Vēja vārds

ASTOŅDESMIT SEPTĪTĀ NODAĻA . pārdrošība

- VIŅŠ IR PILNĪGI un galīgi jucis, es teicu Simmonam un Vilemam, kad vēlāk pēcpusdienā sēdējām Ankera krogā.

- Viņš ir maģistrs, Simmons taktiski atbildēja. Un tavs kura­tors. Un tas, ko tu mums izstāstīji, liek domāt, ka tevi neizslēdza no Universitātes tieši viņa dēļ.

- Es nesaku, ka viņš nebūtu gudrs, un esmu redzējis viņu darām šo to tādu, ko pat nemēģināšu izskaidrot. Bet tas neizslēdz to, ka viņš ir pilnīgi nojūdzies! Nesakarīgi runā par iekšējiem vārdiem, ārējiem vārdiem un vārdu spēku. Kamēr viņš runā, tas izklausās gluži labi. Bet tam nav nekādas jēgas.

- Beidz burkšķēt! Simmons teica. Tu pirmais no mums dabūji Re’laru, kaut ari tavs vadītājs ir nojūdzies. Tu salauzi Ambrozam roku un vēl ieguvi divus sudraba gabalus. Tiki projām no viņiem brīvs kā putns. Kaut es būtu uz pusi tāds veiksminieks kā tu!

- Brīvs kā putns gluži ne, es teicu. Mani vēl gaida pēriens.

- Ko? Simmons brīnījās. Vai tad tu neteici, ka tavs sods ir apturēts?

- Viņi apturēja manu izslēgšanu, es atbildēju. Pēršanu ne.

Simmons satriekts raudzījās mani. Ak Dievs, kāpēc ne?

- Tāpēc, ka atzina notikušo par ļaunprātību, klusi sacīja Vilems.

- Viņi nedrīkst palaist studentu vaļā bez soda, ja paši ir balsojot atzinuši viņu par vainīgu ļaunprātībā.

- Tā teica arī Elodins. Es iedzēru malku no kausa. Tad vēl vienu.

- Man vienalga! Simmons kaismīgi iesaucās. Tas ir barbarisms! Pēdējo vārdu viņš pavadīja ar dūres sitienu pa galdu. Tas bija tik spa­rīgs, ka viņa glāze apgāzās un izlija, atstājot uz galda tumšu skutena peļķi. Nolādēts! Uztrausies kājās, viņš ar abām plaukstām centās to savākt, lai vīns nenotecētu uz grīdas.

Es bezpalīdzīgi smējos, līdz man sāka asarot acis un sāpēt vēders. Kad beidzot atguvu elpu, jutu, ka man no sirds ir novēlies milzu

smagums. Es tevi mīlu, Sim! es nopietni teicu. Dažreiz man šķiet, ka tu esi vienīgais godīgais cilvēks, kuru es pazīstu.

Viņš paskatījās uz mani. Tu esi piedzēries!

- Nē, tā ir patiesība. Tu esi krietns cilvēks. Krietnāks, nekā es jeb­kad spēšu būt. Simmons paskatījās uz mani, un viņa acīs es izla­sīju neizpratni, vai es runāju nopietni vai cenšos viņu izjokot. Atnāca apkalpotāja ar slapju lupatu, noslaucīja galdu un izmeta dažas dzēlīgas piezīmes. Simmons bija tik pieklājīgs, ka izlikās mulstam par mums visiem.

* * *

Kad atgriezos Universitātē, ārā bija jau tumšs. Uz brīdi iegāju Ankera viesnīcā, lai paņemtu dažas lietas, tad devos uz “Centra” jumtiem.

Izbrīnījies ieraudzīju, ka Auri mani gaida uz jumta, kaut gan debe­sis bija skaidras. Viņa sēdēja uz zema ķieģeļu skursteņa, dīki šūpo­dama kailās kājas. Kuplie mati ieskāva sīko seju un augumu kā gaisīgs mākonis.

Kad pienācu tuvāk, viņa nolēca uz skursteņa un pakāpās pussoli sānis, gluži kā kniksēdama. Labvakar, Kvout!

- Labvakar, Auri! es atsaucos. Kā tev klājas?

- Ļoti jauki, viņa pārliecinoši atbildēja. Un šī ir jauka nakts! Aizlikusi abas rokas aiz muguras, viņa lēni šūpojās no vienas kājas uz otru.

- Ko tu šovakar man atnesi? es jautāju

Auri saulaini pasmaidīja. Un ko tu atnesi man?

Izvilku no apmetņa apakšas nelielu pudeli ar šauru kaklu. Atnesu tev mazliet medus vīna.

Auri satvēra to abās rokās. Ai, kāda karaliska dāvana! Viņa to pētoši apskatīja. Iedomājies, kādas varētu izskatīties iereibušas bi­tes! Izvilkusi korķi, viņa paostīja dzērienu. Kas tur ir iekšā?

