Vēja vārds

PIECDESMIT ASTOTĀ NODAĻA . vārdi sākumam

BŪTU JAUKI SACĪT, ka mūsu acis sastapās un es nepiespiesti pieslīdēju viņai blakus. Būtu jauki sacīt, ka es pasmaidīju un uzsāku tīkamas sarunas ritmiski skanīgos pantos kā Drosmīgais Princis kādā no feju pasakām.

Diemžēl dzīvē reti viss notiek pēc šādiem nevainojamiem parau­giem. Patiesībā es gluži vienkārši paliku stāvam. Tā bija Denna jaunā sieviete, ar kuru biju iepazinies pirms ilga laika, ceļodams ratos kopā ar Roentu un viņa līdzbraucējiem.

Patiesībā pagājis bija tikai pusgads. Klausoties stāstu, tas var likties pavisam maz, taču reālajā dzīvē pusgads ir ilgs laika posms, it sevišķi jaunam cilvēkam. Un mēs abi bijām ļoti jauni.

Es pamanīju Dennu, kad viņa kāpa pēdējos pakāpienus augšup uz “Eolijas” trešo stāvu. Viņa bija nolaidusi acis, un viņas sejā rotājās domīga, gandrīz skumja izteiksme. Viņa pagriezās un nāca uz manu pusi, nepaceldama skatienu un neredzēdama mani.

Aizritējušie mēneši bija viņu pārvērtuši. Agrāk viņa bija vienkārši jauka, bet tagad turklāt ari pievilcīga. Varbūt galvenā atšķirība bija tāda, ka viņai mugurā bija nevis ceļojuma drēbes, bet garš vakara tērps. Tomēr tā neapšaubāmi bija Denna. Es pazinu pat gredzenu uz viņas pirksta gredzenu ar sudrabā iestrādātu bāli zilu akmeni.

Kopš brīža, kad šķīrāmies, es biju slepenā sirds kaktiņā glabājis bērnišķi naivas, sirsnīgas domas par Dennu. Biju domājis par iespēju aizceļot uz Anilinu un uzmeklēt viņu, par iespēju vēlreiz nejauši satik­ties uz ceļa, par to, ka viņa varētu ierasties šeit un meklēt mani Uni­versitātes pilsētā. Tomēr sirds dziļumos gluži labi sapratu, ka tādas domas ir tikai bērnišķīgi sapņi. Patiesība šķita skaidra: es nekad viņu vairs neredzēšu.

Tomēr viņa bija šeit, un es tādam brīdim nepavisam nebiju gatavs. Vai viņa mani atcerēsies lempīgo zēnu, kuru bija pazinusi tikai dažas dienas, turklāt ļoti sen?

Apmēram desmit soļu attālumā no manis Denna pacēla skatienu un ieraudzīja mani. Viņas seja iemirdzējās, it kā aiz tās būtu iedegusies svece, izgaismojot viņu ar savu spožumu. Denna metās man pretī, un trīs strauji, pacilāti soļi izdzēsa attālumu starp viņu un mani.

Bridi šķita, ka viņa neapstājusies iekritīs manās rokās, tomēr pēdējā brīdī viņa aprāvās un pameta skatienu uz apkārt sēdošajiem cilvēkiem. Pēdējā pussolī Denna pārvērta jūsmīgo, neapvaldīto skrējienu kautrā piedienīga attāluma sveicienā. Tas izdevās pievilcīgi un nepiespiesti, tomēr viņai vajadzēja izstiept roku, atbalstot to pret manām krūtīm, lai piepešā apstāšanās neliktu paklupt.

Tad viņa man uzsmaidīja. Tas bija silts, brīnišķs un bikls smaids, kas atgādināja plaukstošu puķi. Draudzīgs, atklāts un mazliet samulsis smaids. Kad viņa man uzsmaidīja, es jutos…

Laikam jau nespēšu aprakstīt, kā tobrīd jutos. Vieglāk būtu samelot. Es varētu nozagt frāzes no neskaitāmiem stāstiem un pasniegt jums tik pazīstamus melus, ka jūs tos norītu bez vilcināšanās. Es varētu teikt, ka mani ceļgali kļuva ļengani. Ka elpa man aizrāvās un sastinga krūtīs. Bet tā nebūtu patiesība. Mana sirds nesalēcās, neapstājās un nesastomījās. Apmēram tā mēdz izteikties stāstos. Tās ir muļķības. Pārspīlējumi. Nodeldētas frāzes. Un tomēr…

