Vikabrālis Tumšās senatnes Stāsti Pirmā grāmata

VIENPADSMITĀ NODALA

«Un tomēr,» viņš pie sevis prātoja, «kāpēc Rena bija tik pārliecināta? Kāds ar to sakars vilku valodas prasmei?»

Finkedīns pagrieza Torakam muguru. Viņa seja bija ne­izdibināma kā vienmēr, taču puisis pamanīja, ka Kraukļu vadoņa roka sažņaudz naža spalu.

Seiuna paliecās uz priekšu un ielūkojās Torakam acīs. Ugunskura gaismā zēns viņu varēja apskatīt tuvāk. To­raks nekad nebija sastapis tik vecu cilvēku. Caur večas plānajiem matiem kā pulēts kauls vīdēja spīdīgs galvvi­dus. Viņas seja bija šaura kā putnam. Laiks bija aizmēzis visas cilvēciskās jūtas un vietā atstājis kraukļa neganto iedabu.

- Ja varam ticēt Rēnai, burve teica griezīgā balsī, tu proti sarunāties ar vilku. Arī par to vēsta pravieto­jums. Tikai mēs tev par to nepastāstījām.

Toraks vērās Seiunā.

- Rena maldās, viņš sacīja. Es neprotu…

- Nemelo, Finkedīns, galvu nepagriezdams, teica.

Puisis norija siekalas.

Viņš vēlreiz pataustījās aiz muguras. Un šoreiz pa­tiešām! Plāna krama šķēpele, mazāka par Toraka īkšķi: droši vien kāds to bija nometis, asinādams nazi. Zēns sa­žņaudza to dūrē. Ja vien Finkedīns un Seiuna atgrieztos sapulcē, viņš varbūt spētu pārgriezt saites. Tad Toraks sameklētu, kur Rena noslēpusi Vilku, izlavītos starp sar­giem un…

Viņam saplaka dūša. Lai to visu paveiktu, bija vaja­dzīga milzu veiksme.

- Vai gribi, lai pastāstu, kāpēc tu spēj sarunāties ar vilku? Seiuna vaicāja.

- Klau, kāds no tā labums? Finkedīns iebilda. Mēs veltīgi izšķiežam laiku…

- Viņam tas jāzina, teica vecā sieviete.

Viņa apklusa. Tad burve ar dzeltenu pirkstu, kurš bija līdzīgs putna nagam, pieskārās amuletam, kas karājās viņai uz krūtīm, un sāka pa spirāli vilkt apļus.

Toraks nespēja no viņas pirksta novērst acu. Viņš sāka apreibt.

- Pirms daudzām vasarām, Kraukļu burve stāstīja, tavs tēvs kopā ar tavu māti pameta savu ģinti. Viņi slēpās no ienaidniekiem. Tālu, tālu Biezajā mežā starp runājošo koku zaļajām dvēselēm.

Nags nemitējās riņķot pa spirāli; tas aizveda Toraku pagātnē.

- Trīs mēnešus pēc tam, kad biji piedzimis tu, Seiuna turpināja, tava māte nomira.

Finkedīns piecēlās, sakrustoja rokas uz krūtīm un stā­vēja, raudzīdamies tumsā.

Toraks mirkšķināja acis, it kā tikko būtu pamodies.

Seiuna uz Finkedīnu pat nepaskatījās. Viņas uzmanība bija pievērsta Torakam.

- Tu biji zīdainis, burve teica, un tēvs tevi nevarēja pabarot. Parasti šādos gadījumos tēvs bērnu nožņaudz, lai pasargātu to no lēnas bada nāves. Taču tavs tēvs atrada citu izeju. Vilku mātei bija atskrējuši mazuļi. Viņš ielika tevi midzenī.

Toraks pūlējās dzirdēto apjēgt.

- Trīs mēnešus tu pavadīji vilku migā. Trīs mēnešus tu mācījies vilku valodu.

Toraks saspieda krama gabalu tik cieši, ka tas iedūrās plaukstā. Zēns juta, ka Seiuna runā patiesību. Tāpēc viņš spēj sarunāties ar Vilku. Tāpēc atausa šie redzējumi, kad viņš atrada midzeni ar noslīkušajiem vilkiem. Vilku ma­zuļi, kuri rāpjas cits citam pāri. Trekns, sātīgs piens…

Bet kā gan to uzzinājusi Seiuna?

- Nē, viņš iebilda. Tās ir lamatas. Tu nevari to zināt. Tevis tur nebija tuvumā.

- Tavs tēvs man to pastāstīja, burve teica.

- Diezin vai. Mēs nekad nerādījāmies cilvēkos.

- Ak, vienreiz parādījāties gan. Pirms piecām vasarām. Atceries? Ģinšu sapulce pie Jūras.

Torakam paātrinājās pulss.

- Tavs tēvs tur ieradās, lai satiktu mani. Lai pastāstītu man par tevi, burve teica.

Seiunas putna nagam līdzīgais pirksts apstājās spirāles viducī.

- Tu neesi tāds kā citi, viņa sacīja čērkstošā kraukļa balsī. Tu esi Klausītājs.

Toraks no jauna ciešāk sažņaudza plaukstā krama ga­balu.

- Es… es nezinu. Es nesaprotu.

- Skaidrs, ka viņš nesaprot, pār plecu sacīja Finke­dīns. Vīrs pagriezās pret Toraku. Tēvs taču tev nestās­tīja, kas tu esi. Tā bija, vai ne?

Toraks palocīja galvu.

