Vēja vārds

TRĪSDESMIT OTRĀ NODAĻA. Vara gabali, kurpnieks un cilvēku pūļi

KAD IZGĀJU UZ IELAS, bija apmēram stunda pirms pusdienlaika. Saule bija pakāpusies itin augstu, un bruģakmeņi zem kājām izstrāvoja patī­kamu siltumu. Apkārt dūca nevienmērīgais tirgus troksnis, un es centos izbaudīt tīksmi par savu pilno vēderu un tīro miesu.

Tomēr kaut kur dziļumos manī kņudēja neskaidrs nemiers, kāds mēdz pārņemt, ja neredzams svešinieks cieši skatās tev mugurā. Tas mani pavadīja, līdz instinkti ņēma virsroku, un es veikli kā zutis ieslī­dēju sānielā.

Stāvēju, piespiedies pie sienas, līdz dīvainā sajūta izgaisa. Pēc da­žām minūtēm sāku justies muļķīgi. Es mēdzu uzticēties instinktiem, bet tie laiku pa laikam deva viltus signālus. Drošības labad pagaidīju vēl kādu brīdi, tad izgāju atpakaļ uz ielas.

Nepatīkamā neomulība atgriezās gandrīz tūlīt. Centos nepievērst tai uzmanību, tomēr mēģināju izdibināt, kas to izraisījis. Taču pēc piecām minūtēm atkal zaudēju savaldīšanos un iegriezos sānielā, no kuras vēroju garāmslīdošo pūli, lai noskaidrotu, kas man seko.

Neviena nebija. Tikai pēc nervozas pusstundas un vēl divām sānie­lām es beidzot aptvēru īsto iemeslu.

Dīvaino sajūtu radīja tas, ka es gāju kopā ar pūli.

Pēdējo gadu laikā cilvēku pūļi man bija kļuvuši par daļu no pilsētas ainavas. Varēju izmantot pūli, lai paslēptos no sardzes vīra vai vei­kala īpašnieka. Varēju iziet cauri pūlim, lai nokļūtu tur, kur vajadzīgs. Varēju ari iet tajā pašā virzienā kā pārējais pūlis, bet es nekad nebiju daļa no tā.

Biju pārlieku pieradis, ka cienījami pilsoņi man nepievērš uzmanību, tāpēc gandrīz vai metos bēgt no pirmā tirgotāja, kurš man piedāvāja kaut ko nopirkt.

Kad biju sapratis sava nemiera cēloni, neveiklības sajūta pa lielākai daļai izgaisa. Bailes mēdz rasties no nezināšanas. Līdzko zināju, kur slēpjas iemesls, tas kļuva pārvarams un bailēm vairs nebija pamata.

* * *

Kā jau minēju iepriekš, Tarbeanai ir divi atšķirīgi rajoni: Piekalne un Piekraste. Piekraste bija nabadzīga. Piekalne bija bagāta. Piekraste bija smirdīga. Piekalne bija tīra. Piekrastē bija zagļi. Piekalnē bija baņ­ķieri piedodiet, laupītāji.

Esmu jau izstāstījis savu bēdīgo Piekalnes piedzīvojumu. Tāpēc jūs droši vien sapratīsiet manas izjūtas, kad pūlis uz bridi pašķīrās un es ieraudzīju to, ko ar skatienu visu laiku biju neapzināti meklējis. Sardzes vīru. Sirdij neganti dauzoties, iemetos pirmajās durvīs.

Krietnu bridi pūlējos sev atgādināt, ka es vairs neesmu tas pats netīrais puišelis, kuru sargs piekāva pirms vairākiem gadiem. Ka esmu kārtīgi ģērbies un tīrs. Ka izskatos šeit piederīgs. Tomēr senas izjūtas tik ātri nemirst. Centos apvaldīt dziļas, negantas dusmas, bet nevarēju pateikt, vai dusmojos uz sevi, uz sargu vai uz pasauli kopumā. Droši vien pa druskai uz visu.

