Vikabrālis Tumšās senatnes Stāsti Pirmā grāmata

desmitā nodala

Ko jūs gatavojaties ar mani darīt? Toraks jau­tāja Oslakam, kad tas, sasējis viņam aiz muguras rokas, otru valga galu tina ap būdas siju. Ko jūs gribat da­rīt?

- Visai drīz tu to uzzināsi, vīrs atbildēja. Finkedīns vēlas, lai tas tiktu izlemts līdz rītausmai.

«Līdz rītausmai,» Toraks nodomāja.

Viņš noraudzījās pār plecu, kā Oslaks īsā jēlādas pa­vadā pie tās pašas sijas piesien nepakļāvīgo Vilku.

Puisim sāka klabēt zobi.

- Kas lemj manu likteni? Kāpēc es nevaru būt tur klāt un sevi aizstāvēt? Kas ir šie cilvēki pie ugunskura?

- Ai! Oslaks iesaucās un iebāza mutē sakosto pirkstu. Finkedīns izsūtīja ziņnešus, lai sasauktu ģinšu sapulci sakarā ar lāci. Tagad cilvēki tur spriež arī par tevi.

Toraks vēroja apveidus, kas bija sakņupuši ap lielo ugunskuru: tur bija divdesmit vai trīsdesmit vīriešu un

sieviešu, uz kuru sastingušajām sejām liesmas meta at­blāzmu. Puisis saprata, ka viņa izredzes nav lielas.

Līdz rītausmai. Līdz rītausmai kaut kādā veidā vaja­dzēja tikt no šejienes projām.

Bet kā? Viņš sēdēja būdā, piesiets pie sijas bez ieročiem un mantām; un, pat ja viņam izdotos atbrīvoties no sai­tēm, nometne tika modri apsargāta. Patlaban ar tumsas iestāšanos visapkārt bija sakurti ugunskuri, un sardzē stāvēja vīri ar žebērkļiem un bērza tāss taurēm. Apkārt klīda lācis, un Finkedīns negribēja riskēt.

Oslaks novilka Torakam zābakus, sasēja viņam potītes un aizgāja, zābakus paņemdams līdzi.

Zēns nevarēja sadzirdēt, kas pie ugunskura tiek ru­nāts, taču, pateicoties Kraukļu mītnes dīvainajai uzbūvei, viņš visu varēja redzēt. Aiz muguras telts ziemeļbriežu ādas jumts krasi izliecās uz leju, taču priekšā sienas ne­bija vispār tikai šķērskoki, kuri droši vien bija domāti, lai novirzītu dūmus un uztvertu siltumu no mazā uguns­kura, kas sprēgāja tieši ieejas priekšā.

Staipīdams kaklu, lai saskatītu, kas notiek klajumā, Toraks redzēja, ka cilvēki cits pēc cita pieceļas un kaut ko runā. Tur bija plecīgs vīrs, kas turēja milzīgu metamo cirvi. Sieviete ar gariem, kastaņbrūniem matiem, kurai viena cirta uz deniņiem bija iekrāsota ar sarkanu okeru. Meiča ar niknām acīm, kuras ērkulis bija jocīgi salipināts ar dzelteniem māliem tā, ka mati izskatījās pēc raupjas ozola mizas.

Finkedīnu Toraks nemanīja, taču gabaliņu no citiem, vērodama lielu, spīdīgu kraukli, sarāvusies čokurā, pu­tekļos tupēja burve. Putns bez baiļu pastaigājās šurpu turpu un, kā jau kraukļi mēdz to darīt, laiku pa laikam griezīgi ieķērcās.

Zēns prātoja, vai tas būtu ģints aizbildnis. Ko gan putns burvei vēsta? Kā Toraku labāk upurēt? Vai izķidāt viņu kā lasi vai ari uzspraust uz iesma kā zaķi? Puisis nebija dzirdējis, ka ģintis upurētu cilvēkus, ja nu vienīgi senatnē sliktajos laikos pēc Lielā viļņa. Taču viņš nekad nebija dzirdējis arī par Kraukļu ģinti un tās paražām.

«Finkedīns vēlas, lai tas tiktu izlemts līdz rītausmai… Klausītājs atdos savas sirds asinis Kalnam…»

Vai tēvs zināja par pravietojumu? Droši vien ne. Viņš nebūtu sūtījis pats savu dēlu nāvē.

Un tomēr viņš bija Torakam licis zvērēt, ka tas at­radīs Kalnu. Tēvs sacīja: «Neienīsti mani par to vēlāk.»

Vēlāk. Kad visu sapratīsi.

Vilcēna asās mēlītes pieskārieni Toraka plaukstu lo­cītavām atsauca zēnu īstenībā. Vilkam garšoja jēlāda. To­raks manīja pavīdam cerību stariņu. Ja varētu Vilkam iestāstīt, ka jākož, nevis jālaiza…

Kamēr zēns prātoja, kā to pateikt vilku valodā, pie lielā ugunskura piecēlās kāds vīrs un pāri klajumam nāca uz Toraka pusi. Tas izrādījās Hords.

