Vikabrālis Tumšās senatnes Stāsti Pirmā grāmata

divdesmit ceturtā nodala

Puisis tik stipri satrieca celi, ka no sāpēm iebļāvās.

- Torak, augšā čukstēja Rena. Ar tevi viss kār­tībā?

- Šķiet, ka jā, viņš atbildēja.

Taču tā nemaz nebija. Viņš bija iekritis spraugā starp ledus bluķiem. Vienīgi šaura dzega bija viņu paglābusi no nāves.

Toraks pustumsā spēja saskatīt, ka plaisa ir šaura izstiepjot rokas, varēja aizsniegt tās sienas -, taču neiz­mērojami dziļa. Tālu lejā bija dzirdamas izkusušā sniega straumes. Puisis bija nonācis ledus upes dzīlēs. Kā lai tiek laukā?

Rena un Vilks lūkojās lejup uz Toraku. Viņi, šķiet, atradās kādus trīs soļus augstāk. Tikpat labi tie varētu būt trīsdesmit soļi.

- Tagad mēs zinām, kur palicis sniega ūdens, viņš teica, cenzdamies neizrādīt bailes.

- Tu neesi iekritis pārāk dziļi, mēģinādama Toraku iedrošināt, sacīja Rena. Vismaz tev vēl ir tavs maiss.

- Un loks, zēns piebilda, cerēdams, ka balss neskan pārāk satraukti. Un Nanuaka.

Maciņš joprojām bija drošībā pie viņa jostas. «Nanua­ka,» viņš izbijies nodomāja.

Ko tad, ja viņš netiek ārā? Ja viņš te paliek iesprūdis kopā ar Nanuaku? Bez tās nebija nekādu cerību pieveikt lāci. Apdraudēts bija viss Mežs: apdraudēts tāpēc, ka Toraks netika skatījies sev zem kājām…

- Torak, Rena čukstēja. Vai tev nekas nekaiš?

Zēns mēģināja pateikt «nē», taču no rīkles izlauzās

vienīgi gārdziens.

- Netrokšņo! meitene brīdināja. Tu vari izraisīt vēl vienu nogruvumu vai… vai ari plaisa aizvērsies un tu paliksi iekšā…

- Paldies! puisis nomurmināja. Es nebiju par to iedomājies.

- Lūk, pacenties satvert šo!

Rena bīstami tālu pārliecās pār spraugas malu un, aptinusi roktura siksniņu ap plaukstas locītavu, nolaida alā cirvi.

- Tu manu svaru nepacelsi, Toraks sacīja. Es no­vilkšu tevi lejā, un mēs abi nogāzīsimies…

«Nogāzīsimies, nogāzīsimies,» atbalsojās ledājos.

- Vai tu kaut kā nevari tikt laukā? Rena jautāja, sākdama uztraukties.

- Varbūt varētu. Ja vien man būtu āmrijas nagi.

«Nagi, nagi,» dziedāja ledus.

Pateicoties šīm atbalsīm, Torakam iešāvās prātā kāda doma.

Lēnītēm, baidīdamies noslīdēt no dzegas, viņš noņēma no pleca somu un pārbaudīja, vai tur joprojām atrodas stirnu buka ragi. Tie tur bija. Ragi bija īsi, un to pamat­nes robotas. Ja tos izdotos piesiet pie plaukstu locī­tavām, viņš varētu ragus izmantot kā ledus cirtņus un mēģināt izrausties laukā.

- Ko tu gatavojies darīt? Rena jautāja.

- Tūlīt redzēsi, Toraks atbildēja.

Viņam nebija laika paskaidrojumiem. Izcilnis zem viņa zābakiem kļuva slidens, un sāpēja celis.

Atstājis ragus somā, līdz tos ievajadzēsies, viņš nokabināja no jostas cirvi.

- Man jāizcērt ledū robi, Toraks uzsauca Rēnai. Es tikai ceru, ka ledus upe no trokšņa nepamodīsies.

Rena neatbildēja. Skaidrs, ka upe to sajutīs. Bet vai Torakam bija cita izeja?

Ledus šķēpeles no pirmā cirtiena grabēdamas sabira bezdibenī. Upe noteikti to dzirdēja, pat ja nejuta bel­zienu.

Sakodis zobus, Toraks piespieda sevi iecirst vēlreiz. Lejup aizlidoja vēl vairākas ledus atlūzas, kuru rībēšana pret plaisas sienām izraisīja dārdošas atbalsis.

Ledus bija ciets, taču Toraks neuzdrošinājās pa kriet­nam atvēzēties, jo baidījās noslīdēt no dzegas, taču pēc ilgstošas skrubināšanas viņam izdevās apmēram apakš­delma attālumā citu no cita zigzaga veidā ierobīt četrus pakāpienus augstāk viņš vairs nevarēja aizsniegt. Robi bija biedējoši sekli tajos tik tikko līdz pusei varēja iebāzt īkšķi, un nebija nekādas pārliecības, ka tie izturēs viņa svaru. Jebkurā mirklī tie varēja padoties, un Toraks tad iegāztos ledus upes dzīlēs.

Aizbāzis cirvi aiz jostas, zēns novilka cimdus un sataus­tīja somā ragus un jēlādas pēdējās paliekas. Pirksti bija kļuvuši stīvi no aukstuma, un piesiet ragus pie plaukstu locītavām bija tracinoši grūti. Beidzot, ar zobiem savilcis mezglus, Toraks bija ticis ar to galā.

Ar labo roku viņš pasniedzās pēc ierobes virs galvas un dziļi iecirta ledū buka raga roboto pamatni. Tā tur iedūrās un turējās. Ar kreiso kāju Toraks taustījās pēc pirmā pakāpiena, kas atradās tikai nedaudz augstāk par dzegu. Viņš to atrada un iebāza tajā zābaka purngalu.