Izejiet ārā agrīnā ziemas dienā, kad zemi skāris pirmais sals. Sa­meklējiet dīķi, kam pārvilkusies ledus kārtiņa joprojām neskarta, jauna un dzidra kā stikls. Pie paša krasta ledus jūs noturēs. Slīdiet tālāk. Vēl tālāk. Beidzot jūs sasniegsiet vietu, kur ledus tik tikko spēs izturēt jūsu svaru. Tur jūs jutīsieties tā, kā es jutos šajā brīdī. Zem jūsu kājām radīsies plaisas. Paskatieties lejup, un jūs redzēsiet, kā baltās svītras neapturami traucas pa ledus virsmu kā smalki tīmekļa pavedieni. Valdīs pilnīgs klusums, bet caur kāju pēdām jūs jutīsiet piepešās, asās vibrācijas.

Kaut kas līdzīgs notika ar mani, kad Denna man uzsmaidīja. Nebūtu pareizi sacīt, ka es jutos kā uz trausla ledus, kas kuru katru brīdi salūzīs man zem kājām. Nē. Es pats jutos kā ledus, kas negaidot satricināts, un no pieskāriena vietas uz krūtīm pār mani visos virzienos izstaroja plaisu svītras. Vienīgais iemesls, kāpēc es turējos kopā, bija tas, ka visas manas tūkstoš daļas balstījās cita pret citu. Ja es pakustētos, laikam patiešām salūztu gabalos.

Varbūt pietiks, ja teikšu, ka mani sastindzināja viņas smaida bur­vība. Kaut gan tāds teiciens izklausās kā no pasaku grāmatas, tas ir ļoti tuvs patiesībai.

Man nekad nav bijis grūti atrast vārdus. īstenībā tieši otrādi nereti tas, kas uz sirds, man pārāk viegli nonāk uz mēles, un tāpēc palaikam rodas sarežģījumi. Tomēr tagad, stāvēdams Dennai pretī, es biju tik sastindzis, ka nespēju izrunāt neviena vārda. Es nebūtu spējis pateikt neko pat tad, ja no tā būtu atkarīga mana dzīvība.

Toties priekšplānā iznira visas izsmalcinātās uzvedības nianses, ko man savulaik bija iemācījusi māte. Es pasniedzos un saudzīgi satvēru Dennas izstiepto plaukstu savējā, it kā viņa būtu to sniegusi sasveicinā­damās. Tad atkāpos pussoli atpakaļ un galanti paklanījos trīs ceturtdaļu reveransā. Vienlaikus ar brīvo roku satvēru apmetņa malu un aizbāzu to aiz muguras. Tas bija reveranss, kas pauž cildinājumu, galants, tomēr ne smieklīgi formāls, turklāt tas nevainojami iederējās šābrīža publiskajā situācijā.

Bet tālāk? Tradicionāls paņēmiens bija rokas skūpstīšana, bet kāds skūpsts šajā gadījumā bija piemērots? Aturā vīrietis tikai noliec galvu virs sievietes plaukstas. Keldiešu dāmas, tādas kā augļotāja meita, ar kuru biju pirms neilga laika sarunājies, gaidīja, lai kungs viegli pie­skaras ar lūpām viņas pirkstu kauliņiem un atdarina skūpsta skaņu. Mondegā vīrietis faktiski piespiež lūpas pats sava īkšķa pamatnei.

Taču mēs bijām Kopvalstībā, un Dennas valodā nebija jaušams nekāds svešzemju akcents. Tātad šoreiz vietā būs īsts, tiešs skūpsts. Viegli piekļāvu lūpas Dennas plaukstas virspusei tik ilgi, cik vajadzīgs, lai ātri ievilktu elpu. Viņas elpa bija silta un mazliet smaržoja pēc viršiem.

- Esmu jūsu rīcībā, milēdijl es teicu, izsliedamies taisni un atlaiz­dams viņas roku. Pirmoreiz mūžā sapratu tādas oficiālas frāzes patieso jēgu. Tā deva ievirzi turpmākai sarunai, ja mulsums neļāva pateikt neko sakarīgu.

