Vēja vārds

ASTOŅDESMIT ASTOTĀ NODAĻA . starpspēle — “meklēju… ”

“CEĻAKMENS” VIESNĪCĀ sēdošo vīru pulciņu iztraucēja smagu zābaku dunoņa ārā uz lieveņa koka grīdas. Aprāvis teikumu pusē, Kvouts steigšus piecēlās kājās un devās uz bāru, bet nebija vēl sasniedzis leti, kad atvērās ārdurvis un telpā iebrāzās pirmais Savaldīšanas vakara pūlis.

- Te nāk bars izsalkušu vīru, Kot! jau no sliekšņa iesaucās vecais Kobs. Viņam sekoja Šeps, Džeiks un Greiams.

- Kaut ko ēdamu jau virtuvē atradīsim, teica Kots. Varu tūlīt iet tam pakaļ, bet varbūt jūs vispirms gribēsiet iedzert? Atskanēja omulīga piekrišanas murdoņa, un vīri iekārtojās uz soliņiem pie letes. Vārdu apmaiņai piemita ierasta, tāda kā apdilusi noskaņa, tīkami ērta kā veci apavi.

Hronists cieši lūkojās sarkanmatainajā vīrietī aiz letes. Tajā nebija vairs ne miņas no Kvouta. Tas bija tikai viesnīcnieks draudzīgs, pa­kalpīgs un ļoti neuzkrītošs, gandrīz vai neredzams.

Iedzēris prāvu malku, Džeiks pamanīja telpas tālākajā galā sēžam Hronistu. Ē, skat tikai, Kot! Tev ir jauns apmeklētājs! Labi gan, ka mēs vispār atradām, kur apsēsties.

Šeps klukstoši iesmējās. Kobs apgriezās uz soliņa apkārt un pievērsa skatienu kaktam, kur blakus Bastam sēdēja Hronists, joprojām pacēlis rakstāmspalvu virs papīra. Pierakstitājs, vai?

- Jā, Kots aši apstiprināja. Ieradās šeit vēlu vakar vakarā.

Kobs vēlreiz paskatījās turp. Ko viņš raksta?

Kots atbildēja pieklusinātā balsī, novērsdams atnācēju uzmanību no viesa un likdams tiem pagriezties pret bāra leti. Vai atceraties Basta ceļojumu uz Bednu? Vīri apstiprinoši pamāja un saasināja uzmanību. Nu, lūk, tur viņš piedzīvoja izbīli baku epidēmijas dēļ un kopš tā laika jūtas tāds kā novecojis. Izdomāja, ka vajadzētu uzrakstīt testamentu, kamēr vēl tas nav nokavēts.

- Šajos laikos tas ir prātīgi darīts, Šeps drūmi novilka. Izdzēris pēdējo alus malku, viņš ar troksni nolika tukšo kausu uz letes. Es ņemšu vēl vienu!

- Visi ietaupījumi, kas nāves dienā ir manā īpašumā, tiek novēlēti atraitnei Seidžai, Basts teica pietiekami skaļi, lai balss būtu dzirdama visā ēdamzālē, lai tie palīdzētu viņai izaudzināt un nodrošināt ar pūru savas trīs meitas, kas drīz būs sasniegušas precību gadus. Viņš bažīgi paskatījās uz Hronistu. Vai “precību gadi” ir pareizs apzīmējums?

- Mazā Ketija pēdējā gada laikā patiešām ir varen paaugusies, Greiams novilka. Pārējie piekrītoši pamāja ar galvu.

- Savam darba devējam es atstāju labāko zābaku pāri, Basts dāsni turpināja, kā arī jebkuras bikses, kuras viņš uzskatītu par izman­tojamām.

- Zābaki šitam zēnam tiešām ir labi! Kobs sacīja Kotam. To es jau sen esmu pamanījis.

- Pātera Leodona ziņā es atstāju manas pasaulīgās mantības sada­līšanu starp draudzes locekļiem, jo man kā noklīdušai dvēselei pēc tās vairs nebūs vajadzības.

- Tu laikam domāji “aizgājušai dvēselei”, vai ne? Hronists šau­bīdamies pavaicāja.

Basts paraustīja plecus. Tas pagaidām ir viss, ko varu iedomāties. Hronists pamāja un aši sabāza papīrus, rakstāmspalvas un tinti savā plakanajā ādas somā.

- Nu tad nāc šurp! Kobs uzsauca. Netēlo svešinieku! Hronists brīdi sastinga, tad lēni devās uz bāra pusi. Kā tevi sauc, veco zēn?

- Devans, Hronists atbildēja, tad itin kā apmulsa un neveikli nokremšļojās. Piedodiet, Karversons. Devans Karversons.

Kobs iepazīstināja viņu ar pārējiem vīriem un atkal pagriezās pret jaunpienācēju. No kuras puses tu nāc, Devan? viņš noprasīja.

- Tur, no Abotsfordas.

- Vai tur ir kādi jaunumi?

Hronists neomulīgi sagrozījās uz soliņa, bet Kots drūmi lūkojās viņā no letes otras puses. Kā lai to saka… Ceļi ir diezgan slikti…

Šie vārdi izraisīja pazīstamu žēlabu kori, un Hronists mazliet nomie­rinājās. Kamēr vīri joprojām sūrojās, atvērās durvis un telpā ienāca kalēja māceklis zēnisks, muskuļots puisis, kam no matiem vēdīja ogļu dvesma. Uz pleca viņš nesa garu dzelzs stieni. Ienācis iekšā, viņš pieturēja durvis, lai ielaistu aiz sevis Kārteru.

- Tu izskaties pēc nejēgas, puika! Kārters norūca, nesteidzīgi pārkāpdams pār slieksni un kustēdamies pastlvi un uzmanīgi kā cil­vēks, kas nesen ievainots. Tu staipi to krāmu visur līdzi, un ļaudis drīz runās par tevi tāpat kā par Trako Mārtiņu. Tu būsi tāds pats kā pasistais Rannišas zēns! Vai gribi turpmākos piecdesmit gadus klau­sīties tādās runās?

Kalēja māceklis neveikli pagrozīja dzelzs stieni. Lai runā! viņš norūca ar izaicinājuma pieskaņu balsī. Kopš man vajadzēja iet un savākt nabaga Nelliju, man tie zirneklīgie briesmoņi rādās sapņos. Viņš papurināja galvu. Tik tiešām, es domāju, ka tu pats nēsāsi tādu stieni katrā rokā! Tas preteklis varēja tevi nogalināt.

Nepievērsdams viņam uzmanību, Kārters ar stīvu sejas izteiksmi nedrošā solī aizstaigāja līdz bāram.

- Prieks tevi redzēt atkal uz kājām, Kārter! iesaucās Šeps, paceldams kausu. Es jau domāju, ka tev vēl pāris dienu būs jānīkst pa gultu.

- Dažas nieka šuves jau nu nenoliks mani gar zemi! Kārters atmeta.

Basts ar plašu žestu piedāvāja savu soliņu nesen ievainotajam vīram un pēc tam neuzkrītoši sameklēja sēdvietu pēc iespējas tālāk no kalēja mācekļa. Pārējie ar draudzīgu murdoņu uzņēma Kārteru savā vidū.

