Vēja vārds

DIVDESMIT ASTOTĀ NODAĻA . tehlu modrā acs

NAKAMAJĀ DIENĀ es apdullis pamodos no zvanu dimdoņas. Saskaitīju četras reizes, bet nezināju, cik sitienu esmu nogulējis. Izberzēju no acīm miegu un mēģināju noteikt dienas laiku pēc saules stāvokļa. Varēja būt seši zvani. Tūlīt Skarpi sāks savu stāstu.

Skriešus metos pa ielām uz Ostmalas pusi. Manas kailās kājas plakšķēja pa bruģakmeņiem un cauri peļķēm, meklējot īsāko ceļu ieliņu labirintā. Lieliem elpas vilcieniem rāvu krūtis drēgno, piesmakušo pil­sētas gaisu, un apkārtne saplūda neskaidrā miglā.

Gluži apdullis no skrējiena, iemetos “Pusmastā” un apsēdos pie aizmugures sienas netālu no durvīm. Neskaidri apjautu, ka šajā agrajā rīta stundā viesnīcā ir vairāk cilvēku nekā parasti. Tad mani savā varā paņēma Skarpi stāsts, un es dzirdēju tikai viņa izteiksmīgo, dobjo balsi un redzēju viņa dzirkstošās acis.

* * *

“…tad priekšā iznāca Selitoss Vienacis un jautāja: “Valdniek, ja es to darīšu, vai man tiks dots spēks atriebt mirdzošās pilsētas zaudējumu? Vai varēšu vajāt nelietību, kas ļāva Lanrem un viņa čandriāniem noga­lināt nevainīgus cilvēkus un nodedzināt manu mīļoto Miru Tarinielu?” Alefs atbildēja: “Nē. Viss personīgais ir jāatliek malā, un tev jāsoda vai jāatalgo tikai tas, ko tu kopš šīs dienas redzēsi pats.”

Selitoss nolieca galvu. “Piedod, bet sirds man saka: šis ļaunums jāaptur, pirms tas nodarīts, nevis jānogaida un jāsoda vēlāk!”

Daži no ruahiem ar balsu murdoņu pauda piekrišanu Selitosam un aizgāja nostāties viņam blakus, jo atcerējās Miras Tarinielas postu un juta naidu un aizvainojumu par Lanres nodevību.

Selitoss piegāja pie Alefa un nometās viņa priekšā ceļos. “Man jāat­sakās, jo es nespēju aizmirst. Bet es stāšos viņam pretī kopā ar šiem uzticamajiem ruahiem, kuri stāv man blakus. Es redzu, ka viņu sirdis ir tīras. Mēs dosim sev Amira vārdu, pieminot nopostīto pilsētu. Mēs nolādēsim Lanri un ikvienu, kurš viņam sekos. Nekas mūs neatturēs no augstāka un krietnāka mērķa.”

Lielākā daļa ruahu tomēr atkāpās no Selitosa. Viņi baidījās un nevē­lējās iesaistīties lielos notikumos.

Bet Tehlu panācās uz priekšu un teica: “Es savas sirds svētākajā vietā glabāju taisnīgumu. Es atstāšu šo pasauli, lai varētu labāk tai kalpot, kalpojot tev.” Viņš nometās ceļos Alefa priekšā un nolieca galvu, nolaidis rokas gar sāniem.

Priekšā iznāca vēl citi. Talls Kirels, kas bija apdedzis Miras Tarinielas karstajos pelnos, bet palicis dzīvs. Dea, kura kaujās bija zaudējusi divus vīrus un kuras seja, mute un sirds bija cietas un aukstas kā akmens. Enlass, kas atteicās ņemt rokā zobenu un neēda dzīvnieku gaļu un ko neviens nebija dzirdējis sakām skarbus vārdus. Skaistā Greisa, kam Belenā bija simtiem pielūdzēju, pirms sabruka pilsētas mūri. Pirmā sieviete, kura iepazinusi negribētu vīrieša pieskārienu.

Lekelts, kas bieži un jautri smējās pat tad, ja viņu nomāca bēdas. Imets, gandrīz vēl zēns, kas nekad nedziedāja un nogalināja ātri un bez asarām. Ordala, pati jaunākā, ar košu lenti zeltainajos matos, kura nekad nebija redzējusi dzīvu būtni mirstam, drosmīgi nostājās pretī Alefam. Un viņai blakus pienāca Andans, kura seja bija kā maska ar degošām acīm un kura vārds nozīmēja dusmas.

