Vēja vārds

PIECDESMITĀ NODAĻA . Vienošanās sarunas

IMRE ATRADĀS vairāk nekā divu jūdžu attālumā no Universitātes, Omethi upes austrumu pusē. Ta kā brauciens ātrā karietē no Tarbeanas prasija tikai nieka divas dienas, daudzi bagāti augstmaņi, politiķi un galminieki tur iekārtoja sev mājas. Imre bija pietiekami tuvu Kopvalstlbas pārvaldes centram un pietiekami tālu no bojātu zivju un karstas darvas smakas un piedzērušu jūrnieku vēmekļiem.

Imre bija mākslinieku patvērums. Tur dzīvoja mūziķi, dramaturgi, skulptori, dejotāji un daudzu citu necilāku mākslu pārstāvji, pat vis­zemākie to vidū dzejnieki. Tur labprāt ieradās ceļojoši aktieri, jo Imre piedāvāja to, kas ikvienam māksliniekam vajadzīgs vairāk par visu, plašu, labvēlīgi noskaņotu skatītāju pulku.

Imrei labvēlīgs bija arī nelielais attālums no Universitātes. Pilsētas dzīves līmeni ievērojami uzlaboja pieejamais cauruļvadu aprīkojums un simpātijas lampas. Turieniešiem bija viegli iegūt labas kvalitātes stiklu, tāpēc logi un spoguļi bija kļuvuši par iedzīvotāju ikdienu. Brilles un cita veida lēcas maksāja dārgi, tomēr tās bija pieejamas.

Par spīti tam visam, starp abām pilsētām nevaldīja nekāda dižā mīlestība. Lielākajai daļai Imres iedzīvotāju nepatika doma par to, ka turpat netālu tūkstošiem prātu nodarbojas ar tumšiem spēkiem, ko vajadzētu likt mierā. Klausoties vidusmēra pilsētnieka valodā, viegli varētu aizmirst, ka šajā apvidū jau gandrīz trīssimt gadu uz sārta nav dedzināts neviens arkanists.

Taisnības labad jāpiebilst, ka ari Universitātes pilsēta nebija īpaši draudzīgi noskaņota pret Imri un uzlūkoja tās iedzīvotājus par pašap­mierinātiem un aprobežotiem ļautiņiem. Mākslu, ko Imre vērtēja ļoti augstu, Universitāte uzskatīja par mazvērtīgu un nenopietnu nodar­bošanos. Par studentiem, kuri atstājuši Universitāti, mēdza teikt, ka viņi “aizgājuši upes otrā pusē”: zemtekstā tas nozīmēja, ka akadēmiski neattīstītiem prātiem neatliek nekas cits kā niekoties ar mākslu.

Un abās upes pusēs valdīja pārspīlēti kritisks, turklāt pretrunīgs noskaņojums. Universitātes studenti nopēla banālos muzikantus un vieglprātīgos uzdzīvotājus aktierus, tomēr nekavējās stāties rindā pēc biļetēm. Imres iedzīvotāji kurnēja par to, ka divu jūdžu attālumā tie­kot piekoptas pretdabiskas zinības, bet, kad pārplīsa ūdensvads vai kāds nopietni saslima, viņi nevilcinājās aicināt palīgā Universitātes izskolotu mehāniķi vai ārstu.

īsi sakot, starp šim vietām valdīja ilgstošs un neomulīgs pamiers, kura laikā abas puses sūdzējās viena par otru, tomēr negribīgi piecieta viena otras esamību. Galu galā kaut kāds labums jau no tiem ļaudīm bija, tikai nedrīkstēja tādiem izprecināt savas meitas…

Tā kā Imre bija tik iecienīts mākslas un teātra templis, jūs varētu domāt, ka es tajā pavadīju daudz laika, taču tas būtu ļoti tālu no patie­sības. Imrē es biju paviesojies tikai vienu reizi. Vilems un Simmons bija aizveduši mani uz kādu viesnīcu, kurā tobrīd uzstājās prasmīgu mūziķu trio: lauta, flauta un bungas. Par puspeniju es nopirku kausu viegla alus un ērti atlaidos krēslā, nolēmis baudīt patīkamu vakaru kopā ar draugiem…

Bet es to nespēju. Jau gandrīz pēc pirmajām mūzikas skaņām es faktiski izbēgu no istabas. Ļoti šaubos, vai jūs spēsiet to saprast, tomēr domāju, ka man jāmēģina paskaidrot, citādi turpmākais stāsts var zaudēt jēgu.

