Vikabrālis Tumšās senatnes Stāsti Pirmā grāmata

PIRMĀ NODALA

Toraks spēji pamodās, lai gan nebija pat cerējis iemigt.

Ugunskurs bija gandrīz izdzisis. Plaiksnošajā gaismā zēns sarāvās čokurā un raudzījās tumšā Meža neskaid­rajās aprisēs. Nekas nebija redzams. Un nekas nebija arī dzirdams. Vai tas bija atgriezies? Vai tas tagad slēpās tur tumsā un skatījās uz viņu ar kvēlojošām, slepkavīgām acīm?

Toraks jutās iztukšots un nosalis. Viņš skaidri apzinā­jās, ka vajag paēst; roka smeldza, un acis no pārguruma sūrstēja, taču patiesībā viņš to nemaz nejuta. Visu nakti viņš bija sargājis egļu zaru būdu un skatījies, kā noasiņo tēvs. Kā gan tas varēja notikt?

Vēl tikai vakar vakar viņi zilajā rudens mijkrēslī bija uzslējuši nometni. Toraks par kaut ko pajokoja, un tēvs smējās. Pēc tam Mežs pārvērtās. Ķērca kraukļi. Čīkstēja priedes. Un no tumšajām koku pazarēm parādījās melna ēna milzīga, trakojoša un asinskāra lāča veidolā.

Pēkšņi viņiem blakus bija nāve. Niknā zvēra nagi. Rēcieni, kuri lika aizkrist ausīm. Vienā acumirklī nezvērs būdu bija sadragājis gabalu gabalos. Vienā mirklī tas lē­veros saplosīja tēvam sānus. Un tad jau tas bija pazudis, izgaisdams Mežā tik klusi kā migla.

Kas tas par lāci, kurš uzbrūk cilvēkiem un aiziet, ne­paņēmis līdzi medījumu? Kurš lācis tā rotaļājas ar lau­pījumu?

Un kur tas ir tagad?

Toraks pāri ugunskuram lāgā nevarēja redzēt, taču zināja, ka arī klajums ir izbradāts un tajā mētājas salauzti jaunie kociņi un sabradātas ērgļpapardes. Viņš saoda egļu sveķu un izārdītas zemes smaržu. Zēns dzirdēja, kā trīs­desmit soļus tālāk burbuļo strauts. Lācis varēja būt it visur.

Aiz muguras ievaidējās tēvs. Viņš lēnām atvēra acis un raudzījās dēlā, it kā to nepazītu.

Torakam sažņaudzās sirds.

- Tas… tas esmu es, viņš stomījās. Kā tu jūties?

Tēva kalsno, iedegušo seju bija pārvērtušas sāpes.

Vaigi kļuvuši pelēki, un ģints piederības tetovējumi uz tiem vīdēja zilimelni. Garie, melnie mati bija piesūkušies ar sviedriem.

Viņa brūce bija ļoti dziļa; kad Toraks neveikli mēģināja to aizbāzt ar ķērpjiem, viņš ugunskura gaismā pamanīja spīdam tēva zarnas. Torakam nācās sakost zobus, lai neapvemtos. Zēns cerēja, ka tētis to nepamanīs, bet viņš, protams, pamanīja. Tētis bija mednieks. Viņš ievēroja visu.

- Torak… viņš ieelsojās.

Tēvs pastiepa roku, un viņa karstie pirksti saņēma dēla plaukstu tik maigi, it kā Toraks būtu mazs bērnelis.

Zēns norija siekalas. Parasti dēli mēdz ķerties tēviem pie rokas, nevis otrādi.

Toraks centās izlikties lietpratīgs lai neizskatītos pēc puišeļa, bet gan pēc vīra.

- Man vēl ir dažas pelašķu lapas, viņš teica, ar brīvo roku parakņādamies savā ārstniecības augu dozē. Varbūt tās apturēs…

- Paglabā tās. Arī tev tek asinis.

- Nemaz nesāp, Toraks mānījās.

Lācis viņu tika triecis pret bērzu tā, ka viņš bija sa­dauzījis ribas un uzplēsis kreisās delnas virspusi.

