ATKAL BIJA PIENĀKUSI NAKTS. “Ceļakmens” viesnīcā valdīja klusums, un tas bija klusums tris daļās.
Pirmā daļa bija dobjš, mēmu atbalšu piesātināts klusums, ko radīja daudzu lietu neesamība. Ja stalli stāvētu zirgi, tie mīņātos, čāpstinātu lūpas un salauztu klusumu gabalos. Ja viesnīcā būtu apmetušies ceļinieki, kaut vai saujiņa nakšņotāju, to nemierīgā elpa un saraustītā krākšana viegli kausētu klusumu kā silts pavasara vējš. Ja tur būtu mūzika… taču nē, mūzikas, protams, nebija. Patiesībā no tā visa nebija nekā, tāpēc klusums turpinājās.
“Ceļakmens” gultā, ieritinājies siltā, smaržīgā segā, gulēja vīrietis. Viņš gulēja nekustīgi, gaidīdams, kad izdosies aizmigt, un platām acīm raudzījās tumsā. Tādējādi viņš pievienoja mazu, izbiedētu klusumu lielajam, dobjajam klusumam. Tas bija savdabīgs sakausējums, kontrapunkts.
Trešo klusumu pamanīt nebija viegli. Ja klausītos stundu, varbūt tas kļūtu jūtams kroga ēdamzāles biezajās akmens sienās un aiz bāra letes pakārtā zobena plakanajā, pelēkajā metālā. Tas slēpās blāvajā sveces gaismā, kas raidīja zibošas ēnas pār kādas augšstāva istabas sienām. Tas slēpās saburzīto memuāru vīstokli, kas aizmests un aizmirsts gulēja uz rakstāmgalda. Un tas slēpās pie rakstāmgalda sēdošā vīrieša rokās, to īpašniekam uzsvērti novēršoties no paša sen aprakstītajām un aizmestajām lapām.
Vīrietim bija spilgti sarkani mati, sarkani kā liesma. Viņa acis bija tumšas, pievērstas tālumam, un viņš kustējās ar piesardzīgu mieru, kas raksturīgs cilvēkam, kurš daudz zina.
“Ceļakmens” piederēja viņam, tāpat kā viņam piederēja trešais klusums. Tā tam vajadzēja būt, jo tas bija lielākais klusums no visiem trim, un tas ieskāva sevī abus pārējos klusumus. Tas bija dziļš un plašs kā rudens beigas. Tas bija smags kā liels, upes nogludināts akmens. Tas bija pacietīgs nogrieztas puķes klusums, kas piemīt cilvēkam, kurš gaida nāvi.