Vikabrālis Tumšās senatnes Stāsti Pirmā grāmata

DIVDESMIT PIRMĀ NODALA

i

Toraka vientulīgais kauciens atbalsojās no klints. «Kur tu esi?»

«Kur tu esi?» atjautāja kalni.

Krūtis žņaudza vecās sāpes. Vispirms tētis, tagad Vilks. Vilk, lūdzu, nē…

Rena, mirkšķinādama skropstas, stāvēja pie alas ieejas.

- Kāpēc tu viņu atsaitēji? Toraks uzbļāva.

Meitene minstinājās.

- Man vajadzēja… Vajadzēja viņu palaist brīvībā.

Toraks iekliedzās un sāka rakņāties postažā.

- Ko tu tur dari? Rena gribēja zināt.

- Cenšos atrast savu somu. Iešu meklēt Vilku.

- Bet drīz taču satumsīs!

- Tad mēs te tā sēdēsim un gaidīsim?

- Nē! Mēs savāksim mantību, uzcelsim nojumi un iekursim ugunskuru. Un tad mēs gaidīsim. Mēs gaidīsim, lai Vilks mūs atrod.

Puisis atturējās iebilst. Tikai tagad viņš pamanīja, ka Rena trīc. Uz vaiga viņai bija asiņains skrāpējums, bet zem acs sāka parādīties zilums baloža olas lielumā.

Viņš nokaunējās. Rena bija stājusies pretim lācim. Vi­ņai pat pietika drosmes uz to šaut. Viņš pats droši vien nebūtu šāvis.

- Piedod, Toraks sacīja. Domāju… tev taisnība. Tumsā es viņam pēdas nesadzīšu.

Rena smagi apsēdās uz akmens bluķa

- Nezināju, ka tas varētu būt tik briesmīgi, viņa teica. Nedomāju, ka tas būs tik…

Viņa ar abām plaukstām aizspieda muti.

Toraks pacēla bultu, kas mētājās uz akmeņiem. Tā bija pārlūzusi.

- Vai tu trāpīji? viņš jautāja.

- Nezinu. Šķiet, ka tam nav nozīmes. Ar bultām to no­gāzt nav iespējams. Rena papurināja galvu. Vispirms tas metās virsū man, bet pēc tam Vilkam. Kādēļ?

Zēns aizmeta salauzto bultu.

- Vai tam ir nozīme?

- Varbūt.

Rena uzmeta Torakam skatienu.

- Vai dabūji akmens zobu?

Viņš par to gandrīz bija aizmirsis. Tagad, bāzdams roku azotē un vilkdams ārā cimdu, zēns vēlējās vienīgi no tā atbrīvoties. Nanuakas dēļ Vilks varēja būt pagalam. Tad no rītiem Torakam vairs neviens nekutinātu vaigu un nelaizītu seju; nebūtu trokšņainu rotaļu un medību… Cīnīdamies pret bailēm, Toraks iekoda pirkstu kauliņos. Viņš nedrīkst zaudēt Vilku.

Rena paņēma cimdu un pagrozīja to pirkstos.

- Mēs esam ieguvuši Nanuakas otro daļu, viņa do­mīgi teica, bet zaudējuši pirmo. Bet kāpēc Vilks to pa­ņēma?

Puisis ar grūtībām piespieda sevi pārdomāt dzirdēto. Kaut kas uzplaiksnīja viņam atmiņā.

- Vai atceries? viņš jautāja. Kad es atradu upes acis, bija tā, it kā Vilks spētu tās sadzirdēt. Vai sajust kaut kādā citādā veidā.

Rena sarauca uzacis.

- Tu domā arī lācis to spēj?

- «Visas šīs spožās, starojošās dvēseles,» Toraks mur­mināja. Tā teica Klejotājs. Dēmoni ienīst dzīvos; tie neieredz dvēseļu starojumu.

- Un, ja jau parastu būtņu dvēseles ir tik spožas, Rena sacīja, pieceldamās kājās un sākdama soļot šurpu turpu, cik spilgtai un žilbinošai tad jābūt Nanuakai!