- Vienu acumirkli! atskanēja balss aiz tālākajām durvīm, ko sedza aizkars.

Pārlaidu skatienu veikalam. Priekšējais logs apgaismoja apkrautu darbgaldu un vairākus dučus plauktos saliktu kurpju pāru. Nodomāju, ka nejaušam ieskrējienam varēja pagadīties arī sliktāka vieta.

- Es teiktu… aiz dziļākās telpas durvīm vēlreiz atskanēja balss. No aizkara viņas puses iznira sirms vīrietis, turēdams rokās lielu ādas gabalu. Viņš bija augumā neliels un salīcis, bet grumbainā seja smaidīja man pretī. …ka tev vajag kurpes. Smaids bija atturīgs, it kā runa būtu par vecu zābaku pāri, kas sen jau novalkāts, bet pārāk ērts un ierasts, lai to izmestu. Viņš paskatījās uz manām kājām. Arī es gluži negribot paskatījos lejup.

Protams, man bija basas kājas. Es nebiju valkājis apavus tik ilgi, ka vispār biju aizmirsis par tiem domāt. Vismaz vasaras laikā. Ziemā es sapņoju par kurpēm.

Paskatījos augšup. Vecā vīra acīs dejoja uguntiņas, it kā viņš nebūtu skaidrībā, vai ar smiešanos zaudētu pircēju vai ne. Laikam man tiešām vajag kurpes, es atzinu.

Viņš iesmējās, apsēdināja mani krēslā un ar plaukstām izmērīja manas kailās pēdas. Par laimi, ārā bija sauss, tāpēc kājas man bija tikai mazliet putekļainas no bruģakmeņiem. Lietainā laikā tās būtu kļuvušas nepiedienīgi netīras.

- Paskatīsimies, kas tev patīk un vai man ir tev piemērots lielums. Ja ne, varu pagatavot vai pārveidot kādu apavu pāri stundas vai divu stundu laikā. Un kādai vajadzībai būs tavas kurpes? Staigāšanai? De­jošanai? Jāšanai? Viņš atliecās uz soliņa atpakaļ un paņēma no aizmugures plaukta kurpju pāri.

- Staigāšanai.

- Tieši tā es domāju. Vecais vīrs uzritināja man kājās zeķes tik veikli, it kā visi viņa klienti allaž ierastos basām kājām. Pēc tam viņš uzāva man kaut ko melnu ar sprādzēm. Kā ir? Nostājies uz abām kājām, lai labāk var saprast!

- Es…

- Šīs ir par ciešām. Tā jau man likās. Nav nekā kaitinošāka par kurpēm, kas spiež! Viņš man aši tās novilka un zibenīgi nomainīja ar citām. Un šīs? Kurpes bija tumši violetas, no zamša vai filca.

- Tās…

- Nav gluži tas, ko tu gribētu? Es tevi saprotu, šitāda manta traki ātri novalkājas. Toties skaista krāsa, tāda, kas pievilina dāmas. Viņš uzāva man nākamo pāri. Un ko tu saki par šīm?

Šis bija vienkāršas brūnas ādas kurpes un derēja man gluži kā gatavotas pēc mēra. Piespiedu kāju pie grīdas, un tās patīkami ieskāva pēdu. Biju aizmirsis, cik brīnišķīgi kājas mēdz justies ērtos apavos.

- Cik tās maksā? es piesardzīgi apjautājos.

Atbildes vietā vecais vīrs piecēlās un sāka ar skatienu pārlūkot plauktus. Kājas daudz ko pasaka par cilvēku, viņš domīgi sacīja.

- Daži atnāk šurp smaidīdami un smiedamies, tīrām un nospodrinā­tām kurpēm, sapūderētām zeķēm. Bet, kad viņi novelk kurpes, pēdas pretīgi ož. Tie ir cilvēki, kuri kaut ko slēpj. Viņiem ir noslēpumi ar sliktu smaku, un viņi cenšas tos noslēpt, tāpat kā slēpj savas pēdas.

