Vikabrālis Tumšās senatnes Stāsti Pirmā grāmata

divdesmit sestā nodala

)

«Toraks droši vien dara to pašu,» viņa prātoja. «Gara vārdā kaut nu tā būtu!»

Viņa apbrīnojamā ātrumā izkašņāja pietiekami lielu iedobi, kurā saritināties kopā ar mantu maišeli. No rak­šanas kļuva silti, taču kailā roka bija nosalusi nejūtīga. Atmuguriski ieraususies dobumā, Rena priekšā sagrūda ledus gabalus un iemūrēja sevi saltā tumsībā. Viņas elpa drīz vien izkausēja sniegu, kas piesūcināja apģērbu ar mitrumu tā, ka meitene no drēgnuma sāka trīcēt. Kad acis aprada ar tumsu, Rena pamanīja, ka kailās rokas pirksti ir nosaluši balti un kļuvuši stīvi. Viņa centās tos palocīt, taču pirksti nekustējās.

Par apsaldējumiem šis tas bija zināms: pagājušajā zie­mā Mežakuiļu ģints vadoņa dēls bija šķīries no trim kājas pirkstiem. Ja viņa visdrīzākajā laikā nesasildīs pirkstus, tie kļūs melni un atmirs; tad tie būs jānocērt vai arī jā­aiziet bojā kopā ar tiem. Rena izmisīgi pūta uz pirkstiem dvašu, pēc tam iebāza roku azotē. Roka šķita smaga un auksta it kā tā vairs nepiederētu viņai.

Bailes uzmācās ar jaunu spēku. Vai būs jānomirst vien­tulībā tāpat kā tēvam? Vai viņa nekad vairs nesastaps Finkedīnu? Kur palikuši Toraks un Vilks? Pat ja Rena izdzīvos, kā viņa tos atradīs?

Novilkusi atlikušo cimdu, meitene sataustīja Toraka doto rubeņa kaula svilpīti, kas karājās viņai uz krūtīm. Viņa tajā iepūta. Klusums. Vai viņa pūš pareizi? Vai Vilks to spēj sadzirdēt? Varbūt ar svilpi prot apieties vienīgi Toraks? Varbūt jābūt Klausītājam?

Rena pūta, kamēr sāka reibt galva un uzmācās nela­bums. «Viņi nenāks,» meitene nodomāja, «jo sen jau ir ierakušies. Ja vien vēl ir dzīvi.»

Svilpīte šķita sāļa. Vai tāds ir rubeņa kauls, vai arī viņa raud? «Raudāt nav jēgas,» Rena centās sev iestāstīt. Samiegusi acis, viņa turpināja pūst svilpē.

Meitene pamodās brīnišķīgā siltumā. Sniegs bija silts un maigs kā ziemeļbrieža āda. Rena tajā sarāvās, būdama tik miegaina, ka nespēja pacelt plakstus, pārāk samie­gojusies, lai līstu guļammaisā…

Viņu pamodināja balsis. Ciemos bija atnācis Finkedīns ar Seiunu.

«Kaut šie ļautu man gulēt,» meitene nodomāja un lai­dās miegā.

Brālis kā parasti vīpsnāja.

- Kāpēc viņa izkašņājusi tik mazu alu? Kādēļ viņa nekad neko nevar paveikt, kā nākas?

- Hord, apklusti, Finkedīns pavēlēja. Rena ir iz­darījusi visu, kas viņas spēkos.

- Tomēr viņa būtu varējusi kārtīgāk aizdrīvēt ieeju, teica Seiuna.

- Biju pārāk nogurusi, Rena nomurmināja.

Tieši tobrīd atvērās alas ieeja un meitenei uz galvas uzbira ledus vižņi.

- Aizveriet durvis! viņa pukojās.

Viens no apmetnes suņiem ielēca iekšā, pagrūda viņai zem zoda aukstu degunu un apšķieda Renu ar sniegu.

Viņa uzšāva tam pa pēcpusi.

- Slikts suns! Tiš!

- Rena, mosties! viņai ausī iebļāva Toraks.

- Es guļu, Rena, iespiedusi seju sniegā, murmināja.

- Neguli vis! zēns uzsauca.

Viņam pašam gribējās gulēt, taču vispirms vajadzēja izrakt alu sev un Vilkam un pamodināt Renu. Ja viņa tagad aizmigtu, tad nekad vairs nepamostos.

- Rena, izbeidz! zēns satvēra viņu aiz pleciem un sapurināja. Celies!

- Liec man mieru, meitene noņurdēja. Man ir labi.

Bet labi nebija. Viņas seja bija sarkana un iekaisusi no

ledus adatām un acis aizpampušas. Labās rokas pirksti bija sastinguši un vaska dzelteni tādi paši kā Staltbriežu ģints mirušajam.

