Vēja vārds

TRĪSDESMIT PIRMĀ NODAĻA . dižciltības vara

ABIEM TALANTIEM piemita patīkami nomierinošs svars, kam nebija nekāda sakara ar monētu patieso smagumu. To sapratīs ikviens, kurš ilgu laiku ir dzīvojis bez naudas. Mans pirmais ieguldījums bija labs ādas maks. Es to nēsāju zem apģērba, cieši piespiestu sev klāt.

Nākamais bija kārtīgas brokastis. Karstas olas un šķiņķa šķēle. Svai­ga, mīksta maize, piedevām daudz medus un sviesta, glāze piena, kas izslaukts pirms nepilnām divām dienām. Viss kopā maksāja piecus dzelzs penijus. Varbūt tā bija pati labākā maltīte, kādu man gadījies baudīt.

Jutos savādi, sēdēdams pie galda un rīkodamies ar nazi un dakšiņu. Jutos savādi, būdams cilvēku vidū. Jutos savādi, ka man kāds pienes ēdienu.

Ar maizes kumosu uzslaucīdams pēdējās brokastu paliekas, es ap­tvēru, ka man ir vēl kāda problēma.

Pat šajā itin primitīvajā Piekrastes viesnīcā es piesaistīju uzmanību ar savu ārieni. Mans krekls bija vecs maiss ar caurumiem roku un kakla vietās. Manas bikses bija sadiegtas no brezenta un man krietni par lielām. No tām vēdīja dūmu, tauku un sastāvējuša ūdens dvaka. Tās saturēja aukla, ko biju atradis atkritumu kaudzē. Es biju netīrs, baskājains un smirdīgs.

Vai man vajadzētu nopirkt kārtīgu apģērbu vai meklēt iespēju no­mazgāties? Ja vispirms nomazgāšos, man pēc tam atkal būs jāvelk mugurā vecās skrandas. Bet, ja mēģināšu pašreizējā izskatā pirkt jau­nas drēbes, mani varbūt pat neielaidīs veikalā. Un es ļoti šaubījos, vai kāds būs ar mieru noņemt man mēru vai pielaikot apģērbu.

Pienāca viesnīcnieks, lai paņemtu manu šķīvi, un es nolēmu vis­pirms izdot naudu par vannu galvenokārt tāpēc, ka man bija aprie­bies smirdēt kā beigtai, nedēļu nogulējušai žurkai. Es viņam uzsmai­dīju. Kur es šeit tuvumā varētu sarunāt vannu?

- Tepat, ja tev ir pāris peniju. Viņš pārlaida man vērtējošu ska­tienu. Vari norēķināties arī ar stundas darbu, bet jāpastrādā būs pamatīgi. Kārtīgi jāizberž kamīns.

- Man vajadzēs daudz ūdens un ziepju.

- Nu tad divas stundas. Man ir lērums trauku, ko mazgāt. Vispirms kamīns, tad vanna, pēc tam trauki. Vai tas tev pa prātam?

Apmēram pēc stundas man bija sāpoši pleci un viesnīcniekam bija tīrs kamīns. Saimnieks aizveda mani uz aizmugures telpu, kurā bija liels koka toveris un grīdu klāja režģis. Pie sienām bija piestiprināti āķi drēbju pakāršanai, un pienaglota skārda loksne kalpoja par pri­mitīvu spoguli.

Viņš man atnesa suku, spaini kūpoša ūdens un sārma ziepju gabalu. Berzos, līdz visa mana āda bija sārta un gandrīz jēla. Tad viesnīcnieks atnesa vēl vienu karsta ūdens spaini, pēc tam nākamo. Klusībā patei­cos liktenim, ka acīmredzot neesmu utains. Laikam jau biju kļuvis tik netīrs, ka neviena cienījama uts nevēlējās sev tādu mājvietu.

Noskalojies pēdējo reizi, es paskatījos uz savām nomestajām drē­bēm. Gadiem ilgi nebiju juties tik tīrs, un man nepavisam negribējās tām pieskarties, kur nu vēl vilkt tās mugurā. Ja es mēģinātu tās maz­gāt, tās gluži vienkārši izjuktu.

Noslaucījos un mēģināju izvilkt rupjo suku caur savām matu pin­kām. Mati bija garāki, nekā bija likušies pirms mazgāšanas. Noslaucīju rasojumu no primitīvā spoguļa un jutos visai pārsteigts. Es izskatījos vecs vai vismaz vecāks. Tas vēl nebija viss: es izskatījos pēc jauna dižciltīgas ģimenes dēla. Mana seja bija kalsna un gaiša. Matus būtu derējis mazliet apgriezt, bet tie bija taisni un sniedzās līdz pleciem, atbilstoši pašreizējai modei. Man trūka vienīgi aristokrātiska apģērba.