- Tādēļ jau tas tev uzbruka tāpēc, ka pie tevis bija upes acis…

- Un tāpēc Vilks pakampa maciņu. Viņš zināja. Jo… Meitene apstājās un raudzījās Torakā. Jo viņš gribēja lāci aizvilināt projām. Ak, Torak! Viņš izglāba mums dzī­vību.

Zēns aizklumburoja līdz takas sākumam. Migla visbei­dzot bija sākusi izklīst, un lejā bija redzams Mežs, kura plašumi izgaisa rietumos. Kādas gan izredzes tur varētu būt Vilkam, kas bija palicis viens pret lāci?

- Vilki ir gudrāki par lāčiem, Rena sacīja.

- Rena, viņš ir tikai kucēns. Vilkam vēl nav pat četru mēnešu.

- Taču viņš ir arī ceļvedis. Ja kāds spēj atrast ceļu, tad tas ir viņš.

Vilks skrēja cauri dižskābaržu mežam ar vēju astē un zobos cieši turēja spožo, starojošo kraukļādu.

Tālumā atskanēja Slaikā Bezastaina vientulīgais kau­ciens.

Vilks vēlējās atbildēt, taču nedrīkstēja. Vēja brāzma pie viņa atnesa dēmona smaku. Viņš saoda tā niknumu un briesmīgo izsalkumu; viņš saklausīja tā nenogurdināmo elpu. Bet vairāk par visu Vilks sajuta dēmona naidu: naidu pret viņu pašu un pret to, ko viņš nesa zobos.

Vilku bija pārņēmis negants, pāri plūstošs prieks, jo viņš zināja tas viņu nekad nenoķers. Dēmons bija ātrs,

bet viņš vēl ātrāks.

>

Viņš vairs nejutās kā kucēns, kuram jāgaida, līdz viņu panāks lempīgie bezastaini. Viņš ir vilks, kurš auļo starp kokiem raitā vilka solī, un tā tas būs vienmēr. Viņš līks­moja par savām stiprajām kājām un vingro muguru, par lokanību, kas, pilnā ātrumā drāžoties, ļauj pagriezties uz vienas ķepas. Ak nē, dēmons viņu nekad nenoķers!

Uz mirkli izlaidis no zobiem kraukļādu, Vilks apstā­jās, lai pie čalojoša strauta padzertos. Tad viņš to atkal pakampa un laidās ceļā, kas veda aizvien augstāk, uz lielo-balto-aukstumu, kura smarža pie viņa reizumis at­nāca sapņos.

Uzradās jauns aromāts: viņš bija nokļuvis sveša vilku bara medību laukos. Ik pēc dažiem soļiem Vilks uzdūrās to atstātajām smaržām. Jābūt piesardzīgam. Ja vilki viņu saodīs, tie var uzbrukt. Vilks nonāca pie mazas upītes un nevis iezīmēja koku, bet metās ūdenī, lai vājinātu savu smaržu. Tā tika aizskalota, un ne svešie vilki, ne dēmons vairs nevarēja viņu saost.

Iestājās tumsa. Vilkam patika tumsa. Tad smaržas un skaņas ir asākas, taču viņš redz tikpat labi kā dienā.

Tālu priekšā svešais bars uzsāka vakara dziesmu. Tā padarīja Vilku skumīgu. Viņš atcerējās, cik priecīgi mē­dza gaudot viņa barabrāļi, cik dedzīgi tie sveicinājās rī­tos. Kā tie saošņājās un cits citu laizīja, kā viens otram ieberzēja smaržas, kā, cits citu iedrošinādami pirms me­dībām, jautri spēlējās.

Tad, pavisam negaidot, atcerēdamies savu baru, Vilks sāka pagurt. Akmeņi durstīja ķepu spilventiņus kā nekad agrāk. Viņš juta pa kājām uz augšu ceļamies sāpes. Viss ķermenis smeldza.

