Vēja vārds

TRĪSDESMIT ASTOTĀ NODAĻA . Simpātijas mācība “centrā”

“CENTRS” BIJA PATI VECĀKĀ Universitātes ēka. Gadsimtu gaitā tā bija lēni pletusies visos virzienos un augdama iekļāvusi sevi mazākas celtnes un iekšpagalmus. Tā atgādināja savdabīgu arhitektūras ķērpju sugu, kas cenšas pārņemt pēc iespējas lielāku zemes platību.

Tajā bija grūti atrast ceļu, lai nonāktu vajadzīgajā vietā. Gaiteņi veidoja dīvainus pagriezienus, negaidot beidzās ar strupceļu vai ari meta garus, neaprēķināmus līkumus. Nereti pagāja minūtes divdesmit, līdz izdevās nokļūt no kādas telpas citā, kaut gan tās atradās tikai piecdesmit jardu attālumā viena no otras. Pieredzējušākie studenti, protams, izmantoja īsāko ceļu, jo zināja, caur kurām darbnīcām vai lekciju zālēm jāiet, lai drīzāk sasniegtu mērķi.

Vismaz viens no iekšpagalmiem bija pilnigi izolēts, un tajā varēja iekļūt vienīgi pa logu. Klīda valodas, ka dažas telpas esot pilnīgi aizmū­rētas un tajās palikuši studenti, kuru rēgi naktīs klīstot pa gaiteņiem, vaimanājot par savu likteni un sūdzoties par “Ēstūža” slikto ēdienu.

Mana pirmā nodarbība notika “Centrā”. Par laimi, kopmītnes biedri bija mani brīdinājuši, ka tajā ir grūti orientēties, tāpēc, par spīti klejo­jumiem, es atradu meklēto telpu pat mazliet pirms nodarbības sākuma.

Kad beidzot nokļuvu savas pirmās nodarbības vietā, biju izbrīnī­jies, ka tā izskatās pēc neliela teātra. Sēdvietu rindas, paceldamās cita par citu augstāk, veidoja puslokus ap nelielu paaugstinājumu, kas atgādināja skatuvi. Mūsu trupa lielākajās pilsētās daudzkārt bija uzstājusies līdzīgās vietās. Tas mani nomierināja, un es sameklēju sēdvietu aizmugures rindā.

Vērodams, kā auditorijā lēni sapulcējas citi studenti, es jutos kā drudžains nervu kamols. Visi pārējie bija vismaz dažus gadus vecāki par mani. Kamēr zinību alkstošie apmeklētāji cits pēc cita ieņēma apkārtējās sēdvietas, es atkārtoju galvā pirmos trīsdesmit simpāti­jas sasaistes veidus. Mūsu kopējais skaits varēja būt ap piecdesmit, un mēs aizņēmām apmēram trīs ceturtdaļas no visas telpas. Dažiem studentiem bija rakstāmspalvas un papīra lapas ar cietu pamatni. Citi nesa līdzi vaska tāfelītes. Man nebija nekā, taču tas mani daudz nesa­trauca. Man vienmēr ir bijusi teicama atmiņa.

Auditorijā ienāca maģistrs Hemme un, uzkāpis uz paaugstinājuma, nostājās aiz liela akmens galda. Tumšajā maģistra tērpā viņš izskatī­jās ļoti iespaidīgs, un jau pēc dažām sekundēm šalcošais, čukstošais studentu pūlis sastinga pilnīgā klusumā.

- Tātad jūs gribat būt arkanisti? viņš noprasīja. Jūs gribat ap­gūt maģiju, par ko esat dzirdējuši bērnu guļampasakās! Jūs esat klau­sījušies dziesmas par Taborlinu Lielo. Dārdošas uguns paklāji, burvju gredzeni, neredzami apmetņi, zobeni, kas vienmēr paliek spoži, brī­numzāles, kas ļauj lidot! Viņš nepatikā papurināja galvu. Ja esat nākuši meklēt kaut ko tādu, varat tūlīt iet projām, jo to jūs šeit neat­radīsiet. Nekā tāda nav!

Tajā bridi auditorijā iesteidzās kāds aizkavējies students, aptvēra, ka ir nosebojis, un steigšus apsēdās brīvā vietā. Tomēr Hemme viņu pamanīja. Sveiki, priecājos, ka nolēmi pagodināt mūs ar ierašanos! Kā tevi sauc?