Un te man dzima kāda doma.

Joprojām kails, es ietinos dvielī un izgāju pa sētas durvīm. Paņēmu līdzi maku, bet turēju to paslēptu. Bija priekšpusdiena, un ielās stai­gāja daudz cilvēku. Lieki piebilst, ka es piesaistīju daudzus skatienus. Nelikos par tiem zinis un enerģiskā solī devos uz priekšu, necenz­damies slēpties. Savilku seju bezkaislīgā, piktā maskā bez jebkādām apmulsuma pazīmēm.

Apstājos pie kādiem ratiem, kuros tēvs un dēls krāva maisus. Dēls varēja būt gadus četrus vecāks par mani un izskatījās par krietnu galvas tiesu garāks. Saki, puis, es viņu strupi uzrunāju, kur šeit tuvumā var nopirkt jēdzīgas drēbes? Izteiksmīgi paskatījos uz viņa kreklu. Pieklājīgas drēbes, es papildināju teikto.

Puisis paskatījās uz mani, un samulsums viņa sejā jaucās ar pik­tumu. Vecākais vīrietis steigšus noņēma cepuri un nostājās dēlam priekšā. Jūsu godība varētu paskatīties Bentlija veikalā! Tas ir samērā vienkāršs, bet atrodas tuvu, tikai pāris kvartālu attālumā.

Es savilku seju neapmierinātā grimasē. Vai tas ir vienīgais veikals šajā apkārtnē?

Viņš bridi blenza mani pavērtu muti. Nu… Varbūt… Ir vēl viens…

Apklusināju viņu ar nepacietīgu žestu. Kur tas ir? Parādi ar pirk­stu, ja citādi nejēdz paskaidrot!

Vīrietis parādīja, un es devos turp. Iedams atcerējos kādu jaunā pāža lomu, ko biju spēlējis trupā. Pāžu sauca Danstejs, un viņš bija neciešami kaprīzs puišelis, bet sabiedrībā nozīmīga tēva dēls. Tas man teicami derēja. Valdonīgi atmetu galvu, iespaidīgāk izslēju plecus un atbilstoši pielāgoju savas domas.

Atgrūdu veikala durvis un sparīgā solī iegāju iekšā. Tur stāvēja vīrie­tis ādas priekšautā, un man atlika vienīgi pieņemt, ka tas ir Bentlijs. Viņš bija apmēram četrdesmit gadu vecs, kalsns vīrietis ar puspliku galvvidu. Dzirdēdams durvis atsitamies pret sienu, viņš satrūkās un pagriezās pret mani ar neticīgu izteiksmi sejā.

- Atnes man halātu, nejēga! Un beidz blenzt kā visi tie citi, kas šodien velkas uz tirgu! Ar drūmu seju atkritu krēslā. Kad vīrietis nekustējās, es uzmetu viņam zvērojošu skatienu. Vai es stostos? Vai manas vajadzības nav skaidri redzamas? Izteiksmības labad parāvu vaļā dvieļa malu.

Viņš joprojām stāvēja pavērtu muti.

Es draudīgi pazemināju balsi, piecēlos kājās un nodārdināju: Ja tu tūlīt neatnesīsi man drēbes, es uzsperšu šo vietu gaisā! Palūgšu tēvam, lai Vidusziemas svētkos uzdāvina man tavas bodītes akmeņus! Uzrīdīšu viņa suņus tavam līķim! VAI TU APJĒDZ, KAS ES ESMU?

Bentlijs aizsteidzās projām, un es atkritu atpakaļ krēslā. Kāda pir­cēja, ko es līdz šim nebiju pamanījis, steigšus izskrēja pa durvīm, iepriekš paklanījusies uz manu pusi.

Es apspiedu vēlēšanos skaļi smieties.

Pēc tam viss notika apbrīnojami viegli. Liku viņam skraidīt pus­stundu, pienesot man dažādus apģērba gabalus. Nopēlu audumu, griezumu un apdari visam, ko viņš man atnesa. īsi sakot, izcili iejutos izlutināta nejaucēna lomā.

Patiesībā es jutos ļoti apmierināts. Drēbes bija vienkāršas, bet labi pašūtas. Salīdzinājumā ar to, ko biju valkājis pirms stundas, pat tīrs maisaudekls būtu ievērojams kāpiens augšup.

