Vēja vārds

SEPTIŅDESMITĀ NODAĻA . Zīmes

NAKAMAJĀ RĪTĀ spēji pamodos, nesaprazdams, kur esmu, un apjauz­dams tikai to, ka neesmu tur, kur vajadzētu būt, un kaut kas nav kārtībā. Ka es slēpjos. Ka mani kāds vajā.

Biju saritinājies mazas istabiņas kaktā. Gulēju uz segas, ietinies apmetnī. ŠI ir viesnīca… palēnām sāku atcerēties. Biju apmeties vies­nīcā netālu no Imres dokiem.

Piecēlos un uzmanīgi izstaipījos, cenzdamies nenodarīt pāri brūcei. Istabas vienīgās durvis biju nosprostojis ar kumodi un aizvērto logu aizsējis ar auklas gabalu, kaut ari logs bija pārāk šaurs, lai pa to varētu iespraukties pieaudzis cilvēks.

Vēsi zilganajā rīta pusgaismā apskatīdams savus piesardzības soļus, jutos mazliet samulsis. Nespēju atcerēties, vai esmu gulējis uz grīdas bailēs no uzbrucējiem vai no blaktīm. Lai nu kā, nojaust varēju vienu: nesenajā nakts stundā mans prāts nebija gluži skaidrs.

Paņēmis ceļamaisu un lautu, devos lejā. Turpmākais bija nopietni jāpārdomā, taču pirms tam vajadzēja paēst brokastis un nomaz­gāties.

* * *

Kaut gan aizvadītā nakts bija īsa un notikumu pārpilna, biju pamo­dies gandrīz tūlīt pēc saules lēkta, tāpēc mazgāšanās telpā varēju iekļūt bez grūtībām. Sakopies un no jauna pārsējis sānu, atkal jutos itin ciešami. Mazliet vēlāk, iztukšojis šķīvi ar ceptām olām, pāris desiņām un ceptiem kartupeļiem, jutu, ka beidzot spēju saprātīgi pārdomāt savu stāvokli. Var tikai pabrīnīties, cik ievērojami smadzeņu darbību atvieglo pilns vēders.

Sēdēdams mazās ostmalas viesnīcas ēdamzāles tālākajā kaktā un malkodams sidru no svaigi spiestiem āboliem, es vairs nejutu bažas, ka kuru katru bridi no stūra var izlēkt algotie slepkavas. Tomēr drošī­bas labad biju iekārtojies vietā, no kuras labi varēju pārredzēt durvis.

Iepriekšējā diena bija man sagādājusi tik pamatīgu triecienu gal­venokārt tāpēc, ka nekam tādam es nebiju gatavs. Tarbeanas gados katra diena bija aizvadīta gatavībā, ka teju teju kāds mēģinās mani nogalināt. Universitātes civilizētā gaisotne bija iežūžojusi mani nepa­matotā mierā un drošībā. Pirms gada neviens nebūtu varējis mani negaidot pārsteigt. Un nekāds uzbrukums nebūtu sagādājis izbrīnu.

Smagās Tarbeanas pieredzes radītie instinkti mudināja mani bēgt. Pamest šo vietu. Atstāt aiz muguras Ambrozu un viņa atriebības alkas. Taču tā bija tikai savvaļas dzīvnieka tieksme pēc fiziskas drošības. Tas nebija saprātīgs plāns.

Es nevarēju doties projām. Pārāk daudz šeit bija ieguldīts. Manas mācības. Manas veltīgās cerības atrast patronu un tikpat veltīgās cerī­bas iekļūt Arhīvos. Daži krietnie un patiesie draugi. Denna…

Viesnīcas ēdamtelpā uz brokastīm pamazām pulcējās jūrnieki un ostas strādnieki, un telpu lēnām pildīja rāma sarunu dūkoņa. Tālumā dzirdēju apslāpētas zvana skaņas un aptvēru, ka pēc stundas “Medikā” sāksies mana maiņa. Arvils ievēros, ka neesmu ieradies, un tamlīdzīgu nedisciplinētību viņš nemēdza piedot. Cīnījos ar vēlmi steigšus mesties uz Universitāti. Ikvienam bija labi zināms, ka sods par kavējumiem ir paaugstināta nākamā dimestra mācību maksa.