- Torak, ej projām! Tūlīt pat. Pirms tas nav atgrie­zies.

Zēns lūkojās uz tēvu. Viņš atvēra muti, bet nespēja izdvest ne skanu.

- Tev tas jādara, tēvs pēc krietna brīža visbeidzot sacīja.

- Nē. Nē! Es nespēju…

- Torak, es mirstu. Ap saullēktu es būšu pagalam. Toraks sagrāba zāļu dozi. Ausīs dunēja.

- Tēt…

- Iedod man to, kas vajadzīgs nāvei. Un pēc tam pa­nēm savas mantas.

Nāvei! Nē! Nē… Tēva seja bija skarba.

- Manu loku, viņš sacīja. Un trīs bultas. Tu paturi pārējās. Tur, kurp es došos, medīt ir viegli.

Toraka briežādas stulpiņā [1] bija caurums. Viņš piedūra ievainojumam īkšķa nagu. Kāja iesāpējās. Zēns centās pie­vērst uzmanību tai.

- Pārtika, tēvs ieelsojās. Kaltēta gaļa. Ņem… pa­nēm to visu.

Torakam ceļgalos iemetās vājums. Viņš turpināja ur­bināt brūci. Zēns nespēja iztēloties tēvu dodamies nā­ves ceļojumā. Viņš nevarēja aptvert, ka paliks viens pats Mežā. Torakam bija tikai divpadsmit vasaru. Viens pats viņš nespēja izdzīvot. Viņš to neprata.

- Torak! Kusties!

Dusmīgi pamirkšķinājis acis, Toraks pasniedzās pēc tēva ieročiem un nolika tos viņam blakus. Viņš sašķiroja bultas, pret asajiem krama uzgaļiem sadurstīdams pirk­stus. Pēc tam viņš uzmeta plecā bultu maku un loku un postažā sameklēja savu mazo, melno bazalta cirvīti. No lazdas lūkiem pītā soma uzbrukuma laikā bija saplēsta, tāpēc visu mantību nācās sabāzt azotē vai piesiet pie jos­tas.

Toraks pasniedzās pēc ziemeļbrieža ādas guļam­maisa.

- Ņem manu, nomurmināja tēvs. Savu tu nekad neesi pacenties salāpīt. Un… samaini nažus.

Toraks bija pārsteigts.

- Tikai ne tavu nazi! Tas tev būs vajadzīgs!

- Tev tas noderēs vairāk. Un es jutīšos labāk, ja nāves ceļojumā man būs līdzi kaut kas no tavām mantām.

- Tēt, lūdzu, nevajag!

Mežā nolūza kāds zariņš.

Toraks strauji pagriezās.

Valdīja pilnīga tumsa. Visur, kur vien viņš raudzījās, rēgojās lāča ēna.

Ne vēsmas.

Ne putniņš neiečirkstējās.

Sprakšķēja vienīgi ugunskurs, un dauzījās viņa sirds. Pat Mežs bija aizturējis elpu.

Tēvs nolaizīja no lūpām sviedrus.

- Pagaidām tā šeit nav, viņš teica, taču drīz tas pēc manis atgriezīsies. Drīz. Naži!

Toraks ar nažiem negribēja mainīties. Tās tad arī būtu beigas. Taču tēvs viņā lūkojās tik cieši, ka iebilst nebija iespējams.

Sakodis zobus tik cieši, ka sāka sāpēt žokļi, Toraks paņēma savu nazi un ielika to tētim rokā. Pēc tam viņš no tēva jostas noraisīja stirnādas maksti. Viņa nazis bija skaists un draudīgs: no zila slānekļa darinātais asmens izskatījās pēc slaidas vītola lapas, bet rokturis labākam tvērienam bija apsaitēts ar aļņa cīpslu. Kamēr Toraks to aplūkoja, viņš pēkšņi apjauta patiesību. Viņš gatavojās dzīvot bez tēva.

- Es nespēju tevi pamest! zēns iesaucās. Es to pie­beigšu, es…

- Nē. Neviens nespēj uzveikt šo lāci!

