Vēja vārds

TRĪSDESMIT TREŠĀ NODAĻA. Zvaigzņu jūra

ATGRIEZOS LOPU DZINĒJU LAUKUMĀ, šūpodams uz pleca ceļojuma maisu. Tajā bija otra drēbju kārta, klaips graudu maizes, nedaudz kal­tētas gaļas, ādas pudele ar ūdeni, adata un diegs, krama un tērauda gabali, rakstāmspalvas un tinte. Vārdu sakot, viss, ko saprātīgs cilvēks uzskata par vajadzīgu ņemt līdzi ceļojumā.

Tomēr ieguvums, ar kuru es lepojos visvairāk, bija tumši zils apmet­nis, ko biju nopircis no sīktirgotāja ratiem, samaksājot tikai trīs džotus. Tas bija silts, tīrs un, cik varēju spriest, piederējis tikai vienam valkātājam.

Šeit man jāpiebilst, lūk, kas: ceļojuma laikā labs apmetnis ir vairāk vērts nekā visa pārējā mantība kopā. Ja nav, kur gulēt, tas kalpo par gultu un segu. Tas sargā muguru no lietus un acis no saules. Ja val­kātājs ir attapīgs, viņš zem tā var paslēpt visinteresantākos ieročus, bet, ja nav tik attapīgs, tad var izlīdzēties ar pieticīgāku klāstu.

Bet piedevām tam visam apmetnis ir ļoti ieteicams vēl divu apstākļu dēļ. Pirmkārt, nekas neizskatās tik efektīgi kā apvalkāts apmetnis, kas viegli plīvo vējā ap valkātāju. Un, otrkārt, labākajiem apmetņiem ir neskaitāmas kabatiņas, pret kurām es jūtu nesaprātīgu un nepārva­ramu vilinājumu.

Kā jau teicu, šis bija labs apmetnis un tam bija daudz tādu kabatu. Tajās es biju noglabājis auklu un vasku, sauju žāvētu ābolu, posas kārbiņu, marmora bumbiņu mazā ādas maisiņā, kulīti ar sāli, izliektu adatu ar āķi galā un stiegras gabalu.

Biju nolēmis iztērēt visas savas rūpīgi krātās Kopvalstības monē­tas un paturēt ceļojumam drošo Keldas naudu. Šeit, Tarbeanā, peniji noderēja labi, bet Keldas nauda bija stabila visur, lai kur nāktos nokļūt.

Kad ierados pie ratiem, laukumā drudžaini ritēja pēdējie gatavoša­nās darbi un Roents staigāja ap vezumiem kā nemierpilns dzīvnieks, pārbaudīdams visu nez cik reižu pēc kārtas. Reta bargu skatienu vēroja strādniekus un netaupīja skarbus vārdus ikreiz, kad kaut kas nebija

izdarīts pēc viņas prāta. Es atviegloti uzelpoju, redzēdams, ka man neviens nepievērš uzmanību, un rati sāka ripot ārā no pilsētas, vedot mani arvien tuvāk Universitātei.

* * *

Jūdze aiz jūdzes palika mums aiz muguras, un es jutos tā, it kā man no pleciem būtu novēlies milzu smagums. Es tīksminājos par pieskārienu zemei, ko tagad jutu caur kurpēm, par gaisa smaržu, par vēja kluso šalkoņu pavasarīgajos kviešu laukos. Jutu, ka smaidu bez īpaša iemesla, tikai tāpēc, ka esmu laimīgs. Mēs, Rū cilts, neesam radīti ilgstošai dzīvei vienā vietā. Dziļi ievilku elpu un gandrīz vai ļāvos skaļiem smiekliem.

Brauciena laikā es turējos savrup, jo biju atradinājies no citu cilvēku sabiedrības. Roents un viņa palīgi labprāt lika mani mierā. Derriks palaikam pajokoja ar mani, tomēr secināja, ka esmu pārāk atturīgs, lai mana sabiedrība būtu viņam pa prātam.

Atlika tikai otra līdzbraucēja meitene, vārdā Denna. Pirmajā dienā mēs visu ceļu tikpat kā nesarunājāmies. Es sēdēju ratos pie viena no strādniekiem un izklaidīgi lobīju vītola vicai mizu. Kamēr mani pirk­sti darbojās, es no sāniem pētīju viņas seju, apjūsmoju zoda līniju, kakla un pleca izliekumu. Prātoju, kāpēc viņa ceļo viena un kurp viņa varētu doties. Kādā apcerējumu brīdī viņa pagriezās uz manu pusi un pamanīja, ka es blenžu uz viņu.