Puisis izmisīgi uzrūca Vilkam, lai tas pārtrauc knosī­ties. Taču kucēns bija tik izbadējies, ka turpināja laizīt jēlādas saites.

Taču Vilks Hordu neinteresēja. Viņš apstājās pie mazā ugunskura būdas priekšā un, grauzdams īkšķa nagu, nikni vērās Torakā.

- Tu neesi Klausītājs, viņš norūca. Tas nevar būt.

- Pasaki to pārējiem, Toraks atcirta.

- Lai nogalinātu lāci, mums puika palīgā nav vaja­dzīgs. Mēs paši to spējam paveikt. Es spēju. Es izglābšu ģintis.

- Diez vai tev paveiksies, Toraks iedzēla.

Viņš juta, ka Vilks ar asajiem priekšzobiem sāk skru­bināt saites, un sēdēja ļoti rātns, lai tam netraucētu. Zēns lūdzās, kaut Hords nepaskatītos viņam aiz muguras un nepamanītu, ko dara Vilks.

Taču izskatījās, ka jauneklis ir norūpējies par ko citu. Viņš staigāja uz priekšu un atpakaļ un tad pagriezās pret Toraku.

- Tu to redzēji, vai ne? Tu taču redzēji lāci?

Puisis bija pārsteigts.

- Protams. Tas nobeidza manu tēvu.

Hords slepšus pameta skatienu pār plecu.

- Arī es to redzēju.

Kur? Kad?

Hords sarāvās, it kā izvairīdamies no sitiena.

- Es biju dienvidos. Dzīvoju pie Staltbriežiem. Es tur mācījos burvestības. Tā vēlējās Seiuna, mūsu burve. Viņš ar galvu pamāja uz veco sievieti, kura sarunājās ar kraukli.

Hords atkal ķērās pie īkšķa naga, kas jau sāka asi­ņot.

- Es tur biju, kad lācis tika noķerts. Es redzēju, kā tas tiek… radīts.

Toraks raudzījās jauneklī.

- Radīts? Ko tu ar to gribi teikt?

Bet Hords jau gāja projām.

Pienāca pusnakts, uzlēca dilstošs mēness, taču ģinšu sapulce joprojām turpinājās. Vilks joprojām laizīja un skrubināja jēlādu. Taču Oslaks mezglus bija savilcis cieši, un Vilks tajos nespēja ielaist zobus.

- Turpini, Toraks klusītēm lūdzās. Lūdzu, tur­pini!

Viņš bija tik nobijies, ka negribējās pat ēst, un pēc kaušanās ar Hordu jutās stīvs un samurcīts; no tik ilgas sēdēšanas ar sasietām rokām sāka smelgt pleci. Pat ja Vilkam izdotos pārgrauzt saites, viņš nebija pārliecināts, vai pietiks spēka aizbēgt un nemanītam izslīdēt starp sargiem.

Toraks turpināja domāt par to, ko bija teicis Hords. «Es redzēju, kā tas tiek radīts…»

Bija arī vēl kas cits, par ko padomāt. Hords bija dzīvojis pie Staltbriežiem, un arī Toraka māte nāca no Staltbriežu ģints. Zēns viņu nekad nebija redzējis, jo māte nomira, kad viņš vēl bija pavisam maziņš; taču, ja Kraukļi drau­dzējās ar viņas ģinti, varbūt Toraks spētu tos pārliecināt

vinu atbrīvot…

> _

Ārpusē kādi soļi sacēla putekļus. «Tis!» Neviens ne­drīkstēja redzēt Vilku pie Toraka saitēm.

Puisis bija tikko paspējis Vilku brīdināt par laimi, tas paklausīja kad, gremodama ceptu zaķa kāju, būdas ieejā parādījās Rena.

Viņas modrās acis pamanīja Vilku, kurš nevainīgi tu­pēja zēnam aiz muguras, bet pēc tam pievērsās Torakam, kas, ar visu savu gribasspēku lūgdamies, lai viņa nenāk tuvāk, raudzījās pretim.

Zēns ar galvu pameta uz ugunskura pusi un apjautā­jās, vai tur ir arī kāds no Vilku ģints.

Meitene papurināja galvu.

- Mūsdienās no Vilku ģints nekas daudz vairs nav pali­cis pāri. Tāpēc neviens tevi neizpestīs, ja tas tev ir prātā.

Toraks neatbildēja. Nupat viņš tika paraustījis saites ap plaukstu locītavām un šķita, ka tās mazliet padodas.

Tās bija kļuvušas vaļīgākas, jo jēlāda bija mitra no Vilka siekalām. Ja vien Rena ietu projām…

Taču viņa stāvēja, kur stāvējusi.