Viņš pagriezās un paskatījās uz mani. Bet tas neko nelīdz. Vie­nīgais ceļš, kā panākt, lai kājas neož, ir ļaut tām pavēdināties. Varbūt tāpat ir ar noslēpumiem. Par tiem gan es neko lielu nezinu. Toties zinu šo to par kurpēm.

Vecais vīrs sāka rakņāties pa savu apkrauto darbgaldu. Reizēm te ienāk jauni cilvēki no galma, apvēdinādami sejas un vaimanādami par savu kārtējo traģēdiju. Bet viņu pēdas ir sārtas un maigas. Tūlīt var pateikt, ka viņi nekur nav gājuši paši savām kājām. Tūlīt var pateikt, ka viņi nekad nav cietuši sāpes.

Beidzot viņš atrada meklēto un izvilka no kaudzes kurpju pāri, ļoti līdzīgu tam, kas man pašreiz bija kājās. Te būs! Tās valkāja mans Džeikobs, kad bija tavos gados. Apsēdies uz soliņa, viņš atraisīja man pielaikotās kurpes.

- Bet tev, vecais vīrs turpināja, tev tik jaunos gados ir vecas pēdas ar rētām un tulznām. Tādas, ar kurām visu dienu var skraidīt pa akmeņiem un nejust vajadzību pēc kurpēm. Tādas pēdas tava vecuma zēns var iegūt tikai vienā ceļā.

Viņš paskatījās uz mani, it kā būtu uzdevis jautājumu. Es pamāju ar galvu.

Kurpnieks pasmaidīja un uzlika roku man uz pleca. Nu, kāda ir sajūta?

Piecēlos kājās, lai to pārbaudītu. Šīs kurpes šķita pat vēl ērtākas par iepriekšējām, jo bija mazliet ievalkātas.

- Redzi, šis pāris ir jauns, viņš pacilāja tās, ko turēja rokā. Ar tām nav nostaigāta neviena jūdze, un par tādām jaunām kurpēm es ņemu talantu, varbūt pat talantu un divus džotus. Vecais vīrs pamāja uz manām kājām. Toties šis pāris ir lietots, un lietotas kurpes es nepārdodu par naudu.

Pagriezis man muguru, viņš sāka diezgan bezmērķīgi kārtot savu darbgaldu, klusi dungodams pie sevis. Vajadzēja tikai pāris mirkļu, lai es pazītu melodiju: “Ej projām no pilsētas, skārdniek!”

Es sapratu, ka vecais vīrs grib darīt man labu, un tikai pirms nedē­ļas es ar sajūsmu būtu tvēris izdevību tikt pie kurpēm par baltu velti. Taču šoreiz kaut kāda iemesla dēļ nejutos īsti labi. Klusi savācu savas mantas un pirms promiešanas atstāju uz kurpnieka soliņa divus vara džotus.

Kāpēc? Tāpēc, ka lepnums ir savāda parādība, un tāpēc, ka augst­sirdība jāatlīdzina ar augstsirdību. Bet galvenokārt tāpēc, ka man tā šķita pareizi, un tas ir pietiekami svarīgs iemesls.

* * *

- Četras dienas. Ja līst lietus, tad sešas.

Roents bija trešais ratu īpašnieks, kuram biju apjautājies par brau­cienu ziemeļu virzienā uz Imri, Universitātei tuvāko pilsētu. Vezumu saimnieks bija drukns keldiešu vīrietis ar koši melnu bārdu, kas slēpa lielāko daļu no viņa sejas. Viņš aizgriezās un siaru valodā nolamāja vīrieti, kurš krāva ratos auduma baķus. Runādams savā dzimtajā valodā, viņš dārdināja kā akmeņu nogruvums.

