Vēja vārds

PIECDESMIT SESTĀ NODAĻA . Patroni, sievietes un meteglīns

ES PĀRSTĪGOJU LAUTU. TĀ bija patīkama nodarbe, kas paņēma manu uzmanību, kamēr Stančions apstaigāja klausītājus un uzzināja viņu domas. Mani pirksti veica ierastās darbības, noņemot pārrauto stigu, bet domas satraukti šaudījās. Tagad, kad aplausi bija apklusuši, mani atkal mocīja šaubas. Vai ar vienu dziesmu pietiek, lai apliecinātu savu meistarību? Varbūt publiku ietekmēja dziesmas izcilais spēks, nevis mans izpildījums? Un mans improvizētais nobeigums? Varbūt dziesmu kā vienotu veselumu biju uztvēris vienīgi es…

Noņēmis pārrauto stīgu, uzmetu tai paviršu skatienu, un visas ma­nas iepriekšējās domas izbira no galvas kā nebijušas.

Stīga nebija ne izdilusi, ne bojāta, kā biju gaidījis. Norautais gals bija gluds, it kā tas būtu pārgriezts ar nazi vai šķērēm.

Krietnu bridi raudzījos uz to gluži kā apdullis. Vai kāds būtu rīkojies ar manu lautu? Tas nebija iespējams. Es nekad neizlaidu savu instru­mentu no acīm. Turklāt pirms aiziešanas no Universitātes pilsētiņas es visas stīgas biju pārbaudījis un apskatījis tās vēlreiz pirms uzkāpšanas uz skatuves. Kā tas varēja notikt?

Kamēr šī doma kā virpulis riņķoja man pa galvu, es pamanīju, ka pūļa čalas pieklust. Laikus pacēlu skatienu un ieraudzīju, ka Stančions jau sper pirmo soli uz skatuves. Steigšus piecēlos kājās un pagriezos viņam pretī.

Viņa sejas izteiksme bija patīkama, taču neizdibināma. Viņam tuvojoties, es jutu pakrūtē sažņaudzamies kamolu, bet tas aizripoja, aizraudams līdzi manas drosmes un cerību paliekas: Stančions sniedza man roku tieši tāpat kā diviem iepriekšējiem mūziķiem, kuri nebija iemantojuši pietiekamu atzinību.

Uzklāju sejai pēc iespējas varonīgu smaidu un satvēru pasniegto roku. Es biju sava tēva dēls un trupas dalībnieks! Man jāpieņem noraidījums ar Edema Rū cilts cienīgu lepnumu! Drīzāk zeme atvērsies un apris šo mirguļojošo, augstprātīgo vietu, nekā es izrādīšu kaut kripatu nožēlas.

Turklāt kaut kur publikas vidū mani vēroja Ambrozs. Drīzāk zeme apris “Eoliju”, Imri un visu Kentes jūru, nekā es ļaušu viņam baudīt kaut kripatu gandarījuma par notikušo.

Tāpēc es gaiši pasmaidīju un satvēru Stančiona roku. Kad es to paspiedu, sajutu plaukstā iegulstam kaut ko cietu. Paskatījies lejup, redzēju tajā iemirdzamies sudrabu. Manas talanta stabulītes!

Tobrīd droši vien bija vērts redzēt manu sejas izteiksmi. Paskatījos augšup uz Stančionu. Viņa acīs dzirkstīja uguntiņas, un viņš man šķel­mīgi pamirkšķināja.

Pagriezos un pacēlu stabulītes tā, lai visi tās varētu redzēt. “Eolija” atkal vētraini iedārdējās. Šoreiz tie bija apsveikuma dārdi.

* * *

- Tev man jāapsola, Simmons nopietni teica, mirkšķinādams apsarkušās acis, ka tu nekad vairs to dziesmu nespēlēsi, iepriekš mani nebrīdinājis! Nekad!

- Vai tad bija tik briesmīgi? Es viņam uzsmaidīju, vēl neatguvies no pārdzīvojuma.

