Vēja vārds

ASTOŅDESMIT TREŠĀ NODAĻA . atgriešanās

TOVAKAR ES savācu mantas un devos lejā uz viesnīcas kopējo zāli. Pilsētiņas iedzīvotāji mani nopētīja un pārmija satrauktus čukstus. Tuvodamies bāra letei, dzirdēju vairākas piezīmes un sapratu, ka iepriekšējā dienā viņi mani redzējuši pārsējos, zem kuriem acīmredzot slēpās smagi ievainojumi. Šodien pārsēju vairs nebija, un viņi redzēja tikai dažus zilumus. Vēl viens brīnums. Es centos apvaldīt smaidu.

īgnais viesnīcnieks paziņoja, ka nekādā ziņā nevarot ņemt no manis maksu, jo visa pilsēta esot man parādā, un tā tālāk, un tā joprojām. Es tomēr uzstāju. Nē, nē! Nekādā gadījumā! Viņš par to negribot ne dzirdēt. Un ļoti priecātos, ja varētu vēl kaut kā paust savu pateicību.

Savilku seju domigā izteiksmē. Ja nu viņš tā vēlas, es teicu, varbūt viņam vēl ir aizķērusies kāda pudele lieliskā zemeņu vīna…

Devos uz īvzdaunas piestātni un sarunāju vietu liellaivā, kas grasī­jās ceļot lejup pa straumi. Pēc tam, kamēr gaidīju, apvaicājos, vai kāds no ostas strādniekiem pēdējās pāris dienās nav redzējis šajā apkaimē jaunu sievieti. Tumšmatainu, skaistu…

Viņi bija to redzējuši. Sieviete bija atnākusi šurp vakar pēcpusdienā un ar kuģi devusies lejup pa upi. Izjutu zināmu atvieglojumu: tātad Denna ir sveika un atrodas drošībā. Tomēr es nesapratu, ko domāt. Kāpēc viņa nebija gājusi uz Trebonu? Vai iedomājās, ka esmu viņu pametis? Vai viņa atcerējās kaut ko no tā, ko bijām runājuši iepriekšējā vakarā, gulēdami blakus uz pelēkakmens?

Imrē mēs piestājām dažas stundas pēc rītausmas, un es devos taisnā ceļā pie Devi. Pēc enerģiskas tirgošanās iedevu viņai magnētakmeni un vienu talantu, lai dzēstu savu divdesmit talantu parādu, kas bija sakrājies ļoti īsā laikā. Joprojām vēl palika sākotnējais parāds, bet pēc visa, ko biju piedzīvojis, četri talanti vairs nelikās pārmēru draudīga summa, kaut arī mans maks atkal bija gandrīz tukšs.

Nebija vienkārši atsākt agrāko dzīvi. Biju pavadījis projām tikai čet­ras dienas, bet tagad vajadzēja atvainoties un sniegt paskaidrojumus daudziem un dažādiem cilvēkiem. Biju nokavējis tikšanos ar Threpi, divas tikšanās ar Manetu un pusdienas kopā ar Felu. Ankera krogam divus vakarus bija vajadzējis iztikt bez mūziķa. Pat Auri izteica maigus pārmetumus, ka neesmu bijis viņu apciemot.

Biju izlaidis nodarbības pie Kilvina, Elksas Dala un Arvila. Visi viņi pieņēma manu atvainošanos ar pieklājīgu neatzinibu. Es zināju: kad maģistri lems par nākamā dimestra mācību maksu, man būs dārgi jāizpērk sava negaidītā un grūti pamatojamā prombūtne.

Un, pats galvenais, man vajadzēja izskaidroties ar Vilemu un Simmonu. Viņi bija dzirdējuši baumas par kādu studentu, kuram klusā ieliņā uzbrukuši bandīti. Tā kā Ambrozs pēdējā laikā bija staigājis apkārt ar ļoti pašapmierinātu sejas izteiksmi, viņi bija nodomājuši, ka esmu padzīts no pilsētas vai ļaunākajā gadījumā ar piesietu akmeni guļu Omethi upes dibenā.

Viņi bija vienīgie, kuriem es atklāti izstāstīju par notikušo. Tiesa, es noklusēju patieso iemeslu, kāpēc mani interesē čandriāni, taču pa­stāstīju visu pārējo un parādīju viņiem draka zvīņu. Draugi bija bezgala pārsteigti, tomēr pateica skaidri un gaiši: nākamreiz, kad es sadomā­šot aizskriet no pilsētas, lai tomēr atstājot viņiem ziņu, citādi man klāšoties plāni.

Un es turpināju meklēt Dennu, cerēdams sniegt pašu svarīgāko paskaidrojumu. Tomēr mani meklējumi tāpat kā vienmēr palika bez panākumiem.