Vikabrālis Tumšās senatnes Stāsti Pirmā grāmata

Mišela Peivere

Vikabrālis Pirmā grāmata

Tumšās senatnes Stāsti

No angļu valodas tulkojis Andis Būrmanis

VILKABRALIS ir valdzinošs stāsts par draudzību, cīņu par izdzīvošanu un nodevību. Tu nonāc tumšā pagātnes mežā un ieraugi, kāds tas bija pirms tūkstošiem gadu pasaulē, kura slīga burvestībās un pirmatnējās bailēs; vilku un sumbru, koku garu un slēpņļaužu pasaulē; pasaulē, kurā uzticēties draugam nozīmē likt uz spēles dzīvību…

Mišela Peivere ir dzimusi Centrālāfrikā, bet bērnībā pārcēlusies uz dzīvi Anglijā. Rakstnieci jau no bērnības ir interesējusi dzīvnieku dzīve un arī senvēsture. Vēlme izzi­nāt pasauli ir mudinājusi viņu doties daudzos tālos ceļo­jumos uz Norvēģiju, Lapzemi, Islandi, Karpatu kalniem un nomaļām Dienvidkalifornijas vietām. Spilgtie ceļojumu iespaidi ir ievīti Mišelas Peiveres darbos, arī "Vilkabrālī".

Mišeela Peivere VILKABRĀLiS

Tumšās senatnes stāsti Redaktore Rūta Koluža

Ja tu spētu pārvietoties laikā uz Toraka pasauli, kaut kas tajā tev liktos pārsteidzoši pazīstams, bet šis tas pavisam svešs. Tu nonāktu laikos pirms seštūkstoš gadiem, kad visu ziemeļrietumu Eiropu klāja meži. Pirms dažiem tūkstošiem gadu ir beidzies leduslaikmets, un mamuti un zobenzobu tī­ģeri ir izmiruši, taču vairākums augu un dzīvnieku ir tādi paši kā mūsdienās, tikai meža zirgi ir druknāki, un tu droši vien būtu pārsteigts, pirmo reizi ieraugot sumbru milzīgu savvaļas vērsi, kura plecu augstums sasniedz gandrīz divus metrus un kura garo ragu asās smailes ir draudīgi pavērstas uz priekšu.

Cilvēki Toraka pasaulē izskatījās tieši tādi paši kā tu vai es, taču viņu dzīvesveids bija gaužām atšķirīgs. Mednieki un vācēji dzīvoja mazās ģintīs un daudz pārvietojās: dažas, tādas kā Vilku ģints, pie kuras piederēja Toraks ar tēvu, palika vienā vietā tikai dažas dienas, bet citas, piemēram, Kraukļi un Vītoli, uzkavējās savās nometnēs vienuviet vairākus mēnešus vai pat veselu gadalaiku. Ļaudis vēl neko nebija dzirdējuši par zem­kopību, un viņiem nebija ne rakstības, ne metālu, ne riteņu. Bet viņiem tos arī nemaz nevajadzēja. Cilvēki lieliski prata izdzīvot bez visa tā. Viņi pazina dzīvnieku paražas un zināja visu par kokiem, augiem un akmeņiem mežā. Ja cilvēkiem kaut ko ievajadzējās, viņi zināja, kur to atrast vai kā izgatavot.

Daudz ko es uzzināju no arheoloģijas, citiem vārdiem sa­kot, no ieroču, apģērba un mītņu atliekām, kuras ģintis bija atstājušas mežā. Taču tā ir tikai jautājuma viena puse. Ko viņi domāja? Kādi bija viņu ticējumi par dzīvību un nāvi, un cilvēku izcelšanos? Lai to izprastu, es pētīju tautas, kuru senči vēl diezgan nesen bija mednieki un vācēji, piemēram, dažas Amerikas indiāņu ciltis, inuītus (eskimosus), sānus Āfrikas dienvidos un ainus Japānā.

Un tomēr paliek jautājums: kā tas ir īstenībā dzīvot mežā? Pēc kā garšo egļu sveķi? Kā smaržo kūpināta ziemeļbrieža sirds vai aļņa gaļa? Kāda ir sajūta gulēt Kraukļu ģints teltī, kurai pie ieejas allaž kvēlo ugunskurs?

Par laimi, to kaut kādā mērā ir iespējams noskaidrot, jo nelieli pirmatnējā meža apgabali vēl ir saglabājušies. Es esmu tur bijusi. Un dažreiz pietiek ar trim sekundēm, lai atgrieztos seštūkstoš gadu senā pagātnē. Ja pusnaktī dzirdi staltbrieža aurus, ja ieraugi, ka tevis iemīto taku šķērso svaigas vilka pēdas, ja pēkšņi tev aizkaitināts lācis jāpārliecina par to, ka tu neesi ne mednieks, ne medījums… tad zini tu esi nonācis Toraka pasaulē.

Noslēgumā es gribētu pateikties dažiem cilvēkiem. Vēlos pateikt paldies Jormam Patosalmi par to, ka viņš mani izvadāja pa Lapzemes mežiem, par izdevību iepūst bērza tāss taurē un par to, ka viņš man parādīja, kā uzglabāt uguni gruzdošā piepē; par daudzajām medību viltībām, kuras viņš man iemācīja, un par padomiem, kā izdzīvot mežā. Es gribu pateikties arī mis­teram Derikam Koilam, Londonas Tauera kraukļu kopējam, par to, ka viņš mani iepazīstināja ar dažiem ārkārtīgi izciliem kraukļiem. Kas attiecas uz vilkiem, esmu parādā lielu pateicību Deividam Mečam, Maiklam Foksam, Luisam Kraisleram un Seunai Elisai. Un visbeidzot es vēlos pateikties savam aģentam Pīteram Koksam un manai brīnišķīgajai redaktorei un izdevē­jai Fionai Kenedijai par nerimtīgo entuziasmu un atbalstu.

Mišela Peivere Londona, 2004

Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis