Vēja vārds

SEŠDESMIT PIRMĀ NODAĻA . “Ēzelītis Dzekijs”

TAGAD, KAD EKSĀMENI bija aiz muguras, līdz rudens dimestra sāku­mam man vairs nebija nekādu saistību. Turpmākās dienas aizvadīju, atgūstot iekavēto miegu, strādājot Kilvina darbnīcā un izbaudot savas jaunās, greznās apmešanās vietas ērtības “Zirgā un četrotnē”.

Diezgan daudz laika man pagāja arī ceļā uz Imri, un parastais iegansts bija Threpes apciemojums vai biedrošanās ar citiem “Eolijas” mūziķiem. Tomēr aiz tā visa slēpās citāda patiesība: es cerēju atrast Dennu.

Taču manai centībai nebija panākumu. Šķita, ka viņa ir pilnīgi pazu­dusi no pilsētas. Apvaicājos dažiem cilvēkiem, kuriem varēju uzticēties, zinot, ka tie nav baumotāji, bet neviens man nevarēja pasacīt neko vairāk kā Deohs. Brīdi spēlējos ar domu, ka varētu pajautāt par viņu Sovojam, tomēr drīz atmetu to kā nesaprātīgu iedomu.

Pēc sestā bezcerīgā ceļojuma uz Imri nolēmu mest šiem meklēju­miem mieru. Pēc devītās reizes pārliecināju sevi, ka tā ir bezjēdzīga dārgā laika tērēšana. Pēc četrpadsmitā ceļojuma sirds dziļumos sapratu, ka man neizdosies viņu atrast. Viņa bija pilnīgi un nepārprotami pazu­dusi. Jau atkal.

* * *

Vienā no saviem veltīgajiem ceļojumiem uz Imri es saņēmu satrau­cošas ziņas no grāfa Threpes. Izrādījās, ka Ambrozs, bagātā un ietek­mīgā barona Džekisa pirmdzimtais dēls, ir veicis aktīvu darbību Imres labākajā sabiedrībā. Ar baumām, draudiem un līdzīgiem paņēmieniem viņš bija pamanījies noskaņot vietējo aristokrātiju pret mani. Kaut gan viņš nevarēja sakūdīt pret mani citus mūziķus, acīmredzot viņš varēja panākt, lai es neiegūtu bagātu patronu. Pirmo reizi es tiešām sapratu, kādas nepatikšanas man var sagādāt tāds cilvēks kā Ambrozs.

Threpe rādīja vainīgu un sadrūmušu vaigu, turpretī es vārījos dus­mās. Mēs abi izdzērām nesaprātīgi daudz vīna un lādējām Ambrozu

Džekisu. Beidzot Threpi aicināja uz skatuves, un viņš nodziedāja pašsacerētu dzēlīgu dziesmiņu, kurā izsmēja kādu Tarbeanas padomnieku. Klausītāji to uzņēma ar dāsniem smiekliem un aplausiem.

Tas bija tiešs pamudinājums, lai mēs sāktu sacerēt dziesmu par Ambrozu. Threpe bija meistarīgs tenkotājs ar ķērienu uz neizsmalcinātiem mājieniem, un man vienmēr bija padevušās vieglas melodijas. Nepilnas stundas laikā mēs bijām radījuši savu meistardarbu, ko mīloši nodēvējām par “Ēzelīti Džekiju”.

Arēji tā bija primitīva, parupja dziesmiņa par ēzeli, kas vēlas kļūt par arkanistu. Mūsu prasmīgi izmantotā līdzība ar Ambroza uzvārdu bija vienīgais mājiens viņa virzienā. Taču ikviens domātspējīgs cilvēks viegli varēja noprast, par ko te patiesībā ir runa.

Bija jau vēla stunda, kad mēs ar Threpi uzkāpām uz skatuves, un iereibuši bijām ne tikai mēs vien. Mūsu priekšnesums izraisīja vēt­rainus smieklus un aplausus, un lielākā daļa klausītāju pieprasīja to atkārtot. Mēs neatteicāmies, un visi ar sajūsmu pievienojās piedzie­dājumam.

Dziesmas panākumi slēpās tās vienkāršībā. To varēja gan svilpot, gan dungot. To varēja nospēlēt ar trim pirkstiem. To varēja nodziedāt cilvēks ar visai viduvēju dzirdi. Tā bija lipīga, vulgāra un dzēlīga. Tā izplatījās visā Universitātē kā uguns klajā laukā.

* * *

Es atvilku vaļā smagās Arhīvu ārdurvis un iegāju priekštelpā, ļau­dams acīm pakāpeniski pierast pie simpātijas lampu sarkanās nokrā­sas. Gaiss bija sauss un vēss, piesātināts ar putekļu, ādas un vecas tintes smaržu. Dziļi ievilku elpu kā badacietējs aiz maiznīcas durvīm.

Pie reģistrācijas galda sēdēja Vilems. Es zināju, ka šodien ir viņa dežūra. Ambrozs tuvumā nebija redzams. Es atnācu parunāt ar ma­ģistru Lorrenu, steidzīgi paskaidroju.

Vilems acīmredzami nomierinājās. Pašlaik pie viņa ir kāds apmek­lētājs. Tas var prasīt ilgāku laiku…

Aiz reģistrācijas galda atvērās durvis, un pa tām iznāca garš, kalsns keldiešu vīrietis. Atšķirībā no keldiešu vairākuma viņam bija gludi skūta seja un gari, astē sasieti mati. Mugurā viņam bija pabalojis ceļojuma apmetnis, kājās salāpītas ādas bikses un gari, ceļa putek­ļiem klāti mednieka zābaki. Aizvēris durvis, viņš neapzināti satvēra zobena spalu, lai neļautu ierocim atsisties pret sienu vai galdu.

- Tetalia tu Kiaure edan A’siath, viņš sacīja siaru valodā un, iedams garām reģistrācijas galdam, uzsita Vilemam uz pleca. Vorelan tua tetam.

Vilems atbildēja ar neraksturīgu smaidu un paraustīja plecus.

Lhinsatva. Tua kverein.

Vīrietis iesmējās, un, redzot viņu pilnā augumā, es ievēroju, ka vi­ņam pie sāniem ir ne vien zobens, bet arī garš nazis. Nekad nebiju Universitātē redzējis apbruņotu cilvēku. Šeit, Arhīvos, svešais izska­tījās tikpat neiederīgs kā aita karaļa galmā. Tomēr viņa izturēšanās bija atbrīvota un pašpaļāvīga, un viņš acīmredzami jutās kā mājās.

Ieraudzījis mani, vīrietis apstājās un mazliet piešķieba galvu uz sāniem. Cyae tsien?

Šī valoda man nebija pazīstama. Piedodiet, kā, lūdzu?

- Ā, es atvainojos! viņš atsaucās nevainojamā aturiešu valodā.

- Man šķita, ka tu esi illietis. Piemānīja sarkanie mati! Viņš ieska­tījās mani ciešāk. Bet illietis tu neesi, vai ne? Tu esi no Rū ļaudīm.

- Pienācis tuvāk, vīrietis sniedza man roku. Viena ģimene!

Bez domāšanas pastiepu pretī savējo, un mēs sarokojāmies. Viņa plauksta bija cieta kā akmens, un tumšā keldieša āda bija iedegusi vēl tumšāka nekā parasti, izceļot vairākas bālganas rētas, kas stiepās no pirkstu kauliņiem augšup. Viena ģimene, es atkārtoju, juzdamies pārāk izbrīnījies, lai pateiktu vēl kaut ko.

- Šeit reti gadās sastapt savējos, vīrietis nepiespiesti teica un devās man garām uz ārdurvju pusi. Es labprāt uzkavētos ilgāk un aprunātos, bet man pirms saulrieta jātiek līdz īvzdaunai, citādi noka­vēšu savu kuģi. Viņš atvēra ārdurvis, un telpā ieplūda saules gaisma.

- Sameklēšu tevi, kad atkal būšu šajā pusē! viņš teica, pamāja svei­cienu un pazuda aiz sliekšņa.

Es pagriezos pret Vilemu. Kas tas bija?

- Viens no Lorrena gilleriem, Vilems atbildēja. Viari.

