Vēja vārds

TRĪSDESMIT DEVĪTĀ NODAĻA. Virve , kurā pakārties

NĀKAMAJĀ DIENĀ es uz Hemmes nodarbību atnācu desmit minūtes agrāk un apsēdos pirmajā rindā. Cerēju notvert Hemmi pirms nodar­bības sākuma, jo tas man aiztaupītu vajadzību vēlreiz nosēdēt visu viņa lekcijas laiku.

Diemžēl viņš neieradās agri. Kad Hemme ienāca pa mazākajām durvīm un pa trim pakāpieniem uzkāpa uz koka paaugstinājuma, audi­torija jau bija pilna. Pārlaizdams skatienu klausītājiem, viņš ar acīm sameklēja mani. Ak jā, mūsu jaunais brīnumbērns! Lūdzu, piecelies!

Nesaprazdams, ko tas varētu nozīmēt, es piecēlos kājās.

- Varu pavēstīt visiem patīkamu jaunumu! Hemme teica. Lūk, šis te misters Kvouts man apgalvoja, ka pilnībā pārzinot simpātijas principus. Tāpēc viņš ir piedāvājies šodienas lekciju nolasīt pats. Ar plašu, izteiksmīgu žestu viņš aicināja mani nostāties sev blakus uz paaugstinājuma. Paskatījies uz mani ar savām salti skarbajām acīm, viņš pasmaidīja. Lūdzu, mister Kvout!

Protams, viņš zobojās par mani, domādams, ka es iebiedēts un apkaunots apsēdīšos atpakaļ vietā.

Taču iebiedēšanu savā neilgajā mūžā es biju piedzīvojis jau pietie­kami daudz. Nesatricināmā mierā es uzkāpu uz paaugstinājuma un paspiedu viņa roku. Runādams skatuves priekšnesuma balsī, es pievēr­sos studentiem: Pateicos maģistram Hemmem par šo izdevību! Ceru, ka varēšu palīdzēt viņam skaidrāk izgaismot šo ļoti svarīgo tematu.

Tā kā Hemme pats bija uzsācis šo spēlīti, viņš to vairs nevarēja apturēt, neizskatīdamies muļķīgs. Paspiezdams manu roku, viņš veltīja man tādu skatienu, kādu vilks varētu veltīt vajātam kaķim. Ļaunīgi smaidīdams, viņš nokāpa no paaugstinājuma un ieņēma manu nupat atbrīvoto vietu pirmajā rindā. Pārliecināts par manu nezināšanu, viņš bija gatavs turpināt izrādi.

To, kas notika turpmāk, man palīdzēja īstenot divi no Hemmes dau­dzajiem trūkumiem. Pirmkārt, viņa vispārējā aprobežotība, kas neļāva

ticēt maniem iepriekšējā dienā teiktajiem vārdiem. Otrkārt, viņa vēlē­šanās mani pēc iespējas pamatīgāk pazemot.

Vienkāršoti izsakoties, Hemme bija man pasniedzis virvi, kurā pa­kārties. Acīmredzot viņš neaptvēra, ka uzmestā cilpa vienlīdz labi var derēt kā vienam, tā otram kaklam.

Es pagriezos pret auditoriju. Šodien es demonstrēšu simpātijas likumu piemēru. Bet, tā kā mūsu laiks ir ierobežots, man būs vajadzīga palīdzība sagatavošanās darbiem. Uz labu laimi pamāju vienam no studentiem. Esi tik laipns un atnes man vienu no maģistra Hemmes matiem!

Ar pārspīlētu laipnību Hemme pasniedza prasīto. Kad students man to atnesa, Hemme smaidīja neviltotā uzjautrinājumā, juzdamies pār­liecināts: jo iespaidīgāki būs mani gatavošanās darbi, jo lielāku kaunu man beigās nāksies piedzīvot.

