tavi vecāki zināja, ka tu esi īpašs bērns, tāpēc viņi vairākus gadus krāja naudu, nopirka tev kurpes un pāršuva lupatu segu par kreklu. Viņš pastiepa roku un paberzēja pirkstos mana jaunā apģērba audumu.

- Tev mēnešiem ilgi vajadzēja iet kājām vai simtiem jūdžu kratīties mūļu ratos. Bet beigu beigās… Viņš izpleta rokas plašā žestā. Lai

slavēts Tehlu un visi viņa eņģeļi! Te nu tu esi! Mirdzošām acīm un rožainiem sapņiem!

Izdzirdēju smieklus un pagriezies redzēju, ka viņa runas plūdu laikā pa durvīm ir ienākuši divi vīrieši un sieviete. Pie Dieva miesām, Ambroz! Kas tev lēcies?

- Nolāpītie pirmgadnieki! Ambrozs nošķendējās un, aizgājis at­pakaļ, apsēdās agrākajā vietā aiz galda. Ierodas šeit, ģērbušies kā lupatlaši, un uzvedas tā, it kā viņiem piederētu pasaule!

Visi trīs ienācēji aizgāja līdz durvīm, uz kurām bija rakstīts “KRĀ­TUVE”. Es stāvēju, samulsis no viņu pētošajiem skatieniem, un pūlējos apspiest pietvīkumu. Vai mēs šovakar ejam uz “Eoliju”?

Ambrozs pamāja ar galvu. Protams. Ap sestā zvana laiku.

- Un tu nepārbaudīji, vai viņi ir iereģistrēti? Es jautāju, kad aiz ienācējiem bija aizvērušās durvis.

Ambrozs pagriezās pret mani, un viņa smaids bija plats, nervozs un nepārprotami naidīgs. Paklau, es tev došu kādu padomu, turklāt par velti. Mājās tu biji kaut kas īpašs. Šeit tu esi tikai kārtējais zeņķis ar lielu muti. Tāpēc uzrunā mani par Re’laru, kraties atpakaļ uz savu drūmo kaktu un slavē turienes pagānu dievu lai kāds tas būtu -, ka mēs neatrodamies Vintasā! Mēs ar tēvu pieķēdētu tevi pie staba kā traku suni.

Viņš paraustīja plecus. Bet dari, kā gribi! Paliec tepat. Sacel brēku. Sāc bimbot. Vai vēl labāk, meties man virsū! Viņš pasmaidīja. Es tevi kārtīgi noslānīšu un panākšu, lai tevi izlidina ārā. Paņēmis raks­tāmspalvu, viņš atgriezās pie sava nenosakāmā sacerējuma.

Es devos projām.

Varbūt jums šķiet, ka šī satikšanās laupīja man drosmi. Varbūt domājat, ka jutos smagi vilies un mani bērnišķie sapņi par Universitāti sašķīda druskās.

Tieši otrādi. Notikušais mani stiprināja. Man bija licies, ka esmu nokļuvis svešā pasaulē, un es nejutos savā ādā līdz brīdim, kad Ambrozs šādā savdabīgā veidā pārliecināja mani, ka starp Universitāti un Tarbeanas ielām nav lielas atšķirības. Lai kurp jūs ietu, cilvēku daba un būtība visur ir viena un tā pati.

Turklāt dusmas palīdz naktī saglabāt siltumu un ievainots pašlep­nums spēj spārnot cilvēku brīnumainiem darbiem.