- Viņš ir skrivs? es neticīgi jautāju, iedomādamies bālos, klusos studentus, kuri strādāja Arhīvos, šķirodami, pārrakstīdami un meklē­dami grāmatas.

Vilems papurināja galvu. Viņš strādā pie jaunieguvumiem. Viens no tiem, kuri ved šurp grāmatas no visas pasaules. Tā ir pilnīgi citāda suga.

- To es manīju, es teicu, paskatīdamies uz durvīm.

- Viņš bija Lorrena apmeklētājs, tāpēc tagad tu vari iet iekšā, Vilems sacīja, piecēlās kājās un atvēra durvis aiz masīvā koka galda.

- Ej pa gaiteni līdz galam! Uz Lorrena durvīm ir misiņa plāksne. Es tevi pavadītu, bet mums trūkst cilvēku. Es nevaru aiziet no reģistru galda.

Es pamāju ar galvu un devos projām pa gaiteni. Pasmaidīju, dzirdot, ka Vilems klusi dungo pie sevis “Ēzelīša Džekija” melodiju. Tad durvis aiz manis apslāpēti nodunēja un gaiteni bija dzirdama vairs tikai mana elpa. Kad sasniedzu Lorrena kabinetu, manas plaukstas bija kļuvušas lipīgas no sviedriem. Es pieklauvēju.

- Lūdzu! Lorrens iekšpusē atsaucās. Viņa balss atgādināja gludu, pelēku šīfera plāksni, un tajā nebija ne miņas no jebkādām niansēm vai emocijām.

Es atvēru durvis. Lorrens sēdēja pie liela pusloka rakstāmgalda. Sienas no grīdas līdz griestiem aizņēma grāmatu plaukti. Grāmatu bija tik daudz, ka visā telpā nebija redzama pat plaukstas tiesa sienas.

Lorrens vēsi paskatījās uz mani. Pat sēdēdams viņš bija gandrīz tikpat garš kā es. Labrīt!

- Es zinu, ka esmu izraidīts no Arhīviem, maģistr Lorren, es steigšus sadju. Ceru, ka neesmu pārkāpis šo rīkojumu, ierazdamies pie jums.

- Ja esi atnācis krietna iemesla dēļ, tad ne.

- Esmu sakrājis kaut cik naudas, es teicu, izvilkdams maku,

- un cerēju, ka varēšu atpirkt savu “Retorikas un loģikas” eksemplāru.

Lorrens pamāja ar galvu un piecēlās. Garš, gludi skūtu seju, ģērbies tumšajā maģistra tērpā, viņš man atgādināja mīklaino Kluso Ārstu, kas darbojas daudzās Modegas lugās. Apspiedu drebuļus, cenzdamies nedomāt par to, ka Klusā Ārsta parādīšanās vienmēr liecināja par drīzu nelaimi nākamajā cēlienā.

Lorrens piegāja pie kāda no plauktiem un izvilka nelielu grāmatu. Jau no pirmā skatiena es pazinu, ka tā ir manējā. Uz vāka tai pletās tumšs traips atgādinājums par Tarbeanas negaisu, kurā grāmata bija dabūjusi mitrumu.

Neveikliem pirkstiem atraisīju maka auklas un izbrīnījies redzēju, ka man mazliet trīc rokas. Ja pareizi atceros, summa bija divi sud­raba peniji.

Lorrens piekrītoši pamāja.

- Vai drīkstu piedāvāt mazliet vairāk? Ja jūs to nebūtu nopircis, man tā būtu zudusi uz visiem laikiem. Un vēl svarīgāk ir tas, ka šis pirkums palīdzēja man iestāties Universitātē.

- Ar diviem sudraba penijiem pietiks.

Noliku monētas uz viņa rakstāmgalda, un tās klusi nograbēja pret koka virsmu, nodevīgi atgādinot par manām trīcošajām rokām. Lorrens pasniedza man grāmatu, un, vispirms noslaucījis sasvīdušās plaukstas kreklā, es to paņēmu. Atvēru lappusi ar Bena ierakstu un pasmaidīju.

Paldies, ka parūpējāties par to, maģistr Lorren. Tā man ir ļoti vērtīga.