Kad virs atkal pagriezās pret mani, dārdoņa pārtapa rūcienā. Divi vara gabali. Džoti. Nevis peniji. Vari sēsties ratos, ja atrodi vietu. Nakti vari pārgulēt kulbā, ja gribi. Vakarā ēdīsi kopā ar mums. Pusdienās būs tikai maize. Ja kāds vezums iestrēgs dubļos, tev būs jāpalidz stumt.

Viņš pārtrauca, lai atkal sakliegtu uz vīriem. Tie krāva preces trijos Roenta ratos, bet ceturtie bija man līdz sāpēm pazīstami: tā bija mājiņa uz riteņiem, kādā es biju pavadījis sava līdzšinējā mūža lielāko daļu. Tās priekšā sēdēja Reta, Roenta sieva. Viņas sejas izteiksme nemi­tīgi mainījās: tā bija barga, kad viņa uzlūkoja krāvējus, bet atplauka smaidā, kad viņa sarunājās ar blakus stāvošo meiteni.

Nospriedu, ka meitene ir tāda pati līdzbraucēja kā es. Viņa varēja būt manā vecumā, varbūt gadu vecāka, tomēr gads šajā dzīves posmā nozīmē lielu atšķirību. Tāliešiem par mūsu vecuma bērniem ir teiciens: “Zēns stiepjas garumā, bet meitene aug.”

Viņas apģērbs bija praktisks un atbilstošs ceļojumam garās bikses un krekls, un viņa bija vēl pietiekami jauna, lai tāds ietērps neizskatītos nepiedienīgs. Meitenes izturēšanās bija tāda, ka es būtu spiests uzska­tīt viņu par dāmu, ja viņa būtu vēl kādu gadu vecāka. Sarunādamās ar Retu, viņa šūpojās turp un atpakaļ, un viņas kustībām piemita kaut kas starp izsmalcinātu grāciju un bērnišķu prieka izpausmi. Viņai bija gari, tumši mati un…

Vienkārši izsakoties, viņa bija skaista. Es ļoti sen nebiju uzlūkojis neko skaistu.

Sekodams manam skatienam, Roents turpināja: Vakarā visi palīdz iekārtot nometni. Sardzē stāv visi pēc kārtas. Ja aizmigsi sardzes laikā, paliksi uz ceļa. Ēdīsi visu, ko mana sieva pagatavos. Ja žēlosies, paliksi uz ceļa. Ja uzbāzīsies meitenei… viņš izlaida pirkstus caur melno, tumšo bārdu, …nu, tad var iziet ļoti slikti.

Cerēdams pavērst viņa domas citā virzienā, es jautāju: Cik ilgi viņi kraus vezumus?

- Divas stundas, Roents atbildēja ar drūmu pārliecību, itin kā gribēdams izaicināt strādnieku protestus.

Viens no vīriem izslējās uz vezuma kājās, ar plaukstu aizsegdams acis no saules. Viņš skaļi iesaucās, pārkliegdams zirgu, ratu un cilvēku radīto troksni rosības pilnajā tirgus laukumā: Neļauj viņam sevi

aizbaidīt, puika! Viņš ir jēdzīgs vecis, kaut ari mūžīgi rūc! Roents bargi pakratīja viņam ar pirkstu, un vīrietis turpināja darbu.

Mani nevajadzēja īpaši iedrošināt. Vīrietim, kurš ceļo kopā ar sievu, parasti var uzticēties. Turklāt cena bija pieņemama, un Roents grasījās doties ceļā jau šodien. Izmantoju šo bridi, lai izvilktu no maka pāris džotu, un pastiepu tos Roentam.

Viņš pagriezās pret mani. Divas stundas! Izteiksmības labad viņš pacēla divus resnus pirkstus. Ja nokavēsi, paliksi tepat.

Es nopietni pamāju ar galvu. Rieusa tu kailus A’isha tua. Pateicos, ka pieņēmāt mani kopā ar savu ģimeni.