Viesnīcnieks nozuda dziļākajā telpā un pēc īsa brīža atgriezās, nes­dams paplāti ar karstu maizi un kūpošām sautējuma bļodām.

Visi klausījās Hronistā. …ja atmiņa mani neviļ, Kvouts bija prom Severenā, kad tas notika. Viņš gāja mājās…

- Tas nebija Severenā, vecais Kobs iebilda. Tas bija netālu no Universitātes.

- Var jau būt, Hronists piekrita. Lai nu kā, viņš vēlu vakarā gāja mājās, un šaurā ieliņā viņam uzbruka bandīti.

- Tas notika gaišā dienas laikā! Kobs ērcīgi pārtrauca. Pašā pilsētas vidū. Visapkārt bija cilvēki, kas to redzēja.

Hronists stūrgalvīgi papurināja galvu. Es atceros šauru ieliņu. Šā vai tā, bandīti pārsteidza Kvoutu negaidot. Gribēja atņemt zirgu. Hronists brīdi apklusa un ar pirkstgaliem paberzēja pieri. Paga, te kaut kas nesaskan! Pa šauru ieliņu viņš nebūtu jājis ar zirgu. Varbūt viņš jāja pa ceļu uz Severenu.

- Es tak teicu, ka tur nebija nekāda Severenā! Kobs, acīmredzami aizkaitināts, uzsita ar plaukstu pa bāra leti. Augstais Tehlu, labāk beidz! Tu esi visu saputrojis!

Hronists samulsis pietvīka. Es to dzirdēju tikai vienu reizi, un tas bija pirms gada.

Uzmetis Hronistam drūmu skatienu, Kots skaļi nolika paplāti uz letes, un stāsts tika tūlīt aizmirsts. Vecais Kobs ēda tik ātri, ka kumoss gandrīz iesprūda rīklē, un viņš to noskaloja ar pamatīgu alus malku.

- Tā kā tu vēl neesi ticis galā ar vakariņām, viņš diezgan uzsvērti paziņoja Hronistam, slaucīdams lūpas piedurknē, varbūt neiebildīsi, ja stāstu turpināšu es? Lai to dzirdētu arī zēns?

-Ja esi pārliecināts, ka to zini… Hronists vilcinādamies atbildēja.

- Skaidrs, ka zinu! Kobs attrauca un pagrieza soliņu tā, lai pie­vērstos lielākam klausītāju pulkam. Tad nu tā! Labi sen, kad Kvouts bija tīrais zaļknābis, viņš iestājās Universitātē. Bet viņš nedzīvoja Uni­versitātes pilsētiņā, jo bija nācis, redz, no vienkāršiem ļaudīm. Viņš nevarēja atļauties dzīvot tik smalki kā šie tur.

- Kā tad tā? jautāja kalēja māceklis. Agrāk tu stāstīji, ka Kvouts esot bijis briesmīgi gudrs, tāpēc šie paši viņam samaksājuši, lai viņš paliktu Universitātē, kaut gan viņš bijis tikai desmit gadu vecs. Iede­vuši viņam maku ar zeltu un tik lielu dimantu kā īkšķa gals, un pilnīgi jaunu zirgu ar jauniem segliem un piederumiem, jauniem pakaviem, pilnu maisu ar auzām un vēl nez ko.

Kobs piekrītoši pamāja ar galvu. Jā, jā, taisnība. Bet tagad es stāstu, kas notika gadu vai divus vēlāk. Un tad viņš gandrīz visu savu zeltu bija izdalījis trūcīgiem ļaudīm, kuriem nodegušas mājas.

- Nodegušas kāzu laikā, Greiams iestarpināja.

Kobs apstiprināja to ar galvas mājienu. Un Kvoutam bija jāēd, jāīrē istaba, jāgādā zirgam arvien jaunas auzas. Tāpēc viss zelts tolaik bija iztērēts. Un viņš…

- Bet kur palika dimants? māceklis pārtrauca.

Vecais Kobs pikti sarauca pieri. Ja tev tas noteikti jāzina, viņš atdeva dimantu kādam īpašam draugam. Pareizāk, īpašai draudzenei, kādai dāmai. Bet tas ir pavisam cits stāsts nekā šis, ko es sāku stās­tīt. Viņš nikni pablenza uz zēnu, kas vainīgi nodūra acis un iebāza mutē karoti sautējuma.

Kobs turpināja: Tā kā Kvouts nevarēja atļauties lepno dzīvi Uni­versitātē, viņš apmetās tuvējā pilsētiņā, ko sauca Amari. Kobs izteiks­mīgi pablenza uz Hronistu. Tur Kvouts mitinājās viesnīcas istabā, ko dabūja par brīvu, jo atraitne, kurai piederēja viesnīca, bija viņā ieskatījusies, turklāt viņš piepalīdzēja dažādos darbos, lai atpelnītu savu uzturēšanos.

- Viņš tur arī spēlēja, Džeiks papildināja. Kvouts bija liels meis­tars lautas spēlē.

- Labāk stum rīklē un ļauj man pabeigt, Džeikob! vecais Kobs viņam uzšņāca. Visi tāpat zina, ka Kvouts labi spēlēja lautu. Tieši tāpēc jau tā atraitne viņā ieskatījās, un vakara priekšnesumi bija daļa no viņa darbiem.

Kobs aši iedzēra malku un turpināja: Tā nu kādu dienu Kvouts bija izgājis veikt kādu atraitnes uzdevumu, un pēkšņi viens vīrs izrauj nazi un saka Kvoutam: ja neatdosi man atraitnes naudu, es tevi izsmē­rēšu gar ceļmalu! Kobs pastiepa pret kalēja mācekli iedomātu nazi un veltīja viņam draudīgu skatienu. Te nu jums jāatceras, ka tolaik Kvouts bija tikai jauns zaļknābis. Viņam nebija zobena, un, ja arī būtu, viņš vēl nebija iemācījies no ademiem īstu cīņas prasmi.

- Un ko Kvouts tad darīja? kalēja māceklis jautāja.

- Bija, re, tā! Kobs atspieda muguru pret leti. Tas notika pašā dienas vidū, un viņi atradās Amari pilsētas laukumā. Kvouts grasījās saukt konsteblu, bet viņš vienmēr bija ļoti acīgs zēns. Un viņš ievēroja, ka tam vīram ir balti, balti zobi…

Zēns plati iepleta acis. Vai viņš bija saldummāns?

Kobs apstiprinoši pamāja ar galvu. Vēl ļaunāk: tas tips bija sācis svīst kā nodzīts zirgs, acis viņam mežonīgi spīdēja, un rokas… Kobs iepleta acis tāpat kā māceklis un izstiepa rokas, atdarinādams drebē­šanu. Tāpēc Kvouts zināja, ka šim nāk virsū trakums, un tas nozīmēja, ka šis par sašķiebtu peniju nodurs pat miesīgu māti. Kobs vēlreiz iedzēra pamatīgu malku, paildzinādams klausītāju sasprindzinājumu.