Izmantoju īso kavēšanās bridi, lai pārlaistu skatienu aprīkojumam, ar ko man būs jāstrādā. Vienā paaugstinājuma malā stāvēja ogļu tver­tne, un pēc ašas darbgalda atvilktņu pārlūkošanas es atradu krīta gabalu, prizmu, sērkociņus, palielināmo stiklu, dažas sveces un vai­rākus neparastas formas metāla gabalus. Paņēmu trīs sveces, pārējo atstādams turpat.

Satvēru maģistra Hemmes matu un ievēroju, ka to man ir atnesis Bazils, Hemmes iepriekšējā dienā nostrostētais students. Paldies, Bazil! Vai tu, lūdzu, varētu atnest šurp ogļu tvertni un pēc iespē­jas drīzāk to iededzināt? Kad Bazils atnesa tvertni, es iepriecināts ievēroju, ka tai ir pievienotas mazas plēšas. Kamēr viņš uzlēja oglēm spirtu un uzšķīla dzirksteli, es pievērsos klausītājiem.

- Simpātijas jēdzienus nav sevišķi viegli aptvert. Bet visa pamatā ir trīs vienkārši likumi.

Pirmais ir Atbilstības nosacījums, kas saka: “Līdzība veicina sim­pātiju.” Otrais ir Radniecības princips, kas saka: “Priekšmeta daļa var pārstāvēt visu priekšmetu.” Trešais ir Nezūdamības likums, kas saka: “Enerģiju nevar ne iznīcināt, ne radīt.” Atbilstība, Radniecība un Nezū­damība. Trīs pamatakmeņi.

Brīdi apklusis, es dzirdēju, kā pussimt spalvu čirkstot pieraksta manus vārdus. Bazils man līdzās cītīgi darbināja plēšas. Aptvēru, ka notiekošais man var gluži labi iepatikties.

- Neraizējieties, ja pagaidām vēl netiekat skaidrībā! Demonstrējums visu padarīs daudz saprotamāku. Paskatījies lejup, es redzēju, ka ogļu tvertne pamazām sakarst. Pateicu Bazilam paldies, novietoju uz oglēm seklu metāla pannu un iemetu tajā divas sveces, lai tās izkausētu.

Trešo sveci es ieliku svečturi uz galda un aizdedzināju to ar vienu no atvilktnes sērkociņiem. Pēc tam noņēmu pannu no uguns un uzmanīgi izlēju tās izkusušo saturu uz galda, izveidodams vaska pikuci apmēram dūres lielumā. Tad pacēlu skatienu pret studentiem.

- Simpātijas procesā pirmām kārtām notiek enerģijas pārvietošana. Enerģija ceļo pa simpātiskajām saiknēm. Izvilcis dakts vijumus, sāku mīcīt vasku, veidojot no tā kaut ko līdzīgu lellei. Pirmais likums, kuru es minēju, proti, “Līdzība veicina simpātiju”, nozīmē viekāršu patiesību: jo lietas ir līdzīgākas viena otrai, jo stiprāka starp tām ir simpātiskā saikne.

Pacēlu primitīvo vaska lelli pret studentiem, lai tie varētu to apska­tīt. Šis cilvēciņš, es teicu, ir maģistrs Hemme. Telpu pāršalca apslāpēti smiekli. Pareizāk sakot, tas ir mans maģistra Hemmes sim­pātiskais atveidojums. Vai kāds ir gatavs minēt, kāpēc šis atveidojums nav sevišķi veiksmīgs?

Auditorijā iestājās klusums. Kādu bridi ļāvu tam turpināties; klau­sītāji šķita tādi kā sastinguši. Hemme viņus iepriekšējā dienā bija iebiedējis, un viņu atbildes raisījās lēni. Beidzot kāds students pēdējā rindā jautāja: Neatbilstošs lielums?

Es pamāju ar galvu un joprojām gaidoši lūkojos uz klausītājiem.

- Un maģistrs Hemme nav no vaska.