- Gels, puisis nervozi atbildēja. Piedodiet, ka nokavēju! Man bija grūtības…

- Gel, Hemme viņu pārtrauca, kāpēc tu esi šeit?

Gels bridi samulsis raudzījās viņā, tad saņēmās un atbildēja: Lai mācītos simpātijas principus.

- Es savās nodarbībās neciešu kavēšanos. Rītdienai vari sagata­vot pārskatu par simpātijas pulksteņa attīstību, par tā atšķirībām no agrākiem, aptuvenākiem pulksteņiem, kuri balstījās uz harmonisko kustību, un tā ietekmi uz precīzu laika izmantojumu.

Puisis sagrozījās sēdvietā. Jā, ser.

Viņa reakcija Hemmem bija pa prātam. Labi. Tātad kas ir sim­pātija?

Iesteidzās vēl kāds puisis, cieši turēdams cietos vākos iesietas lapas. Viņš izskatījās ļoti jauns, proti, varēja būt tikai pāris gadu vecāks par mani. Hemme apturēja ienācēju, pirms tas bija paguvis apsēsties.

- Sveicināts! viņš teica pārspīlēti laipnā tonī. Un kas tu būtu?

- Bazils, ser. Neveikli mīņādamies, zēns stāvēja ejā starp solu rindām. Es viņu pazinu. Biju slepeni noklausījies viņa uzņemšanas pārbaudījumu.

- Bazil, vai tu gadījumā neesi no Illas? Hemme, dzēlīgi smaidī­dams, noprasīja.

- Nē, ser.

- Ak tā! Hemme atsaucās, tēlodams vilšanos. Es biju dzirdējis, ka illiešu ciltis nosakot laiku pēc saules, tāpēc viņiem neesot īstas izpratnes par precizitāti. Bet, tā kā tu neesi illietis, es nevaru aizbil­dināt tavu nokavēšanos. Vai tu to vari?

Bazils brīdi bez skaņas kustināja lūpas, it kā gribēdams attaisnoties, bet tad acīmredzot nolēma, ka labāk to nedarīt. Nē, ser.

- Labi. Rītdienai vari sagatavot pārskatu par Illas mēness kalendāru salīdzinājumā ar precīzāko civilizēto Aturas kalendāru, ko tev tagad jau vajadzētu pazīt. Sēdies!

Kā nopērts suns Bazils bez vārda saguma tuvākajā brīvajā vietā.

Hemme vairs nemēģināja atsākt nodarbību, bet gaidīja nākamo novēlojušos studentu. Tāpēc, durvīm atkal atveroties, auditorijā valdīja saspringts klusums.

Šoreiz ienācēja bija jauna sieviete, kurai varēja būt apmēram astoņ­padsmit gadu. Savdabīgs retums. Vīriešu un sieviešu proporcija Uni­versitātes studentu vidū bija apmēram desmit pret vienu.

Kad viņa ienāca telpā, Hemmes izturēšanās ievērojami atmaiga. Viņš ātri pagājās ienācējai pretī, lai sasveicinātos. Ā, labdien, mīļā! Beidzot man tiešām prieks, ka vēl neesam sākuši šīsdienas nodarbību. Satvēris meiteni aiz elkoņa, viņš aizvadīja to vairākus pakāpienus līdz pirmajai brīvajai vietai.

Hemmes izturēšanās meiteni acīmredzami samulsināja. Atvaino­jiet, maģistr Hemme! “Centrs” ir lielāks, nekā es biju gaidījusi.

- Nekas, nekas! Hemme draudzīgi atbildēja. Galvenais ir tas, ka tu esi šeit. Viņš gādīgi palīdzēja meitenei nolikt papīru un tintnīcu un atgriezās vecajā vietā uz paaugstinājuma.

Tagad šķita, ka nodarbība beidzot tiešām varētu sākties. Taču Hem­me vispirms vēlreiz paskatījās uz pēdējo ienācēju. Atvaino, jaun­kundzi Viņa bija auditorijā vienīgā sieviete. Es neievēroju etiķeti. Kā tevi sauc?

- Ria.

- Vai “Ria” ir saīsinājums no “Riana”?

- Jā, meitene pasmaidīja.

- Riana, vai tu, lūdzu, varētu sakrustot kājas?

Viņš izteica šo lūgumu ar tādu nopietnību, ka studentu vidū neat­skanēja ne mazākais smiekliņš. Apmulsušu seju Riana sakrustoja kājas.

- Tagad, kad elles vārti ir slēgti, Hemme turpināja ierastajā skar­bajā toni, mēs varam sākt!

