Vēja vārds

SEŠDESMIT OTRĀ NODAĻA . Lapas

PĒC NEATLAIDĪGIEM PADOMIEM, kas nāca no dažādām pusēm, es nākamajā dimestrī ierobežoju mācības līdz trim jomām. Kā iepriekš apmeklēju padziļinātās simpātijas kursu pie Elksas Dala, noteiktu die­nas daļu darbojos “Medikā” un turpināju mācekļa gaitas Maneta vadībā. Mana diena bija patīkami piepildīta, taču nebija pārslogota kā iepriekšējā dimestrī.

Neatlaidīgāk par visu pārējo es centos apgūt artefakcijas mākslas. Tā kā mani patrona meklējumi bija beigušies neveiksmīgi, es zināju, ka labākās izredzes nodrošināt sev neatkarīgu dzīvi sola tieši artefakcijas meistara stāvoklis. Tajā pašā laikā es turpināju strādāt pie Kilvina, kur veicu samērā primitīvus uzdevumus par samērā zemu samaksu. Pēc mācekļa gaitu beigām stāvoklis kļūtu labāks. Vēl vairāk: tad es varētu strādāt pats pie saviem projektiem un pēc tam ar piedienīgu peļņu pārdot tos pasūtītājiem.

Ja tā notiktu. Ja es spētu atmaksāt Devi parādu. Ja man izdotos sakrāt naudu mācību maksai. Ja es pabeigtu apmācību pie Maneta, negājis bojā vai nesakropļojis sevi bīstamajā darbā, kas katru dienu tika darīts “Frakcijā”…

* * *

Kopā ar četrdesmit vai piecdesmit citiem studentiem, kas bija sa­pulcējušies darbnīcā, es gaidīju jaunā demonstrējuma sākšanos. Daži sēdēja pie akmens darbgaldiem, no kuriem ērtāk varēja pārredzēt notiekošo, bet apmēram ducis studentu bija sastājušies uz šaurajām griestu metāla laipām starp Kilvina pakārtajām lodēm.

Pamanīju augšā stāvam arī Manetu. Viņu būtu grūti neredzēt varenā matu meža un sirmās bārdas dēļ, turklāt viņš bija reizes trīs vecāks par visiem pārējiem. Uzkāpu pa kāpnēm un aizgāju nostāties viņam blakus. Viņš pasmaidīja un uzsita man pa plecu.

- Ko tu šeit dari? es jautāju. Biju domājis, ka šis ir pasākums tikai zaļajiem, kuri nav to vēl redzējuši.

- Nolēmu šodien patēlot apzinīgo kuratoru, viņš atbildēja. Tur­klāt šo skatu vienmēr ir vērts redzēt kaut vai tāpēc vien, lai vērotu jauniņo sejas izteiksmes.

Uz viena no darbnīcas smagajiem darbgaldiem stāvēja masīva, ap­mēram četras pēdas augsta cilindra tvertne ar divu pēdu diametru. Malas tai bija sakausētas bez redzamām metinājuma šuvēm, un metāls izskatījās pelēki spīdīgs, tāpēc es spriedu, ka tas ir kaut kas nopietnāks par parastu tēraudu.

Pārlaidu skatienu telpai un pārsteigts ieraudzīju pūlī Felu, kas kopā ar pārējiem studentiem gaidīja demonstrējuma sākumu.

- Es nezināju, ka Fela strādā šeit, sacīju Manetam.

Viņš pamāja ar galvu. Jā, jā. Laikam būs jau divi dimestri.

- Brīnos, ka neesmu viņu redzējis, es teicu, vērodams, kā Fela sarunājas ar citu sievieti gaidītāju pulkā.

- Es arī brīnos, Manets klusi, viszinīgi pasmējās. Bet viņa šeit nerādās bieži. Fela kaļ akmeni un strādā ar flīzēm un stiklu. Viņa nāk šurp aprīkojuma, nevis sigaldrijas dēļ.

Zvanu tornis ārā nodimdināja gaidīto stundu, un Kilvins paskatījās apkārt, iegaumēdams visu sanākušo sejas. Ne mirkli nešaubījos, ka viņš precīzi atceras ikvienu, kurš nav ieradies. Šis priekšmets vairākas dienkopas atradīsies mūsu darbnīcā, viņš vienkārši sacīja, norādī­dams uz netālu novietoto metāla tvertni. Gandrīz desmit galonu gaistoša pārneses līdzekļa: Regim Ignaul Neratum.