- Nu, ko tad viņš darīja? Basts raidīja satrauktu saucienu no bāra tālākā gala, izteiksmīgi žņaudzīdams rokas. Viesnīcnieks veltīja savam audzēknim piktu skatienu.

Vecais Kobs turpināja: Sākumā viņš vilcinājās, bet tad vīrs ar nazi pienāca tuvāk, un Kvouts redzēja, ka otrreiz viņš neprasīs. Tāpēc Kvouts izmantoja tumšo maģiju, ko Universitātē bija izlasījis aizslēgtā, slepenā grāmatā. Viņš izrunāja trīs baismīgus, slepenus vārdus un izsauca dēmonu…

- Dēmonu? Mācekļa balss izskanēja gandrīz kā smilksts. Vai tādu pašu kā…

Kobs lēni papurināja galvu. Ak nē, tas nemaz neizskatījās pēc zirnekļa. Tas bija briesmīgāks. Sastāvēja tikai no ēnām. Tas nolaidās bandītam uz pleciem, iekodās viņam krūtīs, tieši virs sirds, un izsūca visas asinis tāpat kā jūs izsūktu sulu no plūmes.

- Pie pārogļotajām rokām, Kob! Kārters viņu pārtrauca piesma­kušā, pārmetumu pilnā balsī. Tu pārbiedēsi mūsu zēnu līdz nesapra­šanai! Pēc taviem murgu stāstiem viņš veselu gadu staipīs sev līdzi to sasodīto dzelzs gabalu.

- Es esmu dzirdējis citādu stāstu, lēni sacīja Greiams. Degošā mājā bijusi iesprostota sieviete, un Kvouts izsaucis dēmonu, lai tas sargātu viņu no uguns. Pēc tam viņš ieskrējis iekšā, iznesis sievieti no uguns, un viņa nemaz neesot cietusi.

- Paklausieties paši, ko runājat! Džeiks nepatikā noskurinājās.

- Jūs esat gluži kā bērni Vidusziemas svētkos. “Dēmons nozaga manu lelli!” “Dēmons izlēja pienu!” Kvouts nenodarbojās ar dēmoniem. Viņš Universitātē mācījās visādus lietu un cilvēku vārdus, saprotat? Tas vīrs uzbruka viņam ar nazi, un Kvouts izsauca uguni un zibeni tāpat kā Taborlins Lielais.

- Tas bija dēmons, Džeik! Kobs dusmīgi iebilda. Citādi tam stāstam nebūtu nekādas jēgas. Viņš izsauca dēmonu, un dēmons iz­dzēra bandītam visas asinis, un visi, kas to redzēja, bija satriekti līdz nāvei. Kāds izstāstīja priesterim, priesteris aizgāja pie konstebla, un konstebls tajā pašā naktī aizgāja un izvilka Kvoutu no atraitnes vies­nīcas. Pēc tam viņu iemeta cietumā par to, ka viņš sadarbojies ar tumšiem spēkiem vai tādā garā.

- Cilvēki droši vien ieraudzīja uguni un nodomāja, ka tas ir dēmons, Džeikobs neatlaidās. Pats zini, kādi ir cilvēki!

- Nē, nezinu vis, Džeikob! Kobs atcirta, sakrustoja rokas uz krūtīm un atkal atspieda muguru pret bāra leti. Nu, nu, pastāsti man, kādi tad ir cilvēki! Tu tak varētu turpināt visu šo stāstu, kamēr…

Kobs aprāvās, izdzirdējis ārā uz lieveņa smagu zābaku dunu. Pēc brīža kāds sāka grabināties gar ārdurvju bultu.

Vīri pārsteigti pagriezās un paskatījās uz durvīm, jo visi parastie “Ceļakmens” apmeklētāji jau sēdēja šeit. Divas jaunas sejas vienā dienā! Greiams draudzīgi izmeta, zinādams, ka skar vārīgu tematu.

- Izskatās, ka tavs sausuma periods ir beidzies, Kot!

- Laikam ceļi kļūst labāki, Šeps norūca dzēriena kausā, un viņa balsi jautās tāds kā atvieglojums. Bija jau ari laiks mums visiem piedzīvot kādu veiksmes drusciņu!

Bulta noklikstēja, un durvis lēni atvērās, nesteidzīgā lokā aizslīdēda­mas līdz sienai. Tumsā aiz sliekšņa stāvēja vīrietis, itin kā prātodams, iet vai neiet iekšā.

- Sveicināti “Ceļakmenī”! viesnīcnieks aiz bāra letes viņam uz­sauca. Kā varam pakalpot?

Vīrietis ienāca gaismā, un zemnieku omulīgā pacilātība noplaka: ādas bruņas un smagais zobens liecināja, ka ienācējs ir algotnis. Vien­tuļš algotnis pat labākajos laikos viesa nedrošību. Visi zināja, ka atšķi­rība starp nenodarbinātu algotni un lielceļa laupītāju izpaužas tikai laika un vietas izvēlē.

Turklāt nepārprotami skaidri bija redzams, ka šis algotnis ir piedzī­vojis grūtus laikus. Viņa bikšu gali un ādas zābaku saites bija aplipušas ar brūnām dadžu galviņām. Viņa krekls bija sulīgā, karaliski zilā krāsā, šūts no smalka auduma, bet notašķīts dubļiem un sapluinīts ērkšķu krūmos. Mati viņam bija saķepuši un izspūruši. Tumšās acis izskatījās iekritušas, it kā viņš ilgāku laiku nebūtu gulējis. Algotnis paspēra vēl dažus soļus uz istabas vidu, atstādams durvis aiz muguras vaļā.

- Šķiet, jūs ilgāku laiku esat bijis ceļā, Kvouts moži teica. Vai vēlaties kaut ko dzeramu vai varbūt vakariņas? Kad ienācējs neat­bildēja, viņš piebilda: Protams, neviens neiebildīs, ja jūs vispirms gribētu nolikties pagulēt. Izskatās, ka aizvadītās dienas jūs ir krietni nomocījušas. Kvouts paskatījās uz Bastu, un tas nošļūca no soliņa, lai dotos aizvērt viesnīcas ārdurvis.

Pārlaidis nesteidzīgu skatienu visiem, kas sēdēja pie bāra letes, algotnis apsēdās tukšajā vietā starp Hronistu un veco Kobu. Kvouts veltīja viņam vislaipnāko viesnīcnieka smaidu, un algotnis, smagi atspiezdamies pret leti, kaut ko neskaidri nomurmināja.

Basts pie durvīm sastinga, cieši satvēris rokturi.

- Kā, lūdzu? Kvouts pārjautāja, pieliecies viesim tuvāk.

Algotnis pacēla acis un palūkojās uz Kvoutu, tad viņa skatiens

aizklīda tālāk un pārslīdēja bāra aizmugurei. Acis kustējās gausi, it kā viņu būtu apdullinājis sitiens pa galvu. Aethin tseh cthystoi scthaiven vei.

Kvouts paliecās uz priekšu. Piedodiet, vai jūs varētu atkārtot? Kad algotnis neko vairs neteica, viņš pārlaida skatienu pārējiem vīriem pie letes. Vai kāds saklausīja, ko viņš teica?