Lai rokām būtu kāds darāmais, kamēr pārdomāju savu stāvokli, paņēmu apmetni, diegu un adatu. Iepriekšējās nakts naža asmens bija atstājis audumā taisnu griezuma svītru apmēram divu sprīžu ga­rumā. Sāku šūt to ciet sīkiem dūrieniem, lai šuve būtu pēc iespējas neuzkrītoša.

Rokas darbojās, domas riņķoja. Vai es varu stāties pretī Ambrozam? Piedraudēt viņam? Diezin vai. Viņš zina, ka man pret viņu nav nopietnu pierādījumu, lai iesniegtu apsūdzību. Bet varbūt es spētu par notikušo pārliecināt dažus maģistrus? Kilvinu tracinātu doma par algotiem slep­kavām, kuri izmanto meklēšanas kompasu, un varbūt Arvils…

- …visapkārt zila uguns. Visi beigti, izmētāti krustām šķērsām kā lupatu lelles, un māja turpat blakus plaisā un brūk. Es priecājos, ka tai nelabajai vietai darīts gals. To es tev saku bez izlikšanās.

Pirkstā iedūrās adata, jo manas trenētās noklausītāja ausis cauri kopējai ēdamzāles dūkoņai bija uztvērušas daļu no kādas sarunas. Dažus galdiņus attālāk divi viri malkoja alu. Viens bija garš, ar kailu galvvidu, otrs resnītis ar rudu bārdu.

- Tu esi kā veca sieva! resnais iesmējās. Ņemsi pretī jebkādas klačas!

Garais drūmi papurināja galvu. Es pats sēdēju krogā, kad viņi ienāca un to pastāstīja. Viņi meklēja cilvēkus, kam pieder rati, lai varētu savākt līķus. Visa kāzu balle beigta un pagalam. Vairāk nekā trīsdesmit gar zemi, pārgrieztām rīklēm kā cūkas, un apkārt viss dega zilās liesmās. Un tas vēl nebija pats dīvainākais… Runātājs pieklusi­nāja balsi, un turpmākais izgaisa telpas kopējā troksnī.

Juzdams rīklē piepešu sausumu, krampjaini noriju siekalas. Lēnām nostiprināju diegu pēc pēdējā dūriena un noliku šuvekli malā. Pama­nīju, ka pirksts asiņo, un iebāzu to mutē. Dziļi ievilku elpu. Iedzēru malku no kausa.

Tad piecēlos un devos turp, no kurienes biju dzirdējis abu vīru sa­runu. Vai jūs, kungi, gadījumā neesat atbraukuši šurp lejup pa upi?

Abi paskatījās augšup, nepārprotami aizkaitināti par manu iejauk­šanos. “Kungi" bija kļūda, vajadzēja teikt "puiši” vai “veči". Plikpauris apstiprinoši pamāja ar galvu.

- Vai braucāt no Marrovas puses? es jautāju, uz labu laimi izvē­lēdamies kādu no ziemeļu pilsētām.

- Nē, resnītis atbildēja. Mēs braucām no Trebonas.

- Ā, saprotu, es izmetu, cenzdamies izgudrot ticamus melus.

- Man tur dzīvo tuvinieki, ko biju domājis apciemot. Bet tad vairs nespēju izdomāt nekādu iemeslu iztaujāt svešos vīrus sīkāk par noklau­sītā stāsta detaļām.

Manas plaukstas bija viscaur nosvīdušas. Vai tur gatavojas ražas svētkiem, vai varbūt esmu visu jau nokavējis? neveikli turpināju.

- Joprojām ņemas, plikgalvis atmeta un neslēpti aizgriezās.

- Es dzirdēju, ka tajā pusē bijuši kādi sarežģījumi ar kāzām…

Plikgalvis vēlreiz pagriezās pret mani. Nezinu gan, kur tu to varēji

dzirdēt. Tā ir svaiga ziņa no pagājušās nakts, un mēs izkāpām krastā tikai pirms desmit minūtēm. Viņš veltīja man caururbjošu skatienu.