Rakņādamies pa sniegu, Toraks prātoja, cik ilgi Rena vēl būtu palikusi pie dzīvības, ja viņu nebūtu atradis Vilks, un cik ilgi abi ar Vilku būtu izdzīvojuši, ja nebūtu atraduši Rēnas alu. Toraks bija tik nomocījies, ka viņam pašam izrakt alu vairs nebūtu pa spēkam.

Vilks no visiem trim turējās visbrašāk. Kažoks tam bija tik biezs, ka sniegs uz tā pat nekusa. Vilks nosku­rinājās, un sniegs aizlidoja pa gaisu, apbārstīdams ceļa­biedrus.

No pārguruma grīļodamies, Toraks tika galā ar do­buma paplašināšanu un aizdarīja ieeju, atstādams tās augšā spraugu, lai būtu, pa kuru izkļūt dūmiem no uguns­kura, kuru viņš sev bija nosolījies iekurināt. Pēc tam viņš nometās uz ceļiem blakus Rēnai un pēc dažiem neveiks­mīgiem mēģinājumiem izvilka guļammaisu, kuru tā bija ietūcījusi sev zem pēcpuses.

- Lien iekšā, Toraks norūca.

Rena to aizspārdīja tālāk.

Saspaidījis plaukstās sniegu, zēns ar to ieberzēja drau­dzenes seju un rokas.

- Ak! viņa ieelsojās.

- Celies augšā, vai arī es tevi nogalēšu! puisis ņur­dēja.

- Tu mani jau tagad beidz nost, Rena atcirta.

Zinādams, ka visdrīzākajā laikā jāiekurina uguns, Toraks ieberza ar sniegu pats savas plaukstas un tad, mēģinādams sasildīt, iebāza tās azotē.

Kad rokas sāka atsilt, viņš iegaudojās sāpēs:

- Ai! Toraks smilkstēja, ai, cik gauži…

- Ko tu teici? Rena jautāja un, apdauzījusi pret alas griestiem pakausi, pieslējās sēdus.

- Neko.

- Nē, tu tomēr kaut ko sacīji, laikam jau runāji ar sevi.

- Es runāju ar sevi? Nē, tā biji tu, kas pļāpāja ar sa­viem radiniekiem!

- Nekā! meitene sašutusi iebilda.

- Runāji gan. Toraks plati smaidīja un nebija ar viņu vienisprātis.

Visbeidzot Rena sāka mosties. Viņam nekad nebija tik ļoti paticis strīdēties.

Galu galā viņiem par abiem izdevās iekurināt uguns­kuru. Ugunij vajadzīgs gaiss, tādēļ viņi no malkas at­likumiem uzcēla paaugstinājumu, un šoreiz Toraks ar šķiltavām tik nemākulīgi vairs nerīkojās; viņš atcerējās par bērza tāss saišķi savā somā. No sākuma tas negribēja degt, pat tad, kad puisis tam nepārtraukti pūta virsū un Rena, sasildījusi plaukstās posu, mēģināja ar to piebarot snaudošo uguni. Visbeidzot ugunskurs aizdegās un atalgoja viņu pūles ar mazu, bet iepriecinošu, spilgtu liesmu.

Ceļinieki pār to saliecās ar pilošiem matiem un kla­bošiem zobiem un gaudoja no sāpēm, kad siltums sāka atkausēt viņu sastingušos locekļus un pārklāja ar tulz­nām vaigus. Taču liesmas spožums bija vēl patīkamāks par siltumu. Katru savas dzīves nakti viņi bija uzsākuši, klausīdamies sprakšķošajā šņākoņā un ieelpodami saldi rūgtenos malkas dūmus. Uguns atgādināja par Mežu.

Toraks sadabūja beidzamo kaltētās gaļas vīstoklīti un sadalīja to trīs daļās. Rena pasniedza viņam dzeramtrauku. Puisis par slāpēm bija aizmirsis un tagad, ievilcis garu malku, juta, ka atgriežas spēki.

- Kā tu mani atradi? Rena jautāja.

- Es ne, Toraks atbildēja. Tevi atrada Vilks. Kā viņam tas izdevās, man nav ne jausmas.

Meitene apsvēra dzirdēto.

- Šķiet, es to zinu, viņa sacīja un parādīja Torakam rubeņa kaula svilpīti.

Zēns iztēlojās, kā Rena sēž tumsā un pūš svilpē. Viņš iedomājās, kā tas ir, kad esi viens pats vētrā. Viņam vis­maz pie sāniem bija Vilks.

Toraks pastāstīja Rēnai, kā tika atradis mirušo no Staltbriežu ģints un Nanuakas trešo sastāvdaļu. Puisis noklusēja, ka šaubījies, vai vajadzētu iet draudzeni mek­lēt. Viņš jutās pārāk nokaunējies.

- Smilšakmens gaismeklis, Rena murmināja. Es par kaut ko tādu nebūtu iedomājusies.