- Rūpes par vēl vienu grāmatu neprasa lielas pūles, Lorrens teica un atgriezās savā vietā pie rakstāmgalda. Gaidīju, vai viņš sacīs vēl kaut ko. Viņš klusēja.

- Es… Mana balss aizķērās rīklē. Noriju siekalas, lai to atbrīvotu.

- Es gribēju arī atvainoties par… Neuzdrīkstējos skaidros vārdos pieminēt Arhīvos ienesto atklāto liesmu. …par to, ko toreiz izdarīju, es neveikli pabeidzu.

- Es pieņemu tavu atvainošanos, Kvout. Lorrens atkal pievērsās grāmatai, kuru bija lasījis pirms manas ienākšanas. Arlaburitu!

Es vēlreiz krampjaini noriju siekalas, cīnīdamies pret sausumu rīklē.

- Un vēl es gribēju jautāt, kad varu cerēt uz atļauju atkal apmeklēt Arhīvus.

Lorrens pacēla galvu. Tevi pieķēra ar dzīvu uguni starp manām grāmatām, viņš teica, un balsī ieskanējās tikko jaušamas emocijas kā sarkana saulrieta atblāzma vienmuļi pelēkos mākoņos.

Visi rūpīgi pārdomātie argumenti pagaisa man no galvas. Maģistr Lorren, es lūdzoši teicu, tajā dienā pirms neilga laika es biju pērts, un mans prāts nebija gluži skaidrs. Ambrozs…

Lorrens pacēla plaukstu ar garajiem pirkstiem, pavērsdams to ar delnu pret mani. Šī izteiksmīgā kustība apklusināja mani ātrāk, nekā to būtu iespējis pliķis. Lorrena seja bija neizteiksmīga kā balta lapa.

- Kuram lai es ticu? Tam, kurš trīs gadus ir bijis Re’lars, vai tam, kurš divus mēnešus ir bijis E’lirs? Skrīvam, kurš strādā manā vadībā, vai nepazīstamam studentam, kurš atzīts par vainīgu neapdomīgā simpātijas izmantojumā?

Man izdevās kaut cik atgūt savaldīšanos. Es saprotu jūsu lēmumu, maģistr Lorren. Bet vai man ir iespējams kaut ko darīt, lai atgūtu pieeju Arhīviem? es jautāju, nespēdams gluži apslāpēt izmisumu balsī. Varu godīgi teikt, ka labāk paciestu vēl vienu pērienu nekā pavadītu vēl vienu dimestri bez pieejas Arhīviem. Es atdotu jums visu naudu, kas man pieder, kaut gan tās nav daudz. Es strādātu garas

stundas par skrīvu bez maksas tikai par to, ka man dota iespēja sevi apliecināt. Zinu, ka eksāmenu laikā jums šeit nepietiek cilvēku…

Lorrens paskatījās uz mani, un viņa rāmajās acīs paspīdēja gandrīz vai ziņkāre. Sāku cerēt, ka mani lūgumi ir atstājuši iespaidu. Tu esi gatavs uz to visu?

- Es esmu gatavs uz to visu, nopietni atkārtoju, cerībai neganti bangojot krūtīs. Uz to visu un vēl jebkādu sodu, ko jūs gribētu man uzlikt.

- Man vajadzīgs tikai viens, lai es atceltu savu aizliegumu, Lor­rens teica.

Es pūlējos apvaldīt sajūsmas smaidu. Sakiet jebko!

- Pierādi, ka esi iemantojis īpašības, kuru līdz šim tev trūcis: pacie­tību un apdomību! Lorrens rāmi sacīja un atkal pievērsās grāmatai, kas atvērta gulēja uz galda. Arlaburitu!

* * *

Nākamajā rītā kāds no Džamisona sūtītajiem zēniem pamodināja mani no cieša miega “Zirga un četrotnes” platajā gultā. Viņš man pavēstīja, ka ceturksni pirms dienas vidus man jāierodas “uz ragiem”. Es esot apsūdzēts “par Arcanum loceklim nepiedienīgu uzvedību”. Ambrozs beidzot bija uzzinājis par manu dziesmu.

