Vikabrālis Tumšās senatnes Stāsti Pirmā grāmata

CETURTĀ NODALA

Torakam vajadzēja sakurt ugunskuru. Tā bija skrie­šanās, kurš ātrāk, viņš vai drudzis. Balva bija Toraka dzīvība.

Viņš sataustīja pie jostas posa maciņu. Ar trīcošām rokām zēns no tā izņēma pāris sapluinītu bērza tāss ga­baliņu, bet pazaudēja kramu un šķiltavas. No niknuma šņākdams, viņš tos sameklēja un beidzot uzšķīla dzirk­stis.

Kamēr iekūrējās ugunskurs, Toraks nepārtraukti trī­cēja un no liesmu siltuma nejuta nenieka. Trokšņi šķita nedabiski skaļi: strauta čalošana, pūces ūjināšana, šā badīgā kucēna tracinošā smilkstēšana. Kāpēc tas neliek vinu mierā?

Toraks aizklumburēja uz upīti pēc ūdens. Tieši laikā viņš atcerējās, ka tētis bija mācījis neliekties pārāk daudz uz priekšu. «Kad esi slims, nekad neskaties uz savu paša dvēseles atspulgu ūdeni. Tas liks tev apreibt. Tu vari iekrist upē un noslīkt.»

Toraks aizvēra acis, līdz sātam padzērās un steberēja atpakaļ uz būdu. Viņš ilgojās pēc atpūtas, taču zināja, ka vispirms jātiek galā ar roku, citādi nebija izredžu palikt dzīvam.

Puisis ārstniecības augu maisiņā sadabūja dažas izkal­tušas vītola mizas sloksnes, sakošļāja tās un no spīvā rūg­tuma sāka rīstīties. Viņš uzzieda šo līdzekli uz plaukstas virspuses un no jauna apsaitēja ievainojumu ar bērza lū­kiem. Sāpes bija tik stipras, ka Toraks gandrīz zaudēja samaņu. Vienīgais, ko viņš spēja, bija nospārdīt nost zā­bakus un ieritināties guļammaisā. Arī vilcēns mēģināja ielīst būdā. Toraks izgrūda to ārā.

Apdullis, zobus griezdams, viņš noskatījās, kā vilcēns ložņā ap ugunskuru un to ziņkārīgi pēta. Tas pastiepa uz priekšu pelēko ķepu un, pieskāries oglēm, ar izmisīgu kaucienu atlēca atpakaļ.

Tā tev būs mācība, Toraks nomurmināja.

Kucēns noskurinājās un aizlēkšoja tumsā.

Toraks, auklēdams pulsējošo roku un domādams sma­gas domas par to, cik nelāgi viss sanācis, saritinājās ka­molā.

Visu savu dzīvi viņš bija pavadījis Mežā kopā ar tēti: viņi uzslēja zaru būdu vienai vai divām naktīm un tad devās tālāk. Toraks zināja likumus:

«Nekad neizturies nevērīgi pret nometni. Ievākdams pārtiku, nekad neiztērē vairāk spēka, kā nepieciešams. Pajumtes celšanu nekad neatliec uz pašu pēdējo brīdi.»

Jau pirmajā dienā, kuru nācās pavadīt vienam, viņš bija pārkāpis visus likumus. Tas bija biedējoši. It kā viņš no rīta būtu pamodies un pēkšņi vairs neprastu staigāt.

Toraks ar labo roku pieskārās ģints piederības teto­vējumiem un sataustīja divas dziļas, punktotas līnijas, kuras stiepās pāri vaigu kauliem. Kad Torakam bija sep­tiņi gadi, tētis tos viņam bija iedurstljis, ieberzēdams zem ādas milteņu sulu. «Tu tos neesi pelnījis,» zēns sev sacīja. «Ja nobeigsies, tā būs tava paša vaina.»

Viņa sirdi no jauna sažņaudza bēdas. Nekad dzīvē viņš nebija gulējis viens. Bez tēva pie sāniem. Pirmo reizi mūžā viņam nepieskārās raupjā, mīļā roka, lai pateiktu «arlabunakti». Ne miņas no briežādas un sviedru pazīs­tamās smaržas.

Torakam acīs sariesās asaras. Viņš aizvēra plakstus un ieslīga ļaunos murgos.

Toraks pūlas aizbēgt no lāča, bet līdz ceļiem stieg dumbrājā. Ausīs skan tēva kliedzieni. Lācis cenšas viņu panākt.

