Vēja vārds

ČETRDESMIT SESTĀ NODAĻA . Mūzām mainīgais vējš

IZRĀDĪJĀS, KA Elodinu atrast nav viegli. Viņam “Dobumā” bija savs kabinets, taču šķita, ka viņš nekad to neizmanto. Aizgājis uz “Reģi­striem un sarakstiem”, es pārliecinājos, ka viņš māca tikai vienu kursu: “Neiespējamā matemātika”. Tomēr tas nepavisam nepalīdzēja viņu sameklēt, jo reģistrācijas žurnālā norādītais laiks bija “tagad” un norā­dītā vieta “visur”.

Beigu beigās es tīrās veiksmes dēj pamanīju Elodinu kādā no iekšpagalmiem cilvēku pūļa vidū. Viņam mugurā bija melnais maģistra tērps, un tas šķita visai neparasti. Tobrīd es biju ceļā uz novērošanas nodarbību “Medikā”, tomēr izlēmu labāk to nokavēt nekā palaist garām meklēto izdevību.

Kad biju izspraucies cauri pusdienlaika pūlim un panācis Elodinu, mēs bijām nokļuvuši Universitātes pilsētiņas ziemeļu daļā uz plata zemesceļa, kas veda uz mežu. Maģistr Elodin, teicu, nonācis viņam blakām, es cerēju, ka varēšu ar jums parunāt.

- Sīka un skumīga cerība! Elodins atmeta, nepalēninādams soli un pat nepaskatīdamies uz manu pusi. Vajag tēmēt augstāk. Jaunam cilvēkam pienākas kvēlot vēlmē pēc augstiem mērķiem.

- Es ceru apgūt vārdnieka mākslu, sacīju, cenzdamies iet vienā soli ar viņu.

- Pārāk augstu, viņš lietišķi noteica. Mēģini vēlreiz! Tēmē kaut kur pa vidu. Zemesceļš meta spēju līkumu, un koki paslēpa Univer­sitātes ēkas no skatiena.

Mēģināju vēlreiz. Es ceru, ka pieņemsiet mani par audzēkni. Un iemācīsiet man visu, ko uzskatīsiet par vajadzīgu.

Elodins spēji pārtrauca iet un pagriezās pret mani. Lieliski! viņš teica. Ej un sameklē man tris priežu čiekurus! Ar īkšķi un rādītājpirkstu viņš izveidoja apli. Tik lielus, un lai nebūtu nevienas atlūzušas zvīņas! Elodins apsēdās tieši ceļa vidū un ar rokas kustību raidīja mani projām. Ej taču! Pasteidzies!

Es pazudu tuvējo koku biezoknī. Apmēram piecu minūšu laikā biju sameklējis trīs atbilstoša apraksta čiekurus. Kad izgāju atpakaļ uz ceļa, biju izspūris un saskrāpējies. Elodins nekur nebija redzams.

Kādu brīdi apstulbis skatījos apkārt, tad nolamājos, nosviedu čie­kurus un skriešus metos pa ceļu ziemeļu virzienā. Itin drīz es viņu panācu, jo viņš gāja dīkā solī, lūkodamies uz kokiem.

- Nu, ko tu uzzināji? Elodins jautāja.

- Ka gribat, lai jūs liek mierā.

- Tu nudien esi attapīgs! Viņš teatrāli izpleta rokas plašā žestā un dziedoši noskandēja: Un mācībstunda ir galā! Un E’lira Kvouta dižā skološanās pie manis ir galā!

Es nopūtos. Ja tagad dotos projām, es vēl pagūtu tikt uz savu “Medikas” nodarbību, taču kaut kas manī čukstēja, ka šī varbūt ir savdabīga pārbaude. Varbūt Elodins vienkārši grib pārliecināties, ka mani vada patiesa interese, pirms pieņem mani par audzēkni. Kaut kas līdzīgs parasti notiek stāstos: vecais vientuļnieks meža vidū nopietni pārbauda jaunā cilvēka apņēmību un tikai pēc tam ielaiž viņu savā paspārnē.

- Vai jūs atbildēsiet uz dažiem jautājumiem? es vaicāju.

- Ļoti labprāt, Elodins atteica un pacēla plaukstu ar noliektu īkšķi un rādītājpirkstu. Vari uzdot trīs jautājumus! Ja vien pēc tam būsi gatavs likt mani mierā.

Es brīdi domāju. Kāpēc jūs negribat mani mācīt?