Dažas nākamās stundas es pavadīju ar vieglu nelabumu pakrūtē. Tieši no tā es biju cerējis izvairīties, lai nedotu Ambrozam un Hemmem izdevību kārtot rēķinus ar mani. Vēl bēdīgāk bija tas, ka šis notikums neatkarīgi no gala iznākuma pasliktinās Lorrena domas par mani.

Maģistru zālē es ierados agri un ar atvieglojumu secināju, ka gai­sotne ir daudz atbrīvotāka nekā toreiz, kad biju izsaukts “uz ragiem” par ļaunprātību pret Hemmi. Arvils un Elksa Dals man uzsmaidīja. Kilvins draudzīgi pamāja ar galvu. Jutos iepriecināts, ka maģistru vidū man ir labvēlīgi noskaņoti cilvēki, kuri palīdzēs līdzsvarot iemantotos ienaidniekus.

- Nu tā! enerģiski sacīja rektors. Mūsu rīcībā ir desmit minūtes līdz eksāmenu sākumam. Man nepatīk kavēt plānoto dienaskārtību, tāpēc ķersimies tūlīt pie darba! Viņš pārlaida skatienu pārējiem maģistriem, un visi atbildēja ar piekrītošiem galvas mājieniem. Re’lar Ambroz, izklāsti savu apsūdzību! Un neievelc to ilgāk par minūti.

-Jūsu priekšā ir dziesmas teksta eksemplārs! Ambrozs kaismīgi pavēstīja. Tā ir neslavas celšana! Tā nomelno manu krietno vārdu!

Arkanuma biedram tāda rīcība ir apkaunojoša un nepieļaujama! Viņš saspringti norija siekalas un sakoda zobus. Tas man ir viss.

Rektors pievērsās man: Vai vari kaut ko teikt savai aizstāvībai?

- Pantiņi ir bezgaumīgi, rektor, bet es nebiju gaidījis, ka tie izplatīsies tik tālu. Patiesībā es nodziedāju šo dziesmu atklātībā tikai vienu reizi.

- Taisnība. Rektors paskatījās uz papīra lapu savā priekšā. Tad viņš nokremšļojās. Re’lar Ambroz, vai tu esi ēzelltis?

Ambrozs sastinga. Nē, ser! viņš izgrūda.

- Vai tev ir… rektors nokremšļojās un turpmāko lasīja tieši no lapas, …“metamais rīks ļengans un sīks”?

Vairāki maģistri mēģināja apspiest smaidus. Elodins smīnēja pavi­sam atklāti.

Ambrozs nosarka. Nē, ser.

- Nu tad es nekādu problēmu šeit neredzu! rektors strupi noteica, ļaudams lapai nokrist uz galda. Es iesaku apsūdzību “par nepiedie­nīgu uzvedību” aizstāt ar “necienīgu blēņošanos”.

- Atbalstu! sacīja Kilvins.

- Vai visi piekrīt? Roku nepacēla vienīgi Hemme un Branders.

- Lēmums pieņemts. Piespriestais sods: formāla atvainošanās vēstule, adresēta…

- Dieva dēļ, Artur! iejaucās Hemme. Pieprasi vismaz publisku vēstuli!

Rektors veltīja Hemmem sadusmotu skatienu, tad paraustīja plecus.

- …formāla atvainošanās vēstule, kas tiek publiskota pirms rudens dimestra. Vai visi piekrīt? Maģistri pacēla rokas. Lēmums pieņemts!

Rektors atspiedās uz elkoņiem un paskatījās lejup uz Ambrozu.

- Re’lar Ambroz, es tevi lūdzu turpmāk netērēt mūsu laiku neatbils­tošām apsūdzībām!

Jutu, kā no Ambroza strāvo niknums. Šķita, ka tepat blakus aizde­dzies ugunskurs. Jā, ser.

Pirms paguvu gremdēties pašapmierinātībā, rektors vērsās pie manis: Un tevi, E’lir Kvout, es aicinu turpmāk neaizmirst pieklājību! Viņa bargos vārdus savdabīgi remdēja Elodins, kas turpat blakus sāka jautri dungot “Ēzellša Džekija” melodiju.

Es nodūru acis un pūlējos apvaldīt smaidu. Jā, ser.

- Sapulce beigusies!