- Saulesgaisma, es atbildēju. Un smaids, un jautājums.

Auri pacēla pudeles kaklu pie auss un pasmīnēja.

- Jautājums ir apakšā, es teicu.

- Smags jautājums, viņa sacīja, tad pastiepa man roku. Es tev atnesu gredzenu.

Tas bija darināts no silta, gluda koka. Ko tas dara? es jautāju.

- Tas glabā noslēpumus, viņa atbildēja.

Pacēlu gredzenu pie auss.

Auri nopietni papurināja galvu, un matu mākonis sašūpojās viņai ap galvu. Tas nestāsta noslēpumus, tas tos glabā! Viņa pienāca man klāt, paņēma gredzenu un uzvilka to man pirkstā. Pietiek, ja noslēpums ir pie tevis! viņa draudzīgi aizrādīja. Vairāk gribēt būtu alkatīgi.

- Man tas der! es izbrīnījies teicu.

- Tas glabā tavus noslēpumus, viņa sacīja tādā tonī, it kā skaidrotu vienkāršas lietas bērnam. Kuram citam tas varētu derēt?

Atbīdījusi matus no sejas, Auri atkal paspēra mazu, dīvainu solīti sānis. Gandrīz kā kniksēdama, gandrīz kā dejodama. Gribēju jautāt, vai tu gribi šodien kopā ar mani ēst vakariņas, Kvout! viņa ļoti nopietni teica. Es atnesu ābolus un olas. Un varu piedāvāt garšīgu medus vīnu.

- Es ar prieku ēdīšu vakariņas kopā ar tevi, Auri, es tikpat nopietni atbildēju. Es atnesu maizi un sieru.

Auri aši norāpās lejas pagalmā un pēc brīža atgriezās, nesdama man smalku porcelāna tasīti. Viņa ielēja mums abiem medus vīnu un pati dzēra savu tiesu sīkiem malciņiem no sudrabotas metāla krūzītes, kas nebija daudz lielāka par uzpirksteni.

Apsēdos uz jumta, un mēs ķērāmies pie kopīgajām vakariņām. Man līdzi bija liels, brūns miežu maizes klaips un gabals cieta, balta Daloniras siera. Auri bija atnesusi gatavus ābolus un pusduci brūnraibu olu, kuras nez kā bija pamanījusies novārīt cietas. Mēs ēdām tās ar sāli, ko es izvilku no apmetņa kabatas.

Lielāko daļu maltītes notiesājām klusēdami un izjuzdami sastarpēju patiku par otra klātbūtni. Auri sēdēja sakrustotām kājām un taisnu muguru, kuplajiem matiem ieskaujot seju un plecus. Tāpat kā citreiz viņas piesardzīgā izsmalcinātība šīm vienkāršajām vakariņām neiz­protamā kārtā piešķīra tādu kā svinīga aristokrātu mielasta noskaņu.

- Vējš pēdējā laikā ienes Apakšzemē daudz lapu, Auri nevērīgi teica, kad vakariņas tuvojās beigām. Cauri restēm un tuneļiem. Tās nosēžas “Lejgalā”, tāpēc tur viss čab un čaukst.

- Patiešām?

Viņa pamāja ar galvu. Un tur ir ievākusies pūču māte. Savijusi ligzdu tieši “Pelēkā Duča” vidū, pārdrošniece!

- Vai viņa ir tāds kā retums?

Auri apstiprinoši pamāja ar galvu. Un kā vēl! Pūces ir gudras. Uzmanīgas un pacietīgas. Gudrība iegrožo pārdrošību. Auri iedzēra malciņu no krūzes, izsmalcināti turēdama osu starp īkšķi un rādītāj­pirkstu. Tāpēc pūces parasti neizceļas ar varonību.

Gudrība ierobežo pārdrošību. Pēc nesenajiem piedzīvojumiem Trebonā man bija viņai nenoliedzami jāpiekrit. Bet vai šī pūce ir dēkaine? Piedzīvojumu meklētāja?

- Ai jā! Auri atsaucās, plati iepletusi acis. Viņa ir bezbailīga! Viņas seja izskatās kā negants mēness.

Auri vēlreiz piepildīja savu mazo, sudraboto krūzīti ar medus vīnu un atlikumu ielēja manā tasītē. Kādu laiku paturējusi pudeli apvērstu, viņa savilka lūpas čokurā un divas reizes spēcīgi uzpūta tās kaklam, izraisot svelpjošu skaņu. Kur ir mans jautājums? viņa noprasīja.

Bridi vilcinājos neziņā, kā viņa uzņems manu lūgumu. Es klusībā prātoju, Auri… Vai tu nevēlētos man parādīt, kas ir apakšā?

Auri novērsa skatienu un pēkšņi izskatījās bikla un samulsusi.

- Kvout, es domāju, ka tu esi džentlmenis! viņa teica, saraustīdama sev apkārt noskrandušo kreklu. Bet tu gribi, lai meitene tev rāda, kas ir apakšā… Viņas acis bija pievērstas zemei un mati slēpa seju.