- Tāpēc, ka Edema Rū studenti ir izcili slikti audzēkņi! viņš strupi attrauca. Viņi spēj tikai nevainojami iekalt uzdoto, bet vārdnieka māksla prasa tādu iedziļināšanās līmeni, kas reti ir pa spēkam tādiem dulburiem kā tu!

Manī uzbangoja tik spējas un kvēlošas dusmas, ka es sajutu sejā košu sārtumu. Tas plūda lejup, pārņemdams krūtis un plecus. Manas rokas notirpa, un visi matiņi uz tām sacēlās stāvus.

Es dziļi ievilku elpu. Ļoti žēl, ka jūsu pieredze ar Edema Rū ļau­dīm nav bijusi gana veiksmīga, es piesardzīgi sacīju. Varu jums apgalvot, ka…

- Ak, Dievi! Elodins izdvesa, neslēpdams pretīgumu. Turklāt vēl lišķis! Tev nav ne pietiekami stingra mugurkaula, ne kārtīgu pautu, lai tu mācītos pie manis!

Manī brieda arvien niknāki vārdi, ko gribējās mest viņam sejā. Es tomēr tos apvaldīju. Sapratu, ka viņš cenšas mani izaicināt.

-Jūs nesakāt patiesību, es teicu. Kāpēc jūs negribat mani mācīt?

- Tāpēc, ka man nevajag klēpja sunīti! Elodins ieaurojās un savē­cināja rokas gaisā kā zemnieks, kas cenšas aizbaidīt vārnas no lauka.

- Tāpēc, ka tu esi pārāk mazs, lai varētu būt vārdnieks! Tavas acis ir pārāk zaļas! Tev ir nepareizs pirkstu skaits! Atnāc citreiz, kad būsi izaudzis garāks un dabūjis piedienīgas acis!

Krietnu laiku abi stāvējām un raudzījāmies viens otrā. Beidzot viņš paraustīja plecus un atsāka iet. Nu labi. Es tev parādīšu, kāpēc!

Mēs gājām tālāk pa ceļu ziemeļu virzienā. Elodins ik pa brīdim no­liecās, pacēla no zemes akmeni un iemeta kokos. Palaikam viņš palēcās, lai norautu lapas no zemākajiem zariem, un maģistra tērps smieklīgi plandījās gaisā. Kādā brīdi viņš apstājās un gandrīz pusstundu nekus­tīgi stāvēja uz vietas, saspringti klausīdamies, kā vējā lēni šūpojas papardes lapas.

Es turējos viņam blakus, cītīgi iekodis mēles galu zobos. Es nejau­tāju: “Kurp mēs ejam?” vai: “Uz ko jūs skatāties?” Zināju neskaitāmus stāstus par jauniem zēniem, kas lieki izšķieduši jautājumus un vēlmes dīkas čalošanas dēļ. Man bija vēl atlikuši divi jautājumi, un es biju apņēmies tos nezaudēt.

Beidzot mēs izgājām no meža, un ceļš pārtapa takā, kas veda cauri plašam zālienam uz milzīgu savrupmāju. Tā bija eleganti būvēta ēka, lielāka nekā Artefakcijas nams, ar sarkanu dakstiņu jumtu, augstiem logiem, kolonnām un velvētām durvju ejām. To ieskāva strūklakas, puķes, dzīvžogi…

Tomēr kaut kas tur nebija kārtībā. Jo tuvāk mēs nācām vārtiem, jo vairāk es šaubījos, vai tā ir kāda augstmaņa māja. Varbūt iemesls bija neparastais dārza veidojums, varbūt tas, ka zālienus apjoza kaltas dzelzs sēta gandrīz desmit pēdu augstumā un mana trenētā zagļa acs atzina to par nepārkāpjamu.

Vārtus atvēra divi nopietna izskata vīri, un taka veda mūs tālāk nama ieejas virzienā. Elodins paskatījās uz mani. Vai tu esi dzirdējis par “Patvērumu”?

Es papurināju galvu.

- To sauc arī citos vārdos: “Būris”, “Trakūzis”…

Tātad tā bija Universitātes psihiatriskā dziednīca. Milzīgi liela! Kā… Aprāvos, neizteicis jautājumu līdz galam.

Elodins pasmīnēja, saprazdams, ka gandrīz izdevies mani pieķert.

- Džeremij! viņš uzsauca liela auguma vīrietim, kas stāvēja pie ār­durvīm. Cik mums šodien ir viesu?

- Skaitu var precīzi pateikt reģistrators, ser, vīrietis neveikli atbil­dēja.