Ja neesat pavadījuši daudz laika galmā vai lielās pilsētās, varat nesaprast, kāpēc man tas izdevās tik viegli. Tālab es paskaidrošu.

Aristokrātu dēli ir kaut kas līdzīgs dabas lielajiem iznīcinošajiem spēkiem, tādiem kā plūdi vai tomādo. Ja gadās piedzīvot kādu no šīm katastrofām, caurmēra cilvēks var vienīgi sakost zobus un censties mazināt postījumus.

Bentlijs to zināja. Viņš iezīmēja pielabojamās vietas kreklam un biksēm un palīdzēja man tos novilkt. Uzmetu atpakaļ viņa iedoto halātu, un viņš elsodams sāka drudžaini šūt.

Es atkal atlaidos krēslā. Vari jautāt, ja gribi ko zināt! Labi redzu, ka tu mirsti aiz ziņkārības.

Bentlijs pameta ašu skatienu augšup. Kā, lūdzu, ser?

- Vari uzdot jautājumus par mana pašreizējā izskata iemesliem.

- Ā, jā! Norāvis diegu, viņš ķērās pie biksēm. Atzīšos, ka patie­šām jūtu zināmu ziņkārību. Ne vairāk, kā atļauj pieklājība. Es nemēdzu bāzt degunu citu darīšanās.

- Ak tā! es pamāju ar galvu, izlikdamies drusciņ vīlies. Cildi­nāma attieksme.

Ilgāku laiku valdīja klusums, un vienīgā skaņa bija diega čerkstoņa, slīdot cauri audumam. Es mazliet nervozēju. Beidzot sacīju tā, it kā viņš būtu uzdevis jautājumu: Manas drēbes nozaga palaistuve.

- Patiešām, ser?

- Jā, un tā maita gribēja, lai es tās izpērku, atdodot savu maku.

Bentlijs īsi pacēla acis, un viņa seja pauda patiesu ziņkāri. Vai

tad maks nebija jūsu drēbēs, ser?

Es rādīju satriektu seju. Protams, ne! “Džentlmenim naudas maks vienmēr jātur pie rokas,” saka mans tēvs. Skaidrības labad pavicināju maku viņam pretī.

Redzēju, ka viņš cenšas valdīt smieklus, un tas man ļāva justies mazlietiņ labāk. Gandrīz stundu biju sagādājis viņam uztraukumus un klapatas, un varēju vismaz uzjautrināt viņu ar stāstu, ko pastāstīt tālāk draugiem.

- Viņa man teica: ja es gribot saglabāt cieņu, lai dodot viņai maku, un es varēšot iet uz mājām savās drēbēs. Es sašutis papurināju galvu. “Staigule!” es viņai teicu. “Džentlmeņa cieņa neslēpjas drēbēs! Ja es atdotu savu maku tikai tāpēc, lai aiztaupītu sev neveiklību, tad atdotu ari savu cieņu!”

Brīdi rādīju domīgu seju, tad klusi novilku, it kā prātodams pie sevis: Tātad sanāk, ka džentlmeņa cieņa slēpjas viņa makā. Paska­tījos uz naudas maku, ko turēju rokā, un atkal bridi klusēju. Man šķiet, es nesen dzirdēju tēvu kaut ko tādu sakām.

Bentlijs iesmējās, bet tūlīt pārvērta smieklus šķietamā klepus lēkmē, tad piecēlās un izpurināja kreklu un bikses. Te būs, ser, un tagad derēs kā uzliets! Viņš pasniedza man drēbes, un mutes kaktiņos viņam vīdēja viegls smaids.

Nometu halātu un uzvilku bikses. Nu, līdz mājām, cerams, tikšu. Cik jums nākas par pūlēm, Bentlij? es jautāju.

Viņš bridi domāja. Viens un divi.

Neko neatbildējis, sāku siet krekla saites.

- Piedošanu, ser, Bentlijs aši teica. Piemirsu, ar ko man darīšana. Viņš drudžaini norija siekalas. Ar vienu pilnīgi pietiks.

Atvēris maku, es ieliku viņam plaukstā vienu sudraba talantu un paskatījos viņam acīs. Vajadzēs izdot.

Viņa lūpas sakniebās šaurā līnijā, bet viņš pamāja ar galvu un at­deva man divus džotus.

Es ieliku monētas makā, cieši aizsēju maku, pabāzu to zem krekla un paplikšķināju, veltīdams Bentlijam zīmīgu skatienu.