Es nespēju uzturēties mūzikas tuvumā, nespēju kļūt par tās daļu. Tas bija apmēram tāpat kā redzēt savu mīļoto sievieti pārguļam ar citu. Nē. Tā gluži ne. Tas bija kā…

Tas bija kaut kas līdzīgs zelētāju atkarībai. Hdus cilvēkus es biju redzējis Tarbeanā. Dennerkoka sveķus pārdot un lietot, protams, bija stingri aizliegts, bet tas reti tika ņemts vērā. Sveķus pārdeva, ietītus vaskotā papīrā kā ledenes vai īrisus. To zelēšana izraisīja eiforiju. Svēt­laimi. Piepildījumu.

Bet pēc dažām stundām cilvēks drebēja izmisīgā badā pēc jaunas devas, un, jo ilgāk sveķi bija lietoti, jo briesmīgāks bija bads. Tarbeanā man gadījās redzēt jaunu meiteni, ne vecāku par sešpadsmit gadiem, ar zīmīgi iekritušām acīm un nedabiski baltiem zobiem, kas liecināja par bezcerīgu atkarību. Viņa centās izdiedelēt no kāda jūrnieka saldo sveķu gabalu, ko tas kaitinādams turēja no viņas nelielā attālumā. Jūrnieks solīja viņai to iedot, ja viņa izģērbšoties kaila un turpat uz ielas dejošot viņa priekšā.

Meitene to darīja, nebēdādama par vērotājiem, nebēdādama par to, ka ir ziemas vidus un viņa stāv gandrīz līdz potītēm sniegā. Viņa nometa drēbes un izmisīgi dejoja; vājās, bālās rokas un kājas nožēlo­jami drebēja, kustības bija nedabiski saraustītas. Kad jūrnieks pasmē­jās un papurināja galvu, meitene nokrita sniegā uz ceļiem lūgdamās un raudādama, drudžaini ķerdamās viņam pie kājām, solīdama darīt jebko, jebko…

Līdzīgi es jutos, skatīdamies un klausīdamies mūziķu spēli. Es to nespēju izturēt. Mūzikas trūkums ikdienā man bija kļuvis par kaut ko līdzīgu zobu sāpēm, ko biju iemācījies paciest. Es varēju ar to sadzīvot. Bet noskatīties, kā ilgotais neaizsniedzams peld acu priekšā, tas bija pāri maniem spēkiem.

Tāpēc es vairījos no Imres līdz pat brīdim, kad otrā dimestra mācību maksa piespieda mani doties pāri upei. Biju uzzinājis, ka tur jātaujā pēc Devi, kas neliedzot aizdevumu nevienam, lai cik nožēlojami būtu prasītāja apstākļi.

* * *

Tā nu es devos pa Akmens tiltu pāri Omethi upei un nokļuvu Imrē. Devi slepenais veikals atradās šauras sānielas galā aiz skārņa, un uz to veda šauras balkona kāpnes. Šis Imres rajons man atgādināja Piekrastes rajonu Tarbeanā. No skārņa plūda šķebinoša vecu tauku smaka, un es jutos pateicīgs par dzestro rudens vēju.

Masīvo durvju priekšā es bridi pakavējos, pārlaizdams skatienu ieli­ņai. Zināju, ka grasos iesaistīties bīstamā darījumā. Keldiešu augļotājs par neatdotu parādu varēja ielikt vainīgo cietumā. Gaelets gluži vien­kārši pavēlēja parādnieku piekaut vai aplaupīt, vai pārmācīt abējādi. Tās nebija patīkamas izredzes. Es apzinājos, ka spēlējos ar uguni.

Taču citas izvēles man nebija. Es dziļi ievilku elpu, iztaisnoju plecus un pieklauvēju pie durvīm.

Noberzu sasvīdušās plaukstas pret apmetni, cerēdams, ka tās būs pietiekami sausas, kad vajadzēs paspiest Devi roku. Tarbeanā biju ap­guvis gudrību, ka saskarē ar tādiem cilvēkiem vispareizāk ir izturē­ties noteikti un pašpārliecināti. Viņu darba specifika ir izmantot citu cilvēku vājības.

