Vikabrālis Tumšās senatnes Stāsti Pirmā grāmata

OTRĀ NODALA

Toraks lauzās caur alkšņu biežņām un līdz ceļgaliem grima slīkšņās. Viņam kaut ko čukstēja bērzi. Zēns klusi lūdzās, lai tie par viņu nestāsta lācim.

Savainotā roka dega kā ugunī, un ar katru elpas vil­cienu nežēlīgi iesāpējās sadauzītās ribas, taču viņš neie­drošinājās apstāties. Mežs viņu vēroja. Toraks iztēlojās, ka viņam seko lācis. Viņš turpināja skriet.

Toraks pārsteidza jaunu mežakuili, kas mielojās ar zemesriekstiem, un norūca īsus atvainošanās vārdus, lai izvairītos no uzbrukuma. Kuilis neapmierināts norukšķējās un ļāva puisim skriet.

Āmrija Torakam uzrūca, lai viņš turas pa gabalu, un zēns tik nikni, cik prazdams, atņurdēja pretim, jo āmrijas ņem vērā vienīgi draudus. Dzīvnieks puisi saprata un uzrāpās kokā.

Austrumos debesis bija pelēkas kā vilka kažoks. No­dārdēja pērkons. Šaudīgajā gaismā koki izskatījās spoži zaļi. «Kalnos līst,» Toraks truli nodomāja. «Jāuzmanās no plūdiem.»

Viņš centās sevi piespiest domāt par lietusgāzēm kal­nos lai aizdzītu bailes. Nekas nesanāca. Viņš turpināja skriet.

Visbeidzot nācās apstāties, lai atgūtu elpu. Zaudējis spēkus, viņš atspiedās pret ozolu. Kad puisis pacēla galvu, lai paskatītos uz šalcošajām, zaļajām lapām, izskatījās, ka koks sev stāsta noslēpumus, bet negrib, lai tos uzzinātu Toraks.

Pirmo reizi dzīvē zēns bija palicis pavisam viens. Viņš vairs nejutās kā daļa no Meža. Toraks jutās tā, it kā viņa pasaules dvēsele būtu sarāvusi saikni ar visām pārējām būtnēm: kokiem un putniem, medniekiem un medījumu, upēm un klintīm. Neviens visā plašajā pasaulē nezināja, kā viņš jutās. Neviens to arī negribēja zināt.

Toraka drūmās domas pārtrauca sāpes plaukstas virs­pusē. Dziedniecības līdzekļu maciņā viņš sadabūja pē­dējo bērza tāss stērbeli un pa roku galam apsaitēja ievai­nojumu. Pēc tam viņš sevi piespieda atrauties no koka stumbra un paskatīties apkārt.

Šajā Meža nostūrī Toraks bija uzaudzis. Katra nogāze, katrs klajums bija pazīstams. Ielejā, kas atradās uz rie­tumiem, plūda Sārtupe pārāk sekla, lai pa to brauktu ar laivu, taču pavasarī, kad no Jūras uz augšteci nāca laši, tie tur labi ķērās. Austrumos, līdz pat Biezā meža malai, pletās saules pielieti sili, kur medījums līdz rude­nim nobarojās brangs, un ogu un riekstu tur bija lērums. Uz dienvidiem atradās tīreļi, kuros ziemeļbrieži ziemā skrubināja ķērpjus.

Tētis bija teicis, ka vislabākais šajā Meža pusē ir tas, ka reti gadās sastapt cilvēkus. Varbūt kāds Vītolu ģints pārstāvis ieklīda no rietumiem, no jūrmalas, vai Odžu ģints mednieki ienāca no dienvidiem, taču viņi nekad te ilgi nepalika. Viņi vienkārši pamedīja, ko Mežā darīt drīkst ikviens, un aizgāja tālāk, pat nezinādami, ka arī Toraks ar tēvu medī kaut kur līdzās.

Zēns nekad agrāk par šādu dzīvesveidu nebija kurnē­jis. Tā viņš vienmēr bija dzīvojis: divvientulībā ar tēti, tālu prom no ģintīm. Taču tagad viņš sāka ilgoties pēc cilvēkiem. Viņam gribējās kliegt, saukt pēc palīdzības.

Taču tētis bija viņu piekodinājis no cilvēkiem vairī­ties.

Turklāt kliegšana varētu pievilināt lāci.

Lāci.

Torakam kaklā sakāpa bailes. Viņš tās pārvarēja. Pui­sis dziļi ievilka elpu un šoreiz jau vienmērīgākā solī tur­pināja skriet uz ziemeļiem.

