Vēja vārds

VIENPADSMITĀ NODAĻA . Dzelzs sasaiste

ES SĒDĒJU ABENTIJA ratu kulbas aizmugurē. Tā man šķita brīnum jauka vieta, un kopā ar mani tur rindojās simtiem pudeļu un sainīšu, piesūcināti neskaitāmām smaržām. Manam jaunajam prātam tā parasti bija aizraujošāka vieta nekā skārdnieka un sīktirgotāja rati, tomēr šajā dienā es jutos citādi.

Iepriekšējā naktī bija nolijis spēcīgs lietus, pārvēršot ceļu biezā dubļu paklājā. Tā kā mūsu trupai nebija stingra uzstāšanās grafika, mēs nolēmām pāris dienu nogaidīt, lai ceļi pagūtu apžūt. Tā gadījās samērā bieži, un šoreiz tas gadījās ļoti piemērotā brīdī, lai Bens varētu turpināt manu izglītošanu. Tā nu es sēdēju Bena ratu aizmugurē pie koka galdiņa un pukojos, ka jāizšķiež diena, klausoties viņa lekcijas par to, ko es jau gluži labi sapratu.

Acīmredzot šīs domas bija lasāmas manā sejā, jo Abentijs nopūz­damies apsēdās man blakus. Nav gluži tas, ko tu gaidīji, vai ne?

Mans sapīkums mazliet pierima, jo es sapratu, ka viņa tonis nozīmē kaut vai īslaicīgu atkāpšanos no paredzamās lekcijas. Viņš savāca saujā dzelzs drabus, kas gulēja uz galda, un domīgi pasvārstīja tos plaukstā.

Tad viņš paskatījās uz mani. Vai tu iemācījies žonglēt ātri un uzreiz? Ar piecām bumbiņām vienlaikus? Un ar nažiem arī?

Atmiņas lika man mazliet piesarkt. Trips man sākumā nebija ļāvis mētāt pat trīs bumbiņas reizē. Viņš bija licis man trenēties ar divām. Un arī tās es pāris reižu biju nometis zemē. To es pateicu Benam.

- Tieši tā! Bens sacīja. Apgūsti vienu triku un pēc tam vari mācī­ties nākamo. Es gaidīju, ka viņš celsies kājās un atsāks mācībstundu, taču tas nenotika.

Viņš tikai pacēla sauju ar dzelzs drabiem. Ko tu zini par šiem te? viņš noprasīja, sagrabinādams metāla gabalus plaukstā.

- Kādā nozīmē? es jautāju. Fiziskā, ķīmiskā, vēsturiskā…?

- Vēsturiskā, Bens ar smīnu atbildēja. Sagādā man pārsteigumu ar savām vēstures detaļu zināšanām, E’lir! Reiz es biju viņam vaicājis,

ko nozīmē E’lir. Bens apgalvoja, ka tas nozīmējot “visgudrais”, tomēr es par to šaubījos, redzot, kā sašķiebjas viņa mute, to izrunājot.

- Sensenos laikos cilvēki, kuri…

- Cik senos laikos?

Es šķietami bargi saraucu pieri. Aptuveni pirms divtūkstoš gadiem. Nomadu ļaudis, kas klejoja gar Šaldas kalnu nogāzēm, apvienojās viena vadoņa pārraudzībā.

- Kā sauca šo vadoni?

- Heldreds. Viņa dēli bija Heldims un Heldars. Vai gribi dzirdēt visu viņa ciltskoku vai tomēr es drīkstu pāriet pie būtiskā? Es nikni paskatījos uz Benu.

- Piedošanu, ser! Bens izslējās sēdeklī taisni un uzklāja sejai tādu aizgrābtas uzmanības izteiksmi, ka mēs abi nespējām apvaldīt smaidus.

Es atsāku runāt. Galu galā kalnu nogāzes ap Šaldu nonāca Heldreda pārvaldībā. Tas nozīmē, ka viņš pārvaldīja arī pašus kalnus. Cilvēki sāka audzēt labību, atmeta savu nomadu dzīvesveidu un palēnām sāka…

- Nu, vai pārgāji pie būtiskā? Abentijs noprasīja. Viņš nosvieda dzelzs drabus uz galda man priekšā.