Vilku sāka tirdīt bailes. Viņš taču nevar skriet mūžīgi. Patiesībā viņš daudz tālāk nemaz nevar tikt. Viņš bija aizklīdis prom no Slaikā Bezastaina svešu vilku medību laukos. Un cauri tumsai nerimtīgi viņam pakaļ dzinās dēmons.

Toraks ievilka īves zaru būdā to, kas bija palicis pāri no viņu mantības, un iespēra pa pagali tā, ka gaisā uzli­doja dzirksteles. Šī gaidīšana bija nepanesama. Zēns tika gaudojis kopš krēslas. Viņš zināja, ka tādējādi riskē pie­vilināt lāci, taču Vilks bija svarīgāks. Kur viņš ir?

Bija auksta, zvaigžņota nakts, un, pat neskatīdamies augšup, Toraks juta, ka viņu vēro Lielā Sumbra sarkanā acs. Tā baudīja viņa nemieru.

Ar lapu un koku mizu klēpi rokās no tumsas iznira Rena.

- Tu ilgi biji projām, puisis drūmi teica.

- Man vajadzēja atrast īstos augus. No Vilka ne mi­nas?

Toraks papurināja galvu.

Rena nometās ceļos pie ugunskura un nolika zemē savu neslavu.

- Kad ievācu šo te, es dzirdēju taures. Bērza tāss tau­res.

Toraks pārbijās.

- Ko? Kur?

Viņa pamāja ar galvu uz rietumiem.

- Tur tālumā.

- Vai… vai tas ir Finkedīns?

Rena palocīja galvu.

Puisis aizvēra acis.

- Biju iedomājies, ka nu jau viņš būs padevies.

- Viņš nekad nepadodas, meitene sacīja.

Viņas balsī bija dzirdama lepnuma pieskaņa, kas To­raku kaitināja.

- Vai esi aizmirsusi, viņš jautāja, ka šis gribēja mani nogalināt? «Klausītājs atdos savas sirds asinis Kalnam.»

Rena pagriezās pret Toraku.

- Protams, neesmu to aizmirsusi! Taču es par viņiem raizējos. Ja lācis nav šeit augšā, tad tas ir kaut kur lejā pie viņiem. Kāpēc tad Finkedīns pūš tauri?

Toraks jutās slikti. Rena bija nobažījusies, un viņš tāpat. Ķildoties bija bezjēdzīgi.

Viņš noraisīja no jostas mazo rubeņa kaula svilpīti, kuru bija pagatavojis, kad atrada Vilku.

- Lūk, zēns sniedza to Rēnai. Tagad arī tu varēsi pasaukt Vilku.

Meitene pārsteigta uz viņu skatījās.

- Paldies.

Iestājās klusums. Toraks apjautājās, kādam nolūkam viņai vajadzīgi visi šie augi.

- Lai nobēdzinātu akmens zobu. Mums jāizdomā, kā noslēpt to no lāča. Ja mēs tā nedarīsim, tas sadzīs mums pēdas.

«Kaut tikai tas nesadzītu pēdas Vilkam,» zēns nodo­māja. Sirdssāpes pastiprinājās.

- Ja upes acis nespēja noslēpt kraukļāda un pīlādžu lapas, kāpēc tev šķiet, ka ar mizām un vērmelēm izdosies labāk? viņš jautāja.

- Tāpēc, ka es gatavojos veikt kaut ko iedarbīgāku, Rena pazelēja lūpu. Es mēģināju visos sīkumos atcerē­ties, kā rīkojās Seiuna. Viņa vienmēr cenšas man mācīt burvestības, taču es allaž labprātāk eju medīt. Tagad man tas jānožēlo.

- Tev jāpriecājas, ka vari kaut ko darīt lietas labā, Toraks nomurmināja.

- Bet ja nu es kaut ko salaižu grīstē?

Zēns neatbildēja. Viņš juta, ka sarkanā acs viņu izsmej. Pat ja Vilks atrastu atpakaļceļu, viņš sev līdzi atvestu lāci, kas sekoja upes acīm. Un vienīgā iespēja, kā Vilkam atbrīvoties no lāča, bija pamest upes acis, bez kurām iz­nīcināt lāci nav iespējams.