Viņš pūlas pielikt soli, taču grimst arvien dziļāk akacī. Tas velk viņu iekšā. Tēvs kliedz.

Lāča acis dēmoniski kvēlo un deg ar nāvējošu citpasaules liesmu. Zvērs pieslejas pakaļkājās: tas ir briesmīgs, draudīgs un neiedomājami milzīgs. Tas atņirdz savus šausmīgos zobus un ārprātīgā naidā rēc uz mēnesi…

Toraks iekliegdamies pamodās.

Mežā atbalsojās lāča beidzamie rēcieni. Tas nebija sap­nis. Tā bija īstenība.

Toraks aizturēja elpu. Cauri spraugām būdas sienās viņš redzēja zilu mēnesgaismu. Viņš pamanīja, ka uguns­kurs ir gandrīz izdzisis. Toraks dzirdēja, kā dauzās viņa sirds.

Mežs nodrebēja vēlreiz. Koki saspringa, lai ieklausītos. Taču šoreiz Toraks saprata, ka rēcieni skan ļoti tālu: dau­dzu dienu gājuma attālumā, rietumos. Puisis lēnām iz­pūta aizturēto elpu.

Vilcēns sēdēja pie būdas ieejas un vēroja Toraku. Kucēna ieslīpās acis bija dīvainas tumši zeltainas. «Kā dzintars,» Toraks iedomājās, atcerēdamies mazo amuletu, ko tētis nēsāja pakārtu siksniņā uz krūtīm un kas izska­tījās pēc roņa.

Savādi, bet šīs acis puisi uzmundrināja. Beidzot viņš vairs nebija viens.

Sirds sāka sisties rāmāk, taču atgriezās drudža kar­soņa viļņi. Torakam uzmetās zosāda. Šķita, ka pārsprāgs pakausis. Viņš centās no ārstniecības augu maisiņa sada­būt vēl kādu vītola mizu, taču nometa to zemē un pus­tumsā nevarēja vairs atrast. Zēns iesvieda ugunskurā vēl pāris zaru un elsodams atgūlās uz muguras.

No prāta neizgāja rēcieni. Kur lācis bija patlaban? Klajums ar beigtajiem zirgiem bija uz ziemeļiem no upī­tes, kur tas bija uzbrucis tētim, taču tagad izklausījās, ka lācis ir kaut kur rietumos. Vai tas joprojām dodas uz rietumiem? Vai arī, saodis Toraka smaržu, atgriežas? Cik ilgs laiks paies, līdz tas būs klāt un atradīs Toraku guļam bezpalīdzīgu un slimu?

Šķita, ka kāds viņam klusā, nosvērtā balsī čukst ausī it kā šeit būtu tētis: «Ja tuvosies lācis, vilcēns tevi brīdi­nās. Atceries, Torak: vilkam deguns ir tik smalks, ka tas var saost zivs elpu zem ūdens. Tam ir tik laba dzirde, ka viņš spēj saklausīt mākoņus slīdam debesīs.»

«Jā,» puisis nosprieda, «vilcēns mani brīdinās. Tas ir labi. Es negribu nomirt miegā, bet gan stāties lācim pre­tim kā vīrs. Tāpat kā tētis.»

Kaut kur ļoti tālu ierējās suns. Nevis vilks, bet gan suns.

Toraks sarauca uzacis. Suņi nozīmē cilvēkus, taču šajā pusē cilvēku nav.

Bet varbūt ir?

Viņš ieslīga tumsā. Atpakaļ pie lāča.

Kad Toraks pamodās, atkal krēsloja. Viņš bija nogu­lējis visu dienu.

Zēns jutās nespēcīgs un mežonīgi izslāpis, taču ievai­nojums bija kļuvis vēsāks un tik ļoti vairs nesāpēja. Drudzis bija mitējies.

Pagaisis bija arī vilcēns.

Toraks pārsteigts atklāja, ka par to uztraucas. Bet kā­da gan viņam tur daļa? Vilcēns viņam neko nenozīmēja.

Puisis aizvilkās līdz upei un padzērās, pēc tam piemeta snaudošajai ugunij malku. No piepūles viņš sāka drebēt. Toraks atvilka elpu un apēda pēdējo zemesriekstu un da­žas skābenes, kuras bija atradis pie upes. Tās bija sīkstas un ļoti skābas, taču barojošas.

Kucēns joprojām nerādījās.