- Došu peniju, ja tu atzīsies, ko nupat domāji! viņa teica, atglauz­dama aizklīdušu matu šķipsnu.

- Vienkārši prātoju, kāpēc tu esi šeit, es pa pusei godīgi atbildēju.

Viņa smaidīdama skatījās man acīs. Melis!

Izmantoju vecu skatuves triku, lai nenosarktu: pēc iespējas nevērīgi paraustīju plecus un pievērsos vītola vicai, ko biju lobījis. Pēc pāris minūtēm dzirdēju, ka viņa atsāk sarunu ar Retu. Jutos dīvaini vīlies.

Kad bija uzslieta apmetne un uz ugunskura tapa vakariņas, es dīki apstaigāju ratus, pārbaudīdams mezglus, ko Roents izmantoja, lai nostiprinātu kravu. Dzirdēju aiz muguras soļus un atskatījies redzēju, ka tuvojas Denna. Man pakrūtē kaut kas saviļņojās, un es aši ievilku elpu, lai saņemtos.

Soļus desmit no manis meitene apstājās. Vai esi izprātojis? viņa jautāja.

- Kā, lūdzu?

- Kāpēc es esmu šeit. Viņa jauki pasmaidīja. Es prātoju par to pašu jau gadiem ilgi, tāpēc nodomāju: varbūt tev ir kāda ideja… Viņa greizi paskatījās uz mani ar šķietamu cerību acis.

Es papurināju galvu, juzdamies šajā situācijā pārāk nedrošs, lai saklausītu sarunas jocīgo pusi. Esmu sapratis vienīgi to, ka tu kaut kur brauc.

Denna pamāja ar galvu. Tieši to esmu sapratusi ari es. Bridi klusēdama, viņa aplaida skatienu visapkārt pamalei. Vējš sapurināja viņas matus, un viņa tos atkal atglauda atpakaļ. Varbūt tu zini, kurp es braucu?

Jutu, ka manā sejā lēni parādās smaids. Tā bija dīvaina sajūta. Biju atradinājies smaidīt. Vai tad tu nezini?

- Man ir zināmas aizdomas. Pašlaik, es domāju, uz Anilinu. Viņa aplūkoja savu pēdu malas, pēc tam virspuses. Bet man agrāk ir gadījies kļūdīties.

Mūsu saruna izplēnēja, un iestājās klusums. Denna skatījās uz sa­vām plaukstām un spēlējās ar gredzenu, virpinādama to apkārt pirk­stam. Pamanīju pazibam sudrabu un bāli zilu akmeni. Pēkšņi viņa nolaida rokas gar sāniem un paskatījās uz mani. Kurp tu brauc?

- Uz Universitāti.

Denna savilka uzacis un pēkšņi izskatījās desmit gadus vecāka.

- Kāda noteiktība! Tad viņa pasmaidīja un viņas seja atkal kļuva jauna. Kāda ir jušana, ja skaidri zina, kurp jābrauc?

Nesapratu, ko atbildēt, bet šo vajadzību man aiztaupīja Reta, sauk­dama mūs vakariņās. Abi kopā devāmies uz ugunskura pusi.

* * *

Nākamā diena sākās ar neilgu, neveiklu aplidošanu. Juzdams de­dzīgu interesi, bet negribēdams to izrādīt, es lēni riņķoju ap Dennu, līdz atradu ieganstu pabūt ar viņu kopā.

Denna turpretī, šķiet, jutās pilnīgi brīvi. Pārējo dienas daļu mēs pavadījām kā veci draugi. Jokojām un stāstījām viens otram dažādus notikumus. Es rādīju viņai atšķirīgus mākoņu veidus un skaidroju, kā pēc tiem var paredzēt laiku. Viņa pievērsa manu uzmanību to apvei­diem: roze, arfa, ūdenskritums.

Tā aizritēja diena. Vēlāk, kad vilkām lozes, kad kuram jābūt sar­dzē, mēs ar Dennu izvilkām pirmās divas maiņas. Bez īpašas norunas pavadījām visas četras stundas kopā. Klusi sarunādamies, lai nepamodinātu pārējos, sēdējām blakus pie ugunskura un aizvadījām laiku, vērodami galvenokārt viens otru.

Trešā diena pagāja ļoti līdzīgi. Mēs jutāmies labi, nerisinājām garas sarunas, bet vairāk vērojām apkārtējo ainavu un palaikam sacījām, kas kuro brīdi ienāca prātā. Tovakar mēs apstājāmies pie ceļmalas viesnī­cas, kur Reta nopirka barību zirgiem un vēl dažas vajadzīgas lietas.