- Saki uz labu laimi! Elodins teica. Mēs visi šeit esam draugi.

- Trīssimt divdesmit? vīrietis minēja, paraustīdams plecus. Trīs­simt piecdesmit?

Elodins ar pirkstu kauliņiem pieklaudzināja pie masīvajām koka durvīm, un vīrietis steidzās tās atslēgt. Cik vēl mēs varētu uzņemt, ja rastos vajadzība? Elodins viņam jautāja.

- Bez pūlēm vēl kādus simt piecdesmit, Džeremijs atbildēja un atgrūda milzīgās durvis. Ja labi saņemtos, droši vien vairāk.

- Redzi, Kvout? Elodins pamirkšķināja man ar aci. Mēs esam gatavi!

Priekštelpa bija plaša, ar vitrāžu logiem un velvētiem griestiem. Marmora grīda bija nopulēta līdz spoguļa mirdzumam.

Mājā valdīja nedabisks, gandrīz rēgains klusums. Nezināju, kā to izskaidrot. Reftas līča plānprātīgo patversme Tarbeanā salīdzinājumā ar šo vietu bija nieka būda, taču no tās plūda tāds troksnis kā no priekanama, kas pilns saniknotiem kaķiem. To varēja dzirdēt jūdzes attālumā cauri visai pilsētas dunai.

Elodins piegāja pie lielas reģistrācijas letes, aiz kuras stāvēja jauna sieviete. Kāpēc ārā neviena nav, Emij?

Viņa neveikli pasmaidīja. Šodien visi ir pārāk nemierīgi, ser. Mēs spriežam, ka tuvojas negaiss. Viņa noņēma no plaukta reģistrācijas žurnālu. Turklāt drīz būs pilns mēness. Jūs zināt, ko tas nozīmē.

- Skaidrs, ka zinu. Elodins notupās un sāka atraisīt kurpes. Kur šoreiz ielika Vinnu?

Emija pāršķīra vairākas lapas. Otrā stāva austrumu spārnā. 247. istabā.

Elodins izslējās stāvus un nolika kurpes uz letes. Paturi tās acīs, labi? Viņa nedroši pasmaidīja un pamāja ar galvu.

Saņēmos un apspiedu vēl veselu rindu jautājumu. Izskatās, ka Universitāte šeit tērē pamatīgu naudu, es teicu.

Nepievērsis nekādu uzmanību maniem vārdiem, Elodins pagriezās un vienās zeķēs devās augšā pa platām marmora kāpnēm. No tām mēs iegriezāmies garā, baltā gaitenī ar koka durvīm abās malās. Te es pirmoreiz izdzirdēju skaņas, ko šādā vietā varētu gaidīt. Līdz mums atplūda vaidi, raudas, nemitīga čalošana, kliedzieni viss tālīns un apslāpēts.

Elodins paskrēja vairākus soļus, tad apstājās, un zeķēs ieautās kā­jas aizslīdēja pa gludo marmora grīdu, maģistra tērpam plīvojot aiz muguras. Pēc tam viņš to atkārtoja vēlreiz: ātrs ieskrējiens, tad garš slīdējums ar sānis izstieptām rokām, lai noturētu līdzsvaru.

Es neatlaidīgi soļoju viņam blakus. Liktos saprotami, ja maģistri Universitātes līdzekļiem atrastu citu, akadēmiskāku izmantojumu.

Elodins nepaskatījās uz mani. Solis. Solis, solis, ieskrējiens. Tu cen­ties piedabūt mani atbildēt uz neizteiktiem jautājumiem. Slīdējums.

- Tā nekas nesanāks.

- Un jūs cenšaties izvilināt no manis neparedzētus jautājumus, es atbildēju. Viss notiek taisnīgi.

Solis, solis, solis. Slīdējums. Kāpēc tad tu, sasodīts, vispār man uzbāzies? Elodins noprasīja. Kilvinam tu patīc. Līmējies klāt viņam, un tava nākotne būs nodrošināta!

- Manuprāt, jūs zināt to, ko es nevaru iemācīties ne no viena cita.

- Piemēram, ko?

- To, ko esmu gribējis uzzināt, kopš pirmoreiz redzēju kādu cilvēku izsaucam vēju.

- Uzzināt vēja vārdu? Elodins savilka uzacis. Solis. Solis, solis, ieskrējiens. Āķīga būšana. Slīīīūīdējums. Un kas tev liek iedomā­ties, ka es kaut ko zinu par vēja izsaukšanu?