Cik spēdams, es centos nepievērst viņam uzmanību. Viņi bija no­teicēji pār vienīgo bagāto un viegli pieejamo dzelzs ieguves avotu plašā apkārtnē un drīz kļuva arī par šī metāla prasmīgākajiem apstrādātā­jiem. Viņi izmantoja šo priekšrocību un ieguva lielu bagātību un varu.

Līdz tam laikam visizplatītākais tirdzniecības paņēmiens bija bārters. Dažas lielākās pilsētas kala pašas savu naudu, bet ārpus šīm pil­sētām naudai bija tikai metāla svara vērtība. Metāla stieņi bārteram derēja labāk, taču smagus metāla stieņus bija neērti pārvadāt.

Bens raudzījās manī ar sejai meistarīgi uzklātu garlaikota audzēkņa izteiksmi. Iespaidu tikai mazlietiņ vājināja apstāklis, ka viņš pirms pāris dienām atkal bija nosvilinājis uzacis. Ceru, ka tu nedomā pie­vērsties reprezentācijas monētu priekšrocībām?

Es dziļi ievilku elpu un nolēmu labāk nekaitināt Benu, kad viņš man klāsta savas mācības. Bijušie nomadi, kurus kopš tā laika sauc par keldimiem, bija pirmie, kas ieviesa vienotu naudas sistēmu. Saskal­dot vienu no šiem mazākajiem stieņiem piecos gabalos, iegūst piecus drabus. Lai skaidrāk ilustrētu teikto, es sabīdīju piecus drabus divās rindās. Tie izskatījās pēc nelieliem metāla stienīšiem. Desmit drabi ir vienlīdzīgi vara džotiem; desmit džoti…

- Tas būtu skaidrs, Bens iejaucās, iztraucēdams manu domu gaitu.

- Tātad šie divi drabi, viņš pacēla pārīti un pastiepa man tuvāk, lai es tos apskatītu, varētu būt cēlušies no viena un tā paša stieņa?

- Patiesībā tie šķiet gatavoti atsevišķi… Es sastomījos zem viņa ciešā skatiena. Jā, noteikti.

- Tātad tos tomēr kaut kas vieno? Viņš atkal pievērsa man to pašu bargo skatienu.

Es negribēju īsti piekrist, taču sapratu, ka prātīgāk būs neiebilst. -Jā-

Bens nolika tos abus uz galda. Tātad, ja pakustināsi vienu, arī otram būs jākustas līdzi, vai ne?

Tīrā pieņēmuma labad es piekritu un pastiepu roku, lai pabīdītu vienu no metāla gabaliem. Taču Bens apturēja manu roku un papuri­nāja galvu. Vispirms tev viņiem tas jāatgādina. Pareizāk sakot, viņi ir jāpārliecina.

Viņš izvilka bļodu un lēni iepilināja tajā lāsi priežu darvas. Tad viņš iemērca tajā vienu no drabiem un otru piespieda tam klāt, izrunāja vairākus vārdus, ko es nesapratu, un, darvas drīksnām staipoties, lēni atvilka gabalus vienu no otra.

Vienu drabu viņš nolika uz galda, otru paturēja rokā. Pēc tam, nomurminājis vēl kaut ko, viņš atslābinājās.

Viņš pacēla plaukstu, un drabs uz galda atdarināja šo kustību. Tad viņš pavicināja plaukstu, un brūnais metāla gabals sašūpojās gaisā.

Bena skatiens pārslīdēja no manis pie monētas. Simpātijas likums ir viens no galvenajiem maģijas elementiem. Tas nosaka: jo divi priekš­meti ir līdzīgāki, jo spēcīgāka ir simpātiskā saikne. Jo spēcīgāka ir saikne, jo vieglāk tie ietekmē viens otru.

- Tā ir riņķveida definīcija.

