Vēja vārds

DIVDESMIT PIRMĀ NODAĻA . pagrabs, maize un spainis

TAS NOTIKA DRĪZ pēc pusdienlaika. Pareizāk sakot, tas būtu noticis pēc pusdienlaika, ja man būtu bijis ko ēst. Es ubagoju Tirgoņu lau­kumā, un mans līdzšinējais dienas ieguvums bija divi spērieni (viens no pilsētas kārtībnieka, otrs no algotņa), trīs grūdieni (divi no vezumu īpašniekiem, viens no jūrnieka), viens jauns lāsts, piesaucot neiespē­jamu anatomisku veidojumu (no tā paša jūrnieka), un sulīgs spļāviens no paveca, nepatīkama vīrieša ar nenosakāmu nodarbošanos.

Un viens dzelzs šims. Tiesa, to es piedēvēju drīzāk nejaušības liku­mam nekā cilvēku laipnībai. Pat aklai vistai reizēm laimējas uziet graudu.

Biju nodzīvojis Tarbeanā gandrīz mēnesi un iepriekšējā dienā pirmo reizi biju iemēģinājis roku zagšanā. Tas bija neveiksmīgs sākums. Mani pieķēra ar roku miesnieka kabatā. Par to biju nopelnījis tik pamatīgu sitienu pa galvu, ka šodien tā reiba ikreiz, kad cēlos kājās vai straujāk pakustējos. Pirmais zagšanas mēģinājums mani nebija iedrošinājis, un es nolēmu, ka šodienu veltīšu ubagošanai. Pagaidām tā ritēja parastā vidusmēra līmenī.

Bads žņaudza man māgu, un sakaltušas maizes gabaliņš viena šima vērtībā nespēja palīdzēt. Grasījos doties uz kādu citu ielu, bet tad ieraudzīju zēnu, kas pieskrēja klāt citam mazgadīgam ubagotājam laukuma otrā pusē. Abi kādu laiku satraukti sarunājās un pēc tam aizsteidzās projām.

Es viņiem sekoju, pakļaudamies niecīgajai atblāzmai no savas agrā­kās dedzīgās ziņkārības. Turklāt viss, kas varēja aizvilināt viņus no dzīvības pilna ielas stūra pašā dienas vidū, noteikti bija uzmanības vērts. Varbūt tehlieši atkal dala maizi. Varbūt kaut kur apgāzušies rati ar augļiem. Varbūt pilsētas sardze grasās kādu pakārt. Biju gatavs tam atvēlēt pusstundu no sava laika.

Sekoju zēniem pa līkumotajām ielām, līdz ieraudzīju tos nogrieža­mies gar stūri un pa kāpnēm pazūdam lejā kādas nodegušas mājas pagrabā. Apstājos, jo manu vārgo ziņkāres dzirksteli nodzēsa veselais saprāts.

Brīdi vēlāk zēni atkal iznira gaismā un katrs nesa plakanu brū­nas maizes gabalu. Noskatījos, kā viņi paiet garām, smiedamies un viens otru grūstīdami. Jaunākais, kam nevarēja būt vairāk par sešiem gadiem, ievēroja manu skatienu un pamāja ar roku.

- Vēl drusku palika! viņš ar pilnu muti iesaucās. Bet ej aši!

Mans veselais saprāts strauji pavērsās pretējā virzienā, un es pie­sardzīgi kāpu lejā. Kāpņu lejgalā slējās daži satrunējuši dēļi atlie­kas no salauztām durvīm. Aiz tām es redzēju mazu gaiteni, kas veda uz vāji apgaismotu telpu. Man garām paskrēja meitene ar skarbām acīm, neveltīdama man skatienu. Ari viņa bija sažņaugusi rokās mai­zes gabalu.

Iekāpu caur salauztajām durvīm vēsajā, drēgnajā tumsā. Nogājis soļus desmit, izdzirdēju klusu vaidu un sastingu uz vietas. Skaņa izklausījās gandrīz dzīvnieciska, taču dzirde man teica, ka tā nāk no cilvēka lūpām.

Nezinu, ko biju gaidījis, bet nepavisam ne to, ko ieraudzīju. Divās veclaicīgās lampās dega zivju eļļa, un gaismekļi meta uz tumšajām akmens sienām izplūdušas ēnas. Istabā atradās sešas bērnu gultiņas, un tās visas bija aizņemtas. Divi bērni, gluži vēl mazuļi, gulēja uz akmens grīdas, ietinušies kopīgā segā, un cits bērns bija saritinājies uz lupatu kaudzes. Tumšā kaktā sēdēja mana vecuma zēns, atspiedis galvu pret sienu.