- Nē! Simmons gandrīz iekliedzās. Tas bija… Es nekad… Brīdi viņš cīnījās, meklēdams vārdus, tad nolaida galvu rokās un sāka izmi­sīgi šņukstēt.

Vilems gādīgi aplika roku Simmonam ap pleciem, un viņš nekaut­rēdamies atbalstījās pret draugu. Mūsu Simmonam ir mīksta sirds! Vilems saudzīgi teica. Cik noprotu, viņš gribēja teikt, ka viņam dziesma ļoti patikusi.

Es ievēroju, ka arī Vilema acis ir mazliet apsarkušas. Uzliku roku Simmonam uz pleca. Kad es šo dziesmu dzirdēju pirmoreiz, arī man tā bija kā belziens, es viņam atklāti atzinos. Kad man bija deviņi gadi, mani vecāki to dziedāja Vidusziemas svētkos, un pēc tam es divas stundas nebiju nekur liekams. Viņiem nācās izņemt manu lomu no “Cūkgana un lakstīgalas”, jo es nebiju spējīgs iziet uz ska­tuves.

Simmons pamāja ar galvu un ar rokas kustību lika saprast, ka viss ir kārtībā, bet sarunāties viņš tik drīz nespēs, tāpēc lai eju un daru, kas man darāms.

Es paskatījos uz Vilemu. Biju aizmirsis, ka reizēm iespaids ir tik satriecošs, es neveikli sacīju.

- Iesaku ieraut kādu skutenu! Vilems bez aplinkiem teica. Jeb īsļipu, ja labāk patīk tautas valoda. Bet es atceros, ka tu solīji šovakar izpeldināt mūs skutena jūrā, ja dabūšot stabulītes. Nezinu gan, kā tev tas izdosies, jo pašlaik man kājās ir svina dzeramkurpes.

Izdzirdēju aiz muguras Stančiona guldzošos smieklus. Šie laikam ir tavi draugi, kas nav kastrāti, vai ne? Tāds pārsteidzošs apzīmē­jums palīdzēja Simmonam mazliet atgūties, un viņš noberzēja degunu piedurknē.

- Vilem, Simmon, šis ir Stančions! Simmons atbildēja ar galvas mājienu. Vilems atturīgi, stīvi paklanījās. Stančion, vai tu pavadīsi mūs līdz bāram? Es apsolīju izmaksāt viņiem dzeramo.

- S, Vilems izlaboja. Dzeramos.

- Atvainojiet, dzeramoS! es uzsvēru daudzskaitļa galotni. Ja nebūtu manu draugu, es nekad nebūtu nokļuvis šeit!

- Ā! Stančions plati pasmīnēja. Patroni! Es pilnīgi saprotu.

* * *

Izrādījās, ka uzvarētāja kauss ir tāds pats kā mierinājuma kauss. Kad Stančionam beidzot izdevās izvadīt mūs cauri ļaužu pūlim līdz brīvai vietai pie bāra letes, dzeramais mani jau gaidīja. Stančions pat vēlējās izmaksāt skutenu Simmonam un Vilemam, teikdams, ka arī patroniem pienākoties daļa no uzvarētāja balvas. Es viņam sirsnīgi pateicos no pašiem dilstošā maka dziļumiem.

Kamēr mēs gaidījām draugiem solītos dzērienus, es centos ziņkārīgi ieskatīties savā augstajā kausā un pārliecinājos, ka, nenoņemot to no letes, kaut ko varētu saredzēt tikai tad, ja es uzkāptu ar kājām uz soliņa.

- Meteglīns! Stančions paskaidroja. Nogaršo, un pateikties varēsi vēlāk! Manā dzimtajā pusē mēdza teikt, ka cilvēks esot gatavs piecelties no miroņiem, lai varētu to dabūt.

Piesitu pirkstus pie iedomātas cepures malas. Gatavs pakalpot!

- Gatavs pakalpot tev un tavai ģimenei! viņš galanti atbildēja.