No koku zariem pacēlās kraukļi.

Toraks aizmirsa, ka vajag elpot.

- Uzklausi mani, tēvs čukstēja. Lācis vienalga, kurš lācis, ir visspēcīgākais mednieks Mežā. Tu to zini. Taču šis lācis ir daudz stiprāks.

Toraks juta, ka viņam uz rokām uzmetas zosāda. Ska­tīdamies lejup tēva acīs, viņš redzēja mazītiņus, tumšsar­kanus asinsvadus un apbrīnojami melnas acu zīlītes.

- Ko tu ar to gribi teikt? viņš čukstus jautāja. Ko…

- Tas… tas kādam pieder, tēva seja bija barga, un Torakam šķita, ka viņš to vairs nepazīst. Tajā ir iemi­tināts… kāds citpasaules dēmons, kas mani nobeidzis.

Nosprakšķēja ogles. Koki pieliecās tuvāk, lai paklau­sītos.

- Dēmons? Toraks nesaprata.

Tēvs aizvēra acis, lai saņemtu spēkus.

- Tā vienīgais uzdevums ir nogalināt, viņš visbeidzot teica. Ar katru upuri lāča spēks pieaug. Tas iznīcinās visu. Medījumu. Ģintis. Visi aizies bojā. Viss Mežs… tēvs brīdi klusēja. Viens mēnesis un būs jau par vēlu. Dēmons ir… varens.

- Viens mēnesis? Bet kas…

- Padomā, Torak! Kad sarkanā acs debesīs spīd vis­augstāk, mošķi ir visstiprākie. Tu to zini. Tāpēc jau lācis ir neuzveicams.

Tēvs cīnījās pēc elpas. Toraks ugunskura gaismā re­dzēja, kā uz viņa kakla pulsē vēnas. Tik vārgi, ka jebkurā brīdī tās varēja norimt pavisam.

- Es gribu… lai tu kaut ko apzvēri, tēvs sacīja.

- Visu, ko vien vēlies.

- Dodies uz ziemeļiem, tēvs teica. Pēc daudzām dienām tu atradīsi Kalnu Pasaules Gara kalnu.

Toraks skatījās uz viņu, nenieka nesaprazdams.

- Ko?

Tēvs bija plaši atvēris acis un raudzījās koku zaros virs galvas, it kā tos redzētu pirmo reizi.

- Atrodi to, viņš atkārtoja. Tā ir vienīgā cerība.

- Bet… neviens nekad to nav sameklējis. Nevienam nav paveicies.

- Tu to spēsi.

- Kā gan? Es taču…

- Tavs ceļvedis… tevi atradīs.

Toraks bija apmulsis. Nekad agrāk tēvs tā nebija ru­nājis. Viņš bija lietišķs cilvēks mednieks.

- Es nesaprotu, ko tu man mēģini pasacīt! Toraks iesaucās. Kāds ceļvedis? Kas man meklējams Kalnā?

Vai tur es būšu drošībā? Vai to tu vēlies pateikt? Drošībā no lāča?

Tēvs lēnām novērsa skatienu no debesīm un pakavējās pie Toraka sejas. Viņš raudzījās, it kā pārdomādams, cik daudz uz dēla pleciem vēl drīkst uzkraut.

- Ak, tu vēl esi tik jauns, viņš teica. Cerēju, ka man tiks piešķirts ilgāks laiks. Es tik daudz ko neesmu tev pastāstījis. Tikai… tikai nesāc vēlāk mani par to ienīst.

Toraks pārbijies skatījās uz tēvu. Pēc tam viņš pielēca kājās.

- Viens pats es to nespēju. Vai man vajadzētu mēģināt atrast…

- Nē! tēvs atbildēja ar pēdējiem spēkiem. Visu mūžu esmu centies tevi turēt tālāk no cilvēkiem. Pat no mūsu Vilku ģints. Turies tālāk no cilvēkiem! Ja tie uzzi­nās, ko tu spēj…

- Ko tu ar to gribi teikt? Es nezinu…

- Nav laika, tēvs viņu pārtrauca. Tagad zvēri. Pie mana naža. Zvēri, ka atradīsi Kalnu vai arī mirsi.

