ČETRDESMIT SEPTĪTĀ NODAĻA. dzeloni

y

JA NEŅEM VĒRĀ dramatisko iesākumu, mans pirmais mācību dimestris aizritēja samērā gludi.

Es mācījos “Medikā”, uzzinādams arvien vairāk par cilvēka ķermeni un tā dziedināšanu. Ar Vilemu vingrinājos siaru valodā un savukārt palīdzēju viņam labāk apgūt aturiešu valodu.

Kļuvu par Artefakcijas nama locekli, iemācījos pūst stiklu, jaukt sakausējumus, vilkt stieples, gravēt metālu un kalt akmeni.

Vakarus es visbiežāk pavadīju Kilvina darbnīcā. Skaldīju nost apval­kus no bronzas lējumiem, mazgāju stikla traukus un smalcināju rūdu sakausējumiem. Darbs neprasīja sevišķas pūles, bet Kilvins katru reizi iedeva man vara džotu, dažkārt pat divus. Nojautu, ka viņa metodiskajā prātā darbojas liela un komplicēta rēķinu tabula, kas precīzi reģistrē katra cilvēka nostrādātās stundas.

Apguvu arī dažādas mazāk akadēmiska rakstura prasmes. Daži Arkanuma kopmītnes biedri man iemācīja kāršu spēli, ko sauca par “suņa elpu”. Par atbildi es sniedzu viņiem improvizētu mācībstundu psiholoģijā, varbūtības teorijā un roku veiklībā. Paguvu laimēt gandrīz divus talantus, bet tad viņi pārstāja aicināt mani piedalīties spēlēs.

Cieši sadraudzējos ar Vilemu un Simmonu. Man bija vēl daži citi draugi, bet to nebija daudz, un neviens nekļuva tik tuvs kā Vils un Sims. Straujais augšupceļš E’lira pakāpē atsvešināja mani no daudziem citiem studentiem. Gan nelabvēlīgi noskaņotie, gan apbrīnotāji vien­līdz izvēlējās turēties no manis pa gabalu.

Un vēl bija Ambrozs. Nosaukt mūs vienkārši par ienaidniekiem nozīmētu noplicināt mūsu attiecību īsteno raksturu. Drīzāk varētu teikt, ka bijām kļuvuši par tādiem kā biznesa partneriem, kuru mērķis ir pēc iespējas efektīvāk paust un īstenot savstarpējo naidu.

Tomēr pat mani Ambrozam veltītie atriebības centieni neaizpildīja visu manu brīvo laiku. Tā kā man nebija iespējas pavadīt to Arhīvos, es krietnu tā daļu veltīju savas labās slavas vairošanai.

Redziet, mans dramatiskais Universitātes gaitu sākums bija sacēlis itin manāmu vētru. Es biju iekļuvis Arkanuma rindās nevis pēc ieras­tajiem trim dimestriem, bet pēc trijām dienām. Biju gandrīz divus gadus jaunāks par visiem pārējiem. Studentu auditorijas priekšā biju metis atklātu izaicinājumu vienam no maģistriem un tomēr izvairījies no izslēgšanas. Pēršanas laikā nebiju ne kliedzis, ne asiņojis.

Piedevām visam pārējam biju pamanījies tiktāl nokaitināt maģis­tru Elodinu, ka tas bija nolidinājis mani no Trakūža jumta. Ļāvu šim stāstam staigāt no mutes mutē, necenzdamies to pielabot, jo tas man patika labāk par mulsinošo patiesību.

Lielos vilcienos ar to pietika, lai ap mani sāktu vērpties nemitīgas baumas, un es nolēmu tās izmantot savā labā. Reputācija ir savdabīgas bruņas, tā ir ierocis, ko vajadzības gadījumā var draudīgi pavēcināt gaisā. Es spriedu tā: ja jau vēlos kļūt par arkanistu, tad labāk būt plaši pazīstamam arkanistam.

Tāpēc pametu baumotājiem vienu otru derīgu ziņu: esmu uzņemts Universitātē bez ieteikuma vēstules. Maģistri piešķīruši man mācībām trīs talantus, nevis iekasējuši mācību maksu. Vairākus gadus pirms tam esmu izdzīvojis Tarbeanas ielās, kur vienīgais glābiņš bijis mans asais prāts.

Atļāvos izplatīt pat dažas pavisam nepatiesas baumas tik kliedzo­šus melus, ka cilvēki tos stāstīja tālāk par spīti acīmredzamai nepatiesī­bai. Manī rit dēmona asinis. Es spēju redzēt tumsā. Naktī es aizmidzis pavadu tikai vienu stundu. Pilnmēness laikā es miegā runāju svešā valodā, kuru neviens nespēj saprast.

Mans agrākais kopmītnes biedrs Bazils palīdzēja uzsākt šīs baumas. Es sacerēju stāstus, viņš to pastāstīja dažiem citiem, un mēs abi vēro­jām, kā šīs valodas izplatās līdzīgi savvaļas ugunij. Tas mums kļuva par aizraujošu vaļasprieku.

Tomēr vispamatīgāk manu slavu vairoja nerimtīgais karastāvoklis ar Ambrozu. Mana uzdrīkstēšanās atklāti stāties pretī varena aristokrāta pirmdzimtajam dēlam satricināja un pārsteidza ikvienu, kurš par to uzzināja.

Pirmā dimestra laikā mums bija vairākas dramatiskas saķeršanās. Neapgrūtināšu jūs ar neinteresantām detaļām. Kad nejauši satikāmies, viņš allaž izmeta pa nievājošai piezīmei, runādams pietiekami skaļi, lai to dzirdētu visi apkārtējie. Vai arī slēpa ņirgas zem laipnības maskas, piemēram: Lūdzams, pastāsti, pie kā tu ej apgriezt matus…

Ikviens, kam netrūkst veselā saprāta, zina, kā izturēties pret augst­prātīgiem aristokrātiem. To zināja arī Tarbeanas skroderis, kuru es savulaik biju atļāvies terorizēt. Norij krupi, noliec galvu un centies pēc iespējas drīzāk pielikt visam punktu!

Taču es vienmēr stājos pretī, un, kaut gan Ambrozs bija itin gudrs un prasmīgs runas mākslā, viņš nespēja mēroties ar manu aktieru trupas gaitās rūdīto mēli. Es biju izaudzis uz skatuves, un mans asais Edema Rū prāts gādāja, lai vārdu apmaiņā es allaž gūtu virsroku.

Tomēr Ambrozs turpināja meklēt tikšanos ar mani gluži kā apdullis suns, kas neattopas vairīties no dzeloņcūkas. Atkal un atkal viņš centās man uzšņākt, kaut arī pats pameta cīņas lauku ar dzeloņiem sejā. Un pēc katras šķiršanās mūsu savstarpējais naids arvien auga augumā.

Citi to ievēroja, un līdz dimestra beigām es biju iemantojis pārgal­vīga drosminieka slavu. Taču patiesība bija tāda, ka es biju iemācījies nebaidīties.

Redziet, tur ir būtiska atšķirība. Tarbeanā es biju iepazinis reālas bailes. Es baidījos no bada, no plaušu karsoņa, no sardzes vīriem ar dzelkšņotiem zābakiem, no lielākiem zēniem, kas par nazi izmanto plēstu pudeļu lauskas. Sadursmes ar Ambrozu neprasīja no manis īpašu drosmi. Es gluži vienkārši nespēju just pret viņu nekādas reālas bailes. Redzēju viņā tikai tukšu, uzpūtīgu klaunu. Domāju, ka viņš ir nekaitīgs.

Es biju muļķis.

Загрузка...