Hronists uzmanīgi lūkojās uz algotni, pētīdams viņa bruņas, tukšo bultu maku, smalko, zilo krekla audumu. Pierakstītāja skatiens bija ass un vērīgs, taču algotnis, šķiet, neko nemanīja.

- Tā ir siaru valoda, vecais Kobs visgudri teica. Savādi gan! Viņš nemaz neizskatās pēc turienieša.

Šeps iesmējās, purinādams galvu. Nē! Viņš ir piedzēries. Upat runāja mans onkolis. Viņš piebikstīja Greiamam ar elkoni. Vai at­ceries manu onkoli Tamu? Ak mūžs, es neatceros nevienu citu, kurš būtu tā dzēris!

Basts, kas joprojām stāvēja pie durvīm, izdarīja drudžainu, slepenu kustību, taču Kvouts bija pārāk aizņemts, lai to pamanītu: viņš jo­projām centās pievērst sev algotņa skatienu. Vai jūs protat aturiešu valodu? Kvouts lēni jautāja. Ko jūs vēlaties?

Algotņa acis brīdi kavējās viesnīcnieka sejā. Avoi… viņš iesāka, tad nolaida plakstiņus un piešķieba galvu itin kā klausīdamies. Tad viņš atkal atvēra acis. Es… meklēju… gribu… vīrietis mēģināja runāt lēnā, piesmakušā balsī. Es… meklēju… Viņš atkal apklusa, un miglainais skatiens bezmērķīgi pārslīdēja istabai.

- Es viņu pazīstu, Hronists teica.

Visi pagriezās un paskatījās uz pierakstītāju. Ko? Šeps noprasīja.

Hronista sejā gailēja dusmas. Šis nelietis kopā ar četriem drau­giem pirms piecām dienām mani aplaupīja! Pirmajā mirklī es viņu nepazinu. Toreiz viņam bija gludi skūta seja, bet tas noteikti ir viņš!

Basts izdarīja vēl enerģiskāku kustību atnācējam aiz muguras, cenz­damies piesaistīt sava skolotāja uzmanību, taču Kvouts bija pilnīgi pievērsies apdullušajam viesim. Tu esi pārliecināts?

Hronists skarbi, neskanīgi iesmējās. Viņam mugurā ir mans krekls! Turklāt saplēsts! Es par to samaksāju veselu talantu. Un ne reizes nepaguvu pat uzvilkt.

- Vai viņš ari toreiz izturējās tāpat?

Hronists papurināja galvu. Nepavisam ne! Uzvedās pat neparasti pieklājīgi, ja ņem vērā, ka viņš ir lielceļa laupītājs. Es spriedu, ka viņš pirms dezertēšanas ir bijis zemākas pakāpes virsnieks.

Basts beidza dot mājienus. Reši! viņš iesaucās, un balsī ieska­nējās izmisums.

- Vienu mirkli, Bast! Kvouts atbildēja, joprojām cenzdamies pie­saistīt apdullušā algotņa uzmanibu. Viņš pašūpoja plaukstu vīrieša sejas priekšā un noklakstināja pirkstus. Hei!

Algotņa acis sekoja Kvouta plaukstas kustībai, tomēr šķita, ka viņš nedzird neko no tā, kas notiek apkārt. Es… es… meklēju… viņš lēni teica. Es meklēju…

- Ko? Kobs pikti noprasīja. Ko tu meklē?

- Meklēju… algotnis vārgi atkārtoja.

- Manuprāt, viņš meklē iespēju atdot man atņemto zirgu, Hro­nists rāmi noteica, tad piegāja vīrietim tuvāk un sagrāba viņa zobena spalu. Ar spēju kustību viņš to izrāva vai, pareizāk sakot, mēģināja izraut. Taču ierocis nevis brīvi izslīdēja no maksts, bet pusceļā apstājās un iestrēga.

- Nē! Basts pāri istabai iekliedzās.

Algotnis glāžaini skatījās uz Hronistu, bet nemēģināja viņu apturēt. Stāvēdams neveiklā pozā un joprojām cieši turēdams zobena spalu, pierakstītājs parāva stiprāk, un zobens lēni padevās. Plato asmeni klāja sakaltušu asiņu un rūsas traipi.

Atkāpies soli atpakaļ, Hronists savaldījās un rāmi nomērķēja ieroci pret algotni. Un mans zirgs ir tikai sākums! Pēc tam viņš droši vien meklēs iespēju atdot man atņemto naudu un aprunāties ar konsteblu.

Algotnis paskatījās uz zobena smaili, kas nevienmērīgi šūpojās viņa krūšu augstumā. Viņa acis ilgi sekoja lēnajām ieroča kustībām.

- Liec viņu mierā! Basts spalgi iesaucās. Lūdzu, dari, kā es saku!

Vecais Kobs atzinīgi pamāja ar galvu. Puikam taisnība, Devan!

Tam vīram bēniņos viss ir sagājis šķērsām. Neturi to riku viņam pretī! Viņš kuru katru brīdi var noģībt.

Algotnis izklaidīgi pacēla roku. Es meklēju… viņš vēlreiz teica, atbīdīdams zobenu malā kā zaru, kas nejauši gadījies ceļā. Hronists strauji ievilka elpu un parāva zobenu sānis, jo vīrieša plauksta bija pārslīdējusi tieši pār asmeni un sāka asiņot.

- Nu, redzi? vecais Kobs iesaucās. Ko es tev teicu? Viņš ir bīstams pats sev!

Algotnis piešķieba galvu uz sāniem. Tad viņš pacēla plaukstu un to uzmanīgi aplūkoja. Lejup pār īkšķi lēnām plūda tumša asins strūkliņa, kas plaukstas pamatnē apstājās, piebrieda un tad sāka pilēt uz grīdas. Algotnis caur degunu dziļi ievilka elpu, un stiklainajās, iekritušajās acīs pēkšņi iezibējās ass, koncentrēts skatiens.

Viņš plati uzsmaidīja Hronistam, un agrākais trulums piepeši pa­gaisa no viņa sejas. Te varaiyn aroi Seathaloi vei meļa, algotnis sacīja zemā, dobjā balsi.

- Es… es īsti nesaprotu, Hronists apmulsis teica.

Smaids vīrieša sejā pazuda. Viņa acīs uzzibēja skarbs, dusmīgs ska­tiens. Te-tauren sciyrloet? Amauen.

- Es nesaprotu, ko tu runā! Hronists teica. Bet tava dusmīgā balss mani nepavisam nebiedē! Viņš atkal pacēla zobenu atnācējam pretī, tēmēdams uz viņa krūtīm.

Neizpratnē saraucis pieri, algotnis paskatījās lejup uz smago, nelī­dzeno asmeni. Tad viņa sejā uzplaiksnīja piepeša atskārsme un tajā atgriezās platais smaids. Atmetis galvu atpakaļ, viņš skaļi iesmējās.

Šie smiekli neizklausījās cilvēciski. Tajos skanēja neapvaldītas gavi­les gluži kā spalgā vanaga kliedzienā.