Toraks saknieba lūpas. Austrumos starp kokiem svīda bālgana gaisma. «Vēl ne,» viņš šausmās nodomāja, «lūdzu, vēl ne!»

- Apzvēri! tēvs noelsās.

Zēns nometās ceļos un pacēla nazi. Tas bija smags: īsta vīra duncis; Torakam tas bija par lielu. Viņš neveikli pieskārās ar nazi ievainojumam uz plaukstas virspuses. Pēc tam puisis to pielika pie pleca, kur pie kamzoļa bija piešūts ģints aizbildņa ādas gabals. Viņš nedrošā balsī sāka skaitīt zvērestu:

- Zvēru pie šīm asinīm uz naža asmens un pie kat­ras no savām trim dvēselēm, ka atradīšu Pasaules Gara kalnu. Vai arī miršu.

Tēvs izpūta dvašu.

- Labi. Labi. Tagad uzzīmē man nāves zīmes. Pastei­dzies! Lācis droši vien nav tālu.

Toraks uz lūpām sajuta sāļas asaras. Viņš dusmīgi no­trauca tās no vaigiem.

- Man nemaz nav okera, viņš nomurmināja.

- Nem… manu.

Puisis apkārtējā jūklī atrada mazītiņu briežraga ārst­niecības augu vācelīti, kas bija piederējusi viņa mātei. Viņš izvilka melno ozolkoka aizbāzni un iekratīja plaukstā mazliet sarkanā okera.

Pēkšņi viņš sastinga.

- Es nespēju.

- Tu to spēsi. Manis dēļ.

Toraks iespļāva plaukstā un no tumšsarkanajām ze­mes asinīm iejauca stīgru pastu, ar kuru uz tēva ķermeņa uzvilkt zīmes, lai viņa dvēselēm būtu vieglāk citai citu pazīt un pēc nāves tās paliktu kopā.

Vispirms zēns, cik piesardzīgi vien prazdams, novilka tēvam bebrādas zābakus un uzzīmēja pa aplim uz katra papēža, lai piesaistītu tēta paša dvēseli [2] . Pēc tam viņš uzvilka apli uz sirds, lai kopā ar abām pārējām noturētu ģints dvēseli. Tas nenācās viegli, jo tēva krūtis vagoja vecas rētas, tāpēc Torakam izdevās vien neizskatīgs ovāls. Tomēr viņš cerēja, ka tas būs labs diezgan.

Visbeidzot viņš uzzīmēja vissvarīgāko zīmi: apli uz tēva pieres, kas apzīmēja Nanuaku pasaules dvēseli. Zēns darbodamies rija asaras.

- Nu ir labāk, tēvs izdvesa.

Toraks ar šausmām atklāja, ka pulss uz tēta kakla ir kļuvis vēl vājāks.

- Tu nedrīksti nomirt! zēns iesaucās.

Tēvs viņā raudzījās ar sāpēm un ilgošanos.

- Tēt, es tevi neatstāšu, es…

- Torak! Tu zvērēji. Tēvs no jauna aizvēra acis.

Tūliņ pat. Ņem zāļu ragu! Man tas vairs nebūs vajadzīgs.

Paņem mantas! Atnes man no upes ūdeni! Un tad ej!

«Es neraudāšu,» Toraks mēģināja sev iestāstīt, ritinā­dams kopā tēva guļammaisu un siedams to pie muguras, tad aizbāza aiz jostas cirvi un ielika azotē zāļu ragu.

Viņš piecēlās un palūkojās apkārt pēc dzeramtrauka. Tas mētājās saplosīts gabalos. Nāksies ūdeni nest zirgskā­benes lapā. Toraks jau gandrīz bija ceļā uz upi, kad tēvs nomurmināja viņa vārdu.

Zēns pagriezās.

- Jā, tēt?