- Es nezinu, kas tev aiz ādas, puis! Bet zinu, ka es uz to neuzķeršos. Taisies prom, citādi būšu spiests tev palīdzēt!

Atgriezos savā vietā, sapratis, ka esmu visu neglābjami sabojājis. Kādu laiku nekustīgi sēdēju, sažņaudzis plaukstas priekšā uz galda un pūlēdamies, lai tās netrīc. Liels skaits brutāli nonāvētu cilvēku. Zila uguns. Dīvainības…

Čandriāni.

Pirms nepilnas dienas čandriāni ir bijuši Trebonā.

* * *

Iztukšoju kausu, tīrā refleksa skubināts, tad piecēlos un devos pie bāra letes.

īsā laikā biju sastapies ar stāvokļa realitāti. Pēc visiem šiem gadiem man beidzot bija radusies izdevība kaut ko uzzināt par čandriāniem. Turklāt ne tikai to, ko varētu izlasīt iespiestās grāmatu lappusēs no Arhīvu plauktiem. Man bija radusies iespēja iepazīt viņu darbus pašam savām acīm. Otra tāda izdevība tik drīz varēja nepienākt.

Bet man pēc iespējas drīzāk vajadzēja nokļūt Trebonā, kamēr cil­vēku atmiņa vēl spilgti glabā notikušo. Pirms ziņkārīgu vai māņticīgu pilsētnieku rīcība iznīcinājusi visas atlikušās liecības. Es nezināju, ko ceru tur atrast, tomēr viss, ko izdotos uzzināt par čandriāniem, būtu vairāk nekā tas, ko zināju pašlaik. Un izdevība uzzināt kaut ko node­rīgu rastos tikai tad, ja es tur ierastos pēc iespējas drīzāk. Šodien.

Rīta apmeklētāju pūlis viesnīcas saimniecei sagādāja nepārtrauktu darbu, tāpēc man nācās nolikt uz letes dzelzs drabu, lai viņa man vispār pievērstu uzmanību. Pēc maksas par privātu istabu iepriekšējā naktī, šārita brokastīm un mazgāšanos drabs iemiesoja prāvu daļu no manas pasaulīgās bagātības, tāpēc es piespiedu to ar pirkstu un nelaidu vaļā.

- Ko tev pasniegt? viesnīcniece jautāja, pienākusi man klāt.

- Cik tālu ir no šejienes līdz Trebonai? es noprasīju.

- Pa straumi uz augšu? Pāris dienu.

- Es nejautāju, cik ilgi. Man jāzina, cik tālu… es sacīju, uzsvēr­dams pēdējo vārdu.

- Tāpēc nav tūlīt jāsprēgā! viņa atmeta, slaucīdama rokas netīrā priekšautā. Pa upi būs jūdzes četrdesmit. Var paiet vairāk par pāris dienām atkarībā no tā, vai brauc ar liellaivu vai ar kaut ko ātrāku, un no tā, kāds ir laiks.

- Cik tālu būs pa ceļu? es jautāju.

- Nezinu, kaut tevi piķis! viņa norūca un uzsauca kādam pie letes: Ei, Rad, cik tālu ir līdz Trebonai pa ceļu?

- Trīs vai četras dienas, atbildēja vīrietis ar vēju appūstu seju, paceldams skatienu no krūzes.

- Es jautāju, cik tālu! sieviete atcirta. Vai tālāk nekā pa upi?

- Skaidrs, ka tālāk! Pa ceļu sanāks kādas divdesmit piecas leugas. Un ceļš ir draņķīgs, iet kalnā.

Pie Dieva miesām, kurš šodien mēra ceļu leugās? Atkarībā no tā, kur šis virs dzīvojis, leuga varēja nozīmēt jebkādu attālumu no divām līdz trīsarpus jūdzēm. Tēvs mēdza sacīt, ka leuga vispār neesot mēr­vienība, tikai veids, kā zemnieki izsaka savus ļoti aptuvenos minēju­mus.

Tomēr tas palīdzēja man noprast, ka Trebona atrodas piecdesmit līdz astoņdesmit jūdžu attālumā uz ziemeļiem. Gudrāk laikam būtu pieņemt ļaunāko: vismaz septiņdesmit jūdzes.