Viens no gultā guļošajiem zēniem mazliet pakustējās, it kā sagro­zīdamies miegā. Taču šai kustībai piemita kaut kas nedabisks. Tā bija pārāk saspringta, pārāk samocīta. Ieskatījies ciešāk, es sapratu iemeslu. Viņš bija piesiets pie gultas. Piesieti bija ari visi pārējie bērni.

Zēns cīnījās ar saitēm un izdvesa skaņu, ko biju dzirdējis gaitenī. Tagad sauciens skanēja skaidrāk, tas bija gari stiepts vaids: Āāāāāāā!

Pirmajā brīdī es spēju vienīgi atcerēties visus stāstus, ko biju dzir­dējis par Gibejas hercogu. Par to, kā viņš un viņa vīri nolaupījuši un mocījuši cilvēkus divdesmit gadu, pirms iejaukusies Baznīca un darī­jusi tam galu.

- Kas nu, kas nu, atskanēja balss no blakustelpas. Saucienam bija dīvaina intonācija, it kā tas nemaz nebūtu jautājums.

Gulošais zēns raustīja saites. Āāāāāāā!

Durvis parādījās vīrietis, berzēdams plaukstas skrandainā apģērbā.

- Kas nu, kas nu, viņš atkārtoja tādā pašā balsī, kas nepauda jau­tājumu. Šī balss izklausījās vecīga un nogurusi, taču galvenokārt tajā skanēja pacietība. Smaga akmens pacietība, kaķenes pacietība pret kaķēniem. Tā nebija balss, kādu es būtu gaidījis no Gibejas hercogam līdzīga cilvēka.

- Kas nu, kas nu. Kuš, kuš, Tanij. Es nebiju nekur projām, tikai iz­gāju ārā. Tagad esmu te. Vīrieša pēdas plakšķēja pret kailo akmens grīdu. Viņam bija basas kājas. Jutu, ka mans sasprindzinājums lēnām atslābst. Lai kas šeit notiktu, tas nelikās ne tuvu tik briesmīgi, kā es sākumā biju iedomājies.

Vīrietim tuvojoties, zēns pārstāja cīnīties. Ēēēēēēa! viņš izgrūda un paraustīja saiti.

- Ko? Šoreiz tas bija īsts jautājums.

- Ēēēēēēa.

- Hmm? Vecais vīrs paskatījās apkārt un tikai tad ieraudzīja mani.

- Ā, sveiks! Tad viņš atkal pievērsās gulētājam. Re, cik tu šodien esi gudrs! Tanijs pasauca mani, lai es redzu, ka mums ir ciemiņš! Tanija sejā parādījās atbaidošs smaids, un viņš izdvesa skaļu, sēcošu elpu. Kaut gan tā izklausījās sāpīga, bija skaidrs, ka zēns smejas.

Pagriezies pret mani, baskājainais vīrietis teica: Es tevi nepazīstu. Vai tu agrāk šeit esi bijis?

Es papurināju galvu.

- Nu labi, man ir drusku maizes, un tā ir tikai divas dienas veca. Ja atnesīsi man ūdeni, varēsi ēst, cik gribi. Viņš ieskatījās man sejā.

- Vai tas izklausās labi?

Es pamāju ar galvu. Vienīgās mēbeles telpā, ja neņem vērā bērnu gultas, bija krēsls un galds, un blakus kādām durvīm stāvēja vaļēja muca. Uz galda, sakrauti kaudzē, gulēja četri lieli, apaļi maizes klaipi.

Arī vecais vīrs pamāja ar galvu un sāka uzmanīgi iet uz krēsla pusi. Viņš gāja nedroši, it kā pēdas pieskāriens grīdai sagādātu sāpes.

Aizgājis līdz krēslam, viņš ieslīga tajā un norādīja uz mucu. Tur, aiz durvīm, ir sūknis un spainis. Nesteidzies, te nav skriešanas sacīk­stes! Runādams viņš izklaidīgi sakrustoja kājas un sāka berzēt vienu no kailajām pēdām.

Nepietiekama asinsrite, manī ierunājās sen neizmantota prāta daļa.