- Izslēgšanas metode, es atbildēju. Neviens cits maģistrs neko tādu nedara, tātad tas acīmredzot ir jūsu lauciņš.

- Pēc tavas loģikas tikpat labi varētu spriest, ka es specializējos arī Solinādes dejās, izšūšanā un zirgu zagšanā.

Bijām aizgājuši līdz gaiteņa galam. Slīdējuma vidū Elodins gandrīz notrieca no kājām lielu, plecīgu vīrieti, kas nesa cietos vākos iesietu grāmatu. Atvainojiet, ser! vīrietis teica, kaut gan tā acīmredzami nebija viņa vaina.

- Timotij, Elodins izstiepa pirkstu pret viņu, nāc mums līdzi!

Izvadājis mūs pa dažiem īsākiem gaiteņiem, viņš beidzot apstājās

pie masīvām koka durvīm ar atbīdāmu lodziņu acu augstumā. Atvēris to, Elodins ieskatījās iekšā. Kā viņš uzvedas?

- Klusi, mūsu lidznācējs atbildēja. Bet miegā gulējis, šķiet, ir maz.

Elodins mēģināja atbīdīt bultu, tad sadrūmušu seju pagriezās pret plecīgo vīrieti. Tu viņu ieslēdzi?

Vīrietis bija galvas tiesu garāks par Elodinu un droši vien reizes divas smagāks, tomēr neapautā maģistra niknais skatiens lika viņam nobālēt. Es ne, maģistr Elodin. Tas bija…

Elodins ar strupu žestu viņu pārtrauca. Slēdz vaļā!

Timotijs sāka nervozi taustīt riņķi ar atslēgām.

Elodins nenovērsa no viņa savu bargo skatienu. Alderu Vinnu nedrīkst ieslodzīt! Viņš drīkst brīvi nākt un iet, kad vēlas. Viņa ēdienam nedrīkst pievienot neko tādu, ko viņš nav īpaši lūdzis. Tu par to esi atbildīgs, Timotij Dženeroj! Elodins iebakstīja garo pirkstu viņam krūtīs. Ja es atklāšu, ka Vinns ir sazāļots vai ieslodzīts, es tevi kailu triekšu ar pātagu pa Imres ielām kā muļķa ēzeli! Viņa balss bija tikpat saniknota kā skatiens. Tagad ej!

Vīrietis aizsteidzās, cik ātri vien spēdams; nebija grūti uzminēt, ka viņš vislabprātāk mestos skriešus.

Elodins pagriezās pret mani. Tu drīksti nākt iekšā, bet vairies no trokšņiem un pēkšņām kustībām! Un nerunā, ja viņš nesāk pirmais. Ja runā, tad tikai klusu! Saprati?

Es pamāju ar galvu, un Elodins atvēra durvis.

Istaba izskatījās citāda, nekā biju gaidījis. Pa augstajiem logiem ieplūda dienasgaisma, atklājot skatienam palielu gultu un galdu ar vairākiem krēsliem. Sienas, griesti un grīda bija viscaur polsterēti ar biezu, baltu audumu, kas apslāpēja pat niecīgas skaņas no gaiteņa. No gultas bija norauta sega, un pie sienas, ietinies tajā, sakņupis tupēja kalsns, gadus trīsdesmit vecs vīrietis.

Elodins aizvēra durvis, un vīrietis tramīgi sarāvās. Vinn? Elodins viņu klusi uzrunāja, pievirzīdamies tuvāk. Kas tev notika?

Alders Vinns nesaprotošu skatienu palūkojās augšup. Viņš bija ļoti vājš, izjukušiem matiem un apaļām, platām acīm, un no segas apakšas rēgojās kailas krūtis. Viņš runāja klusi, un balss izklausījās tāda kā ieplaisājusi. Es jutos labi. Viss bija labi. Bet tie cilvēku bari, kas runā visi reizē, suņi, bruģakmeņi… Pašlaik es to nespēju paciest.

Vins piespiedās ciešāk pie sienas, un sega noslīdēja no viņa kaulainā pleca. Es satrūkos, ieraudzījis viņam kaklā karājamies svina gilderu. Šis cilvēks bija pilntiesīgs arkanists!

Elodins saprotoši pamāja ar galvu. Un kāpēc tu sēdi uz grīdas?

Vinns pameta skatienu uz gultu, un viņa acīs iezibējās panika.

- Es varu nokrist, viņš klusi atbildēja, un apjukums balsī jaucās ar bailēm. Un tur ir atsperes, šķirbas… un naglas.