Iedzēru malku no augstā kausa, lai atgūtos no satraukuma, un jutu,

ka mutē ielīst kaut kas brīnumains: vēss pavasara medus, krustnag­liņas, kardamons, kanēlis, spiestas vīnogas, piededzināti āboli, saldi bumbieri un tīrs avota ūdens. Tikai tā es varu raksturot meteglīnu. Ja neesat to pamēģinājuši, es diemžēl nespēšu to atbilstoši aprakstīt. Ja esat, tad jums nav jāatgādina, kā tas garšo.

Ar atvieglojumu redzēju, ka skutens ir atnests vidēja lieluma glāzēs; viena bija paredzēta arī Stančionam. Ja mani draugi izdzertu lielos kausus ar melno vīnu, man būtu jāmeklē ķerra, lai nogādātu viņus atpakaļ otrā upes pusē.

- Uz Savjena veselību! Vilems uzsauca tostu.

- Piekrītam! sacīja Stančions, paceldams glāzi.

- Uz Savjena… Simmons izdvesa kaut ko līdzīgu apslāpētam šņukstam.

- …un Aloinas veselību! es piebildu un pabīdīju kausu tā, lai varētu pieskandināt viņu glāzēm.

Stančions izdzēra savu skutenu ar tādu nevērību, ka es samirkšķi­nāju acis. Nu tā! viņš noteica. Pirms es atstāju tevi gozēties draugu sajūsmā, gribu kaut ko pajautāt. Kur tu to iemācījies? Tas ir, spēlēt ar pārtrūkušu stīgu?

Es brīdi domāju. Vai man atbildēt gari vai īsi?

- Pagaidām lai iet īsi!

Es pasmaidīju. Labi, tad teikšu, ka apguvu to gadījuma pēc. Nevērīgi pametu ar roku, it kā aizmezdams kaut ko projām. Palieka no manas izšķiestās jaunības!

Stančions labu bridi raudzījās manī, un viņa seja pauda uzjautrinā­jumu. Laikam jau biju to pelnījis. Nākamreiz prasīšu garo atbildi. Dziļi ievilcis elpu, viņš aplaida skatienu istabai. Zeltītais auskars šūpodamies iedzirkstījās lampu gaismā. Iešu pagrozīties starp ap­meklētājiem. Gādāšu, lai nenāk tev virsū visi vienlaikus.

Es atviegloti pasmaidīju. Paldies, ser!

Viņš papurināja galvu un nepacietīgi pamāja kādam aiz letes; apkal­potājs tūlīt atnesa viņam dzēriena kausu. Vakara sākumā “ser” bija pareizi un īstajā vietā. Bet tagad ir Stančions! Viņš paskatījās atpakaļ uz mani, un es smaidīdams atbildēju ar galvas mājienu. Un kā lai es saucu tevi?

- Par Kvoutu, es teicu. Vienkārši Kvouts.

- Lai dzīvo vienkārši Kvouts! Vilems pacēla glāzi.

- Un Aloina! piebilda Simmons un, iespiedis seju elkoņa līkumā, sāka klusi raudāt.

* * *

Viens no pirmajiem pie manis pienāca grāfs Threpe. Tuvumā viņš izskatījās mazāks un vecāks. Tomēr par manu priekšnesumu viņš runāja dzirkstošām acīm un mundriem smiekliem

- Un tad tās pārtrūka! viņš iesaucās un sparīgi savēcināja roku.

Un es spēju domāt tikai vienu: Tikai ne tagad! Tikai ne pirms beigām!

Bet tad ieraudzīju tavu asiņaino roku, un man sadumpojās māga. Tu paskatījies uz mums, pēc tam uz stigām, un tās kļuva arvien klusākas. Bet tad tu vēlreiz uzliki pirkstus uz lautas, un es domāju: Tas ir drosmīgs zēns. Pārāk drosmīgs. Viņš nesaprot, ka nevar saglābt pārrautas dziesmas beigas ar pārrautu stīgu. Bet tu to izdarīji! Grāfs Threpe iesmējās tā, it kā es būtu izjokojis pasauli, un ātri nodejoja vairākus džigas soļus.