- Tā to sauc tikai viņš, Manets klusi teica. Tā ir kaulu darva.

- Kaulu darva?

Viņš apstiprinoši pamāja. Kodīga viela. Ja uzliesi uz rokas, saēdīs līdz kaulam desmit sekundēs.

Sanākušajiem vērojot, Kilvins uzvilka rokā biezu ādas cimdu un ielēja no metāla tvertnes stikla pudelītē apmēram unci tumša šķid­ruma. Pirms pārliešanas ir svarīgi pudeli atdzesēt, jo šī viela uzvārās istabas temperatūrā.

Viņš ātri aizvākoja pudelīti un pacēla to, lai visi varētu apskatīt.

- Svarīgs ir arī blīvs korķis, jo šķidrums ir ārkārtīgi gaistošs. Gāzveida stāvoklī tam ir raksturīgs virsmas spraigums un viskozitāte tāpat kā dzīvsudrabam. Tas ir smagāks par gaisu un neizkliedējas. Tas savelkas pats ar sevi.

Bez turpmāka ievada Kilvins iemeta pudelīti tuvākajā uguns akā, un tūlīt atskanēja plīstoša stikla skaidrais, asais kraksts. No savas augstās vietas es redzēju, ka uguns aka ir īpaši iztīrīta tieši šim pasākumam. Tā bija tukša tikai apaļa, cilindriska bedre ar akmens sienām.

- Žēl, ka viņš nav labāks aktieris, Manets man čukstus teica.

- Elksa Dals to pašu varētu izdarīt krietni efektīgāk.

Telpā atskanēja spalgi kraksti un šņākoņa, jo tumšais šķidrums pret uguns akas akmens sienām sasila un sāka vārīties. No augstā skatpunkta es redzēju, kā akas dibenu lēnām piepilda biezi, eļļaini dūmi. Tie nemaz nebija līdzīgi miglai vai vispār jebkādiem dūmiem. To malas neizklīda un nesaplūda ar apkārtējo gaisu. Tie krājās, veidojot vienlaidu masu, un turējās kopā kā mazs, tumšs mākonis.

Manets piebikstīja man pie pleca, un es paskatījos uz viņu tieši laikā, lai pasargātu acis no apžilbinošā uzliesmojuma brīdī, kad mākonis aiz­degās un spēji izlauzās pirmā liesma. Studentu pūlī atskanēja vaimanām līdzīgi trokšņi, un es nojautu, ka lielāko daļu uzplaiksnījums ir pārstei­dzis negaidot. Manets pasmīnēja un zinoši pamirkšķināja man ar aci.

- Paldies! es teicu un atkal pievērsos eksperimentam. Dūmu virs­pusē lēkāja spilgti sarkanas, robainas liesmas. Papildu karstums lika tumšajam mākonim vārīties vēl straujāk, un tas brieda, līdz liesmas sāka laizīt uguns akas augšējo malu cilvēka jostasvietas augstumā. Pat savā augstajā vietā uz laipas es jutu sejā vieglu karstumu.

- Sasodīts, kā to sauc? es klusi jautāju Manetam. Par ugunsmiglu?

- Varētu teikt arī tā, viņš atbildēja. Kilvins droši vien sacītu: atmosfēriski aktivizēta degšanas norise.

Uguns uzliesmoja un strauji nodzisa, atstājot telpā kodīgu karsta akmens smaržu.

- Šis reaģents ir ne vien ārkārtīgi kodīgs, Kilvins teica, bet gāz­veida stāvoklī turklāt arī viegli uzliesmojošs. Līdzko tas ir pietiekami sasilis, tas kontaktā ar gaisu aizdegas. Karstums, kas līdz ar to rodas, var izraisīt lavīnveida eksotermisku reakciju.

- Milzīgu elles ugunsgrēku, Manets teica.

- Tev padodas piedziedājumi, es atčukstēju, cenzdamies saglabāt nopietnu seju.

Kilvins pamāja ar roku. Šīs tvertnes uzdevums ir saglabāt reaģentu aukstu un zem spiediena. Esiet piesardzīgi, kamēr tā atrodas darbnīcā! Izvairieties radīt lieku karstumu tās tiešā tuvumā! To pateicis, Kilvins pagriezās un devās atpakaļ uz savu kabinetu.

- Un tas ir viss? es jautāju.

