Vēja vārds

DIVDESMIT CETURTĀ NODAĻA. Līdzīgi ēnām

VISU LAIKU, ko pavadīju Tarbeanā, es turpināju mācīties, kaut gan lielākā daļa mācībstundu bija sāpīgas un nepatīkamas.

Es iemācījos ubagot. Tas bija praktisks aktierspēles izmantojums ļoti apgrūtinošas auditorijas priekšā. Darīju to prasmīgi, taču Piekras­tes rajonā naudas bija maz, un tukšs ubaga trauks nozīmēja aukstu nakti un izsalkumu.

Bīstamu mēģinājumu un kļūmju gaitā es atklāju, kā visveiksmīgāk pārgriezt naudas maku un iztukšot kabatu. Kabatu tukšošana man padevās vislabāk. Drīz vien apguvu daždažādu aizbīdņu un atslēgu noslēpumus. Mani veiklie pirksti atrada pielietojumu tādās jomās, ko nemūžam nebūtu iedomājušies ne mani vecāki, ne Abentijs.

Es iemācījos bēgt no ikviena, kura sejā bija nedabiski balts smaids. Dennerkoka sveķi lēnām balina zobus, un tas nozīmē, ka saldummāns, kurš nodzīvojis pietiekami ilgi, lai viņa zobi kļūtu pilnīgi balti, visti­camāk, ir jau pārdevis visu, ko vērts pārdot. Tarbeanā bīstamu ļaužu ir papilnam, bet visbīstamākie ir saldummāni, kurus moka izmisīga vēlme iegūt jaunu sveķu devu. Tie ir spējīgi nogalināt cilvēku pat pāris peniju dēļ.

Iemācījos no lupatām pagatavot kaut ko līdzīgu apaviem. īstas kurpes man kļuva par tālu sapni. Pirmajos divos gados man šķita, ka pēdas vienmēr ir nosalušas vai sagraizītas, vai nosalušas un sagraizī­tas vienlaikus. Bet trešajā gadā manas pēdas bija sarepējušas kā veca āda, un es varēju stundām ilgi skriet kailām kājām pa pilsētas asajiem akmeņiem un nejust nekādas sāpes.

Iemācījos ne no viena negaidīt palīdzību. Tarbeanas drūmākajās vietās palīgā sauciens piesaista plēsoņas tāpat kā asiņu smarža vējā.

* * *

Es gulēju, cieši ieritinājies savā triju jumtu savienojuma slēptuvē. No dziļa miega mani pamodināja rupji smiekli un soļu duna ieliņā tieši zem manis.

Skrējiena troksnis apklusa, to nomainīja plīstoša auduma stirkšķi, un smiekli iedārdējās vēl skaļāk. Aizrāpies līdz jumta malai, es paska­tījos lejā uz ielu. Ieraudzīju vairākus lielus zēnus, gandrīz pieaugušus vīriešus. Viņu apģērbs bija tikpat skrandains un netīrs kā manējais. Viņi bija pieci, varbūt seši. Paši līdzīgi ēnām, viņi te nozuda ēnās, te iznira no tām. Viņu krūtis no skrējiena strauji cilājās, un es augšā dzirdēju viņu elpu.

Bara vajātais medījums pašlaik atradās ieliņas vidū; tas bija mazs, ne vairāk kā astoņus gadus vecs zēns. Viens no lielajiem puišiem bija viņu sagrābis un stingri turēja ciet. Zēna kailā āda bāli mirgoja mēness gaismā. Vēlreiz atskanēja plīstošu drēbju troksnis, un zēna klusais kliedziens pārtapa elsainos šņukstos.

Pārējie stāvēja un skatījās, ātri un neskaidri sarunādamies; viņu sejās rēgojās cietsirdīgi, alkatīgi smaidi.

Ari man tumsā vairākkārt bija dzinušies pakaļ vajātāji. Pirms vai­rākiem mēnešiem viens no tiem bija mani noķēris. Skatījos lejup un pārsteigts atklāju, ka spiežu plaukstā sarkanu, smagu jumta dakstiņu, gatavs sviest to lejā.

Tad apturēju sevi un paskatījos atpakaļ uz savu slepeno patvē­rumu. Man šeit bija lupatu sega un puse maizes klaipa. Tepat bija paslēpta mana nauda nebaltai dienai astoņi dzelzs peniji, paredzēti gadījumam, ja stāvoklis kļūtu pavisam bēdīgs. Un šeit bija arī pats vērtīgākais Bena grāmata. Te es biju drošībā. Pat tad, ja es trāpītu kādam no zēniem, pārējie tūlīt mestos augšā uz jumta. Un pat tad, ja man izdotos aizbēgt, es vairs nevarētu te atgriezties.

Noliku dakstiņu malā. Atgriezos vietā, kas bija kļuvusi par manām mājām, un saritinājos iedobē zem jumta pārkares. Iekrampējos segā un sakodu zobus, cenzdamies nedzirdēt apslāpēto sarunu troksni, skarbos smieklus un klusos, bezcerīgos šņukstus.