Vēja vārds

ASTOŅDESMIT DEVĪTĀ NODAĻA . Patīkama pēcpusdiena

NĀKAMAJĀ DIENĀ es saņēmu piespriesto pērienu plašajā, bruģakme­ņiem izliktajā pagalmā, ko sauca par Quoyan Hayel. Vēja Nams. Šī vieta man šķita dīvaini piemērota.

Kā jau varēja paredzēt, skatīties notiekošo bija sapulcējies iespai­dīgs pūlis. Pagalmā stāvgrūdām drūzmējās simtiem studentu. Citi bija izliekušies pa logiem un stāvēja durvju ailās. Daži, gribēdami labāk redzēt, bija pat uzkāpuši uz jumta. Es viņiem neko nepārmetu. Bez­maksas izklaides nav bieži pieejamas.

Saņēmu sešus sitienus pa muguru ar vienkāršu pletni. Negribēdams sagādāt daudzajiem vērotājiem vilšanos, es pacentos, lai viņiem būtu ko pārrunāt. Sniedzu atkārtotu priekšnesumu. Nekliedzu, neasiņoju un nenoģību. Aizgāju no pagalma pats savām kājām un lepni paceltu galvu.

Kad Mola bija rūpīgi uzlikusi man uz muguras piecdesmit septiņas šuves, es devos meklēt mierinājumu uz Imri, kur par Ambroza naudu nopirku sevišķi izsmalcinātu lautu, divas jaunas apģērba kārtas, mazu pudelīti savu asiņu un jaunu, siltu kleitu draudzenei Auri.

Visā visumā tā bija ļoti patīkama pēcpusdiena.