Simmons, kas bija pārstājis raudāt un nupat grasījās savilkt glai­mīgu seju, iesmējās reizē ar grāfu. Vilems nesaprata, ko par Threpi domāt, un vēroja viņu ar nopietnu skatienu.

- Tev kādu dienu jāatnāk spēlēt pie manis mājās! Threpe teica un aši pacēla plaukstu. Tagad par to nerunāsim: es negribu traucēt tavu vakaru. Viņš pasmaidīja. Bet, pirms aizeju, man jāuzdod vēl kāds jautājums. Cik gadus Savjens pavadīja kopā ar Amiru?

Tas man nebija īpaši jāgudro. Sešus. Trīs gadus, apliecinādams sevi, un trīs gadus mācīdamies.

- Vai seši tev šķiet labs skaitlis?

Nesapratu, uz ko viņš tēmē. Seši nav īpašs veiksmes skaitlis, es izvairījos no tiešas atbildes. Ja man būtu jāmeklē labs skaitlis, es ietu tālāk, proti, uz septiņi. Paraustīju plecus. Vai arī atpakaļ uz trīs.

Threpe pārdomāja dzirdēto, viegli sizdams ar pirkstu pa zodu.

- Tev taisnība. Bet seši gadi kopā ar Amiru nozīmē, ka viņš atgriezās pie Aloinas septītajā gadā. Pameklējies kabatā, grāfs izvilka sauju monētu, starp kurām bija vismaz trīs dažādu zemju nauda. Viņš izvilka no tās septiņus talantus un iespieda tos man plaukstā.

- Godātais lord… es pārsteigts sastomījos, es nevaru ņemt jūsu naudu! Mani bija samulsinājusi nevis pati nauda, bet tās daudzums.

Threpe izskatījās izbrīnījies. Kāpēc gan ne?

Es stāvēju, iepletis acis, un rets gadījums! nespēju atrast pie­mērotus vārdus.

Threpe guldzoši pasmējās un sakļāva manus pirkstus virs monētām.

- Tas nav atalgojums par spēlēšanu. Nē, īstenībā jau ir, bet drīzāk tas domāts kā pamudinājums, lai tu turpinātu vingrināties un spēlētu arvien labāk. Tas ir mūzikas labā!

Viņš paraustīja plecus. Redzi, lai lauru koks augtu, tam ir vaja­dzīgs lietus. Tur es neko nevaru grozīt. Bet es varu gādāt, lai lietus

nelīst dažiem mūziķiem uz galvas, vai ne? Viņa sejā parādījās viltīgs smaids. Dievs rūpēsies par lauru kokiem un gādās tiem mitrumu. Bet es rūpēšos par mūziķiem un gādāšu, lai tie var dzīvot sausumā. Un gudrāki prāti par manējo lems, kad savest tos abus kopā.

Es brīdi klusēju. Man šķiet, jūs esat gudrāks nekā pats sevi vēr­tējat.

- Nu, nu, viņš novilka, cenzdamies slēpt apmierinājumu. Tikai nelaid tādas valodas tālāk, citādi ļaudis sāks gaidīt no manis lielas lietas! Grāfs Threpe pagriezās un nozuda pūlī.

Ieslidināju septiņus talantus kabatā un jutu, ka man no pleciem noveļas milzīgs smagums. Tā bija gluži kā nāvessoda atcelšana. Varbūt pat tiešā nozīmē, jo es nezināju, ar kādiem paņēmieniem Devi būtu centusies piespiest mani atdot parādu. Pirmo reizi divu mēnešu laikā es bezrūpīgi uzelpoju. 11 bija laba sajūta.

Pēc Threpes aiziešanas pie manis pienāca viens no agrāk apbalvo­tajiem mūziķiem, vēlēdamies izteikt uzslavu. Nākamais bija keldiešu augļotājs, kas paspieda manu roku un piedāvāja izmaksāt dzeramo.