- Milēdij? Denna atsaucās, un viņas balsī skanēja izbrīns. Nu labi, ja jūs tā vēlaties! Ar vienu roku pieturēdama kleitu, viņa paknik­sēja un kaut kādā neizprotamā veidā prata gan izdarīt to graciozi, gan piešķirt tam rotaļīgi smejošu raksturu. Man ir tas gods! Izdzirdējis viņas balsi, tūlīt sapratu, ka neesmu maldījies. Viņa bija mana Aloina.

- Ko tu šeit dari viens pats augšējā stāvā? Denna pārlaida ska­tienu pusloka balkonam. Vai tu patiešām esi viens?

- Es biju viens, atbildēju. Pēc tam, nespēdams atrast piemērotus vārdus, ņēmu talkā rindu no dziesmas, kura joprojām dzīvi skanēja atmiņā. “Bet tagad, pavisam negaidot, man Aloina stāv blakus.”

Denna pasmaidīja, izskatīdamās acīmredzami iepriecināta. Kāpēc tu saki “negaidot”? viņa jautāja.

- Biju jau gandrīz pārliecināts, ka tu esi aizgājusi.

- Daudz patiešām netrūka, Denna šķelmīgi atbildēja. Es divas stundas gaidīju, kad nāks mans Savjens. Viņa sērīgi nopūtās, pavērs­dama skatienu sānis un augšup kā svētā tēla statuja. Līdz beidzot, izmisuma pārņemta, nolēmu, ka šoreiz Aloina pati var doties viņu mek­lēt, un lai izput viss stāsts! Viņa pazibināja draisku smaidu.

- Tātad “mēs bijām tumsā klīstoši kuģi”… es atkal tvēros pie dzejas rindas.

- …“kas paslīd tuvu viens otram garām, bet paši to nenojauš,” Denna pabeidza iesākto pantu.

- “Felvarda kritiens”, es teicu ar neslēptu bijību balsī. Daudzi šo lugu nav pat dzirdējuši.

- Es neesmu daudzi, viņa atbildēja.

- To es nekad neaizmirsīšu, es augošā bijībā noliecu galvu. Denna nicīgi nosēcās. Nepievērsis tam uzmanību, es turpināju nopietnākā tonī. Nezinu, kā lai tev pateicos par tavu šāvakara palīdzību.

- Tu nezini? viņa atjautāja. Žēl gan! Bet ja nu tomēr?

Es nedomādams pacēlu plaukstu pie apmetņa apkakles un atsprā­dzēju savas talanta stabulītes. Tas ir viss, ko es varu! sacīju, dodams tās viņai.

- Es… Denna pārsteigta sastomījās. Tu taču to nedomā nopietni!

- Bez tevis es tās nebūtu nopelnījis, es teicu, un nekā cita vērtīga man nav, tikai šī lauta.

Dennas tumšās acis pētīja manu seju, it kā viņa nespētu izdibināt, vai es jokoju vai runāju nopietni. Manuprāt, stabulītes tu nedrīksti dot nevienam citam…

- Drīkstu gan, es atbildēju. Stančions man paskaidroja: ja es tās pazaudēšu vai atdošu citam, man vajadzēs nopelnīt jaunas. Satvēru viņas roku, atliecu pirkstus un ieliku plaukstā sudraba stabulītes.

- Tas nozīmē, ka es drīkstu ar tām rīkoties, kā patīk, un vislabāk man patīk atdot tās tev.

Denna ilgi lūkojās uz stabulītēm savā plaukstā, tad paskatījās uz mani ar īpašu uzmanību, it kā iepriekš nebūtu īsti redzējusi. Brīdi es sāpīgi izjutu savas ārienes trūkumus. Mans apmetnis bija nodilis, un, kaut gan šovakar biju uzvilcis labāko, kas man piederēja, es izskatījos tikai mazlietiņ labāk par skrandaini.

Denna vēlreiz nolaida skatienu un lēni sakļāva pirkstus ar stabulītēm. Pēc tam viņa ar neizdibināmu sejas izteiksmi palūkojās uz mani.

- Man šķiet, ka tu esi brīnišķīgs cilvēks, viņa teica.