Algotnis pacēla ievainoto roku un sagrāba zobena smaili. Kustība bija tik pēkšņa un strauja, ka metāls dobji iedunējās, saskaroties ar svešo plaukstu. Joprojām smaidīdams, savādais atnācējs ieķērās zobenā vēl ciešāk, noliekdams asmeni lejup. No zobena asās malas lejup ritēja asinis, pilēdamas uz grīdas.

Visi klātesošie apstulbuši un neticīgi vēroja notiekošo. Vienīgā skaņa bija algotņa pirkstu kauliņu klusā čerkstoņa, arvien ciešāk spiežoties virsū asmeņa kailajai malai.

Raudzīdamies Hronistam tieši sejā, algotnis strauji pagrieza plauk­stu, un zobens pārlūza, iekrakstēdamies kā saplaisājis zvans. Kamēr Hronists apstulbis skatījās uz salauzto ieroci, algotnis paspēra soli uz priekšu un viegli uzlika tukšo roku uz pierakstltāja pleca.

Hronists izdvesa piesmakušu kliedzienu un atrāvās, it kā viņam kāds būtu piegrūdis pie miesas karstu krāsns kruķi. Gribēdams atstumt svešo plaukstu, viņš sparīgi pastūma salauzto zobenu sānis, un tas dziļi iedūrās algotņa rokā. Vīrieša sejā neparādījās ne sāpju, ne baiļu pazīmes; nekas tajā neliecināja, ka viņš vispār justos ievainots.

Joprojām turēdams nolauzto zobena galu asiņainajā rokā, algotnis paspēra vēl soli tuvāk Hronistam.

Tad pieskrēja Basts un ar plecu tik spēcīgi pagrūda algotni, ka tas, apgāzdams vienu no masīvajiem bāra soliņiem, ar visu augumu atsitās pret sarkankoka leti. Ar zibenīgu kustību Basts sagrāba algotņa galvu abās rokās un trieca to pret letes malu. Draudīgi sašķiebis seju, viņš neganti belza vēl, vēl un vēlreiz…

Nākamajā brīdī visi klātesošie atguvās, it kā Basta rīcība būtu tos pamodinājusi no miega, un telpā sacēlās juceklis. Vecais Kobs atrā­vās no bāra letes un, atmuguriski kāpdamies atpakaļ, apgāza soliņu. Greiams kaut ko klaigāja par konsteblu. Džeikobs mēģināja bēgt uz durvju pusi un, paklupis aiz Koba apgāztā soliņa, nokrita garšļaukus uz grīdas. Kalēja māceklis tvēra pēc sava dzelzs stieņa, bet nometa to zemē, kur tas ripodams apmeta plašu loku un palika guļam zem galda.

Basts spalgi iekliedzās un, aizlidojis pāri istabai, uzkrita uz viena no masīvajiem koka galdiņiem. Zem viņa svara tas sabruka, un Basts palika augšpēdus guļam starp salauztajiem gabaliem kā ļengana koka lelle. Algotnis piecēlās kājās; pār sejas kreiso pusi viņam aumaļām plūda asinis. Izskatīdamies gluži vienaldzīgs pret notiekošo, viņš atkal pagriezās pret Hronistu, aizvien vēl turēdams asiņainajā rokā nolauzto zobena galu.

Viņam aiz muguras Šeps pacēla nazi, kas gulēja uz grīdas blakus pusapēstam siera gabalam. Tas bija parasts virtuves nazis, un tā as­mens nebija garāks par plaukstas atpletumu. Ar draudīgu seju viņš piesteidzās algotnim klāt un ar spēcīgu cirtienu iegrūda naža asmeni visā garumā starp svešinieka plecu un kaklu.

Algotnis nenokrita, bet apsviedās apkārt un ar zobena izroboto malu iesita Šepam pa seju. Izsprāga asinis, un Šeps pacēla rokas pie sejas. Tad ar zibenīgi ašu kustību algotnis parāva metāla ieroci uz savu pusi un iegrūda to zemniekam krūtīs. Šeps atmuguriski aizstreipuļoja vairākus soļus atpakaļ un, atsities pret leti, sabruka uz grīdas. Nolauz­tais zobena gals palika rēgojamies viņam starp ribām.

Algotnis pastiepās un itin kā ziņkārīgi pieskārās naža spalam pie sava kakla. Izskatīdamies drīzāk apmulsis nekā saniknots, viņš to parāva uz āru. Kad nazis nekustējās no vietas, viņš vēlreiz izgrūda neapvaldītu putna kliedzienu.

Šeps elsodams un asiņodams gulēja uz grīdas. Algotņa skatiens kļuva tāds kā izklaidīgs, it kā viņš būtu aizmirsis, ko gribējis darīt. Viņa acis lēni apstaigāja telpu, gausi slīdot pāri salauztajiem galdi­ņiem, melnajam akmens kamīnam, masīvajām ozola mucām. Beidzot viņa skatiens apstājās pie sarkanmatainā vīrieša aiz bāra letes. Kvouts nenobālēja un neatkāpās, redzēdams svešinieka pievērsto uzmanību. Abu acis sastapās.

Raugoties Kvoutā, algotņa skatiens atkal kļuva modrs. Viņa mute vēlreiz savilkās platā, drūmā smaidā, kas asiņainajā sejā izskatījās sevišķi baiss. Te aithiyn Seathaloi? viņš noprasīja. Te Rhintae?

Ar gandrīz nevērīgu kustību Kvouts paķēra no letes tumšu pudeli un svieda to pāri bāram. Pudele trāpīja algotnim pa muti un saplīsa gabalos. Gaisu piepildīja asa pliederu vīna smarža, un tumšais šķid­rums iekrāsoja vīrieša smaidā sašķiebto seju un plecus.

Kvouts pastiepies iemērca pirkstu peļķē, kas pletās uz letes. Sa­springti saraucis pieri, viņš kaut ko klusi un nesaprotami nomurmināja. Tad viņš pievērsa ciešu skatienu asiņainajam vīrietiem letes otrā pusē.

Nekas nenotika.

Algotnis pasniedzās pāri letei un ieķērās Kvouta piedurknē. Vies­nīcnieks palika mierīgi stāvam, un viņa seja šajā brīdī nepauda ne bailes, ne dusmas, ne izbrīnu. Viņš izskatījās tikai paguris, apdullis un samulsināts.

Pirms algotnis paguva sagrābt Kvouta roku, viņš sagrīļojās: no aiz­mugures bija piesteidzies Basts. Ar vienu roku aptvēris algotņa kaklu, viņš ar otru roku ieķērās tam sejā. Algotnis atlaida Kvoutu un ar abām rokām iekrampējās elkonī, kas žņaudza viņa kaklu, cenzdamies atlauzt to vaļā. Basta seja pārvērtās saspringtā sāpju maskā. Atņirdzis zobus, viņš ar brīvo roku neganti plosīja algotņa seju.

Bāra letes tālākajā galā kalēja māceklis beidzot izvilka no pagaldes savu dzelzs stieni un izslējās visā augumā. Viņš metās pāri apgāzta­jiem soliņiem un nevarīgajiem augumiem uz grīdas. Ar dobju kaujas saucienu puisis pacēla stieni augstu virs pleca.