Pēc viņa mani apsveica mazāk pazīstams augstmanis, vēl kāds mūzi­ķis un skaista, jauna dāma. Nodomāju, ka varbūt viņa ir mana Aloina, tomēr, izdzirdot viņas balsi, sapratu, ka esmu maldījies. Viņa bija vietējā augļotāja meita, un pēc īsas sarunas par dažādiem sīkumiem mēs šķīrāmies. Tikai pēdējā brīdī atcerējos, ka jāievēro pieklājība, un atvadoties noskūpstīju viņai roku.

Pēc neilga laika visi apsveicēji man šķita saplūstam vienā neskaidrā straumē. Cits pēc cita tie nāca sasveicināties, izteikt atzinību, dot pado­mus, paust skaudību un apbrīnu. Kaut gan Stančions turēja vārdu un rūpējās, lai visi nesteigtos pie manis vienlaikus, drīz vien es vairs nespēju atšķirt citu no cita. Arī meteglīns, protams, stāvokli nedarīja vieglāku.

Neatceros, cik ilgs laiks bija pagājis, kad iedomājos palūkoties ap­kārt pēc Ambroza. Pārlaidis skatienu telpai, iebukņīju Simmonam ar elkoni, un viņš pacēla acis no šimu spēles, ko spēlēja divatā ar Vilemu.

- Kur ir mūsu labākais draugs? es jautāju.

Simmons neizpratnē blenza uz mani, un es attapos, ka viņš ir pār­lieku apskurbis, lai spētu uztvert ironiju. Ambrozs, es paskaidroju.

- Kur ir Ambrozs?

- Aizlaidās! Vilems paziņoja ar naidīgu pieskaņu balsī. Tūlīt, tikko tu beidzi spēlēt. Jau pirms tu dabūji stabulītes.

- Viņš zināja. Viņš zināja! Simmons līksmi iedziedājās. Zināja, ka tu tās dabūsi, un nespēja noskatīties.

- Aiziedams viņš izskatījās diezgan nelāgi, Vilema balsī skanēja apslāpēts, ļauns prieks. Bāls kā līķis! Drebēja tā, ka redzams pa gabalu. It kā būtu atklājis, ka viņam visu vakaru kāds mīzis dzēriena kausā.

- Varbūt tā arī bija, Simmons teica ar viņam neraksturīgu ļau­numu. Es tā labprāt būtu darījis.

- Drebēja? es pārjautāju.

Vilems apstiprinoši pamāja. Drebēja gan! It kā viņam kāds būtu iebelzis pa zarnām. Iekārās Lintenam elkonī, lai tiktu līdz durvīm.

Simptomi izklausījās pazīstami: tie atgādināja sasaistītāja iespē­jamo sastingumu un drebuļus. Manī sāka gruzdēt aizdomas. Iztēlojos, kā Ambrozs klausās mani izpildām visskaistāko dziesmu, kādu viņš jebkad dzirdējis, un aptver, ka es iegūšu sudraba stabulītes.

Atklāti kaitēt man viņš nebūtu uzdrošinājies, bet varbūt viņam izdevās atrast kādu atrisušu diegu vai garu skabargu no koka galdiņa. Kā viens, tā otrs spētu veidot tikai vārgu simpātijas saikni ar manas lautas stīgu: labākajā gadījumā vienu procentu, bet varbūt tikai pro­centa desmitdaļu.

Iztēlojos, kā Ambrozs, saspringti koncentrēdamies, ņem karstumu pats no sava ķermeņa un viņa rokās un kājās lēni ieplūst aukstums. Domās redzēju, kā viņš trīc, kā elpa arvien smagāk laužas no krūtīm, un beidzot mana stīga pārtrūkst…

…un es, par spīti visam, pabeidzu dziesmu. Šīs domas man izvili­nāja rūgtu smaidu. Protams, tas bija tikai pieļāvums, taču kāds bija nepārprotami parūpējies, lai man pārtrūktu stīga, un es ne mirkli nešaubījos, ka Ambrozs šajā situācijā bija gatavs izmēģināt jebkādus līdzekļus. Es atkal pievērsos Simmonam.