Es ievilku elpu, lai atbildētu, bet Denna ierunājās pirmā. Tomēr tāda pateicība ir pārāk liela, viņa sacīja. Tas ir daudz vairāk par to, ko esmu varējusi tev palīdzēt. Tātad es paliktu tava parādniece. Viņa satvēra manu plaukstu un iespieda stabulītes tajā atpakaļ. Man labāk patiktu, ja tu apmierinātos ar vienkāršu atzinību. Viņas sejā spēji uzdzirkstīja smaids. Tad tu joprojām paliktu man pakalpojumu parādā!

Telpa ap mums bija manāmi pieklususi. Es paskatījos apkārt, ar mulsumu apzinādamies, ka esmu aizmirsis, kur atrodos. Denna pacēla pirkstu pie lūpām un norādīja pāri margām lejup uz skatuvi. Mēs pie­gājām tuvāk balkona malai un, paskatījušies lejup, ieraudzījām vecu vīru ar baltu bārdu, kurš vēra vaļā dīvainu apveidu instrumenta futrāli. Redzēdams, ko viņš satvēris rokās, es pārsteigts strauji ievilku elpu.

- Kas tas ir? Denna jautāja.

- Tā ir sena galma lauta, es atbildēju, nespēdams apslēpt pārstei­gumu balsī. Patiesībā es tādu nekad vēl neesmu redzējis.

- Tā ir lauta? Dennas lūpas klusi sakustējās. Es saskaitīju div­desmit četras stīgas. Kā tādu vispār iespējams spēlēt? Tas ir vairāk nekā dažām arfām!

- Tā lautas gatavoja agrāk, kad vēl nebija metāla stīgu un cilvēki vēl neprata nostiprināt garo grifu. Patiesībā tas ir gluži neticami. Tāds gulbja kakls sevī ietver smalkākas tehnoloģiskās prasmes nekā trīs katedrāles kopā. Noskatījos, kā vecais vīrs pastumj bārdu sānis, lai tā netraucētu, un iekārtojas sēdeklī. Ceru, ka viņš to uzskaņoja, pirms kāpa uz skatuves, es klusi piebildu. Citādi mums būs jāgaida vesela stunda, kamēr viņš grozīs tapiņas. Mans tēvs mēdza teikt, ka senie menestreli esot divas dienas vilkuši stīgas un divas stundas ska­ņojuši instrumentu, lai no senās galma lautas izvilinātu divu minūšu ilgu mūziku.

Vecajam vīram vajadzēja tikai piecas minūtes, lai piešķirtu stīgām vajadzīgo skanējumu. Tad viņš sāka spēlēt.

Kauns atzīties, bet es dziesmu tikpat kā nedzirdēju. Par spīti tam, ka nekad nebiju redzējis galma lautu un dzirdējis nepavisam ne, manas domas tik ļoti virpuļoja ap Dennu, ka nekam citam vairs galvā neatlika vietas. Mēs stāvējām blakus, atbalstījušies pret balkona margām, un es ik pa brīdim iesāņus pametu uz viņu zaglīgu skatienu.

Viņa nebija uzrunājusi mani vārdā vai pieminējusi mūsu agrāko tikšanos Roenta vezumu rindā. Tas nozīmēja, ka viņa mani neatceras. Laikam jau nebija iemesla brīnīties, ka viņa aizmirsusi slikti ģērbto zēnu, ar kuru kopā pavadījusi tikai pāris ceļojuma dienu. Tomēr tas mazliet iedūrās sirdī, jo es visu šo laiku biju glabājis par viņu sirsnī­gas atmiņas. Lai nu kā, tagad nebūtu jēgas viņai to atgādināt, un tas mani tikai nostādītu muļķīgā stāvoklī. Labāk sākt pazīšanos no jauna un cerēt, ka šajā otrajā reizē ieņemšu nozīmīgāku vietu viņas atmiņā.

Nepaguvu pat attapties, kad dziesma bija galā, un es dedzīgi aplau­dēju, maskēdams savu neuzmanību.

- Kad tu spēlēdams vēlreiz atkārtoji piedziedājumu, es nodomāju, ka esi kļūdījies, Denna man teica, pēc aplausiem sagaidījusi klusuma bridi. Nespēju noticēt, ka tu patiešām gribi, lai priekšnesumā iesaistās svešinieks. Kaut ko tamlīdzīgu es esmu dzirdējusi vienīgi vakaros pie apmetņu ugunskuriem.