Un viņš tiešām sāka lekciju, kuras laikā nepievērsa meitenei vairs ne mazāko uzmanību. Varētu teikt, ka no viņa puses tā bija savdabīga labvēlība.

Lekcija turpinājās divarpus stundas. Es uzmanīgi klausījos, visu laiku cerēdams, ka viņš pateiks kaut ko tādu, ko nebiju uzzinājis no Abentija. Taču tas nenotika. Es ātri aptvēru, ka Hemme patiešām ap­skata simpātijas principus, bet dara to pašā zemākajā pamatlīmenl. Šī nodarbība man bija milzīgs laika zaudējums.

Kad Hemme ļāva studentiem doties projām, es aši noskrēju pa pa­kāpieniem un noķēru viņu pirms iziešanas pa durvīm. Maģistr Hemme?

Viņš pagriezās pret mani. A, mūsu brīnumbērns! Nezināju, ka tu esi manā nodarbībā. Ceru, ka mans temps tev nebija par ātru?

Man pietika saprāta, lai neatbildētu godīgi un atklāti. Jūs izklāstī­jāt pamatus ļoti skaidri, ser. Principi, kurus šodien izskaidrojāt, kalpos par teicamu pamatu pārējiem studentiem. Ceļojošu aktieru dzīvē diplomātija ieņem nozīmīgu vietu.

Hemme mazliet piepūtās, uzklausīdams manu komplimentu, bet tad paskatījās uz mani vērīgāk. Pārējiem studentiem? viņš noprasīja.

- Redziet, pamatus es esmu jau apguvis, ser. Zinu visus trīs likumus un četrpadsmit slēdzienus. Un ari pirmos deviņdesmit…

- Jā, jā, es redzu! Hemme mani pārtrauca. Pašlaik es esmu aiz­ņemts. Varam parunāt par to rīt, pirms nākamās nodarbības. Viņš pagriezās un enerģiski aizsoļoja projām.

Puse no maizes klaipa ir vairāk nekā nemaz, es nospriedu, paraus­tīju plecus un devos uz Arhīviem. Ja Hemmes lekcijās nevaru apgūt neko jaunu, tad paliek vēl iespēja mācīties paša spēkiem.

* * *

Kad šoreiz iegāju Arhīvos, pie rakstāmgalda sēdēja jauna sieviete. Viņa bija žilbinoši skaista, gariem, melniem matiem un možu skatienu dzidrajās acīs. Pēc tikšanās ar Ambrozu tas bija ievērojams solis uz labo pusi.

Kad es tuvojos galdam, viņa man uzsmaidīja. Kā tevi sauc?

- Kvouts, es teicu. Arlidena dēls.

Viņa pamāja ar galvu un sāka šķirstīt reģistru grāmatu.

- Un kā sauc tevi? es jautāju, lai aizpildītu klusumu.

- Fela, meitene atbildēja, nepaceldama galvu. Tad viņa pamāja pie sevis un iesita ar pirkstu pa grāmatas lapu. Jā, tepat ir, vari iet iekšā!

No priekštelpas tālāk veda divas durvis; uz vienām uzraksts vēstīja “KRĀTUVE”, uz otrām “SĒJUMI”. Nezinādams, kāda ir atšķirība, es devos uz “KRĀTUVI”. Tieši tas man bija vajadzīgs. Grāmatu kaudzes. Bezgalīgas plauktu virknes un grāmatu kalni.

Kad biju satvēris durvju rokturi, Felas balss mani apturēja. Pie­došanu! Tu šeit esi pirmo reizi, vai ne?

Pamāju ar galvu, neatlaizdams durvju rokturi. Biju nokļuvis pavisam tuvu meklētajam. Kas notiks tagad?

- “Krātuve” ir pieejama tikai Arkanuma studentiem, Fela kā atvai­nodamās paskaidroja. Viņa piecēlās un, apgājusi galdam apkārt, devās uz otrām durvīm. Nāc, es parādīšu!

Ar abām rokām viņa atvilka vaļā smagās koka durvis ar uzrakstu “SĒJUMI”, un manam skatienam pavērās liela istaba augstiem gries­tiem. Pie vairākiem gariem galdiem sēdēja apmēram ducis studentu, lasīdami grāmatas. Telpu nevainojami apgaismoja daudzu simpātijas lampu nemainīgais spožums.