Roenta iespaidīgās, pinkainās uzacis savilkās augšup. Viņš ātri at­guvās un īsi pamāja ar galvu gandrīz vai paklanījās. Es pārlaidu skatienu tirgus laukumam, cenzdamies ielāgot savu atrašanās vietu.

- Daži nudien prot pārsteigt. Pagriezdamies es ieraudzīju strād­nieku, kurš bija uzsaucis man no vezuma. Viņš izstiepa roku. Derriks.

Paspiedu viņa plaukstu, juzdamies diezgan neveikli. Ļoti sen nebiju tā vienkārši sarunājies ar otru cilvēku, un tas lika man mulsi stomī­ties. Kvouts.

Derriks salika rokas aiz muguras, iztaisnoja muguru un novaikstījās. Viņš bija galvas un plecu tiesu garāks par mani, gadus divdesmit vecs, gaišmatains un slaids. Roentam tas bija kā pērkons no skaidrām debesīm. Kur tu iemācījies siaru valodu?

- Drusku pamācīja viens arkanists, es paskaidroju. Noskatījos, kā Roents aiziet aprunāties ar sievu. Tumšmatainā meitene paskatījās uz mani un pasmaidīja. Nezinādams, kā izturēties, es novērsu ska­tienu.

Derriks paraustīja plecus. Nu labi, tad ej pakaļ savām mantām! Roents mūžīgi šķendējas, kaut gan nav sevišķi bīstams, bet, līdzko vagoni būs piekrauti, viņš ne mirkli negaidīs.

Es pamāju ar galvu, kaut gan nekādu “mantu” man nebija. Tomēr man vajadzēja šo to nopirkt. Ļaudis runāja, ka Tarbeanā varot nopirkt jebko, ja vien esot nauda. Parasti tā ir taisnība.

* * *

Nokāpu lejā pa kāpnēm Trapisa pagrabā. Ar apautām kājām gājiens šķita ļoti savāds. Nākdams šurp, biju pieradis just zem kājām vēsos, mitros akmeņus.

Kad gāju pa mazo gaiteni, no dziļākajām telpām izskrēja noskrandis zēns, turēdams rokā mazu ziemas ābolu. Ieraudzījis mani, viņš satrūkās, tad nikni paskatījās caur pieri un aizdomīgi samiedza acis. Nolaistu skatienu viņš rupji spiedās man garām.

Pat nedomādams es instinktīvi iesitu pa roku, kas stiepās pēc mana maka, un pagriezos pret viņu, pārāk apstulbis, lai kaut ko teiktu. Zēns izmetās ārā, bet es paliku stāvam samulsis un nepatīkami satraukts. Šajā vietā mēs nekad neapzagām cits citu. Ārā, uz ielas, katrs gādāja par sevi, kā mācēja, bet Trapisa pagrabs mums bija kaut kas līdzīgs svētnīcai, gluži kā baznīca. Neviens nebūtu riskējis to izpostīt.

Nogāju atlikušos soļus līdz galvenajai telpai un atvieglots redzēju, ka viss pārējais šķiet kārtībā. Trapisa tur nebija: arimredzot viņš vāca labdarības naudu savu bērnu aprūpēšanai. Istabā bija sešas gultiņas, visas aizņemtas, un vairāki bērni gulēja uz grīdas. Vairāki netīri ielas bērni bija sapulcējušies ap galdu, uz kura stāvēja liels grozs, un vilka ārā ziemas ābolus. Man ienākot, viņi pagriezās un uzlūkoja mani skar­bām, naidīgām sejām.

Tad es sapratu. Neviens mani šeit nepazina. Biju tīrs un labi ģērbies un izskatījos pēc parasta zēna, kas te iemaldījies nejaušības pēc. Es nebiju šeit piederīgs.

Tajā brīdī atgriezās Trapiss, nesdams vienā padusē vairākus pla­kanus maizes klaipus un uz otras rokas turēdams brēcošu bērnu.

- Ari! viņš uzsauca vienam no zēniem, kas stāvēja pie galda. Panāc palīgā! Mums ir jauna iemītniece, un viņa jāpārģērbj.