Es paraustīju plecus. Visi man stāstīja, ka šī esot vieta, kur uzstā­jas vislabākie mūziķi. Aplaidu roku apkārt zālei. Es paļāvos uz to, ka kāda no klātesošajām sievietēm pratīs šo partiju.

Denna savilka augšup vienu uzaci. Tas notika pēdējā brīdī, viņa teica. Visu laiku gaidīju, ka dziesmā iesaistīsies kāda cita dziedātāja. Man pašai bija pagrūti saņemties.

Es izbrīnījies paskatījos uz viņu. Kāpēc? Tev taču ir ļoti jauka balss!

Viņa izskatījās mazliet nokaunējusies. Es šo dziesmu biju dzir­dējusi tikai divas reizes. Nebiju pārliecināta, ka visu pareizi atcerēšos.

- Divas reizes?

Denna pamāja ar galvu. Otrā reize bija tikai pirms vienas dienkopas. To izpildīja kāds pāris svinīgās vakariņās Etnijā, kur biju ari es.

- Vai tu runā nopietni? es neticīgi jautāju.

Viņa piešķieba galvu ar tādu sejas izteiksmi, it kā būtu pieķerta melos. Tumšie mati pārkrita pāri sejai, un viņa tos izklaidīgi atbīdīja atpakaļ. Nu labi, patiesībā es dzirdēju, kā viņi pirms vakariņām to izmēģina…

Es papurināju galvu, joprojām negribēdams ticēt. Tas ir apbrīno­jami! Melodija taču ir ļoti grūta. Un vēl atcerēties visu tekstu… Bijībā apklusu un papurināju galvu. Tev ir nepārspējama auss!

-Tu neesi pirmais, kurš to saka, Denna mazliet zobgalīgi attrauca.

- Bet laikam gan pirmais, kurš to saka un reizē patiešām skatās uz manām ausīm. Viņa zīmīgi nolaida skatienu.

Jutu, ka man sejā sakāpj nodevīgs sārtums, bet nākamajā brīdī aiz muguras izdzirdēju pazīstamu balsi: Ak te tu esi! Pagriezdamies ieraudzīju Sovoju, savu slaido, izskatīgo draugu un līdzsazvērnieku no padziļinātās simpātijas kursa.

- Te es esmu! atbildēju, izbrīnījies, ka viņš sadomājis mani meklēt. Un divtik izbrīnījies, ka viņš nepiedienīgi pārtraucis mani brīdī, kad sarunājos divatā ar jaunu sievieti.

- Te mēs visi esam! Sovojs atsaucās un, piegājis pie Dennas, nevērīgi aplika roku viņai ap vidukli. Viņš savilka seju šķelmīgā gri­masē. Es klīstu pa apakšstāvu, palīdzēdams meklēt tavu dziedātāju, bet jūs abi tikmēr slēpjaties te augšā, viltnieki tādi!

- Mēs nejauši saskrējāmies, Denna paskaidroja un uzlika plaukstu uz Sovoja rokas, kas balstījās viņai uz gurna. Domāju, ka tu atgriezī­sies kaut vai tādēļ, lai iztukšotu savu glāzi… Viņa pamāja uz tuvējā galdiņa pusi, uz kura stāvēja tikai divas vīna glāzes.

Abi pagriezās un, rokās sadevušies, devās pie sava galda. Denna paskatījās pār plecu atpakaļ uz mani un jautājoši savilka uzacis. Man nebija ne jausmas, ko šī izteiksme varētu nozīmēt.

Sovojs pamāja, lai es viņiem piebiedrojos, un atvilka no galda brīvu krēslu. Es pilnīgi nespēju noticēt, ka tas tur lejā esi tu! viņš man teica. Izklausījās it kā tava balss, bet… Viņš ar žestu norādīja uz “Eolijas” augstāko līmeni. Kaut gan šis balkons ir ērta privāta vieta jauniem mīlētājiem, skatuve no šejienes nav teicami pārredzama. Es nezināju, ka tu spēlē lautu. Ar garo roku apņēmis Dennas plecus, viņš pasmaidīja savu valdzinošo smaidu un veltīja viņai savu valdzi­nošo zilo acu skatienu.

- Šad un tad, nevērīgi izmetu, apsēzdamies pie galdiņa.

- Tev paveicās, ka es šovakar nolēmu izklaidēties tieši “Eolijā”, Sovojs teica. Citādi tavi vienīgie līdzdziedātāji būtu circeņi un atbalsis.