Bens nolika monētu. Skolotāja sejas izteiksmi nomainīja plats smīns, un viņš bez sevišķiem panākumiem mēģināja ar lupatu notī­rīt darvu no plaukstas. Brīdi viņš kavējās domās. Izklausās diezgan nelietderīgi, vai ne?

Es vilcinādamies pamāju ar galvu. Viltīgi jautājumi bija ierasta mācību stundas daļa.

- Vai tu labprātāk gribētu iemācīties, kā izsaukt vēju? Man pie­vērstajās acis zibēja draiskas uguntiņas. Viņš nomurmināja kādu vārdu, un ratu audekla jumts virs mums iešalkojās.

Es jutu, ka manā sejā parādās gluži vai plēsīgs smīns.

- Slikti, E’lir! Ari viņa smīns bija plēsīgs un negants. Pirms gribi rakstīt, ir jāiemācās burti. Pirms gribi spēlēt un dziedāt, ir jāiemācās rīkoties ar stīgām.

Viņš izvilka papīra gabalu un uzrakstīja uz tā dažus vārdus. Gal­venā gudrība ir cieši paturēt prātā Alaru. Tev jātic, ka šie priekšmeti ir saistīti. Tev tas jāzina. Viņš pastiepa papīru man. Te ir fonētiskā izruna. To sauc par paralēlas kustības simpātisko sasaisti. Vingrinies! Vecs un sirms, nosvilinātām uzacīm, viņš vēl vairāk nekā iepriekš atgādināja vilku.

Tad Abentijs aizgāja mazgāt rokas. Izmantodams Akmens Sirdi, es liku prātam noskaidroties. Drīz vien peldēju bezkaislīga miera jūrā. Saspiedu abus metāla gabalus kopā ar priedes darvu. Nostiprināju prātā Alaru, jājampātagas ticību, ka šie divi drabi ir saistīti. Izrunāju vārdus, atvilku monētas vienu no otras, izrunāju pēdējo vārdu un gaidīju.

Spēka plūduma nebija. Nebija neviena īslaicīga karstuma vai auk­stuma zibšņa. Nebija neviena mirdzoša gaismas stara pieskāriena.

Es jutos diezgan vīlies. Vismaz tik vīlies, cik bija iespējams, atro­doties Akmens Sirdī. Pacēlu monētu plaukstā, un monēta, kas gulēja uz galda, pacēlās līdzi. Tā bija maģija, par to nevarēja šaubīties. Un tomēr es jutos visai nomākts. Biju gaidījis… Es nezinu, ko biju gaidījis. Taču ne to, kas notika.

Pārējo dienas daļu es aizvadīju, eksperimentēdams ar vienkāršo simpātijas sasaisti, ko Abentijs man bija iemācījis. Uzzināju, ka sasais­tīt kopā iespējams gandrīz jebko. Dzelzs drabu un sudraba talantu, akmeni un augļa šķēli, divus ķieģeļus, zemes piku un vienu no ēzeļiem. Man vajadzēja divas stundas, lai aptvertu, ka priedes darva nemaz nav nepieciešama. Kad jautāju par to Benam, viņš atzina, ka tas esot tikai koncentrēšanās palīglīdzeklis. Man šķiet, viņš bija izbrīnījies, ka esmu to atklājis pats bez priekšā teikšanas.

Ļaujiet man pavisam ātri apkopot simpātijas būtību, jo diez vai jums jebkad vajadzēs vairāk kā ļoti aptuvenu izpratni par šo spēku darbības principiem.

Pirmām kārtām, enerģiju nevar radīt vai iznīcināt. Kad jūs paceļat vienu drabu un otrs paceļas no galda pats, tas metāla gabals, kas ir jums rokā, šķiet tikpat smags kā abi kopā, jo īstenībā jūs tiešām ceļat tos abus.