- Kā tu pašlaik jūties? Elodins saudzīgi jautāja. Vai gribi nākt ārā kopā ar mani?

- Nēēēēē! Aldera Vinna atbildē skanēja izmisums un bezcerība. Viņš cieši aizmiedza acis un ievīstījās dziļāk segā. Nevarīgā, spiedzīgā balss iedūrās sirdī skaudrāk nekā tad, ja viņš būtu aurojis pilnā kaklā.

- Labi, labi! Vari palikt tepat, Elodins laipni teica. Drīz es at­nākšu atkal.

Vinns atvēra acis, un tajās vīdēja bailes. Neatnes pērkonu! viņš lūdzoši iesaucās. Izbāzis no segas apakšas tievo roku, viņš ieķērās Elodinam kreklā. Bet man tomēr vajag kaķasvilpi un zilmētru, un arī kaulus! Viņa balss skanēja ļoti uzstājīgi. Plakankaulus!

- Es atnesīšu, Elodins nomierinoši teica un pamāja, lai dodos ārā no istabas. Es paklausīju.

Ar drūmu sejas izteiksmi viņš aizvēra aiz mums durvis. Vinns zināja, ar ko jārēķinās, kad kļuva par manu gilleru. Viņš pagriezās un devās projām pa gaiteni. Tu to nezini. Tu vispār neko nezini par Universitāti. Par risku, ko tā velk līdzi. Tu domā, ka šī vieta ir feju pasaule, rotaļlaukums. Bet tā nav!

- Tieši tā! es atcirtu. Šis ir rotaļlaukums, un citi bērni mani apskauž par to, ka man bija iespēja spēlēt “asiņainu pēršanu un padzī­šanu no Arhīviem”, bet viņiem ne!

Elodins apstājās, pagriezās un paskatījās uz mani. Nu labi! Pierādi, ka es maldos. Pierādi, ka esi visu pārdomājis. Kāpēc Universitātei, kurā ir gandrīz tūkstoš piecsimt studentu, vajadzīga plānprātīgo patversme karaļpils lielumā?

Manas domas joņoja kā sacīkšu zirgi. Lielākā daļa studentu nāk no pārtikušām ģimenēm, es teicu. Viņiem ir bijusi viegla dzīve. Kad viņi ir spiesti…

- Aplam! Elodins nicīgi attrauca un aizgriezies devās pa gaiteni tālāk. To nodara tas, ko mēs mācāmies. Tas, kā mēs cenšamies ievir­zīt savu prātu.

- Tātad rēķināšana un gramatika aptumšo cilvēku prātus, es teicu, cenzdamies, lai tas izklausītos kā secinājums.

Elodins apstājās un atrāva vaļā tuvākās durvis. Gaiteni izlauzās panisku kliedzienu troksnis. …MANĪ! VIŅI IR MANĪ! VIŅI IR MANĪ! VIŅI IR MANĪ! Pa atvērtajām durvīm es redzēju jaunu cilvēku raus­tāmies ādas saitēs, kas bija apsietas viņam ap plaukstu locītavām, vidukli, kaklu un potītēm, saistot viņu pie gultas.

- To neizdara ne trigonometrija, ne loģika, Elodins teica, skatī­damies man acīs.

- VIŅI IR MANĪ! VIŅI IR MANĪ! VIŅI IR… Kliedzieni turpinājās nepārtrauktā un monotonā straumē, atgādinot bezjēdzīgu suņa rie­šanu naktī. …MANĪ! VIŅI IR MANĪ! VIŅI IR MANĪ! VIŅI IR…

Elodins aizvēra durvis. Kaut gan biezo durvju apslāpētie kliedzieni joprojām sasniedza manas ausis, apkārtējais klusums šķita gandrīz vai apdullinošs. Vai tu zini, kāpēc šo vietu sauc par “Būri”? Elodins jautāja.

Es papurināju galvu.

- Tāpēc, ka tur cilvēks nokļūst, kad trako kā būrī iesprostots putns. Elodins baismīgi pasmaidīja. Un baismīgi iesmējās.

* * *

Cauri garu gaiteņu labirintam Elodins aizveda mani uz citu Trakūža spārnu. Pēc ilga gājiena mēs beidzot nogriezāmies ap stūri, un es ieraudzīju kaut ko jaunu: durvis, kas viscaur bija veidotas no vara.