Viesnīcniece atkal pievērsās man: Nu, tagad tu zini. Un ko lai tev atnes?

- Man vajag ādas blašķi, ja te tādu var dabūt. Ja nevar, tad ūdens pudeli. Un kādu ēdamo ceļam. Cietu desu, sieru, plāceni…

- Varbūt ābolus? saimniece piedāvāja. Mums šorīt atveda labas sarkanās dženijas. Teicami augļi ceļam.

Es pamāju ar galvu. Un jebko citu, kas ir lēts un ceļā nebojājas.

- Par drabu necik daudz nesanāks… viņa teica, pametusi skatienu uz leti, kur biju nolicis savu monētu. Ieskatījos makā un pārsteigts atradu vēl četrus drabus un vara puspeniju, ar ko nebiju rēķinājies. Biju gluži bagāts.

Paņēmusi manu naudu, saimniece devās atpakaļ uz virtuvi. Es atvai­rīju nepatīkamo apziņu, ka atkal esmu tukšā, un domās pārskaitīju celamaisā salikto mantību.

Sieviete atgriezās, nesdama divus plāceņus, resnu, cietu desu, kas oda pēc ķiplokiem, nelielu siera gabalu vaska apvalkā, pudeli ūdens, pusduci pievilcīgu, koši sarkanu ābolu un mazu maišeli burkānu un kartupeļu. Laipni pateicos un sabāzu atnesto ceļamaisā.

Septiņdesmit jūdzes. Ja man būtu labs zirgs, pietiktu ar vienu dienu. Bet labi zirgi maksā naudu…

* * *

Aizturēdams elpu pret veco tauku smaku, pieklauvēju pie Devi dur­vīm. Stāvēju apmēram minūti, cenzdamies apvaldīt tieksmi nervozi mīņāties. Man nebija ne jausmas, vai Devi tik agrā stundā būs piecē­lusies, taču es biju spiests riskēt.

Devi atvēra durvis un pasmaidīja, ieraudzījusi mani. Kāds patī­kams pārsteigums! Viņa atvēra durvis plašāk. Nāc iekšā! Apsēdies!

Pasmaidīju, cik draudzīgi spēdams. Devi, es tikai…

Devi sarauca pieri. Nāc iekšā! viņa sacīja stingrākā tonī. Es nekārtoju darījumus uz sliekšņa.

Ienācu istabā, un Devi aizvēra durvis aiz manis. Sēdies! Tas ir, ja nevēlies atgulties. Viņa rotaļīgi pamāja uz lielo, aizkariem aizsegto gultu istabas kaktā. Tu neticēsi, kādu stāstu es šorīt dzirdēju! Viņas balsī jautās apslāpēti smiekli.

Piespiedu sevi apvaldīt kņudošo nemieru. Nebija nekādas jēgas Devi steidzināt; tas viņu tikai sadusmotu. Ko tu dzirdēji?

Devi apsēdās savā rakstāmgalda pusē un saņēma kopā plaukstas.

- Pagājušajā naktī divi bandīti esot mēģinājuši nolaupīt kādam jau­nam studentam maku. Un ar šausmām pārliecinājušies, ka viņš ir topošais Taborlins. Viņš izsaucis uguni un zibeni. Vienu uzbrucēju padarījis aklu, bet otram tik pamatīgi iebelzis pa galvu, ka tas vēl tagad neesot atjēdzies.

Brīdi sēdēju klusēdams un centos novērtēt dzirdēto. Pirms stundas tāda ziņa būtu mani sajūsminājusi. Tagad tā šķita pavisam nenozīmīga. Tomēr, lai cik steidzams bija mans tagadējais uzdevums, nedrīkstēju palaist garām iespēju uzzināt kaut ko vairāk par neseno dramatisko notikumu. Viņi mēģināja mani ne tikai aplaupīt, es teicu.

Devi iesmējās. Es zināju, ka tas esi tu! Viņi par tevi varēja pateikt tikai to, ka tam studentam bijuši sarkani mati. Bet man ar to pietika.

- Vai viens patiešām kļuva akls? es jautāju. Un otrs vēl nav atjēdzies?