Manets paraustīja plecus. Kas vēl vajadzīgs? Kilvins neļauj šeit slrādāt nevienam, kurš nav uzmanīgs, un tagad visi zina, no kā viņiem (auzmanās.

- Kāpēc tas bundulis vispār ir šeit? es jautāju. Kāds no tā labums?

- Iespaidīgi nobaida pirmgadniekus. Viņš pasmīnēja.

- Vai ir kāds praktiskāks labums?

- Bailes ir pietiekami praktiskas, Manets atbildēja. Bet to var ari izmantot, lai pagatavotu citāda veida izstarotājus simpātijas lampām. Parastās sarkanās gaismas vietā iegūst zilganu. Mazliet draudzīgāka acīm. Un maksā ellīgi dārgi.

Paskatījos lejup darbnīcā, bet Felu starp pārējiem vairs neredzēju. Pagriezos atpakaļ pret Manetu. Vai gribi vēl mazliet patēlot apzinīgo kuratoru un parādīt man, kā tas notiek?

Viņš izklaidīgi izlaida pirkstus caur kuplajiem matiem un paraustīja plecus. Kāpēc ne?

* * *

Tās pašas dienas vakarā, spēlēdams lautu Ankera krogā, es pilnajā zālē pie viena no attālākajiem galdiņiem pamanīju skaistu meiteni. Viņa bija apbrīnojami līdzīga Dennai, taču es zināju, ka tās ir tikai manas iedomas. Tomēr cerēju kādā brīdī ieraudzīt viņu skaidrāk, nevis tikai ar acs kaktiņu.

Nākamais skatiens man atklāja patiesību…

bija Denna. Kopā ar lielu daļu “Ankera” apmeklētāju viņa dzie­dāja līdzi dziesmai “Vēršu dzinēja meitas”. Redzēdama, ka es skatos uz viņas pusi, viņa pamāja ar roku.

Dennas parādīšanās mani tik ļoti pārsteidza, ka es pilnīgi aizmirsu, ko dara mani pirksti, un dziesma izjuka. Visi iesmējās, un, cenzdamies slēpt savu apjukumu, es galanti paklanījos. Kādu brīdi vienlīdz skanēja gan piekrišanas saucieni, gan svilpieni, un šķita, ka mana neveiksme viņus sajūsminājusi vēl vairāk nekā pati dziesma. Tāda ir cilvēka daba.

Pagaidīju, līdz publika novērš uzmanību no manis, un tad neuzkrī­toši devos uz Dennas pusi.

Viņa sasveicinādamās piecēlās. Biju dzirdējusi, ka tu spēlējot šajā upes pusē, viņa teica. Bet nevaru iedomāties, kā tu spēj noturēties darbā, ja nojauc spēli ik reizes, kad meitene tev pamirkšķina ar aci.

Jutu, ka vaigos man sakāpj sārtums. Bieži tas nenotiek.

- Tas, ka tev pamirkšķina, vai tas, ka tu sajauc spēli?

Neattapdamies, ko atbildēt, es pietvīku vēl vairāk, un Denna iesmē­jās. Cik ilgi tu šovakar spēlēsi? viņa jautāja.

- Ilgi vairs ne, es meloju. Man bija jāspēlē “Ankerā” vēl vismaz veselu stundu.

Dennai iemirdzējās acis. Tas ir labi! Pēc tam iesim projām kopā. Man vajadzīgs pavadonis.

Gandrīz neticēdams savai laimei, es paklanījos. Protams, būšu tavā rīcībā. Tikai pagaidi, līdz pabeigšu. Aizgāju pie bāra letes, aiz kuras Ankers un divas viņa palīdzes cītīgi lēja kausos dzērienus.

Tā kā man neizdevās notvert Ankera skatienu, brīdī, kad viņš stei­dzās garām, es satvēru viņa priekšautu. Viņš spēji apstājās un gandrīz izšļakstīja dzērienu no paplātes uz apmeklētāju galdiņa. Pie Dieva zobiem, zēn! Kas tev noticis?

- Anker, man jāiet. Es šovakar nevarēšu palikt līdz slēgšanai.

Ankera seja apmācās. Tādi bari kā pašlaik katru dienu nenāk. Šie

te nesēdēs, ja tu šos neizklaidēsi ar kādu dziesmu.