Reta ar vīru agri devās pie miera, iepriekš pateikusi visiem, ka ar viesnīcnieku ir sarunātas vakariņas un guļvietas. Vakariņas bija gluži labas: speķis un kartupeļu zupa ar svaigu maizi un sviestu. Guļvie­tas tika ierādītas staļļos, tomēr ari tās bija krietni labākas par manu ierasto Tarbeanas naktsmītni.

Kopējā istaba oda pēc dūmiem, sviedriem un izlaistīta alus. Es prie­cājos, kad Denna vaicāja, vai es negribot pastaigāties. Ārā mūs ieskāva bezvējš un pavasara vakara siltais klusums. Mēs sarunādamies lēni gājām caur savvaļas biezokni, kas pletās aiz viesnīcas. Pēc brīža iznā­cām lielā izcirtumā, kura vidū mirgoja dīķis.

Ūdensmalā atradās divi ceļakmeņi, un to virsmas sudrabaini iezī­mējās ūdens un debesu melnajā fonā. Viens no tiem slējās stāvus gaisā kā pirksts, kas rāda uz debesīm. Otrs gulēja plakaniski zemē, iesniegdamies ūdenī kā īss akmens mols.

Ūdens virsmu netricināja ne mazākā vējā pūsmiņa. Kad uzkāpām uz gulošā akmens, redzējām divas vienlīdz skaidras zvaigžņotas debesis: virs galvas un pie kājām. Šķita, ka mēs sēžam zvaigžņu jūras vidū.

Mēs sarunājāmies ilgi, līdz vēlai nakts stundai. Ne viņa, ne es nepie­minējām savu pagātni. Es jutu, ka Denna glabā sevī kaut ko tādu, par ko nevēlas runāt, un, tā kā viņa man neuzdeva jautājumus, spriedu, ka to pašu viņa domā par mani. Mēs runājām paši par sevi, ļāvāmies patīkamām iztēles ainām un vērpām fantāzijas par neiespējamo. Es rādīju uz debesīm un skaidroju viņai zvaigžņu un zvaigznāju vārdus. Viņa par zvaigznēm zināja stāstus, kādus es nekad nebiju dzirdējis.

Ik pa brīdim mans skatiens atgriezās pie Dennas. Viņa sēdēja man blakus, apskāvusi ceļus ar rokām. Viņas āda mirdzēja dzidrāk nekā mēness, acis bija platākas nekā debesis, dziļākas nekā ūdens un tum­šākas nekā nakts.

Lēnām aptvēru, ka jau nenosakāmi ilgi raugos uz viņu bez vār­diem. Biju apmaldījies savās domās, apmaldījies viņas tuvumā. Tomēr

Dennas seja nepauda ne aizvainojumu, ne uzjautrinājumu. Tā gandrīz izskatījās tāda, it kā viņa pētītu manus vaibstus, it kā kaut ko gaidītu.

Man gribējās saņemt viņas roku. Gribējās ar pirkstu galiem noglās­tīt viņas vaigu. Gribējās pateikt, ka viņa ir pirmā skaistā būtne, ko trīs gadu laikā esmu redzējis. Ka man aizraujas elpa, redzot, kā viņa nožāvājas, aizsegdama muti ar plaukstu. Ka brīžiem viņas vārdu jēga man pazūd viņas balss maigajā skanējumā. Man gribējās teikt: ja viņa būtu kopā ar mani, tad neizdibināma iemesla dēļ man nekad vairs neklātos slikti.

Šajā aizturētas elpas brīdī es viņai gandrīz kaut ko pajautāju. Šis jautājums uzvirda man krūtīs kā verdoša ūdens šalts. Atceros, kā ievil­ku elpu un tad sastomījos… ko es varēju viņai teikt? Dodies man līdzi? Nāc uz Universitāti? Nē. Kā auksta dūre manas krūtis sažņaudza piepeša noteiktība. Ko es varēju viņai lūgt? Ko varēju piedāvāt? Neko. Viss, ko es teiktu, izklausītos pēc muļķīgas, bērnišķas fantāzijas.

Aizvēru muti un pievērsu skatienu ūdens spogulim. Denna man blakus darīja to pašu. Jutu, kā no viņas izstrāvo karstums. Viņa smar­žoja pēc ceļa putekļiem, medus un vasarīga gaisa mirkli pirms spēcīgas lietusgāzes.

Neviens no mums nesacīja ne vārda. Es aizvēru acis. Viņas tuvums bija pats saldākais un skaudrākais, ko man savā mūžā bija nācies iepazīt.