Kraukļu vadonis brīdi klusēja. Viņa seja bija mierīga, taču Toraks juta, ka zem nekustīgajiem vaibstiem notiek nikna cīņa.

- Tev jāzina tika viens, Finkedīns teica. Tad, lūk. Sis lācis tavam tēvam neuzbruka tāpat vien. Viņa dēļ tas t ika radīts.

Toraka sirds uz mirkli pārstāja pukstēt.

- Mana tēva dēļ?

- Finkedīn! Seiuna brīdinoši ieķērcās.

Kraukļu vadonis apveltīja viņu ar skarbu skatienu.

- Tu teici, ka viņam tas jāzina. Tad nu es stāstu.

- Bet, Toraks ieminējās, tas taču bija tikai kropls klejotājs, kas…

- Kroplais klejotājs, Finkedīns viņu pārtrauca, bija tava tēva niknākais ienaidnieks.

Puisis sarāvās.

- Tēvam nebija ienaidnieku.

Kraukļu vadoņa acis draudīgi spīdēja.

- Tavs tēvs nebija vienkāršs Vilku ģints mednieks. Viņš bija Vilku ģints burvis.

Zēns aizmirsa, ka vajag elpot.

- Arī to viņš tev nepastāstīja, vai ne? Finkedīns jau­tāja. Jā gan, viņš bija Vilku burvis. Un tikai viņa dēļ šis… radījums plosās Mežā.

- Nē, Toraks čukstēja. Tas nevar būt.

- Viņš tev neko nestāstīja…

- Finkedīn, Seiuna iekrita starpā, viņš centās puiku pasargāt, lai…

- Un, lūk, kas no tā ir sanācis! vīrs pagriezās pret burvi. Pusaugu zēns, kas neko nejēdz! Bet tomēr tu gribi, lai es noticu, ka viņš ir vienīgais, kurš var…

Kraukļu vadonis spēji apklusa un papurināja galvu.

Iestājās saspringts klusums. Finkedīns dziļi ievilka elpu.

- Vīrs, kurš radīja šo lāci, viņš klusi teica Torakam, darīja to, viena mērķa vadīts. Viņš izveidoja briesmoni, lai tas nogalinātu tavu tēvu.

Kad Torakam ar krama šķēpeli visbeidzot izdevās pārgriezt valgus ap delnu locītavām, debesis austrumu pusē jau sāka kļūt gaišākas. Vilcināties vairs nedrīkstēja. Finkedīns kopā ar Seiunu nule bija devušies atpakaļ uz ģinšu sapulci, kur iesaistījās dedzīgā strīdā ar pārējiem klātesošajiem. Jebkurā mirklī viņi varēja atrast kopīgu valodu un atnākt Torakam pakaļ.

Nācās krietni papūlēties, lai pārvīlētu saites ap potī­tēm. Torakam reiba galva. «Viņš ielika tevi vilku midze­nī… Viņš bija Vilku burvis… Viņš tika noslepkavots…»

Krama šķēpele plaukstā no sviedriem bija kļuvusi sli­dena. Tā izslīdēja Torakam no pirkstiem. Viņš sataustīja to no jauna. Visbeidzot jēlāda padevās. Zēns izlocīja po­tītes un no sāpēm gandrīz iekliedzās. Kājas bija notir­pušas un dega kā ugunī.

Taču vēl stiprākas bija sirdssāpes. Tētis ticis noslep­kavots. Un slepkava bija kropls klaidonis, kas radīja dē­monisku lāci ar vienu vienīgu mērķi iznīcināt Toraka tēvu…

Tas nebija iespējams. Droši vien šeit slēpās kāda kļūda.

Tomēr savā dziļākajā būtībā Toraks zināja, ka tas ir tiesa. Viņš atcerējās tēta sejas izteiksmi, kad tas gulēja uz miršanu. «Drīz tas pēc manis atgriezīsies,» viņš tika teicis. Tēvs zināja, ko pastrādājis viņa ienaidnieks. Viņš zināja, kāpēc ticis radīts lācis.

Toraks to visu nespēja aptvert. Viņš jutās tā, it kā būtu aizmirsis visu, ko līdz šim iemācījies; it kā stāvētu uz dienu veca ledus un skatītos kā līdzīgi zibens šautrām zem kājām parādās plaisas.

Sāpes kājās atsauca viņu tagadnē. Toraks mēģināja iz­masēt notirpušos lielus, lai tajos atgrieztos dzīvība. Basās pēdas sala, taču tur nekas nebija līdzams. Puisis nezināja, kur Oslaks noslēpis viņa zābakus.

Kaut kādā veidā vajadzēja nemanītam izlavīties no bū­das un tikt līdz lazdu krūmiem klajuma malā. Vajadzēja izvairīties no sargiem.

Tas nebija iespējams. Viņš tiktu pamanīts. Ja vien va­rētu novērst viņu uzmanību…

Miglainajā rīta gaisā no apmetnes tālākā gala atska­nēja vientulīgs kauciens. «Kur tu esi?" Vilks gaudoja. «Kāpēc šoreiz esi mani pametis?»

Toraks sastinga. Viņš dzirdēja, kā gaudošanā iesaistās nometnes suņi. Toraks redzēja, ka cilvēki pielec kājās no savām vietām pie lielā ugunskura un skrien skatīties, kas noticis. Zēns saprata, ka Vilks viņam ir devis iespēju aizbēgt.

Vajadzēja rīkoties ātri. Toraks žigli izlīda no telts un ienira ēnā aiz lazdu krūmiem. Viņš zināja, ko viņam nāk­sies darīt, un tas bija neciešami.

Torakam vajadzēja pamest Vilku.