- Es nodziedāšu vēl vienu dziesmu. Garu. Bet pēc tam man būs jāiet. Uzmetu viņam izmisušu skatienu. Zvēru, ka es tev to atlīdzināšu!

Ankers ieskatījās manī vērīgāk. Vai tev ir nepatikšanas? Es papurināju galvu. Skaidrs, tātad meitene. Viņš paskatījās turp, no kurienes skanēja saucieni pēc jauniem dzērienu kausiem, un ar rokas mājienu enerģiski raidīja mani projām. Nu labi, ej! Bet skaties, lai šī būtu laba un gara dziesma! Un tu paliec man parādā.

Izgāju klausītāju priekšā un sasitu plaukstas, lai pievērstu sev uzma­nību. Kad apmeklētāji bija kaut cik pieklusuši, es sāku spēlēt. Kad nostrinkšķināju trešo akordu, visi zināja, kas būs gaidāmā dziesma: “Skārdnieks bodnieks”. Pati senākā dziesma pasaulē. Noņēmu rokas no lautas un sāku sist plaukstas. Drīz visi vienlaikus sita ritmu ar kājām pa grīdu, ar krūzēm pa galdu.

Troksnis bija gandrīz visaptverošs, taču tas atbilstoši pieklusa, kad es sāku dziedāt pirmo pantu. Pēc tam es iesaistīju priekšnesumā klāt­esošos, un piedziedājumu dziedāja visi dažs saviem vārdiem, dažs savā toņkārtā. Pabeidzis otro pantu, es aizgāju pie kāda no tuvējiem galdiņiem un atkal mudināju visus pievienoties piedziedājumam.

Pēc tam es ar aicinošu žestu skubināju sēdētājus nodziedāt pašiem savu pantu. Pagāja brīdis, iekams viņi saprata, ko es vēlos, bet tad zāles gaidpilnā gaisotne iedvesmoja vienu no iereibušākajiem studentiem, un tas noauroja nākamo pantu. Publika atsaucās ar vētrainiem aplau­siem un gavilēm. Tad, visiem kopīgi atsākot piedziedājumu, es aizgāju līdz citam galdiņam un atkārtoju to pašu.

Drīz vien apmeklētāji pārņēma iniciatīvu un pēc katra piedziedājuma beigām paši steidzās dziedāt savus pantus. Aizgāju līdz ārdurvīm, pie kurām gaidīja Denna, un abi kopā mēs ienirām zilganajā vakara mijkrēslī.

- To tu gudri izdarīji! Denna teica, kad mēs nesteidzīgi devāmies projām no kroga. Kā tev šķiet, cik ilgi viņi tā turpinās?

- Viss atkarīgs no tā, cik aši Ankers pagūs iznēsāt viņiem dzeramos. Pie ieliņas, kas stiepās starp Ankera kroga aizmuguri un maiznīcu, es apstājos. Atvaino, bet tev mirkli būs jāpagaida, jo man jānoliek lauta.

- Te, šķērsielā? viņa jautāja.

- Manā istabā. Es viegli uzrāpos augšā pa ēkas sienu. Labā kāja uz lietusūdens mucas, kreisā kāja uz loga dzegas, kreisā roka pie dzelzs notekcaurules, atspēriens, un es atrados uz pirmā stāva jumta. Pārlēcu pāri šaurajai ieliņai, nokļūdams uz maiznīcas jumta, un pasmaidīju, dzirdēdams Dennu izbiedēti ievelkam elpu. Paskrējis nelielu gabaliņu augšup, es pārlēcu atpakaļ uz Ankera kroga otrā stāva jumtu. Atbīdījis loga bultu, pastiepos un viegli noliku lautu uz savas gultas, tad pa to pašu ceļu devos atpakaļ.

- Vai Ankers pieprasa peniju katru reizi, kad tu lieto viņa kāpnes? Denna jautāja, kad es tuvojos zemei.

Nolēcu no lietusūdens mucas un noberzu plaukstas gar biksēm. Es nāku un eju grūti paredzamās stundās, paskaidroju, atsākdams iet viņai blakus. Vai es pareizi sapratu, ka tu lūkojies pēc džentlmeņa, kas tevi šovakar pavadītu mājās?

Viņa iesāņus paskatījās uz mani un savilka lūpas smaidā. Tieši tā.

- Cik neveiksmīgi! es nopūtos. Es neesmu džentlmenis.

Smaids kļuva platāks. Manuprāt, tu esi tam pietiekami tuvu.