Joprojām neatlaizdams pretinieku, Basts redzēja kalēja mācekli tuvojamies, un viņa acīs iezibējās piepeša panika. Atlaidis tvērienu, Basts atkāpās atpakaļ un aizķērās aiz salauztā soliņa gabaliem. Atmuguriskā kritienā viņš aizlidoja projām no abiem vīriem.

Algotnis pagriezās un ieraudzīja jauno uzbrucēju. Viņš pasmaidīja un izstiepa asiņaino roku. Kustība bija nesteidzīgi gracioza, gandrīz vai laiska.

Kalēja māceklis atgrūda svešo roku. Kad dzelzs stienis triecās pret algotni, rēgainais smaids pazuda no viņa sejas. Viņš saķēra savu roku, šņākdams un sprauslādams kā saniknots kaķis.

Puisis vēlreiz atvēzēja dzelzs stieni un iebelza algotnim pa krūtīm. Zvēliens aizmeta pretinieku projām no letes, un tas nokrita četrrāpus, brēkdams kā kaujams jērs.

Satvēris stieni abās rokās, kalēja māceklis ar malkas cirtēja kustību trieca to algotnim pa muguru. Atskanēja čerkstošs pārlauztu kaulu troksnis. Dzelzs stienis klusi iedžinkstējās kā tāls, miglas apslāpēts zvans.

Asiņodams un salauztu muguru, vīrietis tomēr mēģināja rāpties uz viesnīcas durvju pusi. Tagad viņa seja atgādināja trulu masku, un caur pavērtajām lūpām plūda klusas gaudas, nepārtrauktas un neapzinātas kā vēja šalkas ziemas pārņemtos kokos. Vēzēdams metāla stieni viegli kā vītola rīksti, kalēja māceklis sita vēl un vēlreiz. Triecieni atstāja dziļu robu koka grīdā un salauza kāju, roku, vēl vairākas ribas. Tomēr algotnis neatlaidīgi rāpās uz durvīm, kaukdams un vaidēdams drīzāk kā dzīvnieks, nevis kā cilvēks.

Beidzot zēns trāpīja viņam pa galvu, un algotnis saļima uz grīdas. Mirkli iestājās pilnīgs klusums, tad algotnis izdvesa dobju, slapjam klepum līdzīgu skaņu, un no mutes viņam izšļācās smirdošs šķidrums, biezs kā darva un melns kā tinte.

Tikai pēc krietna brīža māceklis beidza dauzīt nekustīgo ķermeni, un pat tad, kad bija mitējies, viņš turēja stieni paceltu virs pleca, saraustīti elsodams un drudžaini skatīdamies apkārt. Pamazām atguvis elpu, viņš otrā telpas malā dzirdēja atskanam klusu lūgšanu, ko skaitīja vecais Kobs, sakņupis blakus melnajam akmens kamīnam.

Pēc neilga laika apklusa arī lūgšana un “Ceļakmenī” atkal iestājās klusums.

* * *

Vairākas nākamās stundas “Ceļakmens” viesnīca bija ciema iedzīvo­tāju uzmanības centrs. Ēdamzāle bija pārpildīta, visapkārt dūca čuksti, skanēja jautājumi un saraustīti šņuksti. Tie, kuri nebija tik ziņkārīgi vai arī cītīgāk ievēroja piedienību, kavējās ārpusē, cenzdamies ieska­tīties pa platajiem logiem un pārrunādami to, ko dzirdējuši no ci­tiem.

Pagaidām vēl nebija stāstu, bija tikai juceklīgas tenku drumslas. Mirušais esot bandīts, kas ieradies aplaupīt viesnīcu. Viņš esot atnācis atriebties Hronistam, jo tas Abotsfordā esot laupījis nevainību viņa māsai. Viņš esot prātu zaudējis mežcirtējs. Viņš esot vecs paziņa vies­nīcniekam un ieradies atprasīt parādu. Viņš esot bijušais karavīrs, kas kļuvis ārprātīgs, karojot ar dumpiniekiem Resavekā.

Džeikobs un Kārters sevišķi uzsvēra algotņa rēgaino smaidu, un, kaut gan atkariba no dennerkoka sveķiem bija galvenokārt lielo pilsētu problēma, cilvēki ari šeit bija dzirdējuši par saldummāniem. Trispirkstu Toms par tiem zināja sevišķi daudz, jo gandrīz pirms trīsdesmit gadiem viņš bija dienējis vecā karaļa karaspēkā. Toms stāstīja, ka cilvēkam pēc četriem dennera sveķu grāniem varot amputēt kāju un viņš nejūtot nekādas sāpes. Pēc astoņiem grāniem viņš varot pats sev pārzāģēt kaulu. Pēc divpadsmit grāniem viņš tūlīt pēc amputācijas varot mesties skriešus, smieties un dziedāt “Skārdnieku bodnieku”.

Šepa līķis bija apklāts ar segu, un priesteris pie tā noskaitīja lūg­šanu. Vēlāk mirušo apskatīja ari konstebls, taču tūlīt bija redzams, ka šis vīrs nav uzdevumu augstumos un dara to tikai tāpēc, ka tas jādara, nevis zinādams, kas un kur jāmeklē.

Pēc stundas vai divām pūlis sāka izklīst. Ieradās Šepa brāļi ar ratiem, lai savāktu mirušo. Viņu drūmās sejas un apsarkušās acis atgainīja pārējos skatītājus, kuri vēl grozījās tuvumā.

Vēl bija daudz darāmā. Konstebls no aculieciniekiem un pašpār­liecinātiem skatītājiem centās izdibināt, kas īsti noticis. Pēc vairāku stundu prātošanas beidzot tapa galīgā versija. Tika nolemts, ka svešais ir dezertieris un dennera sveķu lietotājs, kas atkūlies līdz šim mazajam ciemam un zaudējis saprašanu.

Neviens nešaubījās, ka kalēja māceklis ir rīkojies pareizi un pat varonīgi. Tomēr likums stingri prasīja rīkot tiesas prāvu, un to ieplā­noja nākamajā mēnesī, kad šajā apvidū ieradīsies gada ceturkšņa soģi.

Konstebls devās mājās pie sievas un bērniem. Priesteris aizveda algotņa mirstīgās atliekas uz baznīcu. Basts savāca salauztās mēbeles un sakrāva tās pie virtuves durvīm, lai vēlāk nokurinātu malkā. Viesnīc­nieks septiņas reizes uzmazgāja telpas cietkoksnes grīdu, līdz ūdens spainī, lupatu skalojot, vairs nekrāsojās sarkans. Beidzot pazuda ari visziņkārīgākie skatītāji, atstādami tikai parasto Savaldīšanas vakara pulciņu, kurā tagad bija par vienu cilvēku mazāk.

Džeiks, Kobs un pārējie saraustīti runāja par šo un to, vairīdamies pieminēt notikušo un apmierinādamies ar iespēju būt savējo sabiedrībā.

Pamazām nogurums ņēma virsroku, un arī viņi cits aiz cita devās projām no “Ceļakmens”. Beidzot ēdamzālē palika tikai kalēja māceklis, kas sēdēja, raudzīdamies uz savām sakļautajām plaukstām. Blakus viņam uz sarkankoka letes gulēja dzelzs stienis.