Ambrozs apcirtās uz papēža un metās projām, bet viņš vēl nebija sasniedzis durvis, kad Elodins sāka skaļi dziedāt:

“Šis dižciltīgais ezelis nav lops no lauku kūts!

Kam vēl tik cēla gaita un lepni slieta krūts?"

* * *

Doma, ka jāraksta publiska atvainošanās, mani tracināja. Bet, kā vēsta pazīstams teiciens, vislabākā atriebība ir bezrūpīga dzīve. Tāpēc nolēmu nelikties zinis par Ambrozu un priecāties par savām jaunajām ērtībām “Zirgā un četrotnē”.

Tomēr šo atriebību īstenot man izdevās tikai divas dienas. Trešajā dienā “Zirgam un četrotnei” ieradās jauns īpašnieks. Mazo, omulīgo Kaverinu nomainīja garš, kārns vīrietis, kurš paziņoja, ka mani mūziķa pakalpojumi vairs nebūšot vajadzīgi. Man lika atbrīvot istabas tajā pašā dienā pirms vakara tumsas.

Tā bija kaitinoša neērtība, taču es šajā upes pusē zināju vismaz četras vai piecas līdzīga līmeņa viesnīcas, kas ar prieku tvers izdevību nodarbināt mūziķi ar sudraba stabulītēm.

Tomēr “Akmeņozola” saimnieks atteicās ar mani pat runāt. “Baltais briedis” un “Karalienes kronis” bija apmierināti ar saviem pašreizējiem mūziķiem. “Zelta ponijā” es nogaidīju vairāk nekā stundu, līdz sapratu, ka man pieklājīgi griež muguru. Kad mani atraidīja ari “Karaliskais ozols”, es devos projām, vārīdamies dusmās.

Tas nepārprotami bija Ambroza pirksts. Nezināju, kā viņš to izdarījis, taču nešaubījos, ka vainīgais ir tieši viņš. Varbūt tas panākts ar kuku­ļiem, varbūt ar ziņu, ka ikviens viesnīcnieks, kurš nodarbinās konkrētu sarkanmatainu mūziķi, zaudēs daudzus bagātus, dižciltīgus klientus.

Tad es sāku apstaigāt citas viesnīcas šajā upes pusē. Labākās no tām mani bija atraidījušas, taču vēl palika daudzas itin cienījamas vietas. Nākamo stundu laikā es izmēģināju veiksmi “Gana atpūtā”, “Jestrajā sunī”, “Masta viesnīcā” un “Bruņinieka vestē”. Ambrozs bija papūlējies godam: neviena no tām nevēlējās mani pieņemt.

Agrā novakarē es sasniedzu “Ankeru”, un ap to laiku manus spēkus uzturēja vairs tikai negantas, melnas dusmas. Biju apņēmies apstaigāt līdz pēdējai visas viesnīcas šajā upes pusē, pirms dodos atpakaļ uz kopmītni maksāt par guļamlāvu un ēdiena talonu.

Tuvodamies viesnīcai, tūlīt ieraudzīju pašu saimnieku, kas, stāvē­dams uz spraišļu kāpnēm, nagloja pie sienas garu ciedra gabalu. Kad apstājos kāpņu lejgalā, viņš paskatījās lejup uz mani ar vērīgu skatienu.

- Ak tad tu tas esi! viņš teica.

- Kā, lūdzu? es samulsis pārjautāju.

- Te bija atšāvies viens zellis un paziņoja: ja es pieņemšot darbā jaunu, sarkanmatainu muzikantu, tad sagādāšot sev milzīgas nepatik­šanas. Ankers pamāja uz manu lautu. Tas noteikti esi tu!

- Nu labi! es teicu un pavilku lautas futrāļa siksnu augstāk uz pleca. Tādā gadījumā es lieki netērēšu jūsu laiku.

- Pagaidām tu neko netērē, viņš sacīja, nokāpdams lejā un noslau­cīdams plaukstas kreklā. Mūzika man šeit labi noderētu.

Es izbrīnījies paskatījos uz viņu. Jūs tas nebaida?

Ankers nospļāvās. Tie sasodītie gnīdas iedomājas, ka var nopirkt kaut sauli pie debesim!