- Man patiktu būt tuvāk.

- Tad nāc pastaigāties kopā ar mani!

- To es darītu ar lielu prieku. Bet… Es mazliet palēnināju soli un kļuvu nopietnāks. Kā ir ar Sovoju?

Dennas mute savilkās taisnā svītrā. Vai viņam ir īpašumtiesības uz mani?

- Nu, tā es neteiktu. Tomēr pastāv zināmi pieņēmumi…

- Džentlmeņu vienošanās? viņa salti noprasīja.

- Drīzāk to varētu saukt par zagļu goda kodeksu.

Denna ieskatījās man acīs. Kvout, viņa nopietni teica. Nozodz mani!

Es paklanījos un ar plašu žestu pamāju sev apkārt. Dzirdu un paklausu! Mēs gājām tālāk gar namiem un veikaliem, kas dzidrajā mēness gaismā izskatījās balti kā nomazgāti. Starp citu, kā Sovojam klājas? Neesmu viņu kādu laiku saticis.

Denna atmeta ar roku, it kā gribētu atvairīt domas par viņu. Es tāpat. Kaut gan viņš ir gribējis satikties.

Man kļuva mazliet labāk ap sirdi. Patiešām?

Viņa izteiksmīgi pabolīja acis. Rozes! Varu apzvērēt, ka jūs, vīrieši, mācāties romantiku no vienas un tās pašas apbružātas grāmatas. Puķes ir jaukas, un jauki ir pasniegt tās dāmai. Bet vienmēr tikai rozes, un vienmēr tikai sarkanas, un vienmēr nevainojami siltumnīcu ziedi, kad vien tos iespējams dabūt! Viņa paskatījās uz mani. Vai tad, kad tu redzi mani, tu domā par rozēm?

Biju gana gudrs, lai smaidot papurinātu galvu.

- Ko tad? Ja neredzi rozi, ko tad tu redzi?

Tas bija slazds. Pārlaidu viņai domīgu skatienu, it kā cenzdamies atrast īstos vārdus. Redzi, es lēni sacīju, tev jāpiedod mums, vīriešiem. Atvaino par izteicienu, bet nav viegli noplūkt meitenei pie­mērotāko puķi…

Denna saviebās. Noplūkt puķi. Labi, šoreiz es piedodu.

- Grūtības sagādā tas, ka dāvināmo puķu izvēli iespējams uztvert ļoti dažādi. Vīrietis var pasniegt tev rozi tāpēc, ka uzskata tevi par skaistu, vai tāpēc, ka zieda apveidi, krāsa vai maigums viņam atgādina tavas lūpas. Rozes ir dārgas, un varbūt viņš ar vērtīgu dāvanu vēlas apliecināt tavu vērtību viņa acīs.

- Par rozēm tu izsakies skaisti, Denna teica. Bet tas nemaina to, ka man rozes nepatīk. Izvēlies man citu puķi!

- Bet kāda būs piemērotākā? Kad vīrietis dāvina tev rozi, viņš var­būt domā pavisam ko citu, nevis to, ko tu viņam piedēvē. Tev varbūt šķiet, ka viņš uzskata tevi par smalku vai trauslu. Tev varbūt nepatīk pielūdzējs, kas tevī redz tikai pievilcību. Varbūt uz kāta ir dzeloņi, un tev šķiet, ka viņš nav padomājis, cik vārīga var būt sievietes roka. Bet, ja viņš dzeloņus nogriež, tu vari iedomāties, ka viņam nepatīk būtne, kura spēj aizstāvēties ar savu asumu. Vienu un to pašu parā­dību iespējams saprast daudzos un dažādos veidos, es teicu. Kā lai apdomīgs vīrietis rīkojas?

Denna veltīja man vērīgu iesāņus skatienu. Ja šis vīrietis esi tu, varu iedomāties, ka viņš bārstīs gudrus vārdus un cerēs, ka jautājums ii aizmirsts. Viņa atmeta galvu. Bet tas nav aizmirsts. Kādu puķi (u man izvēlētos?

- Labi, ļauj padomāt! Es pagriezos un paskatījos uz viņu, tad novērsos. Ņemsim pēc saraksta. Pienene nebūtu slikta; tā ir gaiša un saulaina, un arī tev piemīt tāds gaišums. Bet pienene ir ikdienišķa, un tu neesi ikdienišķa būtne. Par rozēm mēs jau tikām skaidrībā un nolikām tās malā. Naktene? Nē. Nātre… varbūt.