Elodins izvilka no kabatas atslēgu un tās atslēdza. Man patīk te iegriezties, kad esmu šajā pusē, viņš nevērīgi izmeta, vērdams vaļā durvis. Pārbaudīt sūtījumus. Aplaistīt augus un tamlīdzīgi.

Novilcis vienu zeķi, viņš to sasēja mezglā un pabāza zem durvīm, lai tās nevērtos ciet. Uz šo vietu ir patīkami atnākt ciemos, bet zini… Viņš paraustīja durvis, lai pārliecinātos, ka tās neaizcirtīsies ciet. Vairs nekad!

Pirmais, ko es ievēroju, iegājis istabā, bija savādais gaiss. Pirmajā brīdī nodomāju, ka varbūt telpa ir polsterēta tāpat kā Aldera Vinna istaba, taču, apskatījies apkārt, redzēju, ka sienas un griesti ir no kaila, pelēka akmens. Pēc tam spriedu, ka gaiss varbūt ir sastāvējies, bet, kad ievilku elpu, tas smaržoja pēc lavandas un svaiga audekla. Jutu ausīs tādu kā spiedienu, it kā es atrastos dziļi zem ūdens, bet nekā tamlīdzīga, protams, nebija. Pavēcināju sev priekšā plaukstu, gandrīz vai gaidīdams, ka gaiss kļūs citāds, varbūt biezāks. Tas nenotika.

- Kaitinoši, vai ne? Pagriezies ieraudzīju, ka Elodins mani cītīgi vēro. Patiesībā es brīnos, ka tu to pamanīji. Daudzi nepamana.

ŠI istaba bija krietni labāk iekārtota nekā tā, kurā mitinājās Alders Vinns. Tajā bija gulta ar aizkariem un četriem stabiem stūros, pārmē­rīgi polsterēts dīvāns, tukšs grāmatplaukts un liels galds ar vairākiem krēsliem. Sevišķi izteiksmīgi izskatījās milzīgie logi, kas pavēra skatu uz zālieniem un dārziem. Ārpusē redzēju balkonu, taču nespēju ierau­dzīt, pa kurieni uz to var iziet.

- Skaties! Elodins teica. Viņš satvēra vienu no krēsliem aiz augs­tās atzveltnes, pacēla to abās rokās, sagrieza apkārt un no visa spēka iesvieda logā. Es sarāvos, taču gaidītās šķindoņas vietā atskanēja dobjš kraksts. Krēsls nokrita uz grīdas un sabruka koka šķēpeļu un izjukuša polsterējuma kaudzē.

- Tā es darīju stundām ilgi, Elodins teica, dziļi ievilcis elpu un mīlošu skatienu aplūkodams istabu. Labie laiki!

Piegāju tuvāk apskatīt logus. Rūtis bija biezākas nekā parasti, tomēr ne tik ļoti biezas. Ārēji tās izskatījās gluži parastas, ja neņem vērā tikko jaušamas iesarkanas joslas, kas stiepās tām pāri. Nopētīju loga rāmi. Arī tas bija no vara. Vēlreiz lēni pārlaidu skatienu istabai, aplūkoju pelēkās akmens sienas un ieelpoju savādi smago gaisu. Pamanīju, ka durvju iekšpusē nav pat roktura, nemaz nerunājot par slēdzeni. Kāpēc lai kāds uzņemtos tādas pūles un darinātu vienlaidu vara durvis?

Nolēmu uzdot sev atvēlēto otro jautājumu. Kā jūs izkļuvāt ārā?

- Beidzot! Elodins noteica ar piktuma pieskaņu balsī.

Viņš atlaidās sēdus uz dīvāna. Redzi, sensenos laikos Elodins Lielais reiz atguvās, ieslodzīts augstā tornī. Viņš plašā žestā aplaida roku apkārt istabai. Viņam bija atņemti rīki: monēta, atslēga un svece. Turklāt viņa cellei nebija durvju, ko varētu saukt par durvīm. Un nebija logu, ko iespējams izsist. Ar bezcerīgi noraidošu kustību Elodins pamāja uz visiem logiem pēc kārtas. Viņa gūstītāji ar savām viltīgajām izdarībām bija pamanījušies noslēpt no viņa pat vēja vārdu.

Piecēlies no dīvāna, Elodins sāka staigāt pa istabu. Visapkārt viņam pletās tikai gluds, ciets akmens. Tas bija sprosts, no kura neviens nekad nebija izbēdzis.