Dzirdēju durvju iekšpusē noklaudzam smagu aizbīdni. Tad durvis atvērās un tajās parādījās jauna meitene ar taisniem, zeltaini rudiem matiem, kas ieskāva sīkos, laumiņai līdzīgos sejas pantus. Viņa man dzirkstoši uzsmaidīja. Jā?

- Es meklēju Devi, es teicu.

- Tu esi viņu atradis, meitene nepiespiesti atbildēja. Nāc iekšā! Pārkāpu slieksnim, un viņa aizvēra durvis un aizgrūda dzelzs aiz­bīdni. Istabai nebija logu, bet tā bija labi apgaismota, un gaiss smaržoja pēc lavandas patīkama pārmaiņa pēc ielas smakas. Sienas klāja drapērijas, bet vienīgās vērā ņemamās mēbeles bija neliels rakstāmgalds, grāmatplaukts un liela gulta ar baldahīnu un aizvilktiem aizkariem.

- Lūdzu! meitene teica, norādīdama uz krēslu pie rakstāmgalda.

- Sēdies!

Viņa pati apsēdās otrā pusē un nolika kopā saņemtās plaukstas uz galda virsmas. Meitenes izturēšanās lika domāt, ka viņa ir vecāka, nekā man pirmajā brīdī licies. Mani bija maldinājis viņas sīkais augums, taču pat tagad es nevarēju viņai dot vairāk kā mazliet virs divdesmit gadiem, un tik jaunu būtni es nebiju gatavojies sastapt.

Devi pievērsa man pievilcīgu skatienu.

- Man vajadzīgs aizdevums, es teicu.

- Varbūt vispirms tu pateiksi, kā tevi sauc? Meitene pasmaidīja.

- Manu vārdu tu jau zini.

- Kvouts.

- Patiešām? Viņa savilka uzacis. Esmu par tevi šo to dzirdējusi. Meitene nomēroja mani ar vērtējošu skatienu. Biju domājusi, ka tu esi garāks.

Es varētu sacīt to pašu. Negaidītā situācija bija mani samulsinājusi. Biju sagatavojies ieraudzīt muskuļotu tēvaini un noskaņojies uz vie­nošanās sarunām, kam cauri skanēs bravūra un vāji maskēti draudi. Nezināju, kā izturēties pret šādu smaidošu meitēnu. Ko tu esi dzir­dējusi? es jautāju, lai nebūtu jāklusē. Ceru, ka neko sliktu.

- Gan labu, gan sliktu. Viņa šķelmīgi pasmaidīja. Bet neko garlaicīgu.

Saņēmu kopā plaukstas, lai apvaldītu nervozas pirkstu kustības.

- Nu tad kā mums jārīkojas?

- Uz pačalošanu tu neesi noskaņots, Devi itin kā vīlusies īsi no­pūtās. Labi, ķersimies pie lietas! Cik daudz tev vajag?

- Tikai vienu talantu, es atbildēju. Īstenībā astoņus džotus. Viņa nopietni papurināja galvu, un gaišie, rūsganie mati sašūpo­jās. Diemžēl tas nav iespējams. Ar tik niecīgiem aizdevumiem man neatmaksājas nodarboties.

Es saraucu pieri. Un cik jāaizņemas, lai atmaksātos?

- Četri talanti, viņa atbildēja. Tā ir pati mazākā summa.

- Un procenti?

- Piecdesmit procenti par katriem diviem mēnešiem. Tātad, ja tu aizņemsies vismazāko summu, perioda beigās tie būs divi talanti. Ja gribi, vari maksāt procentus kaut vai par sešiem mēnešiem. Bet, kamēr nebūšu dabūjusi atpakaļ pamatsummu, tu par katru periodu piemak­sāsi divus talantus.

Es pamāju ar galvu, nejuzdamies īpaši pārsteigts. Tiesa, tas bija gandrīz četras reizes vairāk, nekā prasītu pat mantrausīgākais aug­ļotājs. Tātad es maksāšu procentus par summu, kas man patiesībā nav vajadzīga.

- Nē, meitene atbildēja, nopietni skatīdamās man acīs. Tu mak­sāsi procentus par summu, ko esi aizņēmies. Tādi ir noteikumi.