Es bridi aizturēju elpu, ļoti uzmanīgi izvēlēdamies nākamos vārdus, lai neaizbiedētu viņu atpakaļ pazemē. Kamēr domāju, Auri uzmeta man slepenu skatienu cauri matu aizkaram.

- Auri, es lēni vaicāju, vai tu joko ar mani?

Viņa pacēla acis un plati pasmīnēja. Jā, jokoju! viņa lepni atbil­dēja. Un vai tas nav brinišķīgi?

* * *

Caur pamestā iekšpagalma smagajām metāla restēm Auri ieveda mani Apakšzemē. Izvilku rokaslampu, lai apgaismotu mums ceļu. Auri turēja saliektās plaukstās pati savu gaismekli, mazu priekšmetu, kas izplatīja blāvu, zilgani zaļu gaismu. Tas manī izraisīja nepārprotamu ziņkāri, taču es negribēju kļūt uzstājīgs un izdibināt pārāk daudzus noslēpumus uzreiz.

Pirmajā brīdī Apakšzeme izskatījās tieši tāda, kā biju gaidījis. Tuneļi un caurules. Kanalizācijas, ūdens, tvaika un deggāzes caurules. Lielas, melnas čuguna caurules, pa kurām varētu līst cilvēks; mazas, spīdīgas misiņas caurules īkšķa resnumā. Te bija plašs akmens tuneļu tīkls,

kura ejas sazarojās un savienojās dīvainos leņķos. Ja tā visa pamatā bija kāda saprātīga sistēma, man tā palika neizprasta.

Auri izvadāja mani pa visām malām, lepna kā jauna māte un paci­lāta kā maza meitene. Man pielipa viņas sajūsma, un drīz vien es ļāvos brīža aizrautībai, aizmirstot sākotnējo iemeslu, kura dēļ biju vēlējies izpētīt apakšzemes ejas. Noslēpumainība, kas vijas ap nezināmo paša mājās, izraisa neatkārtojami fantastiskas sajūtas.

Nokāpuši pa trim riņķveida kāpnēm no melnas kaltas dzelzs, mēs nokļuvām “Pelēkajā Duci”. Tas bija tikpat kā stāvēt dziļas aizas dibenā. Augstu virs galvas redzēju bālu mēness gaismu, kas spraucās cauri notekas restēm. Pūču mātes te pašlaik nebija, bet Auri parādīja man viņas ligzdu.

Jo dziļāk gājām, jo apkārtne kļuva dīvaināka. Kanalizācijas un cau­ruļu apaļie tuneļi pazuda, un tos nomainīja akmeņu druskām piebiru­šas četrstūrveida telpas un kāpnes. Sarūsējušās eņģēs karājās satru­nējušas koka durvis, šur tur skatienam pavērās pussabrukušas istabas ar appelējušiem galdiem un krēsliem. Vienai no istabām bija divi logi ar ķieģeļu apmalēm, kaut gan es spriedu, ka mēs atrodamies vismaz piecdesmit pēdu zem zemes.

Iedami tālāk, mēs nonācām “Bezdibenī” milzīgā, katedrālei līdzīgā telpā. Tās augstos griestus nespēja sasniegt ne Auri zilā, ne manas lampas sarkanā gaisma. Visapkārt mums slējās milzīgas, senlaicīgas ierīces. Dažas no tām bija sagruvušas, un zemē mētājās salauztas detaļas cilvēka augumā; ādas siksnas laikazoba ietekmē bija pa pusei sairušas; masīvos koka veltņus klāja baltu sēņu audzes, lielas un blī­vas kā dzīvžogi.

Citas ierīces izskatījās veselas, bet tās bija sagrauzusi gadsimtiem ilgā pamestība. Piegāju pie dzelzs bluķa, kas pēc apmēriem atgādināja zemnieku namiņu, un nolauzu rūsas gabalu pusdienu šķīvja lielumā. Zem tā rēgojās vienīgi dziļākas rūsas kārtas. Netālu slējās trīs lieli stabi, apsūbējuši tik zaļi, ka šķita ietīti sūnu pārvalkā. Daudzas milzīgās mašīnas izskatījās drīzāk izkusušas, nevis sarūsējušas, un neiespējami bija pateikt, kādam nolūkam tās kalpojušas. Tomēr es ievēroju kaut ko līdzīgu ūdensratam trīsstāvu mājas augstumā; milzīgā ierīce slējās sausā grāvī, kas visā garumā šķērsoja telpu kā dziļa plaisa.

Es tikai pavisam aptuveni spēju minēt, kāds savulaik bijis visu šo vareno iekārtu uzdevums. Un nepavisam nevarēju iedomāties, kāpēc tās neskaitāmus gadsimtus gulējušas šeit, dziļi zem zemes. Šķita, ka…