- …pieietu viņam un teiktu: Es neņemu ļaunā to reizi "Tīģelī", kad tu man sajauci sāļus un es veselu dienu staigāju gandrīz akls. Nē. Tik tiešām nē, dzer vesels! Simmons iesmējās, nodevies savām atriebī­gajām fantāzijām.

Apsveicēju plūsma kļuva retāka: cits lautas spēlētājs, talanta stabulīšu īpašnieks, kuru biju redzējis uz skatuves, vēl kāds vietējais tirgotājs. Kodīgi sasmaržojies kungs ar garām, saeļļotām ūsām un vintasieša akcentu uzsita man pa plecu un iedeva man naudas maku “jaunām stigām”. Man viņš nepatika. Tomēr maku es pieņēmu.

* * *

- Kāpēc viņi visu laiku runā tikai par to? Vilems jautāja.

- Par ko?

- Puse no tiem, kuri pienāca spiest tev roku, burbuļoja par to, cik skaista bijusi dziesma. Otra puse dziesmu pat nepieminēja un runāja tikai par to, kā tu spēlēji ar pārrautu stigu. Gluži tā, it kā dziesmu vispār nebūtu dzirdējuši.

- Pirmā puse no mūzikas neko nesaprot, sacīja Simmons. Tikai tie, kuri mūziku ņem nopietni, spēj novērtēt to, ko šovakar paveica mūsu jauniņais E’lirs!

- Tātad tas bija grūti? Vilems domīgi norūca.

- Es nekad neesmu redzējis nevienu, kas spēlētu “Vāveri niedrēs” bez pilna stīgu komplekta, Simmons viņam paskaidroja.

- Hmm… Vilems novilka. Tu to izdarīji tā, ka izskatījās pavi­sam viegli. Tā kā tu esi nācis pie saprašanas un atsakies no tās illiešu augļu sulas, vai drīkstu tev izmaksāt vienu kārtīgu, tumšu skutenu keldimu karaļu dzērienu?

Viņa nepārprotamais cildinājums mani aizkustināja, tomēr es negri­bēju piedāvājumu pieņemt, jo jutu, ka galva nupat sāk noskaidroties.

Par laimi, no aizbildināšanās mani paglāba Mareja, kas tobrīd pie­nāca mani apsveikt. Tā bija pievilcīgā, zeltmatainā arfiste, kas bija neveiksmīgi centusies iegūt talanta stabulītes. Brīdi domāju, vai šī varētu būt manas Aloinas balss, tomēr, ieklausījies tajā, sapratu, ka ari šoreiz esmu maldījies.

Tomēr viņa bija skaista sieviete. Pat vēl skaistāka nekā uz skatuves, un tas negadās bieži. Sarunas laikā es sapratu, ka viņa ir kāda Imres pilsētas padomnieka meita. Maigi zilais tērps izcēla krāšņos, zeltainos matus un dzidro acu zilumu.

Kaut gan Mareja bija nenoliedzami pievilcīga, es nespēju veltīt viņai atbilstošu uzmanību. Mani urdīja vēlme iet projām no bāra, lai atrastu balsi, kas kopā ar mani bija dziedājusi Aloinas partiju. Mēs bridi parunājāmies, uzsmaidījām viens otram un šķīrāmies, pārmijot laipnus vārdus un solījumus satikties vēl kādu citu reizi. Sieviete atgriezās pie pārējiem, un vijīgais augums līganām kustībām pazuda pūlī.

- Kāda pārdroša izrādīšanās! Vilems izmeta, kad viņa bija projām.

- Ko? es pārjautāju.

- Ko? viņš mēdoši atkārtoja. Vai tu gribi izlikties par galīgu stulbeni? Ja tik skaista meitene būtu mani uzlūkojusi ar vienu aci tā, kā uzlūkoja tevi ar abām… Tad mēs, maigi izsakoties, šobrīd būtu jau sameklējuši istabu.

- Viņa vienkārši bija draudzīga! es protestēju. Un mēs tikai aprunājāmies. Viņa jautāja, vai es varētu pamācīt viņai dažas pirk­stu kombinācijas arfai, bet es ļoti ilgi neesmu spēlējis arfu. Negribas izgāzties.