- Un kā būtu ar diviem talantiem? es jautāju. Tādā gadījumā beigās…

Devi ar rokas mājienu mani pārtrauca. Kaulēšanās te nenotiek. Es vienkārši izstāstu aizdevuma noteikumus. Viņa kā atvainodamās pasmaidīja. Piedod, ka nepateicu to jau pašā sākumā.

Paskatījos uz viņu, pārlaidu skatienu izslietajiem pleciem un apņē­mīgajai sejai. Viņas acis droši raudzījās man pretī. Nu labi, es samierinādamies teicu. Kur man jāparakstās?

Devi izbrīnījusies paskatījās uz mani un tikko jaušami sarauca pieri.

- Nekur nav jāparakstās. Viņa atvēra atvilktni un izņēma no tās mazu, brūnu pudelīti ar stikla aizbāzni. Tai blakus uz galda viņa nolika garu adatu. Vajadzīga tikai drusciņa asiņu.

Es savā krēslā sastingu, piespiedis rokas pie sāniem. Neuztrau­cies! Devi nomierinoši teica. Adata ir tīra. Man vajag tikai trīs nieka pilienus.

Pēc briža es atguvu balsi. Tu mēģini mani izāzēt, vai ne?

Devi piešķieba galvu uz sāniem, un vienā lūpas kaktiņā viņai parā­dījās tikko jaušams smaids. Tu nezināji? viņa izbrīnījusies jautāja.

- Ļoti reti gadās, ka pie manis atnāk kāds, kurš nezina visu pieņemto kārtību.

- Nevaru ticēt, ka tas patiešām… es sastomījos, nespēdams atrast piemērotus vārdus.

- Gadās, ka daži netic, viņa teica. Parasti man ir darīšana ar stu­dentiem un bijušajiem studentiem. Cilvēki šajā upes pusē, iespējams, domā, ka es esmu ragana, dēmons vai kaut kas tikpat bezjēdzīgs. Arkanuma locekļi skaidri zina, kāpēc man vajadzīgas asinis un ko es ar tām spēju darīt.

- Tātad ari tu esi no Arkanuma?

- Biju, Devi atbildēja, un smaids pagaisa no viņas sejas. Pirms aiziešanas es kļuvu par Re’laru. Esmu iemācījusies pietiekami daudz, tāpēc neliels asiņu daudzums nekad tev neļaus paslēpties no manis. Es tevi atradīšu jebkurā vietā.

- Iespējas ir diezgan lielas… es neticīgi novilku, atcerēdamies vaska lelli jeb Hemmes atdarinājumu, ko biju izveidojis savā skanda­lozajā nodarbībā dimestra sākumā. Bet toreiz es biju izmantojis tikai matu. Ar asinīm iespējams panākt daudz spēcīgāku sasaisti. Tu vari mani nogalināt!

Viņa atklāti paskatījās uz mani. Kā Arkanuma jaunā, spožā zvaig­zne tu esi izcili neaptēsts. Domā taču ar galvu! Vai es varētu praktizēt savu nodarbošanos, ja ķertos pie ļaunprātības?

- Vai maģistri to zina?

Meitene iesmējās. Ak Dievs, nē taču! To nezina ne konstebls, ne bīskaps, ne mana māte. Viņa piedūra pirkstu sev pie krūtīm un pēc tam izstiepa to pret mani. To zinu es, un to zini tu. Parasti ar to pietiek, lai nodrošinātu vēlamās darba attiecības.

- Bet ja nu viss notiek neparasti? es attraucu. Ja nu pēc diviem mēnešiem man nepietiek naudas? Ko tad?

Devi noplātīja rokas un nevērīgi paraustīja plecus. Tad mēs par abiem kaut ko izgudrosim. Kā saprātīgi cilvēki. Varbūt tu strādāsi manā labā. Atklāsi man noslēpumus. Veiksi pakalpojumus. Viņa pasmai­dīja un pārlaida man nesteidzīgu, juteklisku skatienu, tad iesmējās, redzēdama manu neveiklību. Visļaunākajā gadījumā, ja tu izrādītu pilnīgu nevēlēšanos sadarboties, es droši vien pārdotu tavas asinis kādam citam, lai segtu zaudējumus. Ienaidnieki ir katram. Viņa vēl­reiz viegli paraustīja plecus. Taču man nekad nav bijis jānolaižas līdz tādam līmenim. Parasti pietiek ar draudiem, lai cilvēki saprastu, kas darāms.