Tie pienāca Alefam klāt, un Alefs tiem pieskārās. Viņš pieskārās to rokām, acīm un sirdīm. Pēdējais pieskāriens bija sāpīgs, un uz muguras tiem izlauzās spārni, lai tie varētu aizlidot, kurp vēlas. Uguns un ēnu spārni. Dzelzs un stikla spārni. Akmens un asins spārni.

Tad Alefs izrunāja viņu garos vārdus un viņus apņēma balta uguns. Liesmas plīvoja ap viņu spārniem, un tie iemantoja ātrumu. Liesmas plīvoja ap viņu acīm, un tās iemantoja spēju ieskatīties pašos cilvēku sirds dziļumos. Liesmas plīvoja viņu mutē, un viņi dziedāja spēka dziesmas. Tad liesmas nosēdās viņiem uz pieres kā sudraba zvaigznes un viņi kļuva reizē taisnīgi, viedi un baisi ikviena uzlūkotāja acij. Tad liesmas viņus aprija un viņi uz visiem laikiem pazuda no mirstīgo skatiena.

Viņus spēj redzēt vienīgi tie, kuri ir apveltīti ar visizcilākajām spē­jām, un arī tie spēj redzēt viņus tikai ar lielām grūtībām, riskējot ar lielām briesmām. Viņi gādā par taisnīgumu pasaulē, un Tehlu ir varenākais no viņiem visiem…”

* * *

- Esmu dzirdējis pietiekami daudz. Runātāja balss nebija skaļa, bet dzirdama tikpat skaidri kā kliedziens. Skarpi stāstījuma laikā jebkāda iejaukšanās bija griezīga kā smilšu grauds maizes riecienā.

Istabas aizmugurē piecēlās divi tumšos apmetņos ģērbušies vīri: viens garš un stalts, otrs mazs un paslēpies kapucē. Kad viņi tuvojās bāra letei, es redzēju zem apmetņiem pazibam pelēku ietērpu: tātad tie bija tehliešu priesteri. Vēl ļaunāk: es ieraudzīju pieceļamies vēl divus vīrus, kas zem apmetņiem slēpa ieročus. Kamēr viņi sēdēja, es to nebiju ievērojis, bet tagad kļuva nepārprotami redzams, ka tie ir baznīcas sargi. Viņu sejas bija drūmas, un apmetņu apveidi liecināja, ka zem tiem ir paslēpti zobeni.

To redzēja ari pārējie. Bērni steidzās uz durvju pusi. Attapīgākie cen­tās izlikties bezrūpīgi, bet citi metās skriešus, vēl neizgājuši pa durvīm. Par spīti veselajam saprātam, telpā palika trīs bērni. Tie bija keldiešu zēns ar mežģīnēm apšūtu kreklu, maza meitene basām kājām un es.

- Šķiet, ka mēs visi esam dzirdējuši pietiekami daudz, rāmi un bargi noteica garākais priesteris. Viņš bija kalsns, un viņa iekritušās acis gailēja kā pelnos paslēptas ogles. Rūpīgi apcirptā sodrēju krāsas ķīļbārda šķita piešķiram vēl asākus apveidus sejai, kas tāpat jau atgā­dināja naža asmeni.

Viņš iedeva savu apmetni mazākajam priesterim, kura galvu slēpa kapuce. Zem apmetņa atklājās bāli pelēkais tehlieša ietērps. Ap kaklu viņam karājās sudraba zvīņu virtene. Mana sirds gluži vai pamira. Nevis vienkāršs priesteris, bet pats tiesnesis! Redzēju, ka pārējie divi bērni pazūd aiz durvīm.

Tiesnesis pavēstīja: Zem Tehlu modrās acs es apsūdzu tevi ķece­rībā!

- Es apliecinu to par patiesību! no kapuces apakšas atskanēja otra priestera balss.

Tiesnesis pamāja abiem algotņiem. Sasieniet viņu!

Algotņi to izdarīja ar rupju lietpratību. Skarpi pacieta notiekošo rāmā mierā, nesacīdams ne vārda.