Viņa savilka seju māksloti dusmīgā izteiksmē un parādīja man mēli.

It kā pārdomādams es piesitu pirkstu pie lūpām. Taisnība! Ja neņem vērā tavu mēli, nātre tev nepiestāv.

Denna pikti nosēcās un sakrustoja rokas uz krūtīm.

- Vējauza! es iesaucos, un viņa atkal iesmējās. Vējainība tev piestāv, bet pati puķīte ir sīka un bikla. Gan tāpēc, gan citu, vēl redza­māku iemeslu dēļ man šķiet… es nokremšļojos, …ka vējauzas mēs atmetīsim.

- Žēl! Denna sacīja.

- Margrietiņa būtu laba, es turpināju, neļaudams novērst manu uzmanību. Tieva un slaida, labprāt aug ceļmalā. Spirgta un veselīga puķe, nav pārlieku vāra. Margrietiņa ir pašpaļāvīga. Domāju, ka tā tev varētu derēt… Bet turpināsim sarakstu! īriss? Pārāk spilgts. Dadzis? Pārāk atturīgs. Vijolīte ir pārāk maziņa. Mežlilija? Hmm, par to der padomāt. Skaista puķe. Nepadodas kultivēšanai. Ziedlapu virsma… Te es izdarīju pārdrošāko kustību savā jaunajā mūžā: ar diviem pirkstiem saudzīgi paberzēju viņas kaklu. …gandrīz tikpat gluda kā tava āda. Bet tā mājo pārāk tuvu zemei.

- Tu man esi pasniedzis jau veselu buķeti, Denna maigi sacīja. Viņa neapzināti piespieda plaukstu kaklam mana pieskāriena vietā, brīdi paturēja, tad nolaida.

Laba vai slikta zīme? Vai viņa vēlējās noslaucīt manu pieskārienu vai iespiest to dziļāk sevī? Mani pārņēma vēl lielāka nenoteiktība nekā iepriekš, un es nolēmu turpmāk vairīties no tik uzkrītošas rīcības. Paspēris vēl dažus soļus, es apstājos. Mēnespuķe!

Viņa apstājās un pagriezusies paskatījās uz mani. Un pēc visas šīs garās runas tu izvēlies puķi, kuru es nepazīstu? Kas ir mēnespuķe? Kāpēc tu to izvēlējies?

- Tai ir tumši sarkani ziedi, kas aug uz spēcīgām vīnstīgām. Tai ir tumšas un smalki veidotas lapas. Vislabprātāk tā aug ēnainās vietās, bet ziedi atrod atsevišķus saules starus un tajos uzplaukst. Es paska­tījos uz viņu. Tā tev piestāv. Tevī ir daudz gan ēnas, gan gaismas. Tā aug dziļi mežos un ir reti sastopama, jo audzēt mēnespuķi, tai nekai­tējot, spēj tikai visprasmīgākie dārznieki. Tai ir brīnum jauka smarža. Cilvēki bieži to meklē, bet reti atrod. Brīdi klusēju, vērodams viņu.

- Jā, tā kā man kāda puķe noteikti jānosauc, es izvēlos mēnespuķi.

Viņa paskatījās man sejā, tad novērsās. Tu manī saskati pārāk daudz.

Es pasmaidīju. Varbūt tu pati sevī saskati pārāk maz.

Denna notvēra stariņu no mana smaida un raidīja to atpakaļ.

- Iepriekš tu ar savu sarakstu biji tuvāk īstenībai. Margrietiņa, vien­kārša un jauka! Manu sirdi var iekarot ar margrietiņām.

- Es to atcerēšos. Mēs atsākām pastaigu. Un kādu puķi tu izvē­lētos man? es ķircinoši pavaicāju, cerēdams viņu negaidīti pārsteigt.

- Vītola ziedu, Denna nevilcinādamās atbildēja.

Es brīdi pārdomāju dzirdēto. Vai vītoli zied?

Viņa domīgi piešķieba galvu. Nē, laikam nezied.

- Tad tā ir reta dāvana, es pasmējos. Kāpēc tu izvēlējies vītola ziedu?

- Man šķiet, ka tu esi līdzīgs vītolam, Denna nepiespiesti atbil­dēja. Stiprs, dziļām saknēm un neizdibināms. Tu viegli ej līdzi vētrai, bet tikai tik tālu, cik pats vēlies.