Fela pieliecās man tuvāk un klusi paskaidroja: Šī ir galvenā lasī­tava. Te tu atradīsi visas grāmatas, kas vajadzīgas nodarbībām pamata līmenī. Ar kāju nosprostodama durvis, lai tās nevērtos ciet, viņa norādīja uz sienu ar gariem plauktiem, kuros rindojās trīs vai četri simti grāmatu. Vairāk grāmatu vienkopus, nekā es līdz šim biju redzējis.

Fela klusi turpināja: Šeit jāievēro klusums. Sarunāties drīkst tikai čukstus. Biju jau ievērojis, ka telpa ir gandrīz nedabiski klusa. Ja gribi kādu grāmatu, kuras šeit nav, vari iesniegt tur pieteikumu. Fela norādīja uz vienu no galdiem. Tad viņi to sameklēs un atnesīs tev.

Pagriezos, lai kaut ko Felai pajautātu, un tikai tad aptvēru, cik viņa man atrodas tuvu. Nav grūti nojaust, cik ļoti es biju apsēsts ar domu par Arhīviem, ja nepamanīju vienu no pievilcīgākajām Universitātes sievietēm stāvam nepilnu sešu collu attālumā no manis. Cik ilgs laiks viņiem parasti vajadzīgs, lai sameklētu grāmatu? es klusi jautāju, cenzdamies neblenzt uz viņu.

- Var būt dažādi, Fela atbildēja un atmeta melnos matus atpakaļ pāri plecam. Dažreiz cilvēki ir aizņemtāki, citreiz brīvāki. Un dažiem vieglāk izdodas atrast vajadzīgo nekā citiem. Viņa paraustīja plecus, un vairākas matu cirtas atslīdēja atpakaļ, skardamas manu elkoni.

- Parasti tas neprasa vairāk par stundu.

Es pamāju ar galvu, juzdamies vīlies, ka nevaru izpētīt visas Arhīvu telpas, tomēr pacilāts, ka esmu nokļuvis vismaz tik tālu. Atkal jāsaka: puse no maizes klaipa ir vairāk nekā nemaz. Paldies, Fela! Es iegāju iekšā, un viņa ļāva smagajām durvīm aizkrist ciet.

Tomēr pēc brīža Fela mani panāca vēlreiz. Jā, vēl kaut kas! viņa klusi teica. Tas gan ir saprotams pats par sevi, bet, tā kā tu šeit esi pirmoreiz… Felas sejas izteiksme bija ļoti nopietna. Grāmatas nedrīkst iznest ārpus šīs telpas. No Arhīviem nedrīkst iznest neko.

- Protams! es teicu. Tas ir pilnīgi skaidrs. Bet es to nebiju zinājis.

Fela pasmaidīja un pamāja ar galvu. Atgādināju tikai drošības dēļ. Pirms dažiem gadiem mums te bija viens jauns aristokrāts, kas bija pieradis savākt grāmatas no tēva bibliotēkas. Es agrāk nekad nebiju redzējusi, ka Lorrens kaut vai sarauktu pieri vai runātu skaļāk nekā pusbalsī. Bet, kad viņš notvēra to puisi uz ielas ar vienu no savām grāmatām… Viņa papurināja galvu, it kā nespētu aprakstīt to, ko redzējusi.

Centos iztēloties, kāds garais, drūmais maģistrs varētu izskatīties dusmās, taču man tas neizdevās. Paldies par brīdinājumu!

- Nav par ko! Un Fela devās atpakaļ uz Arhīvu priekštelpu.

Piegāju pie viņas norādītā galda. Kā es varu pasūtīt grāmatu? -

klusi pavaicāju skrīvam.

Viņš man parādīja lielu pasūtījumu grāmatu, ko līdz pusei bija aizpildījuši studentu vārdi un pasūtījumi. Daži bija vēlējušies kon­krētu autoru grāmatas ar konkrētiem virsrakstiem, bet citi ierakstījuši lūgumu pēc vispārējas informācijas. Kāds ieraksts piesaistīja manu uzmanību: “Bazils illiešu mēness kalendārs. Aturas kalendāra vēs­ture.” Pārlaidis skatienu istabai, ieraudzīju Hemmes nodarbībā redzēto puisi, kas bija salīcis virs grāmatas un kaut ko cītīgi rakstīja.

Ierakstīju pasūtījumu grāmatas lapā: “Kvouts čandriānu vēsture. Apraksti par čandriāniem un viņu pazīmēm: melnas acis, zila uguns utt."