Ievērojusi manu sejas izteiksmi, Devi itin kā mazliet saguma. No­mierinies! viņa saudzīgi teica. Tu atnāci šurp, gatavodamies ierau­dzīt muskuļotu gaeletu, dūšīgu tēvaini ar nobrāztām dūrēm. Tu biji gatavs vienoties ar kādu, kurš nevilcinādamies izdauzītu no tavām acīm visas divpadsmit elles krāsas, ja tu uzdrošinātos kaut dienu noka­vēties. Man ir labāki paņēmieni. Un vienkāršāki.

- Tas ir neprāts, es teicu, celdamies kājās. Tas ir pilnīgi neie­spējami!

Devi mundrā sejas izteiksme apdzisa. Savaldies taču! viņa teica, kļūdama manāmi nepacietīgāka. Tu uzvedies kā zemnieks, kurš bai­dās, ka gribu nopirkt viņa dvēseli! Runa ir tikai par dažām asins lāsēm, kas man palīdzēs paturēt tevi redzeslokā. Kaut kas līdzīgs drošības ķīlai. Viņa nomierinoši pamāja ar abām rokām, itin kā nogludinā­dama gaisu. Labi, klausies, ko es tev teikšu! Ļaušu tev aizņemties pusi no mazākās pieļaujamās summas. Viņa gaidoši paskatījās uz mani. Divus talantus! Vai tas kaut ko atvieglos?

- Nē, es atbildēju. Piedod, ka iztērēju tavu laiku, bet tas nav iespējams. Vai šajā apvidū ir vēl kāds gaelets?

- Protams, Devi vēsi atbildēja. Taču man nav nekādas vēlēšanās sniegt tev šādas ziņas. Viņa jautājoši piešķieba galvu. Starp citu, šodien ir Ugunskura diena, vai ne? Vai tev gadījumā nav jāsamaksā par mācībām līdz rītdienas pēcpusdienai?

- Tādā gadījumā es atradīšu viņus pats! es pikti atcirtu.

- Protams, jo tu esi gudrs puisis. Devi pamāja man ar roku. Ej vien droši un pārdodies! Un piemini Devi ar labu vārdu, kad pēc diviem mēnešiem kāds zvērīgs tēvainis izsitīs zobus no tavas glītās galvas!

* * *

Aizgājis no Devi, es krietnu laiku satraukts un aizkaitināts staigāju pa Imres ielām, pūlēdamies sakārtot domas. Pūlēdamies atrast kādu izeju no sava sarežģītā stāvokļa.

Man bija itin reāla iespēja atmaksāt divu talantu parādu. Cerēju drīz pakāpties augstāk pa “Frakcijas” kāpnēm. Līdzko man tiks dota iespēja strādāt pašam pie saviem projektiem, varēšu sākt nopietni pelnīt naudu. Pašlaik vajadzēja tikai pietiekami ilgi noturēties Univer­sitātē. Tas bija vienīgi laika jautājums.

Jā, patiesībā man vajadzēja aizņemties vienīgi laiku. Vēl vienu dimestri. Kas zina, kādas iespējas var parādīties divu nākamo mēnešu laikā?

Tomēr pat cenzdamies sev to iestāstīt, es labi zināju patiesību. Tā nebija laba doma. Tas bija ceļš uz lielām nepatikšanām. Jānorij lepnums un jāpavaicā, vai Vils, Sims vai Sovojs nevarētu man aizdot vajadzīgos astoņus džotus. Nopūtos un nolēmu, ka nākamajā dimestrī būs jānakšņo zem klajas debess un jāmeklē ēdamais, kur pagadās. Tas nevarētu būt ļaunāk par Tarbeanā pavadīto laiku.

Grasījos jau griezties atpakaļ uz Universitātes pusi, bet tad manu nemierīgo skatienu piesaistīja lombarda skatlogs. Piepeši sajutu pirk­stos seno smeldzi…

- Cik maksā lauta ar septiņām stīgām? es jautāju. Līdz pat šai dienai neatceros, kā biju iegājis veikalā.