- Tu ne tā vien izgāzīsies, ja laidīsi garām tik nepārprotamus mājie­nus, Vilems attrauca. Viņa jau tikpat kā palīdzēja tev atpogā­ties!

Simmons pieliecās tuvāk un uzlika plaukstu man uz pleca kā visīs­tākais gādīga drauga paraugs. Kvout, es gribēju runāt ar tevi taisni par to pašu! Ja tu patiešām nepamanīji, cik ļoti tu viņu interesē, tev nudien pašam laiks apjēgt, ka attiecībā uz sievietēm tu esi izcili neap­tēsts. Varbūt tev jāapsver iespēja kļūt par priesteri.

- Jūs abi esat pilnā! es pietvīcis atcirtu. Vai no mūsu sarunas jums nepielēca, ka viņa ir padomnieka meita?

- Bet vai tev nepielēca, kāpēc viņa tā skatās uz tevi? Vilems tādā pašā tonī atjautāja.

Es zināju, ka attiecībās ar sievietēm esmu nožēlojami nepieredzējis, taču negrasījos to atklāti daudzināt. Tāpēc uz draugu izteikumiem es tikai atmetu ar roku un nošļūcu no augstā bāra soliņa. Šaubos, vai viņai bija padomā ašs kniebiens aiz letes! Padzēros malku ūdens un izlīdzināju savu apmetni. Tagad man jāiet uzmeklēt savu Aloinu, lai varu no sirds viņai pateikties. Kā es izskatos?

- Kāda tam nozīme? Vilems noprasīja.

Simmons aizskāra Vilema elkoni. Vai redzi? Viņam prātā ir bīsta­māki gājieni nekā dekoltētas padomnieka meitas aplidošana!

Ar nicinošu žestu pagriezu viņiem muguru un ieniru pilnās telpas vidū.

Man nebija ne jausmas, kā es viņu atradīšu. Kāda muļķīga, roman­tiska iedoma sirds dziļumos man čukstēja, ka es viņu pazīšu, līdzko ieraudzīšu. Ja šī sieviete ir kaut vai uz pusi tik spoža kā viņas balss, tad viņa mirdzēs kā iedegta svece tumšā istabā.

Bet tajā pašā laikā prāta balss man otrā ausī čukstēja kaut ko citu. Nelolo cerības, tā teica. Neļauj sev cerēt, ka sieviete lai kas viņa būtu var mirdzēt tik spoži kā balss, kura dziedāja Aloinas partiju. Un, kaut gan šie čuksti nedeva mierinājumu, es sapratu, ka tie pauž veselīgu dzīvesgudrību. Ieklausīties prāta balsī biju iemācījies Tarbeanas ielās, un tieši tā man bija ļāvusi toreiz izdzīvot.

Klīdu pa “Eolijas” pirmo stāvu, meklēdams pūlī būtni, kuru nepa­zinu. Palaikam cilvēki man uzsmaidīja vai pamāja ar roku. Pēc piecām minūtēm biju redzējis visu klātesošo sejas un devos uz otro stāvu.

Tas atgādināja teātra balkonu, tikai sēdvietu rindas aizstāja gal­diņi, kuru izvietojums uz slīpās grīdas ļāva pārredzēt apakšējo stāvu. Metu lokus starp tiem, lūkodamies pēc savas Aloinas, bet prāta balss joprojām čukstēja ausī to pašu. Nelolo cerības! Tevi gaida tikai vilšanās. Viņa nebūs tik skaista, kā tu iedomājies, un tad tu kritīsi izmisumā.

Kad biju izstaigājis otro stāvu, manī iezagās jaunas bailes. Varbūt viņa aizgājusi projām, kamēr es sēdēju pie bāra letes, dzēru meteglīnu un gozējos klausītāju apbrīnā. Man vajadzēja doties pie viņas tūlīt, nomesties uz viena ceļgala un pateikties viņai no visas sirds. Ja nu viņa ir aizgājusi? Ja nu neviens nezina, kas viņa bijusi un kurp devusies? Ar nervozu kņudoņu pakrūtē devos augšup pa kāpnēm uz “Eolijas” augstāko stāvu.