- Palielināts infekcijas risks un nepatīkama pašsajūta. Pēdas un kājas jānovieto augstāk, jāmasē un jāierīvē ar siltu vītola mizas, kampara un marantas uzlējumu.

- Nelej spaini pārāk pilnu. Negribu, lai tu pārstiepies vai izlaisti ūdeni. Te tāpat jau ir pārāk slapjš. Viņš nolaida kāju zemē un noliecās, lai paceltu vienu no mazajiem bērniem, kurš bija kļuvis nemierīgs.

Pildīdams spaini, es vairākkārt uzmetu vīrietim slepenu skatienu. Viņam bija sirmi mati, bet viņš neizskatījās sevišķi vecs par spīti bal­tajai galvai un lēnajai, piesardzīgajai gaitai. Viņam varēja būt apmē­ram četrdesmit gadu, iespējams, pat drusku mazāk. Viņš bija ģērbies garā uzsvārcī, kas bija tik daudz reižu lāpīts, ka grūti būtu uzminēt tā sākotnējo krāsu un apveidu. Kaut gan vīrietis bija gandrīz tikpat noskrandis kā es, viņš bija tīrāks. Tas nenozīmēja, ka viņš būtu tīrs tikai tīrāks nekā es. Tas nebija grūti.

Vīrieti sauca Trapiss. Salāpītais uzsvārcis bija viņa vienīgais apģērba gabals. Gandrīz katru nomoda brīdi viņš pavadīja šajā miklajā pa­grabā, rūpēdamies par likteņa pabērniem, ar kuriem neviens cits sevi nevēlējās apgrūtināt. Lielākā daļa bija mazi zēni. Dažus, tādus kā Tanijs, vajadzēja piesiet, lai tie nenodarītu sev pāri vai neizkristu no gultas. Citus, tādus kā Džespins, kam drudzis pirms diviem gadiem bija laupījis saprātu, vajadzēja piesiet, lai tie nenodarītu pāri citiem.

Gan paralizētos, gan kroplos, gan kataleptiķus, gan spastiķus Tra­piss aprūpēja ar vienlīdz nesavtīgu gādību un neizmērojamu pacie­tību. Ne reizes nedzirdēju viņu žēlojamies; viņš nekad nepieminēja pat savas kailās kājas, kas vienmēr bija pietūkušas un noteikti sagādāja nemitīgas sāpes.

Viņš palīdzēja mums, bērniem, kā spēdams, un dalīja mums ēdamo, ja tā bija pietiekami daudz. Lai to nopelnītu, mēs nesām ūdeni, berzām grīdu, gājām dažādos sīkos uzdevumos un auklējām mazākos bērnus, lai tie neraudātu. Mēs darījām visu, ko viņš lūdza, un, ja nebija ēdamā, viņš mums vienmēr atvēlēja ūdeni, nogurušu smaidu un skatienu, kas liecināja, ka viņš mūs uzlūko par cilvēkiem, nevis par skrandās ieģērbtiem zvērēniem.

Reizēm šķita, ka Trapiss ir vienīgais, kurš cenšas gādāt par visiem bezcerīgajiem radījumiem mūsu Tarbeanas nostūrī. Mēs atbildējām viņam ar mēmu, kaismīgu mīlestību, kādu spēj just tikai dzīvnieki. Ja kāds jebkad paceltu roku pret Trapisu, simtiem kliedzošu bērnu būtu saraustījuši uzbrucēju gabalos kaut vai ielas vidū.

Šajos pirmajos mēnešos es bieži iegriezos viņa pagrabā, bet laika gaitā darīju to arvien retāk. Trapiss ar Taniju bija nepārspējami draugi. Neviens no mums nejuta lielu vajadzību sarunāties, un tas man bija ļoti pa prātam. Tomēr pārējie ielas bērni darīja mani neparasti nervozu, tāpēc es gāju turp tikai tad, kad man bija izmisīgi vajadzīga palīdzība vai arī es varēju piedāvāt kādu nieku, ar kaut ko dalīties.

Kaut gan es pagrabā vairs neiegriezos bieži, ļoti patīkama bija apziņa, ka pilsētā ir vismaz viena vieta, kur mani nespārdīs, nevajās un neapspļaudīs. Kad sēdēju viens uz sveša nama jumta, mani stiprināja apziņa, ka kaut kur šajā pasaulē ir Trapiss un viņa pagrabs. Tās bija gandrīz mājas, kurās vienmēr var atgriezties. Gandrīz.