- Šis konkrētais gnīda varbūt tiešām var to atļauties, es drūmi sacīju. Un vēl piepirkt klāt ari mēnesi, ja sagribētu ielikt tādu saska­nīgu komplektu plauktā par grāmatu balstu.

Viesnīcnieks nicīgi nošņaukājās. Man tāds ērms neko nevar pada­rīt. Viņa aprindas nav mani klienti, tāpēc šo vietu viņš neizputinās. Un viesnīca pieder man pašam, tāpēc viņš nevar to nopirkt un patriekt mani kā nabaga veco Kaverinu…

- Tātad “Zirgu un četrotni” nopirka viņa cilvēks?

Ankers izbrīnījies paskatījās uz mani. Tu nezināji?

Es lēni papurināju galvu un bridi pārdomāju jauno ziņu. Tātad Ambrozs nopircis “Zirgu un četrotni” tikai tādēļ, lai atņemtu man darbu. Nē, tādam gājienam viņš būtu par gudru. Visticamāk, viņš aizdeva naudu kādam draugam un tādējādi piešķīra darījumam nevainojami veikalniecisku raksturu.

Cik tas viņam bija izmaksājis? Tūkstoš talantu? Piecus tūkstošus? Man pat nebija priekšstata, cik vērta varētu būt tāda viesnīca kā “Zirgs un četrotne”. Un vēl vairāk satrauca tas, cik īsā laikā viņš bija to nokārtojis.

Tas lika man daudz ko ieraudzīt citādā gaismā. Biju zinājis, ka Ambrozs ir bagāts, bet, atklāti sakot, salīdzinājumā ar mani bagāts bija ikviens. Es nekad nebiju pūlējies domāt par to, cik viņš ir bagāts un kā varētu izmantot savu bagātību pret mani. Apjauta par ietekmi, kādu spēj īstenot bagāta barona pirmdzimtais dēls, bija man jauna dzīves mācība.

Pirmo reizi es izjutu prieku par Universitātes stingrajiem uzvedības noteikumiem. Ja Ambrozs bija gatavs iet tik tālu, varēju tikai iztēlo­ties, kādus drakoniskus līdzekļus viņš laistu darbā, ja nebūtu spiests saglabāt civilizētu ārieni.

No pārdomām mani izrāva jaunas sievietes balss, kas atskanēja no viesnīcas ieejas. Sasodīts, Anker! viņa iesaucās, izliekusies pa durvīm.

- Es netaisos vergot te viena, kamēr tu stāvi un kasi pakaļu! Nāc iekšā!

Ankers kaut ko paklusi norūca, savāca kāpnes un aiznesa tās sānielā aiz mājas stūra. Ko tu tādu tam tipam nodarīji? Piepumpēji viņa māti, vai?

- Patiesībā es sacerēju par viņu dziesmu.

Kad Ankers atvēra durvis, uz ielas izplūda klusinātas sarunu čalas.

- Es tādu dziesmu labprāt noklausītos! Viņš pasmīnēja. Tu varētu nākt un to nospēlēt!

- Ja jūs patiešām to gribat, es sacīju, īsti neticēdams savai veik­smei. Bet jums noteikti būs nepatikšanas.

- Nepatikšanas! Ankers noguldzināja. Ko tāds puika kā tu zina par nepatikšanām? Es kāvos ar nepatikšanām, kad tu vēl nebiji dzimis. Man ir bijušas tādas nepatikšanas, kādas tev sapņos nav rādījušās! Durvis viņš apstājās un pagriezās pret mani. Mums te labu bridi nav bijis jēdzīgas mūzikas. Neteikšu, ka man tas būtu pa prātam. Kārtīgā krogā ir vajadzīga kārtīga mūzika.

Es pasmaidīju. Tur es jums piekritu.

- Teikšu, kā ir: es tevi pieņemtu tādēļ vien, lai aplauztu tam naudī­gajam zellim degunu, Ankers teica. Bet, ja tu proti ari daudzmaz pieņemami spēlēt… Viņš atgrūda durvis plašāk, nepārprotami aicinā­dams mani iekšā. Es sajutu zāģskaidu, sviedru un ceptas maizes smaržu.