Gandrīz pusstunda aizritēja pilnīgā klusumā. Hronists sēdēja pie tuvējā galdiņa, izlikdamies tiesājam sautējuma porciju. Kvouts un Basts rosījās, cenzdamies tēlot aizņemtību. Gaisā pamazām brieda tikko jaušams sasprindzinājums; vīri pārmija īsus, slepenus skatienus, gai­dīdami, kad zēns dosies projām.

Slaucīdams rokas tīrā audekla gabalā, viesnīcnieks piegāja viņam klāt. Nu, manu zēn, es domāju…

- Arons, kalēja māceklis pārtrauca, nepaceldams skatienu no dzēriena kausa. Mani sauc Arons.

Kvouts nopietni pamāja ar galvu. Labi, lai būtu Arons! Tu esi pelnījis godājamu uzrunu.

- Man šķiet, ka pie vainas nebija denners, Arons strupi izmeta.

Kvouts brīdi klusēja. Piedod, ko tu teici?

- Es domāju, ka tas vīrs nebija saldummāns.

- Tātad tu domā tāpat kā Kobs? Kvouts jautāja. Tev šķiet, ka viņš bija ārprātīgs?

- Es domāju, ka viņā bija iemitinājies dēmons, zēns teica, rūpīgi izraudzīdamies vārdus, it kā viņš jau krietnu bridi būtu pārcilājis tos prātā. Agrāk es neko neteicu, jo negribēju, lai cilvēki noturētu mani par jukušu un skatītos uz mani tāpat kā uz Trako Mārtiņu. Viņš pacēla skatienu augšup no dzēriena kausa. Un tomēr es domāju, ka viņā bija iemājojis dēmons.

Kvouts laipni pasmaidīja un pamāja Bastam un Hronistam. Vai tu nebaidies, ka mēs varētu domāt par tevi to pašu, ko citi?

Arons nopietni papurināja galvu. Jūs neesat šejienieši. Jūs esat redzējuši pasauli. Jūs zināt, kādi radījumi mājo pasaulē. Viņš ar pārliecību paskatījās uz Kvoutu. Man šķiet, ari tu zini, ka tas bija dēmons.

Basts, kas bija cītīgi tīrījis kamīnu, nekustīgi sastinga. Kvouts, ne­novērsdams skatienu, ziņkāri piešķieba galvu. Kāpēc tu tā domā?

Kalēja māceklis pamāja uz bāra letes pusi. Es zinu, ka tev tur aiz letes stāv prāvs miets, ar ko atvairīt piedzērušos. Nu un… Viņa skatiens drudžaini pievērsās zobenam, kas draudīgi karājās aiz bāra letes. Es varu iedomāties tikai vienu iemeslu, kāpēc lai tu pagrābtu nevis to, bet pudeli. Tu nemēģināji izsist tam vīram zobus. Tu gribēji viņu aizdedzināt. Tikai tev nebija sērkociņu un tuvumā nebija nevie­nas sveces.

- Mamma man kādreiz lasīja priekšā gabalus no “Takas grāma­tas”, pēc brīža viņš turpināja. Tur ir daudz stāstīts par dēmoniem. Daži slēpjas cilvēku ķermeņos, tāpat kā mēs varētu slēpties aitādā. Es domāju, ka viņš bija parasts vecis, kurā ielīda dēmons. Tāpēc viņu bija grūti ievainot. Tikpat labi varētu durt caurumus kādam kreklā. Un tāpēc viņš tik nesakarīgi runāja. Caur viņu runāja dēmons.

Ārona skatiens noslīdēja līdz rokās satvertajam kausam, un viņš pamāja ar galvu. Jo vairāk es par to domāju, jo man tas šķiet tica­māk. Dzelzs un uguns. Tā ir dēmonu daļa.

- Saldummāni ir stiprāki, nekā tu domā, sacīja Basts. Reiz es redzēju…

- Tev taisnība! Kvouts teica. Tas bija dēmons.

Ārons pacēla acis un sastapa Kvouta skatienu, tad saprotoši pamāja ar galvu un atkal pievērsās savam alus kausam. Un tu neko neteici tāpēc, ka šajā vietā esi ienācējs un veikals tev nevedas necik labi.

Kvouts apstiprinoši pamāja.

- Un nebūs labi, ja es to stāstīšu tālāk, vai ne?

Kvouts dziļi ievilka elpu un lēni izelpoja. Laikam gan ne.

Arons izdzēra pēdējo alus malku un pagrūda tukšo kausu tālāk pa leti. Labi, man tikai vajadzēja to dzirdēt. Vajadzēja zināt, ka es neesmu sajucis prātā. Viņš piecēlās kājās, ar vienu roku uzcēla smago dzelzs stieni uz pleca un pagriezās pret durvīm. Pārējiem klusējot, viņš izsoļoja cauri istabai, izgāja ārā un aizvēra durvis. Smagie zābaki dobji nodunēja ārā uz lieveņa koka grīdas, un pēc tam iestājās klusums.

- Tam puikam ir vairāk iekšā, nekā es būtu domājis, Kvouts bei­dzot teica.

- Tas tāpēc, ka viņš ir liels, Basts lietišķi sacīja, vairs neizlikda­mies, ka ir aizņemts ar kopšanu. Jūs, cilvēki, viegli ļaujaties mānīgai ārienei. Es viņu esmu vērojis jau labu laiku. Viņš ir gudrāks, nekā šejienieši domā. Vienmēr modri skatās un uzdod jautājumus. Basts aiznesa slotu atpakaļ aiz letes. Viņš mani dara nervozu.

Kvouts izskatījās uzjautrināts. Nervozu? Tevi?

- No viņa dvašo dzelzs. Tas zēns visu dienu darbojas ar dzelzi, karsē dzelzi, elpo tās izgarojumus. Un tad atnāk šurp un skatās gudrām acīm. Basta seja pauda neatzinību. Tas nav dabiski.

- Dabiski? beidzot ierunājās Hronists. Viņa balsī jautās histēriska pieskaņa. Ko tu saproti no tā, kas ir dabisks? Es nupat redzēju, kā dēmons nogalina cilvēku vai tas bija dabiski? Hronists pagriezās pret Kvoutu. Un ko tas radījums vispār te gribēja?

- Viņš meklēja, Kvouts atbildēja. Tas ir viss, ko es sapratu. Un tu, Bast? Vai tu saprati, ko viņš teica?

Basts papurināja galvu. Es pazinu valodas skanējumu, bet saturu neuztvēru, Reši. Vārdi bija ļoti seni, arhaiski. No tiem es nesapratu neko.

- Nu labi. Tātad viņš meklēja, Hronists strupi izmeta. Bet ko?

- Droši vien mani, drūmi atteica Kvouts.

- Reši, Basts pārmetoši iebilda, tagad tu ļaujies jūtelībai! Noti­kušais taču nebija tava vaina!

Kvouts ilgi un gurdi lūkojās savā audzēknī. Tu pats labi zini, Bast. Tā ir mana vaina. Gan skraels, gan karš. Viss ir mana vaina.

