Vēja vārds

CETURTĀ NODAĻA . pusceļā uz Nevarru

HRONISTS GĀJA KĀJĀM. Vakar viņš bija klibojis, bet šodien pēdās vairs nebija nevienas vietas, kas nesāpētu, tāpēc klibošana vairs nepalī­dzēja. Viņš bija meklējis zirgus Abotsfordā un Rannišā, piedāvādams nesamērīgu naudu pat par vecu, nodzītu kleperi. Taču tādās mazās pilsētiņās cilvēkiem nebija zirgu, ko pārdot, jo vairāk tāpēc, ka tuvojās ražas vākšanas laiks.

Par spīti grūtajai, kājās pavadītajai dienai, viņš joprojām gāja uz priekšu arī tad, kad izdangāto zemesceļu ietina tumsa un arvien lie­lāki kļuva draudi paklupt pret tikko saskatāmiem apveidiem. Divas stundas taustījies cauri melnumam, Hronists starp kokiem ieraudzīja atspīdam gaismu un atmeta domu šovakar tikt līdz Nevarrai, cerēdams uz zemnieku mājas viesmīlību.

Viņš nogriezās no ceļa un brida cauri kokiem gaismas virzienā. Tomēr pamazām kļuva skaidrs, ka uguns atrodas tālāk, nekā viņš bija domājis, turklāt tā bija krietni lielāka. Tā nebija lampas gaisma no mājas, tās nebija pat dzirksteles no neliela ugunskura. Vecas ēkas dru­pās rūkdams plosījās pamatīgs sārts, un no ēkas patiesībā bija pali­kušas tikai divas apdrupušas akmens sienas. Kaktā starp abām šīm sienām tupēja vīrietis. Viņam mugurā bija biezs apmetnis ar kapuci, un viņš tajā bija ietinies tā, it kā pašlaik būtu ziemas vidus, nevis rēns rudens vakars.

Hronista cerības brīdi spārnoja cits, neliels ugunskurs, virs kura karājās katls. Taču, nākdams tuvāk, viņš cauri degoša koka smaržai sajuta nepatīkamu smaku. It kā degoši mati, it kā trūdošas puķes. Hronists ātri izlēma: lai ko nepazīstamais vāra savā katlā, viņš to nemēģinās nobaudīt. Tomēr pat apmešanās ugunskura tuvumā bija labāka par nakšņošanu ceļa malā.

Hronists iegāja uguns gaismas lokā. Es redzēju jūsu ug… Viņš aprāvās, jo sakņupušais stāvs spēji pielēca kājās un satvēra abās rokās

zobenu. Nē, nevis zobenu, bet kaut kādu garu, tumšu nūju, kuras forma bija pārāk regulāra, lai to noturētu par nejauši paķertu pagali.

Hronists atkāpās un sastinga uz vietas. Es tikai meklēju vietu, kur pārgulēt! viņš aši paskaidroja, un roka gluži neviļus satvēra dzelzs gredzenu, kas karājās viņam kaklā. Es negribu nepatikšanas. Atstāšu jūs mierīgi ēdam vakariņas. Un viņš atkāpās vēl soli atpakaļ.

Svešinieka stāvs itin kā atslāba, un nūja nokrita zemē, čerkstoši atsizdamās pret akmeni. Pie Dieva pārogļotajām miesām, ko tu šeit dari tādā nakts stundā?

- Es gāju uz Nevarru un ieraudzīju starp kokiem uguni.

- Ieraudzīji mežā nezināmu uguni un tā vienkārši devies turp? Svešais papurināja kapucē paslēpto galvu. Nu tad nāc vien tuvāk! Ar rokas mājienu viņš aicināja Hronistu pie sevis, un pierakstītājs redzēja, ka vīrieša plaukstas sedz biezi ādas cimdi. Augstais Tehlu, vai tu visu mūžu esi bijis neveiksminieks vai arī pataupījis visas neveiks­mes šim vakaram?

- Es nezinu, ko tu šeit gaidi, Hronists teica, atkāpdamies vēl soli tālāk. Bet tu noteikti labprātāk darīsi to vienatnē.

- Apklusti un klausies! vīrietis skarbi uzsauca. Es nezinu, cik mums ir laika. Viņš paskatījās lejup un saberzēja seju. Ak Dievs, es nekad nesaprotu, cik daudz varu jums, ļautiņiem, stāstīt. Ja jūs man neticat, jūs uzskatāt, ka es esmu jucis. Ja jūs man ticat, jūs krītat panikā, un tas ir vēl sliktāk. Atkal paskatījies augšup, viņš redzēja, ka Hronists nav izkustējies no vietas. Nāc taču šurp, sasodīts! Ja iesi atpakaļ mežā, tikpat labi vari uzskatīt sevi par beigtu.