Viņš apstājās un teatrāli pacēla pirkstu. Taču Elodins Lielais zināja visu lietu vārdus un tāpēc spēja tās visas sev pakļaut. Viņš pagriezās pret pelēko sienu blakus logiem. Un Elodins Lielais teica akmenim: “LŪSTI!” un tas…

Aprāvis teikumu pusē, Elodins savādi piešķieba galvu un šauri samiedza acis. Sasodīts, viņi to ir mainījuši, viņš klusi noteica pie sevis. Fū! Piegājis sienai tuvāk, viņš piespieda pie tās plaukstu.

Ļāvu uzmanībai mazliet atslābt. Vilemam un Simmonam bija tais­nība, šis cilvēks patiešām bija jucis. Kas notiktu, ja es pēkšņi izskrietu no istabas, atbrīvotu durvis un aizcirstu tās ciet? Vai pārējie maģistri teiktu man paldies?

- Ahā! Elodins piepeši iesmējās. Necik daudz gudrības viņi te nav ielikuši! Viņš atkāpās divus soļus atpakaļ. CYAERBASALIEN!

Siena manu acu priekšā sakustējās. Tā sāka viļņot kā paklājs, kas pakārts, lai izdauzītu putekļus. Un tad tā vienkārši… sabruka. Kā tumšs ūdens, kas gāžas no spaiņa, pa grīdu izplūda milzīgs daudzums smalku, pelēku smilšu, ieskaujot Elodina pēdas līdz potītēm.

Istabā ielija saules stari un putnu dziesmas. Tur, kur pirms brīža bija slējies pelēks vienlaidu akmens, tagad rēgojās caurums pietiekami liels, lai pa to varētu izbraukt rati.

Tomēr tas nebija gluži brīvs: atverei pāri pletās kaut kas neno­sakāms un dīvaini zaļš. Tas mazliet atgādināja netīru, samudžinātu tīklu, taču vijums bija pārāk neregulārs. Drīzāk to varētu salīdzināt ar biezu, sapluinītu zirnekļa tīklu.

- Agrāk te tāda nebija, Elodins kā aizbildinādamies teica un iz­vilka kājas no pelēkajām smiltīm. Pirmajā reizē viss notika krietni dramatiskāk, vari man ticēt!

Es stāvēju, gluži apstulbis no redzētā. Šī nebija simpātijas maģija. Neko tamlīdzīgu es nekad vēl nebiju redzējis. Spēju iedomāties vienīgi senu rindu no daudziem pusaizmirstiem stāstiem: Un Taborlins Lielais teica akmenim: “LŪSTU", un akmens salūza…

Elodins atlauza vienu no krēsla kājām un sāka ar to apstrādāt zaļo tīkla mudžekli, kas pletās pāri izejai. Dažās vietās tas viegli pārplīsa vai sabirza druskās. Biezākās daļas, kas padevās grūtāk, viņš ar krēsla kāju atlieca uz malām. Liekumu un plīsumu vietas spoži iemirdzējās saulē. Atkal varš, es nodomāju. Vara dzīslas stiepjas cauri akmenim, no kā būvēta siena.

Nometis krēsla kāju zemē, Elodins izspraucās cauri atverei. Pa logu es redzēju viņu atspiežamies pret balkona baltajām akmens margām.

Devos viņam pa pēdām. Līdzko biju izgājis uz balkona, jutu, ka apkārtējais gaiss vairs nav smags un nekustīgs.

- Divus gadus, viņš teica, skatīdamies uz dārziem, divus gadus es spēju redzēt šo balkonu, bet nespēju uz tā iziet. Spēju saredzēt vēju, bet nespēju to dzirdēt vai just sev sejā. Pārmetis kāju pār akmens margām, viņš uz tām apsēdās un pēc tam nolēca pāris pēdu zemāk uz lēzena jumta, kas pletās zem balkona, un devās pa to uz priekšu, attālinoties no ēkas ārsienas.

Ari es pārlēcu pāri margām un sekoju Elodinam līdz jumta malai. Mēs atradāmies apmēram divdesmit pēdu augstumā. Strūklakas un dārzi, kas pletās uz visām pusēm, apbūra ar ainavas krāšņumu. Elodins stāvēja bīstami tuvu jumta malai, un maģistra tērps plīvoja ap viņu kā tumšs karogs. Viņš izskatījās nenoliedzami iespaidīgs, ja vien izdevās neņemt vērā, ka viņam kājā joprojām ir tikai viena zeķe.

Nostājos viņam baķus pie jumta malas. Tagad es zināju, kāds būs mans trešais jautājums. Kas man jādara, es jautāju, lai varētu mācīties pie jums vārdnieka mākslu?