Pēc tam aizgāju pie plauktiem un nodevos grāmatu pētīšanai. Dažas grāmatas es pazinu no mācībām kopā ar Benu. Lasītavas klusumu palaikam pārtrauca vienīgi rakstāmspalvu čirkstoņa vai tikko jaušama, putna spārnu švīkstiem līdzīga skaņa, pāršķirot lappusi. Neparastais klusums mani nemulsināja un šķita pat savdabīgi nomierinošs. Vēlāk uzzināju, ka šī iemesla dēļ studenti iedēvējuši šo vietu par “Kape­nēm”.

Pēc kāda laika manu uzmanību piesaistīja grāmata ar virsrakstu “Parasto draku pārošanās paradumi”, un, paņēmis to, es aizgāju un apsēdos pie viena no galdiem. Izvēlējos to tāpēc, ka grāmatai uz vāka bija reljefā attēlots diezgan iespaidīgs pūķis, tomēr, kad sāku lasīt, secināju, ka tas ir zinātnisks ieskats vairākos izplatītos mītos.

Kad biju līdz pusei izlasījis ievadu ar skaidrojumiem par to, ka mīts par pūķiem, visticamāk, ir attīstījies uz daudz ikdienišķākā draka pamata, man blakus nostājās skrīvs. Kvouts? viņš jautāja. Es pamāju ar galvu, un viņš iedeva man nelielu grāmatu zilos audekla vākos.

Atvēru to un tūlīt piedzīvoju vilšanos. Tas bija feju pasaku krājums. Pārlapoju to, cerēdams atrast kaut ko noderīgu, taču tajā bija tikai saldeni, lipīgi piedzīvojumu stāsti, kas domāti maziem bērniem. Jūs tādus noteikti zināt: varonīgi bāreņi ar viltu uzvar čandriānus, iegūst dārgumus, apprec princeses un dzīvo laimīgi līdz mūža galam.

Nopūtos un aizvēru grāmatu. Laikam pa pusei jau biju to gaidījis. Pirms čandriāni nogalināja manu ģimeni, arī es biju dzīvojis pārliecībā, ka tie ir tikai bērnu pasaku tēli. Šādi meklējumi man nevarēja palīdzēt.

Vēlreiz aizgājis pie pasūtījumu galda, es krietnu brīdi domāju un tad ierakstīju pieprasījumu lappusē jaunu rindu: “Kvouts Amira ordeņa vēsture. Amira izcelsme. Amira pieņemtās paražas.” Ticis līdz rindas galam, es tomēr nesāku rakstīt jaunā rindā, bet apstājos un paskatījos uz skrīvu, kas sēdēja aiz galda. Īstenībā man derētu jebkādi materiāli par Amiru, es teicu.

- Pašlaik mēs esam diezgan aizņemti, viņš sacīja, norādīdams uz telpas vidu. Pēc manis šeit bija ieradušies vēl apmēram ducis stu­dentu. Bet, līdzko varēsim, mēs kaut ko atnesīsim.

Atgriezos pie galda un vēlreiz pārlapoju bērnu grāmatu, tad noliku to malā, jo manām vajadzībām tā nederēja. Šoreiz bija jāgaida krietni ilgāk. Kad lasīju par neparasto suskviniešu vasaras hibernāciju, jutu, ka man kāds pieskaras pie pleca. Pagriezos, domādams, ka ieraudzīšu skrīvu ar grāmatu kaudzi padusē vai varbūt Bazilu, kas pienācis sasvei­cināties. Iztrūkos, ieraudzīdams līdzās melnējam maģistra Lorrena tumšo zinibu vira ietērpu.

- Nāc! viņš klusi teica un pamāja, lai es viņam sekoju.

Nesaprazdams, ko tas nozīmē, es devos viņam līdzi, un mēs izgājām

no lasītavas. Pagājuši garām skriva rakstāmgaldam, mēs pa nelielu kāpņu posmu nokāpām lejā līdz pašaurai, neizteiksmīgai istabai, kurā stāvēja galds un divi krēsli. Arhīvos bija daudz šādu mazu istabiņu: tie bija lasāmkambari, kas paredzēti Arkanuma locekļiem, lai tie varētu netraucēti mācīties savrupos apstākļos.

Lorrens nolika uz galda “Sējumu” nodaļas pasūtījumu grāmatu.

- Es palīdzēju veikt pienākumus vienam no jaunākajiem skrīviem un ievēroju tavus ierakstus, viņš teica. Vai tu interesējies par čandriāniem un Amiru?

Es piekrītoši pamāju ar galvu.