Hronists pār plecu atskatījās meža tumsā. Kāpēc? Kas tur tik bīstams?

Vīrietis īsi, rūgti iesmējās un sašutis papurināja galvu. Gribi zināt? Viņš izklaidīgi izlaida roku caur matiem, ar šo kustību notraukdams kapuci. Uguns gaismā viņa mati izskatījās nepārspējami sarkani, un acīs zibēja zaļš spīdums. Viņš nomēroja Hronistu ar vērtējošu ska­tienu. Dēmoni! viņš teica. Dēmoni lielu, melnu zirnekļu izskatā.

Hronista sasprindzinājums atslāba. Nekādu dēmonu nav! viņš teica, un balss tonis liecināja, ka šos vārdus viņš ir sacījis daudz, daudz reižu jau agrāk.

Sarkanmatainais vīrietis neticīgi iesmējās. Nu tad jau laikam mēs varam mierīgi iet mājās! Svešinieka sejā uzzibsnīja drudžains

smīns. Paklau, man izskatās, ka tu esi skolots vīrs. Pret to es jūtu cieņu, un citkārt pat varētu teikt, ka tev ir taisnība. Viņa seja kļuva nopietna. Bet šobrīd, šajā vietā un šovakar, tu maldies. Maldies, cik ļoti vien iespējams maldīties. Kad tu to sapratīsi, tu nevēlēsies būt tajā ugunskura pusē.

Dzirdot nešaubīgo pārliecību vīrieša balsī, Hronists juta, ka mugurai pārskrien saltas tirpas. Pats sev likdamies diezgan pamuļķīgs, viņš uzmanīgi aizgāja ugunskura pretējā pusē.

Vīrietis ātri pārlaida viņam vērtējošu skatienu. Tev droši vien nav nekādu ieroču? Hronists papurināja galvu. Patiesībā tas nav svarīgi. No zobena tev liela labuma nebūtu. Viņš iedeva Hronistam smagu koka rungu. Diez vai tu spēsi kādam iesist, tomēr ir vērts mēģināt. Ja kāds no šiem tiek tev klāt, gāzies zemē! Centies uzkrist tam virsū un saspiest zem sava svara. Uzvelies virsū ar visu augumu. Ja sagrāb kādu, met ugunī!

Viņš uzlika kapuci atpakaļ galvā un paskatījās tumsā aiz liesmu izgaismotā apļa. Atspiedies pret sienu! viņš strupi pavēlēja un satvēra abās rokās savu dzelzs nūju.

Hronists paskatījās pāri ugunskuram. Starp koku stumbriem kus­tējās kaut kas tumšs.

Nākamajā brīdī tie ierāpoja gaismas lokā, cieši pieplakuši pie zemes: melni, daudzkājaini radījumi ratu riteņu lielumā. Viens bija ašāks par pārējiem un nevilcinādamies iemetās uguns gaismas lokā, līkumodams biedējošā ātrumā kā satracināts milzu kukainis.

Pirms Hronists paguva pacelt savu koka rungu, radījums sāniski apskrēja apkārt ugunskuram un zibenīgi kā circenis uzlēca viņam virsū. Hronists aizsargādamies pacēla rokas, un tajā pašā brīdī melnais uzbru­cējs atsitās viņam pret krūtīm un seju. Aukstās, cietās kājas taustījās, meklēdamas atbalstu, un Hronists sajuta plecos un rokās asas sāpju šautras. Viņš grīļodamies atkāpās, papēdis aizķērās nelīdzenajā zemē, un pierakstītājs, nevarīgi vēzēdams rokas, gāzās atpakaļ.

Krizdams Hronists vēl paguva uzmest pēdējo skatienu ugunskura apgaismotajam lokam. No tumsas līda ārā citi melnie biedēkļi, neskai­tāmām kājām asi aprautā ritmā sitoties pret saknēm, akmeņiem un lapām. Ugunskura pretējā pusē vīrietis biezajā apmetnī abās rokās turēja gatavībā dzelzs nūju. Viņš stāvēja pilnīgi nekustīgi, pilnīgi klusi un gaidīja.

Atmuguriski krizdams ar melno radījumu uz krūtīm, Hronists trie­cās pret akmens sienu aiz muguras un sajuta pakausi trulu, apdullinošu triecienu. Pasaule kļuva lēna, izplūdusi un visbeidzot melna.

Kad Hronists atvēra acis, gar tām peldēja juceklīgi, melni apveidi un liesmu atspulgi. Galva sāpīgi pulsēja. Roku ārpuse asi, dzeļoši sūrstēja, un ķermeņa kreisā puse truli smeldza ikreiz, kad viņš ievilka elpu.