Vēlreiz pamāju ar galvu. Starp viņiem pastāv zināma līdzība apvei­dos un proporcijās. Tomēr šis ir ļoti trūcīgs simpātiskais atveidojums. Tāpēc jebkāda simpātiskā saikne, ko mēs no tā atvasinātu, būtu diez­gan vāja. Varbūt divi procenti efektivitātes. Kā mēs to varētu uzlabot?

Atkal iestājās klusums, taču šoreiz tas nebija tik ilgs. Izveidot lielāku! kāds ierosināja. Es pamāju ar galvu un gaidīju. Atskanēja citas balsis:

- Iegrebt maģistra Hemmes seju!

- Izkrāsot!

- Uzvilkt maziņu apmetni!

Auditorijā atskanēja smiekli. Es pacēlu roku par zīmi, ka vēlos klu­sumu, un jutos pārsteigts, ka tas iestājās gandrīz acumirklī. H būtu lietišķā daļa, bet pieņemsim, ka jūs visu to esat izdarījuši. Man blakām stāv sešas pēdas garš, pilnīgi apģērbts maģistrs Hemme ar prasmīgi izveidotiem vaibstiem. Es pamāju ar roku uz tukšo vietu sev bla­kus. Pat pēc visiem šiem pūliņiem augstākais, uz ko varat cerēt, būs simpātiskā saikne ar desmit vai piecpadsmit procentu efektivitāti. Tas nav izcili, tas nepavisam nav izcili.

Un tā es esmu nonācis pie otrā likuma, proti, pie Radniecības. To aptvert viegli palīdz vienkārša doma: “Asins saites nav saraujamas.” Pateicoties maģistra Hemmes augstsirdībai, man ir viens no viņa ma­tiem. Pacēlu matu un izteiksmīgi iespraudu to vaska lelles galvā.

- Un, lūk, pavisam vienkāršā veidā mēs esam ieguvuši simpātisko saikni, kas darbosies ar trīsdesmit līdz trīsdesmit piecu procentu efektivitāti.

Visu laiku es ar acs kaktiņu vēroju maģistru Hemmi. Manas dar­bošanās sākumā viņš bija izskatījies mazliet piesardzīgs, bet vēlāk atlaidies atzveltnē ar pašapmierinātu smīnu sejā. Hemme zināja: bez nepieciešamās sasaistes un mērķtiecīgi koncentrēta Alara palīdzēt ne­spēs pat visas pasaules vasks un mati kopā.

Pārliecināts, ka viņš uzskata mani par nejēgu, es norādīju uz sveci un jautāju: Vai atļausiet, maģistr? Atbildējis ar vēlīgi augstsir­dīgu žestu, Hemme iekārtojās sēdvietā ērtāk un apmierināti sakrustoja rokas uz krūtīm, pārliecināts par savu nesatricināmo drošību.

Es, protams, zināju vajadzīgo sasaisti. Biju to viņam jau teicis. Un Bens man bija iemācījis Alar, jājampātagas ticību, jau tad, kad man bija tikai divpadsmit gadu.

Taču es par to nelauzīju galvu. Ieliku vaska lelles kāju sveces sprak­stošajā, kūpošajā liesmā.

Auditoriju pārņēma saspringts klusums, visi aizturēja elpu un pa­stiepušies centās skatīties uz maģistru Hemmi.

Hemme mākslotā izbrīnā paraustīja plecus. Bet viņa acu skatiens atgādināja lamatas, kas tūlīt gatavas aizcirsties. Ar nicīgu vīpsnu vienā mutes kaktiņā viņš izslējās, lai celtos kājās. Es neko nejūtu. Kāpēc…

-Tieši tā! es iesaucos, un mana balss skanēja kā pātagas cirtiens. Iztrūcinātie studenti atkal pievērsa uzmanību man. Un kāpēc tā ir? Pārlaidu auditorijai nogaidošu skatienu.

