Vēja vārds

SEPTIŅDESMIT PIEKTĀ NODAĻA . starpspēle — paklausība

“CEĻAKMENS” VIESNĪCĀ Kvouts pārtrauca stāstu un kādu laiku nogai­doši klusēja. Klusums ieilga, līdz Hronists pacēla acis no lappuses.

- Es dodu jums izdevību kaut ko sacīt, Kvouts teica. Piemēram, izsaukties: “Nevar būt!” Vai arī: “Pūķu īstenībā nav…”

Hronists noslaucīja rakstāmspalvas galu. Man nepiedien izteikties par stāstu, kuru es klausos, viņš rāmi sacīja. Ja tu saki, ka redzēji pūķi… Viņš paraustīja plecus.

Kvouts veltīja viņam dziļi vīlušos skatienu. Un to saka “Parasto draku pārošanās paradumu” autors? To saka Devans Lokīzs, slavenais atmaskotājs?

- To saka Devans Lokīzs, kas apsolīja nepārtraukt stāstu un nemai­nīt nevienu vārdu pierakstāmajā tekstā. Hronists nolika rakstām­spalvu un brīdi masēja plaukstu. Jo tikai ar tādiem noteikumiem viņš varēja noklausīties stāstu, kuru ļoti vēlējās dzirdēt.

Kvouts rāmi paskatījās uz viņu. Vai esi kādreiz dzirdējis apzīmē­jumu “baltais dumpis”?

- Esmu gan, Hronists ar tikko jaušamu smaidu atbildēja.

- Varbūt es varētu izteikties, Reši, moži sacīja Basts. Es nevie­nam neko neesmu apsolījis.

Kvouts palūkojās no viena uz otru un nopūtās. Reti kas kaitina tik ļoti kā tīrā paklausība, viņš teica. To jums abiem derētu atcerē­ties. Ar rokas mājienu viņš norādīja, lai Hronists ņem malā nolikto rakstāmspalvu. Nu labi… Tātad tas bija pūķis.