- Īstenībā es nezinu, Devi godīgi atbildēja. Bandītu vidū ziņas ceļo ātri, bet pa lielākai daļai tās ir baumas.

Tagad manas domas virpuļoja ap jaunu plānu. Vai tu nevarētu pati izplatīt dažas baumas? es jautāju.

- Tas atkarīgs no apstākļiem, viņa šķelmīgi pasmaidīja. Vai kaut ko traki aizraujošu?

- Iemet sarunās manu vārdu! es teicu. Ļauj viņiem skaidri saprast, kurš tas bija. Ļauj nojaust, ka esmu ārkārtīgi saniknots un nogalināšu visus, kas vēl uzdrošināsies mani vajāt. Nogalināšu gan viņus, gan pasūtītājus, gan starpniekus, gan viņu ģimenes un suņus visus, visus.

Sajūsma Devi sejā pagaisa, dodot vietu gandrīz vai nepatikai. Vai nebūs par skarbu? Es saprotu, ka tev ir dārgs savs maks, viņa uzmeta man draisku skatienu, un arī man tajā ir ieguldītas zināmas inte­reses. Tomēr…

- Tie nebija zagļi, es teicu. Tie bija nolīgti slepkavas, kam vaja­dzēja mani nogalināt. Devi neticīgi paskatījās uz mani. Es paritināju augšup krekla stūri, atsedzot pārsēju. Es runāju nopietni. Varu tev parādīt, kā viens no viņiem sadūra mani, pirms paguvu izrauties.

Saraukusi pieri, Devi piecēlās un atnāca manā rakstāmgalda pusē.

- Labi, parādi!

Brīdi vilcinājies, nospriedu, ka prātīgāk būs viņai izdabāt, jo man vēl vajadzēja viņas pakalpojumus. Novilku kreklu un noliku to uz rak­stāmgalda.

- Pārsējs ir netīrs, Devi teica gandrīz vai ar personīgu aizvaino­jumu balsī. Met to nost! Viņa aizgāja līdz skapim istabas kaktā un izņēma no plaukta melnu kārbu ar ārstēšanas piederumiem un mazgājamo bļodu. Nomazgājusi rokas, viņa apskatīja manu sānu. Tu pat neesi bijis to sašūt? viņa neticīgi noprasīja.

- Biju diezgan aizņemts, es teicu. Visu nakti bēguļoju un slēpos. Devi nepievērsa tam uzmanību un sāka tīrīt manu brūci ar lietišķu

vēsumu, kas ļāva noprast, ka viņa ir mācījusies “Medikā”. Griezums ir nepatīkams, bet nav dziļš, viņa teica. Dažās vietās nav pat pār­griezta āda. Devi piecēlās un izņēma no somas dažus instrumentus.

- Tev vēl vajadzīgas dažas šuves.

- Es būtu tās uzlicis pats, es teicu, bet…

- …bet tu esi nejēga un nepapūlējies to pat kārtīgi iztīrīt, viņa pabeidza. Ja tur iemetīsies infekcija, būsi to godam nopelnījis.

Devi pabeidza ievainojuma kopšanu un noskaloja rokas bļodā.

- Gribu, lai tu zini: es daru to tāpēc, ka man ir vājība uz glītiem zē­niem, garā vājiem cilvēkiem un tiem, kuriem esmu aizdevusi naudu. Es uzskatu to par sava ieguldījuma aizsardzību.

- Jā, kundze. Spēji ierāvu gaisu, kad viņa iezieda brūci ar anti­septisko līdzekli.

- Biju iedomājusies, ka tev netek asinis, Devi lietišķi teica. Vēl viena leģenda izrādās nepatiesa!

-11 varētu teikt. Cenzdamies kustēties, cik maz vien iespējams, pastiepos, izvilku no ceļamaisa grāmatu un noliku to uz galda. Es atnesu tavus “Parasto draku pārošanās paradumus”. Tev bija taisnība: gravīras ir teicams papildinājums.

- Es zināju, ka tev patiks. Devi sāka likt šuves, un kādu laiku valdīja klusums. Kad viņa atkal ierunājās, balsī vairs nebija rotaļīgā draiskuma.