Basts, šķiet, gribēja protestēt, taču neatrada piemērotus vārdus. Pēc brīža viņš padevies novērsās.

Kvouts atspiedās ar elkoņiem pret leti un nopūtās. Bet kā tu domā: kas tas bija?

Basts neziņā papurināja galvu. Šķiet, varēja būt kāds no maheluretiem, Reši. Ādas dejotājs. To teikdams, viņš rauca pieri, it kā nebūtu pārliecināts par savu minējumu.

Kvouts izbrīnījies paskatījās uz viņu. Viens no tavējiem, vai?

Basta allaž draudzīgajā sejā iegula skarba izteiksme. Tas nebija no manējiem! viņš sašutis teica. Maelai ar mums nav pat kopīgu robežu! Tā atrodas Faes vistālākajā nostūrī.

- Man vienkārši likās, ka tu viņu pazini, Kvouts sacīja ar tādu kā vainas pieskaņu balsī. Tu nevilcinājies viņam uzbrukt.

- Visas čūskas dzeļ, Reši. Man nav jāzina to vārdi, lai saprastu, ka tās ir bīstamas. Es pazinu, ka tas ir no Maelas. Ar to bija diezgan.

- Tātad tas varēja būt ādas dejotājs? Kvouts prātoja. Vai tu man nestāstīji, ka tie jau sen ir izmiruši?

Basts pamāja ar galvu. Un šis šķita tāds kā… neaptēsts, turklāt nemēģināja pārbēgt uz citu ķermeni. Viņš atmeta ar roku. Bez tam mēs visi joprojām esam dzīvi. Tāpēc drīzāk jādomā, ka tas bija kaut kas cits.

Hronists neticīgi klausījās abu sarunā. Tātad jūs ne viens, ne otrs nezināt, kas tas bija? Viņš paskatījās uz Kvoutu. Bet tu teici zēnam, ka tas bijis dēmons!

- Zēnam tas bija dēmons, Kvouts atbildēja, jo viņam to ir vis­vieglāk saprast, un tas nav tālu no patiesības. Viņš sāka lēni spodrināt bāra virsmu. Visiem pārējiem ciema ļaudīm tas bija saldummāns, citādi viņi naktis vairs nespētu mierīgi gulēt.

- Nu tad ari man tas bija dēmons! Hronists skarbi teica. Jo mans plecs, kam viņš pieskārās, tajā vietā ir nejutīgs kā ledus gabals.

Basts piesteidzās viņam klāt. Es aizmirsu, ka viņš tev pieskārās. Ļauj paskatīties!

Kvouts aizdarīja logu aizvirtņus, un Hronists novilka kreklu. Viņa rokas klāja pārsēji uz ievainojumiem, ko pirms trim dienām tur bija atstājis skraels.

Basts uzmanīgi apskatīja viņa plecu. Vai tu vari to pakustināt?

Hronists apstiprinoši pamāja un pagrozīja plecu. Kad viņš man pieskārās, sāpes bija atbaidošas šķita, ka mani no iekšpuses kaut kas plēš pušu. Viņš papurināja galvu, neapmierināts, ka nespēj aprakstīt savas sajūtas. Bet tagad ir tikai dīvaina sajūta. Tā vieta ir notirpusi. Gluži kā aizmigusi.

Basts pabakstīja plecu ar pirkstu, neziņā pētīdams skarto vietu.

Hronists atkal pievērsās Kvoutam: Par uguni zēnam bija taisnība, vai ne? Pirms viņš to pieminēja, es nespēju sapra-āāāāā! Pierakstītājs spēji iekliedzās un atrāvās no Basta. Dieva dēļ, kas tas bija? viņš noprasīja.

- Domāju, ka tavs pleca nerva pinums, Kvouts sausi atbildēja.

- Man jāredz, cik vaina ir dziļa, Basts nesatricināmā mierā sacīja.

- Reši? Vai tu varētu man sadabūt zosu taukus, ķiploku, sinepes… Vai mums ir kaut kas no tiem zaļumiem, kuri ož pēc sīpoliem, bet nav sīpoli?

Kvouts pamāja ar galvu. Keverals? Šķiet, drusku vēl ir.

- Atnes tos šurp un pārsēju ari! Jāuzliek komprese.

Kvouts izgāja pa durvīm aiz bāra letes. Līdzko viņš bija nozudis skatienam, Basts pieliecās Hronistam pie auss. Nejautā viņam par to! viņš satraukts pačukstēja. Vispār nepiemini!

Hronists izskatījās samulsis. Par ko tu runā?

- Par pudeli! Par simpātiju, ko viņš mēģināja!

- Tātad viņš mēģināja to radījumu aizdedzināt? Kāpēc tas neizde­vās? Kas…

Basts ciešāk satvēra Hronista plecu, un viņa īkšķis ieurbās bedrītē zem atslēgkaula. Pierakstītājs atkal izbiedēts iekliedzās. Nerunā par

to! Basts iešņāca viņam ausi. Neuzdod jautājumus! Satvēris Hronistu aiz abiem pleciem, Basts viņu sapurināja kā sadusmots tēvs nepaklausīgu bērnu.

- Ak mūžs, Bast! Es dzirdu viņa kliedzienus pat šeit! Kvouts uzsauca no virtuves. Kad viņš atkal parādījās durvīs aiz letes, Basts izslējās taisni un iekārtoja Hronistu krēslā ērtāk. Ak, augstais Tehlu, viņš ir bāls kā drēbe! Vai vaina ir tik nopietna?

- Tikpat nopietna kā apsaldējums! Basts nicīgi atbildēja. Es neesmu vainīgs, ka viņš brēc kā nieka skuķis.

- Tomēr esi uzmanīgs! Kvouts brīdināja, nolikdams uz galda po­du ar taukiem un riekšavu ķiploka daivu. Tā roka viņam vismaz vēl pāris dienu būs vajadzīga.

Kvouts nomizoja un saspaidīja ķiplokus. Basts samaisīja tos ar tau­kiem un uzklāja smirdīgo ziedi Hronistam uz pleca, tad uzlika pārsēju. Hronists sēdēja nekustēdamies.

- Kā tev šķiet, vai varēsi šovakar vēl rakstīt? Kvouts jautāja, kad pierakstītājs atkal bija uzvilcis kreklu. Mēs vēl esam tālu no beigām, bet, pirms dodamies pie miera, es šo to vēl varētu noapaļot.

- Būšu formā vēl vairākas stundas, Hronists atbildēja un sāka steidzīgi izkravāt somu, vairīdamies pamest skatienu uz Bastu.

- Es ari! Basts pievērsa Kvoutam možu, ieinteresētu skatienu.

- Es gribu zināt, ko tu atradi zem Universitātes.

Kvouts tikko jaušami pasmaidīja. To es paredzēju, Bast. Viņš piegāja pie galdiņa un apsēdās. Zem Universitātes es atradu to, ko biju vēlējies vairāk par visu, tomēr ne to, ko biju gaidījis. Viņš pamāja Hronistam, un pierakstītājs satvēra rakstāmspalvu. Tā notiek bieži, kad cilvēks sasniedz senlolotu mērķi.