- Tad jau es esmu tavs parādnieks, es sacīju, ar cieņu palocīdams galvu.

- To tu varēsi nolīdzināt, ja nākamajā “stūru” spēlē ņemsi par part­neri Simmonu, viņš atbildēja. Tādā gadījumā tu būsi tas, kuram jācieš, kad tas ķēms atkal sadomās blefot ar tukšām kārtīm.

- Norunāts, es apsolīju. Tiesa, man tas būs sāpīgi. Pievērsos Dennai: Un kā būs ar tevi? Esmu tev milzīgu pakalpojumu parādā, bet kā lai to atmaksāju? Prasi jebko, un es būšu gatavs to izpildīt, ja vien tas būs manos spēkos.

- Ja vien tas būs tavos spēkos, Denna rotaļīgi atkārtoja. Ko vēl tu spēj darīt, ja neņem vērā tavu prasmi spēlēt tā, ka pat Tehlu un viņa eņģeļiem birtu asaras?

- Man šķiet, jebko, es nepiespiesti attraucu, ja vien tu to vēlētos!

Viņa iesmējās.

- Tādus vārdus sievietei sacīt ir bīstami, Sovojs teica. It sevišķi šai sievietei. Viņa liks tev atnest lapu no dziedoša koka otrā pasaules malā.

Denna atlaidās krēslā un uzlūkoja mani ar bīstamu skatienu. Lapu no dziedoša koka, viņa domīgi atkārtoja. Tas būtu jauki. Vai tu būtu gatavs man tādu atnest?

- Būtu, es atbildēju un pārsteigts aptvēru, ka tā ir patiesība.

Viņa brīdi to apsvēra, tad šķelmīgi papurināja galvu. Tik tālu es

tevi nedrīkstu sūtīt. Pataupīšu tavu parādu citai reizei.

Es nopūtos. Tātad man jāpaliek tev parādā!

- Ak vai! viņa iesaucās. Šķiet, ka es esmu uzvēlusi dārgā Savjena sirdij vēl vienu nastu…

- Mana sirds ir smaga cita iemesla dēļ: baidos, ka varbūt nekad neuzzināšu tavu vārdu. Es varētu domās saukt tevi par Felurianu, es teicu. Bet tas var izraisīt nevēlamus pārpratumus.

Denna vērtējoši paskatījās uz mani. Par Felurianu? Tas man varbūt patiktu, ja vien nebūtu jādomā, ka tu esi melis.

- Melis? es sašutis iesaucos. Tikko ieraudzīju tevi, mana pirmā doma bija “Feluriana! Ak, ko gan esmu izdarījis! Manu līdzcilvēku sla­vinājumi ir bijuši veltīgi izšķiestas stundas! Ja vien es spētu atsaukt brīžus, ko esmu bezrūpīgi aizlaidis vējā, man būtu cerība izmantot tos saprātīgāk un sildīties gaismā, kas spēj mēroties ar dienasgaismas spožumu!”

Denna pasmaidīja. Melis un turklāt zaglis! To tu nozagi no “Daeonikas” trešā cēliena.

Tātad viņa zina ari “Daeoniku”? Esmu vainīgs, es atzinos. Bet tas nenozīmē, ka tā nav patiesība.

Uzsmaidījusi Sovojam, viņa atkal pievērsās man: Glaimi ir node­rīgi un patīkami, bet ar tiem tu neizvilināsi manu vārdu. Sovojs teica, ka tu mācoties Universitātē kopā ar viņu. Tas nozīmē, ka tu sadarbojies ar tumšiem spēkiem, kurus vajadzētu likt mierā. Ja es tev pateikšu savu vārdu, tu iegūsi briesmīgu varu pār mani! Viņas seja bija nopietna, bet acu kaktiņos un galvas atmetienā jautās draisks smaids.

- Pilnīgi pareizi, es tikpat nopietni atbildēju. Bet es piedāvāšu abpusēju darījumu. Došu tev pretī savu vārdu. Tad es tikpat daudz būšu tavā varā.

- Tu gribi iztirgot man to, kas tāpat jau ir mans! viņa atbildēja.

- Sovojs zina tavu vārdu. Ja ari viņš vēl nebūtu man to pateicis, es varētu jebkurā brīdi no viņa to uzzināt.