- Vai tie vīri patiešām bija nolīgti, lai tevi nogalinātu, Kvout?

Es pamāju ar galvu. Viņiem bija meklēšanas ierīce un daži mani mati. Tāpēc viņi zināja, ka esmu sarkanmatains.

- Augstie kungi un dāmas, kā Kilvins par to satrakotos! Viņa papurināja galvu. Vai tu droši zini, ka viņi nebija nolīgti tikai iebie­dēšanai? Lai iekaustītu tevi un pamācītu, kā jāizturas pret augstāka­jiem? Devi novērsa skatienu no šuves un palūkojās man acīs. Tu taču neesi bijis tāds nejēga, lai aizņemtos naudu no Hefrona un viņa puišiem?

Es papurināju galvu un pasmaidīju. Tu esi manas vienīgās spīles, Devi. Patiesībā es tieši tāpēc šorīt iegriezos…

- Un es cerēju, ka tev vienkārši iepatikusies mana sabiedrība! Devi atmeta, atkal pievērsusies adatai. Man šķita, ka viņas balsī iespindzas tāds kā piktums. Bet vispirms ļauj man pabeigt!

Es krietnu brīdi pārdomāju viņas sacīto. Garais vīrietis bija teicis: “Darām, kas darāms,” taču tas varēja nozīmēt daudz ko. Var jau būt, ka viņi nemēģināja mani nogalināt, lēni izteicu pieļāvumu. Tomēr vienam rokā bija nazis. Lai kādu piekautu, nazis nav vajadzīgs.

Devi nicīgi nosēcās. Un man nav vajadzīgas asinis, lai piedabūtu cilvēkus nokārtot savus parādus. Bet tās neapšaubāmi palīdz.

Sasējusi pēdējo mezglu, viņa sāka no jauna pārsiet ievainoto vietu, bet es tikmēr kavējos domās par notikušo. Varbūt patiešām mani bija paredzēts gluži vienkārši piekaut? Varbūt tas bija anonīms Ambroza atgādinājums, kā pieklājas izturēties pret augstākstāvošajiem? Varbūt vienkārši mēģinājums mani iebiedēt? Es nopūtos, cenzdamies izdarīt to bez sakustēšanās. Man gribētos tam ticēt, tomēr es tā nedomāju. Manuprāt, viņiem patiešām vajadzēja mani novākt. Tā man saka dzi­ļākā nojauta.

Devi seja kļuva nopietna. Ja tā, tad es tiešām pametīšu tenkotājiem kādu vārdu, viņa teica. Par suņu nogalināšanu varbūt gan ne, bet kaut ko tādu, lai baumu dzirnas sāk griezties un dažs labs padomā, pirms nolemj rīkoties. Viņa klusi, guldzoši iesmējās. Patiesībā pēc pagājušās nakts viņi to jau dara. Bet liksim viņiem padomāt vēl cītīgāk!

- Esmu tev pateicīgs.

- Tas neprasa lielas pūles! viņa atmeta, piecēlās un nopurināja ceļgalus. Nieka pakalpojums draugam. Nomazgājusi bļodā rokas, viņa tās rūpīgi nosusināja pati savā kreklā. Un tagad es klausos! viņa teica, apsēdusies savā vietā pie rakstāmgalda un acumirklī kļuvusi par lietišķu darījumu sievieti.

- Man vajadzīga nauda ātram zirgam, es teicu.

- Tu dodies projām no pilsētas? Devi savilka augšup bālās uzacis.

- Nekad nebiju domājusi, ka tu esi no tiem, kas bēg.

- Es nebēgu, paskaidroju. Bet man ātri jātiek līdz kādai vietai. Līdz agrai novakarei jāpieveic septiņdesmit jūdzes.

Devi acis iepletās platākas. Zirgs, kas to spētu, maksās dārgi, viņa teica. Labāk būtu nopirkt pasta zīmi un stacijās apmainīt zirgu pret citu. Tas būtu ātrāk un lētāk.

- Manā ceļā nekādu pasta staciju nebūs, es atbildēju. Man jā­dodas uz augšu pret straumi un pēc tam augšup kalnā. Uz mazu pil­sētiņu, kuru sauc Trebona.