Soma puisi vilka atpakaļ ledus bezdibenī. Lai atgūtu līdzsvaru, viņš izmisīgi saliecās uz priekšu un ar seju piespiedās pie ledus.

Vilks, viņu steidzinādams, ķiukstēja. Sniegs bira ma­tos.

- Paliec mierīgs! Rena sabāra kucēnu.

Toraks dzirdēja, kā viņi augšā ķīvējas, lejā nolidoja sniegs, un Vilks īgni ieņurdējās.

- Nu, vēl gabaliņu augstāk, Rena puisi skubināja. Neskaties lejup!

Šis padoms nāca mazliet par vēlu. Toraks nupat to bija izdarījis un zem sevis pamanījis šķebinošo tukšumu.

Viņš pasniedzās pēc nākamā pakāpiena, taču kļūdījās un pieķērās pie trausla ledus gabala, kas viņu gandrīz aiznesa sev līdzi. Zēns taustījās pēc atbalsta un buka rags iecirtās ledū tieši īstajā mirklī.

Ļoti lēnām viņš salieca labo kāju un atrada nākamo pakāpienu apakšdelma tiesu augstāk par to, uz kura stā­vēja ar kreiso. Taču, kad zēns mēģināja pret to atsperties, viņam sāka trīcēt ceļi.

«Ļoti gudri, Torak,» viņš pie sevis nodomāja. «Nupat viss svars gulstas uz kājas, kuru tu krītot sadauzīji.»

- Man neklausa celis, puisis elsoja. Es nevaru…

- Tu vari gan, Rena centās viņu uzmundrināt. Tiec līdz pēdējam pakāpienam, es tevi satveršu…

Torakam smeldza pleci; šķita, ka soma ir pielādēta ar akmeņiem. Viņš izmisīgi atspērās, un celis iztaisnojās. Rena sagrāba Toraku aiz somas plecu lences, un viņš tika pa pusei izvilkts, pa pusei izgrūsts no plaisas.

Toraks un Rena elsodami gulēja blakus spraugai ledū. Viņi uzslējās kājās, aizstreipuļoja gabaliņu tālāk no ledus kalniem un sabruka mīkstā kupenā. Vilkam šķita, ka tā ir lieliska rotaļa, un viņš lēkāja abiem apkārt, smaidīdams platu vilka smaidu.

Rena ļāvās nevaldāmiem smiekliem:

- Nākamreiz skaties, kur ej!

- Centīšos, Toraks noelsās.

Viņš gulēja uz muguras un ļāva, lai vējš ar sniegpār­slām vēsina viņam vaigus. Augstu debesīs cits uz cita kā ziedlapiņas gūlās mazi, balti mākonīši. Toraks nekad nebija redzējis neko skaistāku.

Vilks mēģināja kaut ko izkašņāt no sniega.

- Ko tu tur kārpies? puisis jautāja.

Vilcēns bija atracis savu atradumu un mētāja to pa gaisu: tā bija viena no viņa iecienītākajām spēlēm. Viņš kaut ko noķēra zobos, mirkli pakošļāja un aizskrēja pie Toraka, lai nomestu to puisim uz sejas. Vēl viena jauka rotaļa.

- Ai! zēns ievaidējās. Skaties, ko dari!

Pēc tam viņš ieraudzīja, kas tas ir. Dzīvnieciņš bija apmēram tik liels kā maza dūrīte; tas bija brūns, pū­kains un droši vien ledus nogruvumā jokaini saplacināts. Aizvainojums sīkajā ģīmītī Torakam šķita neizsakāmi smieklīgs.

- Kas tas ir? Rena jautāja un iedzēra malku no dzeramtrauka.

Puisis saprata, ka nāk virsū smieklu lēkme.

- Sasalis lemings, viņš teica.

Rena sāka smieties un izsprausloja ūdeni uz ledus.

- Saspiests plakans, Toraks elsa, vārtīdamies pa sniegu. Tev vajadzēja redzēt tā seju! Tā bija tik,., pār­steigta!

- Nē, nevajag! Rena locījās, vēderu saķērusi.

Abi smējās līdz asarām, bet Vilks dīvainā solī lēkāja ap­kārt, mētādams un ķerdams sasalušo lemingu. Visbeidzot viņš to pasvieda gaisā īpaši augstu un, iznesīgi un vijīgi palēcies, vienā paņēmienā aprija guvumu. Pēc tam viņš izlēma, ka ir sakarsis, un smagi iekrita izkusušā sniega ūdens peļķē atvēsināties.

Rena, slaucīdama acis, piecēlās sēdus.

- Vai viņš kādreiz kaut ko atnes arī tāpat vien, vai arī vienmēr visu met tev uz sejas?

Toraks papurināja galvu.

- Esmu mēģinājis ar viņu par to aprunāties. Viņš ne­atbild.

Zēns piecēlās. Kļuva auksti. Vējš bija pieņēmies spēkā, un pa ledu plūda smalka sniega straumes. Ziedlapiņām līdzīgie mākoņi bija pilnīgi aizseguši sauli.

- Skaties! Rena iesaucās un norādīja uz austru­miem.

Toraks palūkojās un ieraudzīja virs ledus kalniem ce­ļamies mutuļojošus mākoņus.

- Ak nē, viņš nomurmināja.

- Ak jā, Rena sacīja. Gaudojošajā vējā viņai nācās runāt ar pilnu krūti. Sniega vētra.

Ledus upe bija pamodusies. Un tā bija nikna.