Elodins rāmi un vērtējoši ieskatījās man acis. Lec! viņš teica.

- Lec lejā no šī jumta!

Tajā bridi es sapratu, ka viss notikušais ir nozīmējis pārbaudi. Kopš pirmā tikšanās brīža Elodins bija mērojis mani ar vērtējošu aci. Mana sīkstā pretestība bija modinājusi viņā negribīgu atzinību, un viņš bija izbrīnījis par to, ka esmu ievērojis viņa istabas dīvaino gaisu. Elodins bija gandrīz gatavs pieņemt mani par savu audzēkni.

Taču viņam vajadzēja vairāk vajadzēja nepārprotamu pierādījumu manai gatavībai. Acīm redzamu apliecinājumu. Uzticības lēcienu.

Un tur, pie pašas jumta malas, man atmiņā uzplaiksnīja kāda stāsta fragments. Un Taborlins krita lejā, bet nekrita izmisumā. Jo viņš zināja vēja vārdu, tāpēc vējš viņam pakļāvās. Tas satvēra viņu savās glāstoša­jās šūpās. Tas nolaida viņu zemē tik rāmi kā dadža pūku kamolu. Tas nostādīja viņu uz kājām, skarot zemi tik maigi, kā bērnu skar mātes skūpsts.

Elodins zināja vēja vārdu.

Joprojām raudzīdamies viņam acīs, es pārkāpu pāri jumta malai.

Elodina sejā parādījās neaprakstāma izteiksme. Tādu pārsteigumu neatcerējos lasījis neviena cilvēka skatienā. Krizdams es mazliet sagrie­zos gaisā, tāpēc viņš palika manā redzeslokā. Pamanīju, ka viņš drusku pastiepj plaukstu, it kā novēloti gribēdams mani apturēt.

Sajutu bezsvara stāvokli un brīdi peldēju gaisā.

Tad atsitos pret zemi. Pieskāriens nebija maigs kā spalvas lidojums. Tas bija ciets. Kā ķieģeļa atsitiens pret bruģētu ielu. Es paliku guļam uz muguras, uzkritis virsū kreisajai rokai. Mana galva atsitās pret zemi, acīs satumsa, un no krūtīm izlauzās pēdējās elpas paliekas.

Es nezaudēju samaņu. Tikai gulēju, palicis bez elpas un nespēdams pakustēties. Atceros, kā visā nopietnībā domāju: tagad esmu miris. Vai vismaz akls.

Palēnām redze atgriezās, un es aizmiedzu acis pret žilbinošo, zilo debesu spožumu. Plecu svilināja sāpes, un es sajutu mutē asiņu garšu. Nespēju paelpot. Mēģināju novelties nost no rokas, bet ķermenis ne­klausīja. Varbūt esmu lauzis kaklu… vai muguru…

Pēc ilga, mokoša laika man izdevās ievilkt seklu elpu, pēc tam ieel­pot vēlreiz. Atviegloti nopūtos un aptvēru, ka piedevām pārējam esmu salauzis vismaz vienu ribu, tomēr uzmanīgi pakustināju roku, pēc tam kāju pirkstus. Tie darbojās. Es nebiju lauzis mugurkaulu.

Kamēr gulēju, klusībā skaitīdams veiksmes un lūzumus, manā re­dzeslokā parādījās Elodins.

Viņš paskatījās lejup uz mani. Apsveicu! viņš teica. Kaut ko tik stulbu man vēl nebija gadījies redzēt. Neticība viņa sejā jaucās ar godbijību. Nekad!

* * *

Tas bija brīdis, kad es nolēmu turpmāk izglītoties cildinātajā artefakcijas jomā. Tiesa, lielas izvēles man nebija. Palīdzēdams man aizkli­bot līdz “Medikas” ēkai, Elodins pavisam nepārprotami pateica: tāds muļķis, kas gatavs lēkt lejā no jumta, ir pārgalvīgs nejēga, kuram viņš neļautu pat pacelt karoti savā klātbūtnē, kur nu vēl mācīties kaut ko “tik komplicētu un trauslu” kā vārdnieka māksla.

Tomēr Elodina atraidījums mani pārlieku nesatrieca. Lai kā mani valdzinātu brīnumstāstu burvība, es nevēlējos mācīties pie cilvēka, kura pirmajā mācību stundā esmu iemantojis trīs lauztas ribas, vieglu smadzeņu satricinājumu un izmežģītu plecu.