Tiesnesis noskatījās, kā sargs sāk siet Skarpi plaukstu locītavas, tad nevērīgi aizgriezās, itin kā izmezdams stāstnieku no savām domām. Viņš aplaida nesteidzīgu skatienu istabai un beidzot pievērsās plikgal­vainajam, priekšautā tērptajam saimniekam aiz bāra letes.

- Lai T… Tehlu jūs svētī! “Pusmasta” īpašnieks stomīdamies iz­grūda.

- Protams, tiesnesis vienkārši atbildēja un pārlaida istabai vēl vienu vērīgu, ilgu skatienu. Beidzot viņš pagrieza galvu pret otru pries­teri, kas stāvēja attālāk no letes. Antonij, vai tāda cienījama vieta kā šī varētu dot pajumti ķeceriem?

- Viss ir iespējams, tiesnesi.

- Aāāā! tiesnesis klusi novilka, vēlreiz lēni aplūkoja istabu un vēlreiz pievērsa skatienu vīrietim aiz letes.

- Vai drīkstu piedāvāt jūsu godībām dzērienu? Ja jums tas labpa­tiktos? krodzinieks aši sacīja.

Atbilde bija klusums.

- Tas ir… dzērienu jums un jūsu brāļiem. Glītu muciņu rūsgani baltā? Lai apliecinātu savu pateicību. Es ļāvu tam vīram te uzturē­ties, jo viņa stāsti sākumā bija interesanti. “Pusmasta” saimnieks krampjaini norija siekalas un steigšus turpināja: Bet tad viņš sāka runāt nelāgas lietas. Es baidījos sviest viņu ārā, jo viņš acīmredzot ir vājprātīgs, un visiem zināms, ka Dievs bargi soda tos, kuri paceļ roku pret vājprātīgo… Viesnīcnieka balss aizlūza, un istabā spēji iestājās klusums. Viņš atkal norija siekalas, un no savas vietas pie durvīm es dzirdēju viņa rīkles sauso klikstu.

- Dāsns piedāvājums, tiesnesis beidzot teica.

- Ļoti dāsns, atbalsoja otrais priesteris.

- Taču stiprs dzēriens reizēm vedina vīrus uz nekrietnu rīcību.

- Nekrietnu, priesteris nočukstēja.

- Un daži mūsu brāļi ir devuši zvērestu nepakļauties miesīgiem kār­dinājumiem. Man jāatsakās! Tiesneša balsī skanēja dievbijīga nožēla.

Man izdevās notvert Skarpi skatienu, un viņš tikko jaušami pasmai­dīja. Man pakrūtē sagriezās nelabums. Vecais stāstnieks, šķiet, neno­jauta, kādās nepatikšanās ir iekļuvis. Bet tajā pašā laikā dziļi manī runāja kāda savtīga balstiņa: ja tu būtu atnācis agrāk un uzzinājis to, ko gribēji zināt, tik slikti vis nebūtu, vai ne?

“Pusmasta” saimnieks pārtrauca klusumu. Tad varbūt jūs gribētu pieņemt muciņas vērtību naudā? Ja jau nevēlaties ņemt pašu muciņu…

Tiesnesis bridi klusēja, it kā pārdomādams šo priekšlikumu.

- Bērnu labā! plikgalvainais vīrietis lūdzoši sacīja. Es zinu, ka jūs naudu izlietosiet viņu vajadzībām.

Tiesnesis savilka lūpas. Nu labi, pēc brīža viņš teica. Bērnu labā!

īpašnieks izspieda vārgu smaidu.

Skarpi man pamirkšķināja ar aci.

- Varētu domāt, Skarpi balss plūda kā biezs medus, ka tādi cildeni baznīcas kalpi kā jūs spētu atrast sev piemērotāku darāmo, nevis apcietināt stāstniekus un izspiest naudu no godīgiem veikalnie­kiem.

Viesnīcnieka monētu šķindoņa apklusa, un istaba šķita aizturam elpu. Ar rūpīgi iestudētu nevērību tiesnesis aizgrieza stāstniekam muguru un pār plecu izmeta otram, mazākajam priesterim: Anto­nij, šķiet, ka mēs esam atraduši labi audzinātu ķeceri. Kāds neparasts un brīnišķīgs gadījums! Vajadzētu pārdot viņu Rū aktieru trupai; savā ziņā viņš atgādina runājošu suni.