- Vai tas ir saistīts ar kāda tava skolotāja uzdevumu?

īsu brīdi es vēlējos pastāstīt viņam patiesību. Par to, kas noticis ar maniem vecākiem. Par stāstu, ko noklausījos Tarbeanā.

Tomēr Maneta izturēšanās, kad biju pieminējis čandriānus, lika man saprast, cik tas izklausītos muļķīgi. Iekams nebiju redzējis čandriānus pats savām acīm, ari es tiem neticēju. Ja tolaik kāds būtu teicis, ka ir redzējis šos radījumus, es domātu, ka viņš nav pie pilnas saprašanas.

Labākajā gadījumā Lorrens nodomātu, ka mani vajā maldu mānija, bet sliktākajā gadījumā noturētu mani par muļķa bērnu. Piepeši es skaudri apjautu, ka atrodos vienā no civilizācijas galvenajiem balstiem un sarunājos ar Universitātes Arhīvu maģistru.

Tas man lika ieraudzīt visu citādā gaismā. Veca vīra stāsti kādā ostmalas krogā pēkšņi likās ļoti tāli un nenozīmīgi.

Es papurināju galvu. Nē, ser. Gribēju tikai apmierināt ziņkārību.

- Ziņkārību es vērtēju augstu, Lorrens bez īpašas izteiksmības sacīja. Varbūt varu kaut cik apmierināt tavējo. Amira ordenis bija daļa no Baznīcas tajos laikos, kad Aturas impērija vēl bija stipra. Viņu kredo bija “Ivare Enim Euge", un aptuveni to var tulkot kā “augstākam dievam”. Viņi bija pa pusei ceļojoši bruņinieki, pa pusei brīvprātīgie sargi. Viņiem piederēja tiesu vara, un viņi varēja būt tiesneši gan reliģiskās, gan laicīgās tiesās. Viņi visi dažādā līmenī bija brīvi no likumu saistībām.

Lielāko daļu no tā es jau zināju. Bet no kurienes viņi radās? es jautāju. Biju uzdrošinājies pievirzīties pavisam tuvu Skarpi stāstam.

- Viņi izveidojās no ceļojošiem tiesnešiem, Lorrens teica. No vīriem, kuri staigāja no pilsētas uz pilsētu, ieviesdami mazajos Aturas ciemos likuma kārtību.

- Tātad viņi radās Aturā?

Lorrens paskatījās uz mani. Kur gan citur viņi varēja rasties?

Nespēju saņemties un pastāstīt viņam patiesību, atklājot aizdomas, ko manī bija izraisījis vecā vīra stāsts: ka Amira saknes varētu sniegties daudz senākā pagātnē par Aturas impēriju. To, ka es ceru: varbūt kaut kur pasaulē viņi vēl eksistē.

Lorrens uztvēra manu klusēšanu par atbildi. Došu tev padomu, viņš laipni teica. Amira ordeņa brāļi ir dramatiskas būtnes. Jauni būdami, mēs visi iztēlojamies sevi par amiriešiem un karojam ar vītolzaru zobeniem. Šie stāsti zēniem, gluži dabiski, šķiet aizraujoši. Viņš ieskatījās man acīs. Tomēr pieaugušam vīrietim, arkanistam, ir svarīgi pievērsties šodienai. Viņam jādomā par dzīves praktisko daļu.

Nenovērsdams skatienu no manis, Lorrens turpināja: Tu esi jauns. Daudzi spriedīs par tevi, vadoties tieši no šī apstākļa. Es dziļi ievilku elpu, bet viņš pacēla roku. Es tev nepārmetu aizraušanos ar puicis­kām fantāzijām. Es tev iesaku vairīties no puicisku fantāziju izrādī­šanas. Viņš rāmi lūkojās manī, un viņa seja bija tikpat mierīga kā vienmēr.

Atcerējos, kā pret mani bija izturējies Ambrozs, un pamāju ar galvu, juzdams, ka man vaigos sakāpis sārtums.

Lorrens izvilka rakstāmspalvu un sīki sašvīkāja manu ierakstu pa­sūtījumu grāmatā. Es ļoti cienu ziņkārību, viņš teica. Bet daudzi domā citādi. Es negribu, lai tavu pirmo dimestri apgrūtinātu neva­jadzīgi sarežģījumi. Paredzu, ka tev ari bez papildu raizēm klāsies diezgan grūti.

Es noliecu galvu, un man šķita, ka esmu viņam sagādājis zināmu vilšanos. Es saprotu. Paldies, ser.