Viņa lūpās atkal parādījās smaids. Visu labu, ser!

Paņēmu dvieli, izgāju no veikala un daudz neuzkrītošākā izskatā devos atpakaļ uz viesnīcu, kurā biju baudījis brokastis un karstu vannu.

* * *

- Ko varu piedāvāt, jaunais cilvēk? viesnīcnieks jautāja, kad tuvo­jos bāra letei. Viņš pasmaidīja un noslaucīja rokas priekšautā.

- Netīru trauku kaudzi un lupatu.

Viņš vērīgi paskatījās uz mani, tad pasmaidīja un iesmējās. Es jau nodomāju, ka tu esi aizbēdzis pa ielu pliks!

- Gluži pliks ne. Es noliku uz letes viņa dvieli.

- Iepriekš tev bija vairāk netīrumu nekā paša cilvēka. Un es būtu varējis derēt uz glītu summiņu, ka tev ir melni mati. Tu patiešām izskaties pilnīgi citāds. Viņš aplūkoja mani ar atzinīgu skatienu.

- Vai gribi paņemt savas vecās drēbes?

Es papurināju galvu. Metiet tās projām vislabāk sadedziniet, bet tā, lai kāds nejauši nesaelpojas dūmus. Viesnīcnieks atkal iesmējās.

- Bet man bija vēl dažas citas lietas, es atgādināju.

Viesnīcnieks pamāja ar galvu un piesita sev pie pieres. Taisnība! Pagaidi brītiņu! Viņš pagriezās un nozuda durvīs aiz bāra letes.

Ļāvu skatienam apstaigāt telpu. Tagad, kad pretī vairs neraudzī­jās naidīgas sejas, telpa šķita gluži citāda. Akmens kamīns ar melnu katliņu virs uguns. Lakota koka un izlaistīta alus skābenās smakas. Klusu sarunu murdoņa…

Man vienmēr ir patikuši krodziņi. Droši vien tāpēc, ka esmu izaudzis uz ceļa. Krogs ir droša piestātne, savdabīgs patvērums. Tajā brīdī es jutos ļoti omulīgi un man iešāvās prātā, ka nebūtu slikti, ja pašam piederētu tāda vieta.

- Te būs! Viesnīcnieks nolika uz letes trīs rakstāmspalvas, tintes pudelīti un manu kvīti no grāmatveikala. Šīs lietiņas man uzdeva vēl lielāku mīklu, kad prātoju, kāpēc tu esi aizbēdzis bez drēbēm.

- Es dodos uz Universitāti, paskaidroju.

Viena uzacs savilkās augšup. Vai tad tu neesi drusku par jaunu?

Pēc šiem vārdiem man pārskrēja nervozas tirpas, bet es tās nopu­rināju. Tur uzņem visādā vecumā.

Viņš laipni pamāja ar galvu, it kā tas izskaidrotu, kāpēc biju iera­dies šeit basām kājām, smirdēdams pēc pavārtēm. Brīdi gaidījis, vai paskaidrošu sīkāk, viesmīlis piepildīja savu kausu. Neņem ļaunā, bet tu vairs īsti neizskaties pēc tāda, kas gribētu mazgāt traukus.

Pavēru muti, lai protestētu: dzelzs penijs par stundas darbu bija laba izdevība, ko man negribējās laist garām. Divi peniji nozīmēja klaipu maizes, un es nebūtu varējis saskaitīt, cik reižu pēdējā gada laikā biju juties izsalcis.

Tad paskatījos uz savām plaukstām, ko biju uzlicis uz letes. Tās bija sārtas un tīras, un es gandrīz vai neticēju, ka tās ir manējās.

Sapratu, ka negribu mazgāt traukus. Mani gaidīja svarīgāki darbi. Atkāpos no letes un izvilku no maka peniju. Kur es visdrīzāk varētu atrast vezumniekus, kas dodas uz ziemeļiem? es jautāju.

- Lopu Dzinēju laukumā, augšā Piekalnē. Ceturtdaļjūdzi aiz dzir­navām pa Zaļo ielu.

Dzirdot Piekalnes vārdu, man atkal pārskrēja nervozas trīsas. Centos tām nepievērst uzmanību un pamāju ar galvu. Jums šeit ir jauka viesnīca. Es uzskatītu sevi par veiksminieku, ja tiktu pie tādas, kad būšu pieaudzis. Pasniedzu viņam peniju.

Viņa seja atplauka platā smaidā, un viņš atdeva peniju atpakaļ.

- Pēc tik labiem vārdiem vienmēr vari šeit atgriezties!