- Atceries! Kad dodies medībās, vienmēr atskaties. Es… vienmēr tev to atgādinu, viņš centās sevi piespiest pasmaidīt, bet tu allaž par to aizmirsti. Vienmēr atska­ties pār plecu! Labi?

Toraks palocīja galvu. Viņš centās tēvam uzsmaidīt pretim. Pēc tam viņš cauri slapjajām ērgļpapardēm devās uz upīti.

Kļuva gaišāks, un gaiss smaržoja svaigi un saldi. Vis­apkārt asiņoja koki: no priedēm, kuras bija saskrāpējis lācis, tecēja zeltaini sveķi. Agrā rīta vējiņā vaimanāja daži koku gari.

Toraks sasniedza strauta malu, kur pāri papardēm slīdēja miglas vāli un krastos augošie vītoli mērca savus pirkstus aukstajā ūdenī. Ātri paskatījies apkārt, viņš no­plūca zirgskābeni un, zābakiem stiegot mīkstajos, sarka­nīgajos dubļos, devās pie ūdens.

Bija auksti.

Blakus labās kājas zābakam rēgojās lāča pēdas nospie­dums. Priekšķepa divtik liela kā Toraka galva un tik svaiga, ka viņš skaidri varēja saskatīt, kur garie, niknie nagi bija dziļi iegrimuši dubļos.

«Skaties atpakaļ, Torak!»

Viņš strauji pagriezās.

Vītoli. Alkšņi. Egles.

No lāča ne miņas.

Uz tuvīnā zara nometās krauklis un lika Torakam sa­lēkties. Putns sakļāva stipros, melnos spārnus un paska­tījās puisī ar mazām, apaļām ačelēm. Pēc tam tas pacēla galvu, ieķērcās un aizlidoja.

Toraks skatījās virzienā, kur tas bija nozudis.

Tumšas īves. Pilošas egles. Necaurejama biežņa.

Un tajā ne vairāk kā desmit soļu attālumā sakus­tējās krūmi. Tur kaut kas sarosījās. Kaut kas milzīgs.

Bāls no bailēm, Toraks centās saņemties, lai nelaistos lapās.

«Ar lāčiem ir tā,» vienmēr mēdza sacīt tēvs, «ka tie spēj pārvietoties tik klusi kā elpa. Lācis var tevi vērot no desmit soļu attāluma, un tu to pat nenojautīsi. No lāča nav glābiņa. Tas skrien ātrāk par tevi. Un kokā rāpjas augstāk par tevi. Viens pats tu to nespēj pieveikt. Viss, ko tu vari darīt, ir izprast tā ieradumus un pārliecināt to, ka neesi ne ienaidnieks, ne medījums.»

Toraks piespieda sevi nekustēties. «Neskrien! Ne­skrien! Varbūt tas tevi vēl nav pamanījis.»

Tikko dzirdams šņāciens. Krūmi no jauna sakustē­jās.

Viņš izdzirda klusu čaboņu, jo zvērs lavījās uz būdas pusi: uz tēva pusi. Mēmā klusumā Toraks nogaidīja, līdz tas paiet garām. «Gļēvulis!» viņš domās iesaucās. «Tu ļauj tam aiziet, pat nemēģinādams glābt tēti!»

«Bet ko tu spēj uzsākt?» jautāja kāda maza Toraka prāta daļiņa, kas vēl bija pie skaidras saprašanas. «Tētis zināja, ka tā notiks. Tāpēc viņš tevi sūtīja pēc ūdens. Viņš zināja, ka lācis pie viņa atgriezīsies…»

- Torak! tēvs mežonīgi iekliedzās. Bēdz!

No koku zariem gaisā pacēlās vārnas. Mežu satrici­nāja rēcieni vēl un vēlreiz, līdz Torakam galva plīsa vai pušu.

- Tēt! viņš iesaucās.

- Bēdz!

Mežs nodrebēja vēlreiz. No jauna atskanēja tēva klie­dziens. Tad tas apklusa.

Toraks iekoda plaukstā.

Būdas atliekās viņš starp kokiem pamanīja lielu, tumšu ēnu.

Viņš pagriezās un bēga.