Tā tas ir teorijā. Praksē sajūta ir tāda, it kā jūs celtu trīs drabus. Neviena simpātijas saikne nav absolūti pilnīga. Jo atšķirīgāki ir priekš­meti, jo vairāk enerģijas aiziet zudumā. Salīdziniet to domās ar cauru akveduktu, kas stiepjas uz dzirnavu ratu. Labai simpātijas saiknei caurumu ir ļoti maz, un lielākā daļa enerģijas tiek izmantota lietde­rīgi. Sliktā saiknē turpretī caurumu ir daudz, un tikai pavisam maza daļa no jūsu ieguldītajiem pūliņiem aiziet iecerētās darbības virzienā.

Es, piemēram, mēģināju sasaistīt krita gabalu ar pudeli ūdens. Abiem šiem priekšmetiem bija ļoti maz līdzības, un, kaut gan pudele svēra varbūt divas mārciņas, kad es mēģināju pacelt kritu, man šķita, ka ceļu sešdesmit mārciņas. Vislabākā saikne, ko man izdevās atrast, bija divās daļās pārlauzts koka zars.

Kad biju aptvēris šo nelielo daļu no simpātijas prasmēm, Bens mā­cīja man citas. Vairākus dučus simpātiskās sasaistes iespēju. Simtiem nelielu triku, kā raidīt spēku vajadzīgajā virzienā. Ikviens no tiem bija kā atšķirīgs vārds milzum plašajā leksikas krājumā, ko nupat biju sācis lietot. Bieži vien tas bija apnicīgi, un es neesmu jums izstāstījis pat pusi.

Bens turpināja man mācīt pa druskai no citām zinību jomām: kaut ko no vēstures, aritmētikas un ķīmijas. Tomēr ar sevišķu dedzību es tvēru visu, ko viņš man varēja iemācīt par simpātijas likumībām. Savus noslēpumus Abentijs izsniedza taupīgi un pirms katras nākamās gud­rības ikreiz lika man pierādīt, ka esmu pienācīgi apguvis iepriekšējo. Taču šķita, ka manas spējas sniedzas tālāk par dabisko tieksmi pēc zināšanām, un tāpēc man nekad nebija ilgi jāgaida.

Es negribu likt jums domāt, ka šis ceļš vienmēr bija līdzens. Tā pati ziņkāre, kas darīja mani par ļoti aizrautīgu skolnieku, itin regulāri ieveda mani ari nepatikšanās.

Kādu vakaru, kad es kūru vecākiem uguni ēdiena gatavošanai, māte pieķēra mani skandējam pantiņu, ko biju noklausījies iepriekšējā dienā. Nezinādams, ka viņa stāv man aiz muguras, es situ vienu skalu pret otru un izklaidīgi skaitīju:

“Lēdija Laklesa, skaistā un labā Septiņas lietas zem kleitas sev glabā Gredzenu, kas nav pirkstā maucams Skarbu vārdu, kas balsī nav saucams Vīra svecei blakus tur stāv Durvis, kam bultas un roktura nav Kastē bez vāka un atslēgas Vīra dārgumi glabājas Ceļā, pa kuru nebrauc rati Ceļā, ko nezina sveši skati Neatminams un neredzams mums Mājo Laklesas noslēpums.”

Biju noklausījies, kā to skandē maza meitene, lēkādama “klases”. Kaut gan biju to dzirdējis tikai divas reizes, pantiņš bija iesēdies man galvā. Tāpat kā lielāko daļu bērnu skaitāmpantiņu, to bija viegli atce­rēties.

Bet māte mani dzirdēja un nostājās blakus ugunskuram. Ko tu nupat runāji, mīlulīt? Viņas balss nebija dusmīga, taču es jutu, ka viņa nebūt nav iepriecināta.

- Skaitīju pantiņu, ko nesen dzirdēju papuvē, es izvairīgi atbildēju. Skraidīt apkārt kopā ar pilsētas bērniem man bija stingri aizliegts. Neuzticība ātri pāraug nepatikā, mans tēvs mēdza sacīt jaunajiem tru­pas dalībniekiem, tāpēc turieties kopā, kamēr esat pilsētā, un izturieties laipni! Es ieliku ugunī dažus rupjākus skalus un ļāvu tos laizīt liesmām.