- Vai vēlies to apskatīt?

Meitene papurināja galvu. Pēc brīža viņa teica:

- Ja tavā vietā būtu es, tad divreiz padomātu, pirms atstātu patvērumu. Tu pakļāvi briesmām Nanuaku.

Toraks klusēja. Pēc dažiem mirkļiem viņš sacīja:

- Es jau arī divreiz padomāju. Es prātoju, ka labāk palikt, kur esmu, nevis iet meklēt tevi.

Rena klusēja.

- Nūja, viņa pēc mirkļa teica. Es būtu spriedusi līdzīgi.

Toraks nesaprata, vai, izkratījis sirdi, jūtas labāk vai sliktāk.

- Bet ko tu būtu darījusi? viņš visbeidzot vaicāja. Vai būtu palikusi, kur esi, vai gājusi meklēt mani?

Rena ar plaukstas virspusi noslaucīja degunu. Un atieza asos zobeļus platā smaidā.

Kas zina? Bet varbūt… varbūt tas bija vēl viens pār­baudījums? Lai noskaidrotu, kas tev ir svarīgāks. Na­nuakas trešā daļa vai draugs.

Toraks pamodās, un viņam apkārt bija viegli zila blāzma. Viņš nesaprata, kur atrodas.

- Vētra ir beigusies, Rena sacīja, un man sprandā iemetusies krika.

Toraku bija piemeklējusi tā pati nelaime. Sačokurojies guļammaisā, viņš pagriezās pret meiteni.

Viņas acis vairs nebija tik aizpampušas, taču seja kvē­loja sarkana, un no tās lobījās āda. Rena smaidīja, taču bija acīmredzams, ka viņai sāp.

- Ak! viņa nogārdzās. Mēs esam izdzīvojuši!

Toraks atsmaidīja pretim un vēlējās, kaut nebūtu to

darījis. Sajūta bija tāda, it kā seja būtu ieberzta ar smil­tīm. Droši vien viņš izskatījās tāds pats kā Rena.

- Tagad mums vienīgi jātiek pāri ledus upei, viņš teica.

Vilks smilkstēja un gribēja tikt laukā. Toraks satvēra cirvi un izcirta ledū caurumu. Alā iespīdēja gaisma, un Vilks izšāvās ārā. Toraks līda tam pakaļ.

Viņš nokļuva mirdzošā sniega kalnu un kupenu pa­saulē. Debesis bija spilgti zilas it kā tās kāds būtu nomazgājis. Valdīja pilnīgs klusums. Ledus upe no jauna bija aizmigusi.

Vilks bez brīdinājuma metās puisim virsū un nogāza viņu kupenā. Pirms Toraks spēja piecelties, tas, plati smaidīdams un luncinādams asti, uzlēca viņam uz krū­tīm. Puisis metās uz priekšu, taču Vilks izlocījās no viņa tvēriena un, saliecis muguru un sizdams asti pret zemi, vārtījās Toraka priekšā: «Spēlēsimies!»

Toraks nometās uz visām četrām: «Nu, tad nāc šurpu!»

Vilks metās puisim virsū, un tie abi aizkūleņoja pa sniegu; Vilks pa jokam koda Torakam pakausī un raustīja viņu aiz matiem, bet Toraks centās sagrābt barabrāļa purnu un skaustu. Visbeidzot zēns augstu gaisā pameta sniega piku, Vilks to noķēra savā izslavētajā, augstajā lēcienā un ar sniegotu degunu piezemējās kupenā.

Kamēr Toraks, atgūdams elpu, slējās kājās, viņš dzir­dēja, ka Rena dodas projām no sniega alas.

Cerams, viņa nožāvājās, līdz Mežam nav pārāk tālu. Kas noticis ar tavu apmetni?

Toraks gribēja pateikt, ka sniega vētrā to ir pazaudējis, taču pagriezies viņš par apmetni aizmirsa.

Uz austrumiem no viņu sniega alas platās ledus upes viņā krastā biedējoši tuvu slējās Augstie kalni.

Migla kalnus bija slēpusi daudzas dienas; vēl vakar ledus blāķi tos aizsedza tā, ka nekas nebija redzams. Patlaban skaidrajā, aukstajā gaismā Kalni iesniedzās de­besīs.

Toraks sagrīļojās. Šoreiz tie vairs nebija tikai tāla ēna pie austrumu pamales. Viņš atradās pašā Kalnu pakājē un staipīja kaklu uz milzīgajām, kraujajām nogāzēm, uz mel­najām smailēm, kas dūrās mākoņos. Viņš sajuta to spēku un draudīgumu. Kalni bija garu mājoklis. Cilvēkiem tur nebija vietas.

Kaut kur tur ir arī Pasaules Gara kalns. Kalns, kuru Toraks bija zvērējis atrast.