- Taisnība, Sovojs apstiprināja un izskatījās apmierināts, ka esam atcerējušies viņa klātbūtni. Satvēris Dennas roku, viņš to noskūpstīja.

- Viņš var tev pateikt manu vārdu, es noraidoši sacīju, bet viņš to nevar tev iedot to spēju vienīgi es. Uzliku plaukstu uz galdiņa virsmas. Mans piedāvājums paliek spēkā: tavs vārds pret manējo. Vai esi ar mieru? Vai tomēr man vienmēr vajadzēs domāt par tevi kā par Aloinu, nevis par tevi pašu?

Dennas acis dzirkstīja. Nu labi! viņa teica. Bet vispirms es gribu uzzināt tavu vārdu.

Es pieliecos tuvāk un pamāju, lai viņa dara to pašu. Atlaidusi Sovoja plaukstu, viņa pagrieza ausi pret mani. Ar pienācīgo svinīgumu es iečukstēju viņai ausī savu vārdu: Kvouts. No viņas vēdīja puķu dvesma; droši vien tās bija smaržas, bet aiz tām jautās viņas pašas aromāts: zaļa zāle, ceļš zem klajām debesīm pēc viegla pavasara lietus.

Tad Denna atlaidās atpakaļ savā krēslā un šķita brīdi domājam.

- Kvouts, viņa beidzot teica. Tev piestāv šis vārds, Kvout. Viņas acis draiski mirdzēja, it kā viņa glabātu sevī kādu noslēpumu. Viņa lēni izrunāja manu vārdu, itin kā izgaršodama to, tad pamāja ar galvu.

- Ko tas nozīmē?

- Tas nozīmē daudz ko, es atbildēju, izteiksmīgi atdarinādams Tarbolina Lielā balsi. Bet tev neizdosies tik vienkārši novērst manu uzmanību. Es esmu samaksājis un līdz ar to nonācis tavā varā. Vai tagad tu pateiksi man savu vārdu, lai es varētu tevi tajā uzrunāt?

Denna pasmaidīja, vēlreiz paliekdamās uz priekšu, un es darīju to pašu. Pagriezis galvu sānis, jutu ausij pieskaramies atrisušu matu šķipsnu. Dianna. Viņas siltā elpa noglauda manu ausi kā putna spalva. Dianna.

Abi atlaidāmies atpakaļ savus krēslos. Kad es neko nesacīju, viņa mani paskubināja: Nu?

- Esmu to dabūjis, es sacīju. Tas man pieder tikpat droši kā savējais.

- Tad pasaki to!

- Es gribu to paglabāt, ar smaidu atbildēju. Tādas dāvanas ne­drīkst neapdomīgi izšķiest.

Viņa lūkojās manī.

Es padevos. Dianna, es teicu. Dianna. Arī tev tas piestāv.

Mēs ilgi lūkojāmies viens otrā, un tad es pamanīju, ka Sovojs raugās uz mani ar visai izteiksmīgu skatienu.

- Man jāiet atpakaļ lejā, es teicu un steigšus piecēlos no galda. -Jāsatiek daži svarīgi cilvēki. To pateicis, tūlīt iekšēji sarāvos, dzirdot, cik neveikli tas izskanējis, taču atpakaļ paņemt vārdus vairs nevarēju.

Sovojs piecēlās un paspieda manu roku, nepārprotami priecāda­mies, ka var tikt no manis vaļā. Tu sevi šovakar labi parādīji, Kvout! Tiksimies vēlāk.

Pagriezdamies redzēju, ka arī Denna ir piecēlusies kājās. Viņa uz­tvēra manu skatienu un pasmaidīja. Ceru, ka arī mēs vēl tiksimies! Viņa sniedza man roku.

Pasmaidīju no visas sirds. Cerība dzīvo vienmēr. Biju gribējis izklausīties asprātīgs, taču vārdi, tikuši pār lūpām, izskanēja gluži lempīgi. Vajadzēja steigties projām, iekams neesmu padarījis sevi par vēl lielāku muļķi. Ātri saņēmu viņas roku. Plauksta bija mazliet vēsa. Maiga, smalki veidota un stingra. Es nemēģināju to noskūpstīt, jo Sovojs bija mans draugs, un draugi tā nemēdz rīkoties.