Vēja vārds

ASTOŅDESMIT PIRMĀ NODAĻA . Lepnums

SKATĪDAMIES LEJUP, redzēju, ka draks ir saplacis zem milzīgā kaltas dzelzs riteņa. Nezvērs tumšs un nekustīgs gulēja baznīcas priekšā, un, kaut gan es zināju, ka citādi rīkoties nedrīkstēja, jutu durstošus sirdsapziņas pārmetumus, ka esmu nogalinājis nabaga radījumu.

īsu brīdi mani pārņēma dziļš, gurds atvieglojums. Par spīti gruz­duma dūmiem, rudens gaiss bija spirgts un smaržīgs, uz baznīcas akmens jumts tīkami vēsināja pēdas. Juzdamies apmierināts, iebāzu zvīņu un magnētakmeni atpakaļ ceļamaisā. Dziļi ievilku elpu un paska­tījos lejup uz pilsētu, ko biju izglābis no bojāejas.

Tad pēkšņi es izdzirdēju čerkstošu troksni, un jumts sašūpojās zem manām kājām. Ēkas priekšdaļa saguma, sadrupa, un es sagrīļojos, juz­dams, ka zaudēju pamatu. Ar skatienu meklēju kādu jumtu, uz kuru varētu pārlēkt, bet tuvumā tāda nebija. Taustīdamies pēc atbalsta, rāpos atpakaļ, noskatīdamies, kā baznīcas jumts pārtop drupu kaudzē.

Izmisīgā lēcienā mēģināju ieķerties kādā no apdegušajiem ozola zariem. Tvēriens izdevās, taču zars nolūza no mana svara. Kūleņoju lejup starp melnajiem žuburiem, ar galvu atsitos pret kaut ko cietu un iegrimu tumsā.

/