Redzi nu, kurp noved cerības, čukstēja prāta balss. Viņa ir projām, un tev paliek tikai krāšņā, naivā iztēle, kas tevi mocīs arī turpmāk.

Zāles augstākais līmenis aizņēma vismazāk telpas. Šaurā puslokā tas stiepās gar trim sienām augstu virs “Eolijas” grīdas. Galdiņi un soli šeit bija izvietoti tālāk cits no cita, un cilvēku bija mazāk. Staigā­dams starp galdiņiem, ievēroju, ka te apmetušies galvenokārt mīlnieku pārīši, un jutos gluži kā lūriķis.

Cenzdamies izturēties nevērīgi, pārlaidu skatienu visiem, kas šeit sēdēja, sarunājās un malkoja dzērienus. Tuvodamies pēdējam galdi­ņam, jutu krūtīs bangojam arvien lielāku satraukumu. Galdiņš atradās kaktā, tāpēc neuzkrītoši pieiet tam nebija iespējams. Abi cilvēki sēdēja ar muguru pret mani, un es redzēju gaišmatainu un tumšmatainu galvu.

Gaišo matu īpašnieks iesmējās un sakustējās, un īsu mirkli es pama­nīju lepnu seju ar dižciltīgiem vaibstiem. Vīrietis. Pievērsu uzmanību sievietei ar garajiem, tumšajiem matiem. Šeit bija mana pēdējā cerība. Es zināju, ka tai jābūt manai Aloinai.

Piegājis galdiņam no sāna, es ieraudzīju viņas seju. Nē, viņa seju. Abi sēdētāji bija vīrieši. Mana Aloina bija aizgājusi. Biju viņu pazau­dējis, un šī doma lika man justies tā, it kā sirds krūtīs būtu zaudējusi līdzsvaru un nokritusi dziļi lejā man papēžos.

Vīrieši paskatījās uz mani, un gaišmatainais pasmaidīja. Skaties, Thria, jaunais sešstīgu spēlmanis atnācis parādīt mums godu! Viņš nopētīja mani no galvas līdz kājām. Tu esi jauks puisis. Vai gribi ar mums kopā iedzert?

- Nē, es samulsis nomurmināju. Es tikai meklēju kādu cilvēku.

- Tu esi viņu atradis! vīrietis nepiespiesti attrauca un pieskārās manai rokai. Mani sauc Fallons, un viņš ir Thria. Nāc, iedzersim! Es apsolījos gādāt, lai Thria netiek projām un nemēģina vest tevi sev līdzi. Viņam ir liela vājība uz jauniem mūziķiem. Fallons veltīja man pievilcīgu smaidu.

Nomurminājis ašu ieganstu, es steidzos projām. Pēc neveiksmīga­jiem meklējumiem jutos pārāk izmisis, lai raizētos, vai neesmu pada­rījis sevi par muļķi.

Bezcerības nomākts, devos uz kāpņu pusi, un prāta balss izmantoja izdevību mani sarāt. Lūk, pie kā noved cerības, tā teica. Tur nav nekādas jēgas. Un ir pat labāk, ka tu viņu nesatiki. Viņa nevarēja būt līdzvērtīga savai balsij. Tādai balsij, kas ir dzidra un ugunīga kā kvēlojošs sudrabs, kas ir kā mēness gaisma virs upes oļiem, kas glaužas pie lūpām maigi kā putna spalva…

Steidzos uz kāpnēm, nolaidis skatienu, lai kāds neiedomātos iesais­tīt mani sarunā.

Un tad es izdzirdēju balsi. Tā bija kā kvēlojošs sudrabs, kā glāstošs skūpsts manai ausij. Paskatījos augšup un jutu, ka mana sirds uzgavilē: es zināju, ka esmu atradis savu Aloinu. Paskatījos augšup, ieraudzīju viņu un spēju domāt tikai vienu: skaista!

Skaista.