- Es nebūt negaidu, lai jūs pievērstos Haliaksam un Tiem Septiņiem, Skarpi sacīja vīrieša mugurai. “Sīkiem cilvēkiem sīki darbi,” tā es vienmēr esmu teicis. Tiesa gan, nebūtu viegli atrast pietiekami sīku darbiņu tādiem cilvēkiem kā jūs. Bet atjautības taču jums netrūkst. Jūs varat vākt atkritumus vai izmantot kārtējo bordeja apmeklējumu, lai pie reizes pārbaudītu, vai gultās nav iemetušās utis.

Tiesnesis pagriezās, paķēra no bāra letes māla kausu un trieca to pret Skarpi galvu. Trauks sasprāga lauskās. Nerunā manā klātbūtnē! viņš čerkstoši uzkliedza. Tu neko nezini!

Skarpi mazliet papurināja galvu, it kā likdams tai noskaidroties. Sarkana strūkliņa iezīmēja ceļu pār viņa izvagoto pieri un iesūcās vienā no jūras putām līdzīgajām uzacīm. 11 laikam varētu būt patiesība. Tehlu vienmēr ir teicis…

- Neizrunā viņa vārdu! tiesnesis ieaurojās, un viņa seja bija kļu­vusi zilgani sarkana. Tava mute to apkauno! No tavas mēles skan zaimi!

- Beidz nu niekoties, Erlus! Skarpi norāja viņu kā nerātnu bērnu.

- Tehlu nīst tevi vēl vairāk nekā pārējā pasaule, un tas nebūt nav maz.

Istabā iestājās nedabisks klusums. Tiesneša seja nobālēja. Lai Dievs žēlo tavu dvēseli! viņš noteica saltā, drebošā balsī.

Skarpi brīdi klusēdams raudzījās tiesneša sejā. Tad viņš izplūda smieklos. Varenos, dobjos, bezpalīdzīgos smieklos, kas nāca no pašiem dvēseles dziļumiem.

Tiesneša acis pievērsās vienam no vīriem, kurš bija sasējis Skarpi. Negaidīdams tuvākus norādījumus, sargs ar drūmo seju trieca stāst­niekam ar cieši savilktu dūri. Vienreiz pa nierēm, otrreiz pa skaustu.

Skarpi sabruka zemē. Istabā valdīja klusums. Dobjais būkšķis, ar kādu viņa augums atsitās pret koka grīdu, šķita izgaistam ātrāk nekā viņa smieklu atbalsis. Pēc tiesneša mājiena viens no sargiem uzrāva veco vīru aiz skausta augšup. Skarpi karājās viņa rokās kā lupatu lelle, un viņa kājas nevarīgi šļūkāja pa zemi.

Tomēr Skarpi nebija zaudējis samaņu; viņš bija tikai apdullis. Stāst­nieka acis sameklēja tiesnesi un cieši pievērsās viņam. Lai Dievs žēlo manu dvēseli? Viņš vārgi iekrekstējās; varbūt labvēlīgākā brīdī šo skaņu varētu saukt par klusinātiem smiekliem. Tu pat iedomāties nevari, cik uzjautrinoši tas izklausās no tavas mutes!

Šķita, ka Skarpi sarunājas ar tukšo telpu sev priekšā. Tev vaja­dzētu skriet projām, Kvout. Darīšanas ar šiem vīriem ne pie kā laba nevedīs. Skrien uz savu jumta patvērumu! Kavējies tur, lai viņi kādu laiku tevi neredz. Man baznīcā ir draugi, kas palīdzēs, bet tu šeit nevari palīdzēt neko. Ej projām!

Tā kā viņš runādams neskatījās uz mani, pārējos vīrus īsu brīdi pārņēma apjukums. Tiesnesis vēlreiz pamāja ar roku, un viens no sargiem iesita Skarpi pa galvu. Pazibēja acu baltumi, un stāstnieka galva atkrita atpakaļ. Es izslīdēju pa durvīm uz ielas.

Ņēmu vērā Skarpi padomu un skriešus metos uz jumta patvērumu, pirms viņi bija iznākuši no bāra.