- Apaļus četrus talantus, īpašnieks moži atbildēja. Spriedu, ka viņš ir vai nu iesācējs savā darbā, vai iedzēris. Lombardu saimnieki nekad nemēdz būt moži pat tādās pārtikušās pilsētās kā Imre.

- Ā! es novilku, nemēģinādams slēpt vilšanos. Vai varētu to apskatīt?

Viņš man pasniedza lautu. Tur nebija daudz, ko redzēt. Koka šķiedra bija nelīdzena, pulējums primitīvs un saskrambāts. Ladas bija gatavo­tas no zarnām, un tās jau sen bija laiks nomainīt, taču tas man daudz nerūpēja, jo es tikpat biju radis spēlēt bez ladām. Korpuss bija no rožkoka, tātad instrumenta skaņa nevarēja būt smalki niansēta. Tomēr ļaužu pārpilnā kroga telpā rožkoks labāk izceļ skanējumu, pārspējot dīku sarunu čalas. Piesitu korpusam ar pirkstu, un tas dūcoši atsaucās. Piedienīgs instruments, kaut gan par skaistu to nevarēja saukt. Sāku to uzskaņot, lai man būtu iemesls to ilgāk paturēt rokās.

- Es varētu nolaist līdz trim ar pusi, vīrietis aiz letes teica.

Es saausījos, jo dzirdēju viņa balss tonī kaut ko pazīstamu: izmi­sumu. Iedomājos, ka neizskatīgu, lietotu lautu droši vien nav viegli pārdot tādā pilsētā, kurā dzīvo daudz aristokrātu un pārtikušu mūziķu. Papurināju galvu. Stīgas ir vecas. īstenībā stīgām nebija nekādas vainas, bet es cerēju, ka pārdevējs to nezina.

- Taisnība, viņš teica, apliecinādams, ka neesmu maldījies attie­cībā uz viņa nezināšanu, bet stīgas ir lētas.

- Tā laikam ir, es šaubīgā tonī novilku. Ar apzināti izplānotu viltību uzskaņoju stīgas tā, lai katra skanētu ar tikko jaušamu novirzi. Nospēlēju akordu un ieklausījos griezīgajā skaņā. Pārlaidu īdzīgu, vēr­tējošu skatienu lautas grifam. Baidos, ka grifs var būt ieplaisājis. Piesitu minora akordu, un tas skanēja vēl nepatīkamāk. Vai dzirdat, kāda čerkstoša skaņa? Es nostrinkšķināju to vēl asāk nekā iepriekš.

- Varbūt ņemsiet par trim talantiem un diviem džotiem? pārde­vējs piedāvāja ar cerībām balsi.

- Tā nebūtu man, es teicu, itin kā izlabodams viņa sacīto. Es meklēju lautu mazajam brālim. Tas velnēns neliek mierā manu in­strumentu.

Vēlreiz nostrinkšķināju stigas un saviebos. Lai kā man tas mazais briesmonis krīt uz nerviem, es neesmu tik ļauns, lai pirktu viņam lautu ar ieplīsušu grifu. Bridi zīmīgi klusēju. Kad pārdevējs neko neteica, es izmetu: Vismaz ne jau par trīs un divi!

- Nu tad par apaļiem trim? viņš cerīgi jautāja.

Turēju lautu rokā šķietami vienaldzīgi un nevērīgi. Taču savā sirdī biju to sagrābis tik cieši, ka pirkstu kauliņi kļuvuši balti. Nevaru cerēt, ka jūs spēsiet to saprast. Kad čandriāni nogalināja mūsu trupu, viņi iznīcināja jebkādu ģimeni un mājas, ko es savā mūžā biju pazinis. Tomēr savā ziņā vēl briesmīgāks bija brīdis, kad Tarbeanā salūza mana tēva lauta. Man tas nozīmēja gandrīz to pašu, ko rokas, acs vai citas svarīgas ķermeņa daļas zaudējums. Vairākus gadus es biju klīdis pa Tarbeanu kā nepilnvērtīgs radījums, kā kroplis vai dzīvs mironis.

- Paklausieties! es atklāti teicu. Varu dot jums divus talantus un divus džotus. Izvilku naudas maku. Vai nu ņemiet, vai lieciet šo krāmu augšējā plauktā, lai tas krāj putekļus nākamos desmit gadus!

