Vēja vārds

PROLOGS. Klusums trīs daļās

ATKAL BIJA PIENĀKUSI NAKTS. “Ceļakmens” viesnīcā valdīja klusums, un tas bija klusums trīs daļās.

Pati jūtamākā daļa bija dobjš, mēmu atbalšu piesātināts klusums, ko radīja daudzu lietu neesamība. Ja tur būtu vējš, tas šalkotu kokos, čirkstinātu āķos piestiprināto viesnīcas izkārtni un aizpūstu klusumu projām pa ceļu kā krītošas rudens lapas. Ja viesnīcā būtu apmeklētāju pūlis vai kaut saujiņa apmeklētāju, tie piepildītu klusumu ar sarunām un smiekliem, ar šķindoņu un klaigām, kādas mēdz skanēt dzertuvē vēlās vakara stundās. Ja tur būtu mūzika… taču nē, mūzikas, protams, nebija. Patiesībā no tā visa nebija nekā, tāpēc klusums turpinājās.

“Ceļakmens” bāra kaktā sēdēja divi cilvēki. Viņi dzēra ar mēmu apņēmību, vairīdamies no nopietnām sarunām par satraucošiem jau­numiem. Tādējādi viņi pievienoja mazu, drūmu klusumu lielajam, dobjajam klusumam. Tas bija savdabīgs sakausējums, kontrapunkts.

Trešo klusumu pamanīt nebija viegli. Ja klausītos stundu, varbūt tas kļūtu jūtams koka grīdā zem kājām un raupjajās, atskabargainajās mucās aiz bāra letes. Tas slēpās melni smagajā akmens kamīnā, kas glabāja sen izdzisušas uguns karstumu. Tas slēpās baltas audekla drā­nas lēnajā slīdējumā turp un atpakaļ pāri koka šķiedrai. Un tas slēpās aiz letes stāvošā vīrieša rokās, to īpašniekam spodrinot sarkankoka virsmu, kas jau tagad spoži mirdzēja lampas gaismā.

Vīrietim bija spilgti sarkani mati, sarkani kā liesma. Viņa acis bija tumšas, pievērstas tālumam, un viņš kustējās ar izsmalcinātu pašpa­ļāvību, kas raksturīga cilvēkam, kurš daudz zina.

“Ceļakmens” piederēja viņam, tāpat kā viņam piederēja trešais klu­sums. Tā tam vajadzēja būt, jo tas bija lielākais klusums no visiem trim, un tas ieskāva sevī abus pārējos klusumus. Tas bija dziļš un plašs kā rudens beigas. Tas bija smags kā liels, upes nogludināts akmens. Tas bija pacietīgs nogrieztas puķes klusums, kas piemīt cilvēkam, kurš gaida nāvi.