Pacēlu rokas, itin kā atvairīdams sitienu. Rimsties tik skaisti ru­nāt! es protestēju. Tu mēģini pakļaut mani savai gribai, bet tas neizdosies. Tavi glaimi man ir vienīgi vējš!

Denna bridi vēroja mani, it kā gribēdama pārliecināties, vai mans daiļrunības uzplūds ir beidzies. Vairāk par visiem citiem kokiem, viņa teica ar vieglu smaidu smalki veidotajās lūpās, vītols lokās pēc vēja gribas.

* * *

Zvaigznes man vēstīja, ka pagājušas piecas stundas. Taču šķita, ka aizskrējis tikai viens mirklis, kad nonācām pie “Ozola aira” Dennas mājvietas Imrē. Pie durvīm aizritēja vēl viens stundas garuma mirk­lis, kurā es vēlējos viņu noskūpstīt. Tādu vilinošu domu biju apsvēris vismaz reizes desmit, kamēr mēs sarunādamies gājām pa ceļu, uz

Akmens tilta, kur apstājāmies palūkoties uz mēness gaismu upē, zem liepas kādā no Imres parkiem…

Tajos brīžos es jutu mūsu starpā briestam gandrīz vai taustāmu spriedzi. Kad viņa iesāņus paskatījās uz mani ar savu mīklaino smaidu, pieliekdama galvu un gandrīz pavērsdama seju pret mani, es jutu, ka viņa cer un gaida… kaut ko. Lai es apskautu viņu? Lai noskūpstītu? Kā es varēju zināt? Kā varēju justies drošs?

Nevarēju. Tāpēc atvairīju šo vilinājumu. Negribēju pārāk daudz iedo­māties, negribēju aizvainot viņu vai nonākt neveiklā stāvoklī. Turklāt Deoha brīdinājums bija pastiprinājis manu nedrošību. Varbūt mani bija apbūrusi vienīgi Dennas dabas dāvātā pievilcība, viņas valdzinājums.

Tāpat kā citi mana vecuma zēni, attiecībā uz sievietēm es biju pil­nīgs nejēga. Atšķirība starp mani un citiem bija tikai tāda, ka es sāpīgi apzinājos šo savu vājo vietu, turpretī citi, arī Simmons, ar savu lem­pīgo lakstošanos padarīja sevi par muļķiem. Man pilnīgi nepieļaujama šķita doma, ka es varētu spert kādu nevēlamu tuvināšanās soli un ar savu neveiklo mēģinājumu izraisīt Dennai smieklus. Man vienmēr bijis ārkārtīgi nepatīkami darīt jebko slikti un neprasmīgi.

Tāpēc es gluži vienkārši atvadījos un noskatījos, kā viņa ieiet pa “Ozola aira” sānu durvīm. Dziļi ievilku elpu un tik tikko atvairīju vēlmi smieties un dejot. Mani bija pārņēmis un piepildījis viņas tēls, vēja smarža viņas matos, viņas balss skaņa, vieglās ēnas, kas mēness gaismā slīdēja pār viņas seju.

Tad palēnām es nostājos uz zemes. Vēl nebiju nogājis pat sešus soļus, kad saplaku kā bura bezvēja laikā. Iedams atpakaļ cauri nak­snīgajai pilsētai, garām aizmigušajām mājām un tumšajām viesnīcām, jutu, ka mans noskaņojums īsā triju ieelpu laikā no sajūsmas nokrīt līdz mokošām šaubām.

Es biju visu sabojājis. Viss, ko biju teicis un kas tobrīd bija izklausījies ļoti gudri, patiesībā bija muļķības, ko varētu gvelzt tikai pēdējais nejēga. Tagad viņa savā istabā atviegloti uzelpo, ka beidzot tikusi no manis vaļā!

Bet viņa taču bija smaidījusi. Un smējusies.

Viņa nebija atcerējusies mūsu pirmo tikšanos kopīgajā ceļojumā no Tarbeanas. Tatad es nespēju atstāt uz viņu pat itin niecīgu iespaidu.

Nozodz mani, viņa bija teikusi.

Man vajadzēja būt drosmīgākam un beigās viņu noskūpstīt. Man vajadzēja būt uzmanīgākam. Es biju pārāk daudz runājis. Es biju patei­cis pārāk maz.