Skriedams viņš manīja, ka tuvumā ir medījums. Aļņa pēdas. Sumbra izkārnījumi. Bija dzirdams, kā aiz ērgļpapardēm pārvietojas meža zirgi. Lācis dzīvniekus nebija aizbaidījis. Vismaz pagaidām vēl ne.

Bet varbūt tētis maldījās? Varbūt uz beigām viņam aptumšojās prāts?

- Tavs vecais ir traks, bērni tika kaitinājuši Toraku, kad viņš kopā ar tēti pirms piecām vasarām ieradās uz gadskārtējo ģinšu sapulci jūrmalā.

Tā bija Toraka pirmā ģinšu sapulce, kas izvērtās par lielu vilšanos. Tēvs viņu nekad vairs neņēma līdzi.

- Viņš esot norijis spoka garu, bērni ņirgājās. Tāpēc viņš atstāja savu ģinti un tagad dzīvo viens.

Toraks toreiz bija pārskaities. Viņš būtu piekāvis tos visus, ja vien tētis nebūtu atnācis un aizvilcis viņu pro­jām.

Torak, neņem šos vērā, tēvs smējās. Tie nezina, ko runā.

Tas, protams, bija tiesa.

Bet vai attiecībā pret lāci tētis nekļūdījās?

Priekšā koki kļuva retāki un parādījās klajums. Toraks i/meimuroja saules gaismā… un saoda puvuma smaku.

Viņš spēji apstājās.

Meža zirgi gulēja tur, kur lācis tos bija pametis kā sa­lauztas rotaļlietas. Pat neviens maitasputns nebija iedro­šinājies ar tiem pamieloties. Tiem nebija pieskārušās pat mušas.

Zirgi neizskatījās pēc medījuma, kuru lācis pietaupī­jis vēlākam laikam, tādu Toraks retumis bija redzējis. Kad ieturas parasts lācis, tas pārplēš upurim vēderu, izēd iekšas un notiesā pakaļējo daļu, bet atlikumam atnāk pa­kaļ pēcāk. Kā ikviens mednieks tas nelaiž zudumā neko. Bet šis lācis no katra liemeņa bija noplēsis ne vairāk par vienu vienīgu kumosu. Tas nebija nogalinājis, lai apmie­rinātu izsalkumu. Tas bija slaktējis prieka pēc.

Pie Toraka kājām gulēja beigts kumeļš, uz kura na­giem vēl bija saglabājušies upes dubļi no pēdējās dzer­šanas reizes. Puisim kļuva nelabi. Kas tas par nezvēru, kurš spēj apkaut veselu ganāmpulku? Kurš mednieks spēj nogalināt bez vajadzības?

Zēns atcerējās lāča acis, kas viņu uzlūkoja vienu šaus­minošu acumirkli. Tādas acis viņš nekad agrāk nebija redzējis. Tajās nebija redzams nekas cits kā vien bezga­līgs ļaunums un naids pret visu dzīvo. Karsts, mutuļojošs citpasaules niknums.

Skaidrs, ka tēvam taisnība. Tas nebija lācis. Tas bija dēmons. Tas nemitēsies slepkavot, līdz viss Mežs būs pa­galam.

«Neviens nespēj turēties pretim lācim,» bija sacījis tē­tis. Vai tas nozīmē, ka Mežs ir ļaunam liktenim nolemts? Un kāpēc viņam, Torakam, jāatrod Pasaules Gara kalns? Kalns, kuru neviens nekad nav redzējis.

Galvā atbalsojās tēva vārdi: «Tavs ceļvedis tevi atra­dīs.»

Kas? Kad?

Toraks pameta klajumu un ienira atpakaļ ēnā zem kokiem. Viņš no jauna metās skriet.

Viņš skrēja, šķiet, veselu mūžību. Līdz vairs nejuta kājas. Taču visbeidzot puisis sasniedza stāvu, mežainu uzkalnu, pie kura nācās apstāties: smagi elsodams, viņš no bezspēka saliecās līkumā.

Pēkšņi Toraks sajuta, ka ir izbadējies. Viņš parakņā­jās pārtikas kulē un no vilšanās ievaidējās. Maisiņš bija tukšs. Par vēlu viņš atcerējās gardos kaltētās brieža gaļas saišķus, kurus bija atstājis pie būdiņas.

«Torak, tu esi muļķis! Kad esi palicis viens, tu visu saputro jau pirmajā dienā! Viens.»