Vakars vēl nebija galā, kad bijām par visu vienojušies. Katru dienkopu es spēlēšu “Ankerā” četrus vakarus un par to saņemšu mazu istabiņu trešajā stāvā, un varēšu ēst viesnīcas sarūpēto ēdienu, ja vien maltīšu laikos būšu tuvumā. Ankers bija nolīdzis talanta stabulīšu mūziķi par ļoti pieticīgu maksu, taču es priecājos ari par tādu darījumu. Jebkura iespēja būtu labāka par atgriešanos “Steliņģos”, kur mani sagaidītu istabas biedru mēmais izsmiekls.

Manas istabiņas griesti divos stūros veidoja slīpumu lejup, padarot telpu vēl šķietami mazāku nekā īstenībā. Tā neizskatījās piekrauta tikai tāpēc, ka mēbeļu bija ļoti maz: neliels rakstāmgalds ar koka krēslu, viens atsevišķs plaukts pie sienas virs galda un gulta, kas bija tikpat cieta un šaura kā “Steliņģu” guļamlāva.

Noliku savu mazliet apbružāto “Retoriku un loģiku” uz plaukta virs rakstāmgalda. Lauta ar futrāli atrada ērtu vietu istabas kaktā. Pa logu

rs redzēju Universitātes gaismas, kas nekustīgi spīdēja vēsajā rudens gaisā. Es biju mājās.

* * *

Atskatīdamies uz notikušo, varu teikt, ka apmešanās Ankera vies­nīcā man bija liela veiksme. Tiesa, šo vietu neapmeklēja tik bagāti ļaudis kā “Zirgu un četrotni”, taču viņi prata novērtēt mani tā, kā to nekad nespēja aristokrāti.

Un, kaut gan dzīvoklis “Zirgā un četrotnē” bija grezns, mazā ista­biņa Ankera viesnīcā bija mājīga. Mēģiniet salīdzināt to ar kurpēm. Jums nevajag pašas lielākās, kādas varat atrast. Jums vajadzīgas tādas, kas der jūsu kājai. Laika gaitā mazā Ankera viesnīcas istabiņa man kļuva par patiesākām mājām nekā jebkura cita pasaules vieta.

Tomēr tajā brīdī es jutos neganti nikns par to, ko man nodarī­jis Ambrozs. Tāpēc publisko atvainošanās vēstuli, ko apsēdos rakstīt, piesātināja patiesa inde. Vēstule bija īsts mākslas darbs. Es nožēlā situ pie krūtīm. Es vaimanāju un griezu zobus par savu ļauno noda­rījumu otram studentam. Iekļāvu vēstulē arī pilnu dziesmas tekstu kopā ar diviem jaunsacerētiem pantiem un visām notīm. Pēc tam līdz satriecošiem sīkumiem atvainojos atsevišķi par katru vulgāro, zemisko mājienu, kas bija pieminēts dziesmā.

Pēc tam es iztērēju četrus savus dārgos džotus par papīru un tinti, kā arī izmantoju tiesības uz pakalpojumu, kurš man joprojām pienācās no Džeksima par viņam iztirgoto eksāmena dienas izlozi. Džeksima draugs strādāja spiestuvē, un ar viņa palīdzību mēs nodrukājām vairāk nekā simt vēstules eksemplāru.

Iepriekšējā vakarā pirms rudens dimestra sākuma mēs kopā ar Vilemu un Simmonu piestiprinājām šos eksemplārus pie katras līdze­nas virsmas abās upes pusēs. Izmantojām teicamu alķīmisku saistvielu, ko Simmons bija sabrūvējis tieši šai vajadzībai. Tā bija valkana kā krāsa un pēc tam kļuva dzidra kā stikls un cieta kā tērauds. Ja kāds gribētu lapas novākt, viņam būtu vajadzīgs kalts un āmurs.

No šodienas skatpunkta varu sacīt, ka tas bija tikpat muļķīgi kā kaitināt satracinātu bulli. Un, ja man jāizsaka minējums, es teiktu, ka tieši šī konkrētā pārdrošība bija galvenais iemesls, kāpēc Ambrozs vēlāk mēģināja mani nogalināt.