Pēc ilgas koncentrēšanās pasaule saplūda neskaidrā attēlā. Netālu sēdēja vīrietis biezajā apmetnī. Viņam vairs nebija cimdu, un no apmetņa karājās skrandas, bet citādi viņš izskatījās neskarts. Kapuce slēpa viņa galvu un seju.

- Pamodies? vīrietis dzīvi noprasīja. Tas ir labi! Ar galvas ievai­nojumiem nekad neko nevar zināt. Kapuce mazliet atslīdēja atpakaļ.

- Vai tu vari parunāt? Vai saproti, kur atrodies?

-Jā, Hronists neskaidri atbildēja. Pat viens īss vārds, šķiet, prasīja pārmērīgu piepūli.

- Tas ir vēl labāk. Bet visas labas lietas trīs. Kā tu domā, vai vari piecelties un man palīdzēt? Mums jāsadedzina un jāaprok līķi.

Hronists mazliet pagrozīja galvu, un viņu tūlīt pārņēma reibonis un nelabums. Kas šeit notika?

- Varbūt es tev salauzu dažas ribas, vīrietis teica. Viens no tiem bija uzmeties tev virsū. Man nebija lielas izvēles. Viņš paraustīja plecus. Piedod, cik nu piedošana vērta! Esmu jau sašuvis brūces uz tavām rokām. Tām vajadzētu sekmīgi sadzīt.

- Vai viņi ir projām?

Kapuce vienreiz sakustējās, it kā svešinieks mierinoši pamātu ar galvu. Skraeli neatkāpjas. Tie ir kā lapsenes ap pūzni. Uzbrūk, līdz iet bojā.

Hronista seja šausmās sastinga. Vai to radījumu ir vesels pūznis?

- Augstais Dievs, nē! Bija tikai šie pieci. Bet drošības dēļ tie ir jāsa­dedzina un jāaprok. Es jau sagatavoju vajadzīgo koku: osi un pīlādzi.

Hronists iesmējās mazliet histēriskus smieklus. Gluži kā bērnu dziesmiņā:

“Desmit pēdas izracis,

Meklē, kur ir lietas trīs:

Goba, osis, pīlādzis…"

- Jā, patiešām, vīrietis apmetnī sausi noteica. Var tikai pabrīnī­ties, cik daudz senu gudrību slēpjas bērnu dziesmiņās. Es gan nedo­māju, ka mums jāizrok veselas desmit pēdas, tomēr neliela palīdzība man ļoti noderētu… Viņš zīmīgi apklusa.

Hronists pacēla vienu roku un nedroši aptaustīja pakausi, tad paska­tījās uz pirkstiem, brīnīdamies, ka tie nav asiņaini. Man šķiet, ka būs labi, viņš teica un piesardzīgi paslējās augšup, balstīdamies uz viena elkoņa, tad uztrausās sēdus. Vai te ir kāds… Tad viņa acis īsi iezibējās, ķermenis kļuva ļengans, un viņš atmuguriski atkrita atpakaļ. Hronista galva atsitās pret zemi, mazliet palēcās un palika nekustīgi guļam, pavērsta uz sāniem.

Kots krietnu bridi pacietīgi sēdēja, vērodams nemaņā gulošo vīrieti. Redzēdams, ka vienīgā kustība ir krūšu cilāšanās augšup un lejup, viņš stīvi piecēlās kājās un notupās Hronistam blakus. Pacilājis gulētājam vienu plakstiņu, pēc tam otru, Kots norūcās, bet neizskatījās īpaši pārsteigts.

- Laikam jau otrreiz tu tik drīz neatgūsies? viņš noprasīja diez­gan bezcerīgā balsī. Tad viņš viegli papliķēja pa Hronista bālo vaigu.

- Laikam ne… Uz Hronista pieres nokrita asins lāse, un tūlīt tai sekoja otra.

Kots atliecās atpakaļ no saļimušā gulētāja, izslējās taisni un, cik labi spēdams, noslaucīja asinis tam no sejas; tiesa, necik labi tas gan neizdevās, jo viņa paša plaukstas bija asiņainas. Piedod! viņš iz­klaidīgi noteica.

Ar smagu nopūtu Kots atstūma atpakaļ apmetņa kapuci. Viņa sar­kanie mati bija savēlušies un pieplakuši pie galvas, un vienu sejas pusi klāja sakaltušas asinis. Viņš lēni sāka raut nost skrandainās apmetņa paliekas. Zem apmetņa, pamatīgi sagraizīts, rēgojās kalēja ādas priekš­auts. Kots nometa arī to, atsegdams vienkāršu pašaustas drānas kreklu. Abi pleci un kreisā piedurkne mirka tumšās asinīs.

Kots brīdi knibinājās ap krekla pogām, tad pārdomāja un atstāja to mugurā. Viņš grīļodamies piecēlās, paņēma lāpstu un lēnām, sāpīgām kustībām sāka rakt.