Nē, tas nebija iespējams. Kā tētis varēja aiziet? Aiziet uz visiem laikiem.

Toraks izdzirda kaut ko līdzīgu ņaudēšanai; tā nāca no kalna pretējās puses.

Troksnis atkārtojās. Kāds dzīvnieku mazulis tur sauca māti.

Zēnam salēcās sirds. Ak, paldies Garam! Viegls me­dījums. No domām par svaigu gaļu viņa vēders sarāvās krampjos. Kāda nozīme, kas tas ir. Viņš bija tik izsalcis, ka spētu apēst pat sikspārni.

Toraks nometās zemē un caur bērziņiem rāpās uz kal­na virsotni. Viņš paraudzījās lejup ieplakā, kur tecēja maza, strauja upīte. Puisis to pazina Ātrupe. Nedaudz lalāk uz rietumiem viņi vasarās kopā ar tēti bieži apme­tas, lai ievāktu liepu lūkus, no kuriem pīt virves, taču ap­kārtne šķita nepazīstama. Pēc brīža viņš visu saprata.

Pirms kāda laika šai vietai no kalniem dārdēdami nā­kuši pāri plūdi. Ūdens nu bija nokrities, atstādams jūkli, kas sastāvēja no slapjas paaugas un salauzītiem, izmē­tātiem jauniem kociņiem. Plūdi arīdzan bija izpostījuši vilku midzeni, kas atradās otrpus upes. Tur pie liela, sar­kana akmens, kas atgādināja nolauztu koka stumbru, kā izmirkušas kažokādas segas gulēja divi noslīkuši vilki. Peļķē peldēja trīs beigti vilku mazuļi.

Ceturtais sēdēja tiem blakus un trīcēja.

Vilcēns izskatījās kādus trīs mēnešus vecs. Tas bija izkāmējis un slapjš un klusi žēlojās ar vārgu, gari stieptu smilkstu.

Toraks sarāvās. Šī skaņa viņa acu priekšā lika uz­plaiksnīt pārsteidzošai vīzijai. Melns kažoks. Silta tumsa. Sātīgs, trekns piens. Māte nolaiza viņu tīru. Skrapst sīki nadziņi, un saskaras mazi, auksti degunteļi. Pūkainie ku­cēni rāpjas pāri viņam jaunākajam no metiena.

Redzējums bija tik spilgts kā zibens šautra. Ko gan tas varētu nozīmēt?

Roka satvēra tēva naža spalu. «Vienalga, ko tas no­zīmē,» Toraks sev sacīja. «Vīzijas tevi neizglābs no bada nāves. Ja tu neapēdīsi šo vilcēnu, tu kļūsi tik vājš, ka vairs nespēsi medīt. Un tu drīksti nogalināt savu ģints aizbildni, lai neciestu badu. Tu to zini.»

Vilku mazulis pacēla galvu un apmulsis iekaucās.

Toraks ieklausījās un saprata.

Kaut kādā dīvainā, neizskaidrojamā veidā viņš saprata augstās, viļņojošās skaņas. Prāts pazina to apveidus. Toraks tās atcerējās.

«Tas nav iespējams,» viņš nosprieda.

Zēns klausījās vilcēna kaucienos. Šķita, ka tie cenšas iekļūt viņa prātā.

«Kāpēc jūs ar mani nespēlējaties?» mazulis jautāja saviem bojā gājušajiem tuviniekiem. «Ko es atkal esmu izdarījis ?»

Tas turpinājās labu brīdi. Kamēr Toraks klausījās, viņā kaut kas pamodās. Puiša kakla muskuļi saspringa. Dziļi rīklē viņš juta mostamies atbildi. Toraks pārvarēja vēlēšanos atgāzt galvu un gaudot.

Kas noticis? Viņš vairs nejutās kā Toraks. Nedz arī kā parasts zēns vai sava tēva dēls, vai Vilku ģints loceklis. Varbūt viņš daļēji bija kļuvis par vilku?

Uzpūta vējiņš un atvēsināja Torakam pieri.

Tajā pašā mirklī vilku mazulis mitējās kaukt un metās viņam pretim. Acis tam bija pārgrieztas, ausis saspicētas, un tas ošņāja gaisu. Vilcēns Toraku bija saodis.

Puisis raudzījās uz mazo, smieklīgo kucēnu un nocie­tināja sirdi.

Viņš izvilka no maksts nazi un devās lejup pa kalna nogāzi.