Zēns aizsteidzās pie Trapisa un paņēma bērnu no viņa rokas. Trapiss nolika maizi uz galda blakus ābolu grozam, un visu bērnu skatieni cieši pievērsās viņam. Man pakrūtē sagriezās nelabums. Trapiss nebija pat paskatījies uz mani. Ja nu viņš mani nepazīst? Ja nu liek man iet projām? Nezinādams, kā to izturēšu, es sāku virzīties uz durvju pusi.

Trapiss pēc kārtas pamāja katram bērnam. Tagad sarunāsim, kas un kā. Deivid, tu iztukšo un izberz dzeramā ūdens mucu! Ūdens kļūst iesāļš. Kad būsi galā, Neitans to piepildīs no jauna.

- Vai es varēšu ņemt divus? Neitans jautāja. Man vajag brālim.

- Tavs brālis var atnākt pats, Trapiss laipni atbildēja, tad, kaut ko nojauzdams, ieskatījās zēnā uzmanīgāk. Vai viņš nav vesels?

Neitans pamāja ar galvu, lūkodamies grīdā.

Trapiss uzlika roku zēnam uz pleca. Ved viņu šurp! Paskatīsimies, ko varam līdzēt.

- Viņam sāp kāja, Neitans izgrūda, un viņa balsī skanēja asaras.

- Galīgi karsta, un viņš nevar paiet!

Trapiss pamāja ar galvu un uzrunāja nākamo bērnu. Džena, tu palīdzēsi Neitanam atvest šurp brāli! Uzrunātie aizsteidzās projām.

- Tem, tev būs jāsanes ūdens, jo Neitans ir projām.

- Kvout, aizskrien pēc ziepēm! Trapiss pastiepa puspenija monētu uz manu pusi. Ej uz Marnas veikalu Mazgātavas ielā. Ja pateiksi, kam tās domātas, viņa iedos tev labāku preci.

Man pēkšņi aizžņaudzās kakls. Viņš mani pazina! Nevaru jums izstāstīt, cik milzīgu atvieglojumu es tajā brīdī izjutu. Trapiss man bija cilvēks, ko visdrīzāk varētu salīdzināt ar ģimeni. Doma, ka viņš mani varbūt vairs nepazīst, šķita nepanesama.

- Man nav laika skriet uz veikalu, Trapis, es vilcinādamies atbil­dēju. Es braucu projām. Dodos dziļāk iekšzemē, uz Imri.

- Ak tā? viņš pārjautāja, tad brīdi klusēja un aplūkoja mani uz­manīgāk. Nu, redzu, ka tā laikam ir.

Protams. Trapiss nekad neredzēja apģērbu, viņš redzēja tikai bērnu, kuram tas mugurā. Iegriezos pateikt, kur atrodas manas mantas. Uz sveču darbnīcas jumta ir vieta, kur savienojas trīs jumti. Tur ir sega un pudele, un vēl daži sīkumi. Man neko no tā vairs nevajadzēs. Ja kāds meklē naktsmītni, tur var sausumā ērti pārgulēt. Neviens tur neiet… Mana balss aizlūza.

- Tas ir ļoti laipni. Aizsūtīšu turp kādu no zēniem, Trapiss teica.

- Panāc šurp! Paspēris dažus soļus pretī, viņš mani neveikli apskāva, un viņa bārda kutināja man seju. Es vienmēr priecājos, kad kāds no jums dodas projām, viņš klusi sacīja. Zinu, ka tev veiksies labi, bet, ja vajadzīgs, tu vienmēr vari šeit atgriezties.

Blakusgultiņā kāda meitene sāka mētāties un vaidēt. Trapiss atrā­vās no manis, aizgriezās un paskatījās turp. Kas nu, kas nu, viņš nobubināja un steidzās palīgā, basajām kājām plakšķot pa akmens grīdu. Kas nu, kas nu. Kuš, kuš.