Jābūt taču kādam atrisinājumam, bet Toraks to ne­spēja atrast.

Vilks ātri pagura. Tur neko nevarēja darīt. Dēmons bija pārāk tālu atpalicis, lai spētu sajust kraukļādu, bet joprojām sekoja Vilka smaržai un, šķiet,

negrasījās likties mierā. Kad Vilks visbeidzot apstāsies, lai atpūtinātu kājas, tas viņu panāks.

Svešais bars jau sen bija apklusis un devies medībās tālu prom Kalnos. Vilks ilgojās pēc viņu balsīm. Viņš jutās pavisam vientuļš.

Vējš iegriezās no citas puses, un viņš saoda jaunu smaržu. Ziemeļbrieži. Vilks nekad nebija medījis ziemeļ­briežus, taču šo smaržu viņš pazina labi, jo māte mēdza viņam nest žuburus, kas auga ziemeļbriežiem už galvas, pie tiem karājās maigas, garšīgas ādas lēveri. Tagad, kad Vilks saoda baru, kas ganījās nākamajā ielejā, medību prieks locekļiem piešķīra jaunu spēku un pamodās cerība. Ja vien viņš spētu tos sasniegt…

Kamēr Vilks rausās augšup pa nogāzi, bija dzirdams, kā tuvojas neskaitāmu kāju dipoņa. Pēkšņi viņa priekšā parādījās brieži, kas ar augstu paceltām galvām, uz ku­rām auga žuburi, un uz ārpusi izvērstiem nagiem plūda starp dižskābaržiem kā nevaldāma upe.

Vilks pagriezās uz vienas ķepas, ielēca starp dzīvnie­kiem, kuri slējās viņam virs galvas, un peldējās to muskusa smaržā. Kāds bullis uzbruka, taču Vilks no tā žubu­riem izlocījās. Govs nosprauslājās, brīdinādama turēties tālāk no teļa, un Vilks palīda tai zem vēdera, lai izvairītos no nagoto kāju spērieniem. Bet drīz vien bars saprata, ka netiek medīts, un nomierinājās. Vilks lēkšoja augšup pa ielejas malu: viņa smaržu bija nomācis muskusa aro­māts.

Viņš kopā ar ziemeļbriežiem atstāja dižskābaržus aiz muguras un skrēja cauri egļu mežam. Klintis kļuva lielā­kas, un koki mazāki; visbeidzot koki pazuda pavisam, un viņi nonāca akmeņainā līdzenumā, kādu Vilks nekad agrāk nebija redzējis.

No smaržām, kuras atnesa vējš, Vilks noprata, ka lī­dzenums ir daudzu skrējienu plats un beidzas pie lielābaltā-aukstuma. Kas tas ir? To viņš nezināja. Bet kaut kur aiz tā atrodas tas, kas viņu bija aicinājis laukā no pirmā midzeņa; tas aicināja joprojām…

Kaut kur tālumā plosījās dēmons. Tas vairs nespēja Vilku saost! Vilks no priekiem pameta kraukļādu augstu gaisā un noķēra to zobos.

Pēc brīža viņu sasniedza vēl kāda skaņa. Ļoti vāja, bet ne ar ko nesajaucama: augsts, vienmuļš sauciens, kas nāca no putna kaula, kad Slaikais Bezastainis pielika to pie sava purna.

Tad atskanēja cita, vēl mīļāka skaņa: Slaikais Bez­astainis gaudoja pats un sauca Vilku! Visbrīnišķīgākā skaņa Mežā!

Ziemeļbrieži turpināja auļot, taču Vilks zināja, ka vi­ņam jāatgriežas un jāskrien atpakaļ uz Mežu. Vēl nebija īstais laiks doties uz lielo-balto-aukstumu; vajadzēja at­griezties un aizvest uz turieni arī Slaiko Bezastaini.