- Iemesls ir trešais likums, kuru es minēju sākumā: Nezūdamība. “Enerģiju nevar ne iznīcināt, ne radīt, to var tikai pazaudēt vai atrast.” Turot sveci zem mūsu godājamā skolotāja kājas, iespējams panākt tikai ļoti niecīgu pārmaiņu. Un, tā kā pārraidītais karstums ir tikai ap trīsdesmit procentu, pat šis niecīgais rezultāts paliek nemanāms.

Bridi klusēju, ļaudams studentiem pārdomāt dzirdēto. Tā ir sim­pātijas galvenā problēma. No kurienes ņemt enerģiju? Tomēr atbilde ir gluži vienkārša.

Es nopūtu sveci un vēlreiz aizdedzināju to tvertnes oglēs, mur­minādams pie sevis nedaudzos vajadzīgos vārdus: Izveidojot otru simpātisko saikni starp sveci un pamatīgāku uguni… sadalīju domas divās daļās: ar vienu daļu sasaistīju kopā Hemmi un vaska lelli, ar otru savienoju sveci un ogļu tvertni, … mēs iegūstam gribēto rezul­tātu.

Neuzkrītoši pacēlu vaska cilvēciņa kāju virs sveces apmēram collu virs dakts, kur patiesībā liesma ir viskarstākā.

No vietas, kur sēdēja Hemme, atskanēja izbiedēts izsauciens.

Neskatīdamies uz viņa pusi, es bezkaislīgā balsī turpināju runāt ar auditoriju. Un šķiet, ka šoreiz mūsu eksperiments ir izdevies. Telpai pārskrēja paklusi smiekli.

Es nopūtu sveci. Turklāt tas labi raksturo ari to, kāds spēks ir gudra simpātijas meistara rokās. Iedomājieties, kas notiktu, ja es iemestu visu šo lelli ugunī? Es pacēlu vaska cilvēciņu virs ogļu tvertnes.

Kā neredzamas atsperes vadīts, Hemme nākamajā brīdī atradās uz paaugstinājuma. Varbūt tā bija tikai mana iztēle, taču man šķita, ka viņš drusku mēģina saudzēt kreiso kāju.

- Šķiet, ka tagad maģistrs Hemme vēlas turpināt lekciju pats. Auditoriju atkal pāršalca smiekli, šoreiz skaļāki nekā iepriekš. Pateicos jums par uzmanību, studenti un draugi! Mana pieticīgā lekcija ir galā.

Tajā brīdī es izmantoju vienu no skatuves trikiem. Pastāv zināma balss modulācija un ķermeņa valoda, kas skatītājiem dod signālu ap­laudēt. Nevaru precīzi paskaidrot, kā tas tiek darīts, taču vēlamo rezul­tātu es panācu. Viegli paklanījos pret studentiem un pagriezos pret Hemmi, joprojām skanot aplausiem, kas nebūt nebija dārdoši, tomēr droši vien skaļāki, nekā jebkad bija veltīti viņam.

Kad viņš panācās dažus soļus uz manu pusi, es gandrīz atkāpos. Hemmes seja bija pietvīkusi atbaidoši sarkana un deniņos pulsēja vēna, kas kuru katru brīdi, šķiet, draudēja pārplīst.

Agrīnais skatuves rūdījums palīdzēja man saglabāt mieru, un es, rāmi lūkodamies pretī, pastiepu viņam roku. Ar jūtamu gandarījumu redzēju, kā viņš pamet ašu skatienu uz studentiem, kuri joprojām aplaudēja, krampjaini norij siekalas un satver manu plaukstu.

Hemmes rokasspiediens bija sāpīgi stingrs. Varbūt tas būtu kļuvis vēl stingrāks, ja es nebūtu izdarījis neuzkrītošu kustību ar vaska lelli uz ogļu tvertnes pusi. Viņa zilgani sārtā seja nobālēja tik strauji, ka pārmaiņa šķita gluži neticama. Arī rokasspiediens atslāba tikpat ātri, un es atvilku plaukstu atpakaļ.

Vēlreiz viegli paklanījies pret sēdošajiem studentiem, es neatska­tīdamies izgāju no auditorijas.