Paskatījos uz viņu, visiem spēkiem pūlēdamies neizrādīt, cik ļoti šī lauta man vajadzīga. Biju gatavs uz visu, lai to paturētu. Biju gatavs kails dejot sniegā. Gatavs krist ceļos, drudžaini ķerties viņam pie kājām un solīt jebko, jebko…

Noskaitīju uz letes divus talantus un divus džotus gandrīz visu naudu, ko biju sakrājis nākamā dimestra mācību maksai. Katra monēta skaļi nodžinkstēja, atsitoties pret veikala leti.

Pārdevējs veltīja man ilgu, vērtējošu skatienu. Noliku uz letes vēl vienu džotu un gaidīju. Un gaidīju. Kad beidzot viņš pastiepa roku pēc naudas, viņa seja izskatījās tikpat saīgusi un gurda, kādu biju pieradis redzēt visiem lombarda saimniekiem.

* * *

Devi atvēra durvis un pasmaidīja. Atklāti sakot, es nebiju cerē­jusi tevi vairs ieraudzīt. Nāc iekšā! Aizbultējusi durvis, viņa devās pie rakstāmgalda. Tomēr nevaru teikt, ka tava ierašanās mani

sarūgtinātu. Pametusi skatienu pār plecu, viņa veltīja man savu draisko smaidu. Man gluži labi patiktu noslēgt darījumu ar tevi. Viņa apsēdās. Tātad paliekam pie diviem talantiem?

- Patiesībā man labāk derētu četri, es teicu. Tieši tik daudz man būtu vajadzīgs, lai samaksātu par mācībām un guļvietu “Steliņģos”. Es pats varētu nakšņot ārā, lietū un vējā. Bet mana lauta to nedrīkstēja.

- Lieliski! Devi teica, izņemdama no atvilktnes pudelīti un adatu.

Pirkstu galus es nedrīkstēju savainot, tāpēc iedūru plaukstas virs­pusē un ļāvu trim asins pilieniem lēni iekrist mazajā, brūnajā pudelītē. Pasniedzu to Devi.

- Iesvied turpat ari adatu!

Es tā izdarīju.

Noberzusi aizbāzni ar kādu caurspīdīgu vielu, Devi to iebāza pudelī­tes kaklā. Ērta saistviela, ko pagādājuši tavi draugi upes otrā pusē, viņa paskaidroja. Tādējādi es nevaru atvērt pudelīti, to nesaplēšot. Kad samaksāsi savu parādu, tu to dabūsi veselu atpakaļ un varēsi gulēt mierīgi, zinot, ka es neko neesmu paturējusi sev.

- ja vien tev nebūs šķīdinātājs, es atgādināju.

Devi izteiksmīgi paskatījās uz mani. Tu neesi radis uzticēties, vai ne? Pameklējusies atvilktnē, viņa izvilka gabalu zīmogvaska un sāka to sildīt virs galda lampas. Tev diezin vai atradīsies zīmogs, gredzens vai kaut kas tamlīdzīgs? Devi jautāja, apziezdama pudelītes korķi ar izkausēto vasku.

-Ja man būtu kāda dārglieta, ko pārdot, es neatrastos šeit, atklāti atbildēju un iespiedu vaskā īkšķi. Tas atstāja labi redzamu nospiedumu.

- Bet pietiks ar šo pašu!

Devi ar dimanta irbuli ieskrāpēja pudelītes sānā kādu skaitli un sameklēja nelielu papīra strēmeli. Bridi rakstījusi, viņa apvēdināja to ar plaukstu, lai nožāvētu tinti. Vari nodot to jebkuram augļotājam šajā vai otrā upes pusē, viņa mundri teica un pasniedza lapiņu man.

- Bija patīkami ar tevi sadarboties. Nebūsim svešinieki!

* * *

Steidzos atpakaļ uz Universitāti ar naudu kabatā un patīkamu sma­gumu plecā, uz kura siksnā karājās lauta. Tā bija lietota, neglīta, un es par to biju dārgi samaksājis ar savu naudu, asinīm un sirdsmieru.

Es to mīlēju kā bērnu, kā paša elpu, kā savu labo roku.