Māte bridi klusēja, un es jau sāku cerēt, ka ar to viss beigsies, bet tad viņa teica: Tā nav jauka dziesmiņa. Vai tu esi padomājis, par ko tur ir runa?

Patiesībā es nebiju par to domājis. Manā uztverē tā bija vienkārši nesakarīga vārdu virkne. Tomēr, pārcilādams to atmiņā, es sāku apjaust diezgan nepārprotamo seksuālo zemtekstu. Jā, es saprotu. Iepriekš nebiju par to domājis.

Mātes sejas izteiksme mazliet atmaiga, un viņa pieliekusies no­glauda man matus. Vienmēr padomā par to, ko dziedi, mīlulīt!

Šķita, ka nepatikšanas aizgājušas garām, tomēr es nenocietos ne­pajautājis: Ar ko tāds pantiņš atšķiras no dažām vietām “Ilgajā gai­dīšanā”? Piemēram, tur, kur Fains jautā lēdijai Perialai par viņas cepuri?

“Tik daudz par to esmu dzirdējis no citu vīriešu mutes, ka gribētu skatīt acīm un pielaikot viņu pats!” Var taču labi saprast, par ko viņš runā!

Redzēju, ka mātes lūpas sakniebjas. Viņas seja nekļuva dusmīga, tomēr apmierināta tā neizskatījās. Tad kaut kas viņas izteiksmē mai­nījās. Pasaki pats, kāda ir atšķirība! māte teica.

Es necietu jautājumus, kas atgādina viltīgi izliktu ēsmu. Atšķirība bija nepārprotama: vienā gadījumā es iekļūšu nepatikšanās, otrā ne. Es bridi nogaidīju, lai radītu iespaidu, ka esmu nopietni pārdomājis teikto, tad neziņā papurināju galvu.

Māte notupās pie ugunskura, lai sasildītu plaukstas. Atšķirība ir tāda… Aizej, lūdzu, pēc trijkāja! Viņa mani viegli pastūma, un es aizskrēju uz ratu aizmuguri to paņemt, bet māte tikmēr turpināja:

- Atšķirība ir tāda, vai to saka kādam vai arī par kādu. Pirmajā gadī­jumā tas var būt rupji, bet otrajā gadījumā tās vienmēr ir tenkas.

Es atnesu trijkāji un palīdzēju viņai to novietot virs uguns. Turklāt lēdija Periala ir izdomāts tēls. Lēdija Laklesa ir reāla persona ar jūtām, kuras iespējams aizskart. Viņa paskatījās uz mani.

- Es to nezināju, es iebildu, juzdamies vainīgs.

Laikam jau izskatījos diezgan nožēlojams, jo māte mani apskāva un noskūpstīja. Tas nav jāpārdzīvo, mīlulīt. Vienkārši atceries, ka par visu, ko dari, vienmēr ir jādomā! Viņa pārlaida plaukstu man pār matiem un uzsmaidīja siltu saules smaidu. Domāju, ka tu varētu atlīdzināt ar labu gan lēdijai Laklesai, gan man, ja šovakar sameklētu kādas baltās nātres, ko iemest katliņā!

Jebkāds iegansts būtu bijis gana labs, lai palīdzētu man izvairīties no pārmetoša sprieduma un dotu iespēju bridi parotaļāties ceļmalas biezoknī. Māte vēl lāgā nebija pateikusi visu līdz galam, kad es jau biju projām.

Gribu piebilst arī to, ka laiks, ko pavadīju kopā ar Benu, lielākoties bija mans brīvais laiks. Tas mani neatsvabināja no parastajiem pienāku­miem trupā. Kad vajadzēja, es izpildīju jaunā pāža lomu. Palīdzēju glez­not dekorācijas un šūt kostīmus. Vakaros noberzu zirgus un rībināju skārda loksni skatuves aizmugurē, kad vajadzēja atdarināt pērkonu.

Taču es neskumu par brīvā laika zaudējumu. Neizsmeļamās bērna enerģijas un manas neremdināmās zinātkāres dēļ nākamais gads manā mūžā kļuva par laimīgāko laiku, ciktāl vien spēju atcerēties.