- Labi! Devi teica. Cik tev vajadzīgs?

- Lai bez kaulēšanās nopirktu ātru zirgu. Vēl naktsmītne, ēdiens, varbūt kaut kas arī kukuļiem… Divdesmit talantu.

Devi skaļi iesmējās, tad savaldījās un aizsedza muti ar plaukstu.

- Nē, piedod, bet nē! Man patiešām ir vājība uz tik pievilcīgiem zēniem kā tu, bet tā nav atņēmusi man veselo saprātu.

- Te ir mana lauta, es teicu un ar kāju pabīdīju futrāli viņai tuvāk. Vari ņemt to par papildu ķīlu. Kopā ar jebko citu, kas atrodas šeit. Noliku uz galda savu ceļamaisu.

Viņa ievilka elpu, it kā grasīdamās mani tūlīt atraidīt, bet tad pa­raustīja plecus un ieskatījās maisā. Pameklējusies tajā, viņa izvilka manu “Retoriku un loģiku”, pēc tam manu pašgatavoto simpātijas lampu. Oho! Devi ziņkārīgi iesaucās, nospieda slēdzi un pavērsa gaismu pret sienu. Šis ir kaut kas interesants!

Es saviebos. Vari ņemt jebko, tikai ne to. Esmu apsolījis Kilvinam, ka nekad neizlaidīšu to no rokām. Esmu devis vārdu.

Devi paskatījās man tieši sejā. Vai esi dzirdējis teicienu: “Lūdzējs neizvēlas”?

- Esmu devis vārdu, es atkārtoju. Atāķēju no apmetņa nopelnītās sudraba stabulītes un noliku tās uz galda blakus “Retorikai un loģikai”.

- Tu droši vien zini, ka šīs nav viegli iegūstamas.

Devi pārlaida skatienu lautai, grāmatai un stabulītēm un lēni, dziļi ievilka elpu. Kvout, es redzu, ka tev tas ir nopietni, bet summa neatbilst taviem apstākļiem. Tu neesi samērojams ar tik lielu naudas daudzumu. Tu tik tikko atbilsti tiem četriem talantiem, ko esmu tev aizdevusi.

To bija sāpīgi dzirdēt vēl jo vairāk tāpēc, ka tā bija patiesība un es to apzinājos.

Devi vēl brīdi domāja, tad enerģiski papurināja galvu. Nē, kaut vai procenti vien… Pēc diviem mēnešiem tu man būtu parādā vairāk nekā trīsdesmit piecus talantus.

- Vai kaut ko līdzvērtīgu, es teicu.

Viņa laipni pasmaidīja. Un ko tu vari piedāvāt līdzvērtīgu trīs­desmit pieciem talantiem?

- Pieeju Arhīviem.

Devi palika nekustīgi sēžam, un viegli tēvišķais smaids viņas sejā pārakmeņojās. Tu melo!

Es papurināju galvu. Es zinu, ka Arhīviem ir vēl kāda ieeja. Vēl neesmu to atradis, bet atradīšu.

- Pārāk daudz varbūtību, Devi neticīgi atbildēja. Taču viņas acīs bija jaušams kaut kas vairāk par parastu vēlmi. Tur jautās kaut kas līdzīgs alkām vai pat kaislei. Es redzēju, ka viņa vēlas iekļūt Arhīvos tikpat dedzīgi kā es. Varbūt pat vairāk.

- Tāds ir mans piedāvājums, es teicu. Ja varēšu atdot naudu, es to atdošu. Ja ne, atradīšu ieeju Arhīvos un izmantošu to kopā ar tevi.

Devi palūkojās griestos un bridi šķita kaut ko saspringti rēķinām.

- Pieņemot šīs lietas par papildu ķīlām, kā ari iespēju iekļūt Arhīvos, varu aizdot tev divpadsmit talantus.

Es piecēlos un pārmetu ceļamaisu pār plecu. Kaulēšanās diemžēl te nenotiks. Es tev vienkārši paziņoju savus aizņēmuma noteikumus, es teicu un kā atvainodamies pasmaidīju. Divdesmit talantus vai neko. Piedod, ka nepateicu to jau pašā sākumā!