- No Vilku ģints nav neviena, viņa sacīja ar pilnu muti, taču sanācis lērums ļaužu no citām ģintīm. Tā tur, Dzeltenā Mālagalva, ir no Sumbru ģints. Viņi dzīvo Biezajā mežā un daudz lūdzas. Šiem šķiet, ka no lāča mēs varētu atbrīvoties, izlūdzoties Pasaules Gara žēlastību. Vīrs ar cirvi ir no Mežakuiļu ģints. Viņš grib izveidot uguns sienu un tādā veidā aizdzīt lāci līdz Jūrai. Sieviete ar okeru matos ir no Staltbriežu ģints. Nav skaidrības, kas viņai padomā. No Staltbriežiem ir grūti kaut ko sa­prast.

Toraks brīnījās, kāpēc Rena tik daudz pļāpā. Ko gan vina vēlas?

Lai kas tas arī būtu, puisis nolēma turpināt sarunu, lai novērstu viņas uzmanību no Vilka. Viņš sacīja:

- Mana māte bija no Staltbriežiem. Varbūt šī sieviete ir mana asinsradiniece…

- Viņa teic, ka ne. Viņa tev nepalīdzēs.

Toraks mirkli domāja.

- Jūsu ģintij ir draudzīgas attiecības ar Staltbriežiem. Tavs brālis stāstīja, ka esot pie viņiem mācījies burves­tības.

- Un tad?

- Viņš man stāstīja, ka esot redzējis, kā tiek «radīts» lācis. Ko tas nozīmē?

Rena, acis piemiegusi, apveltīja Toraku ar aizdomīgu skatienu.

- Man jāzina, zēns sacīja. Tas nonāvēja manu tēvu.

Meiča pētīja zaķa kāju.

- Viņi Hordu pieņēma mācībā. Tu kaut ko zini par mācībām? Rēnas balsī bija jaušama nicinoša pieskaņa. Tas ir tā, ka tu kādu laiku dzīvo citā ģintī, atrodi drau­gus, varbūt pat dzīvesbiedru.

- Esmu par to dzirdējis, Toraks teica.

Viņš juta, ka Vilks aiz muguras atkal ošņā jēlādu. Pui­sis mēģināja tam iesist pa degunu knipi, taču netrāpīja. «Tikai ne tagad,» viņš domāja. «Lūdzu, tikai ne tagad!»

- Viņš tur bija deviņus mēnešus, Rena turpināja un nokoda vēl vienu kumosu. Staltbriežiem burvestības padodas kā nevienam visā Mežā. Hords devās tās apgūt, meitene nepatikā saviebās. Hords vienmēr grib būt vis­labākais, viņa sarauca uzacis. Klau, ko tas kucēns tur dara?

- Neko, Toraks pārāk dedzīgi atbildēja. Viņš samāk­slotā balsī uzsauca Vilkam: Ej prom! Liec mani mierā!

Vilks to, protams, neņēma vērā.

Toraks no jauna pagriezās pret Renu.

- Kas notika tālāk?

Vēl viens aizdomīgs skatiens.

- Kādēļ tu jautā?

- Kādēļ tu ar mani pļāpā?

Viņas seja kļuva skarba. Rena prata slēpt savas jūtas tikpat labi kā Finkedīns.

Meiča domīgi izķeksēja gaļas gabaliņu, kas bija iesprū­dis starp zobiem.

- Hords pie Staltbriežiem nebija ilgi nodzīvojis, viņa teica, kad nometnē ieradās kāds svešinieks. Klaidonis no Vītolu ģints, kas ticis sakropļots negadījumā medībās. Vismaz tā viņš esot stāstījis. Staltbrieži šo pieņēma. Taču viņš… Rena vilcinājās un pēkšņi izskatījās jaunāka un mazāk pašapzinīga, viņš tos piekrāpa. Šis cilvēks nebija parasts klaiņotājs, viņš zināja burvestības. Viņš atrada slepenu vietu Mežā un apvārdoja dēmonu. Tad iemitināja to lācī, Rena mirkli klusēja un tad turpināja: Hords to atklāja. Bet bija jau par vēlu.

Šķita, ka ēnas aiz būdas kļūst tumšākas. Kaut kur Mežā brēca lapsa.

- Kādēļ? Toraks jautāja. Kādēļ viņš to darīja, šis klaiņotājs?

Rena papurināja galvu.

- Kas to lai zina? Iespējams, lai neradījums klausītu viņa pavēlēm. Taču no tā nekas nesanāca. Meitenes tumšās acis liesmoja. Dēmona apsēstais lācis kļuva ne­valdāms. Tas izlauzās brīvībā. Pirms Staltbrieži paspēja to padzīt, tas nogalināja trīs cilvēkus. Pa to laiku kroplais klaidonis bija pazudis.

Toraks klusēja. Vienīgie trokšņi bija koku sačukstēša­nās nakts brīzē un skaņa, kas radās, Vilkam ar aso mēli laizot jēlādas saites.

Vilks nejauši ar zobiem iekampa Torakam rokā. Puisis bez apdoma pagriezās un skarbi, brīdinoši ierūcās.

Vilks acumirklī atlēca atpakaļ un, plati smaidīdams, atvainojās.

Rena noelsās.

- Tu spēj ar viņu sarunāties!

- Nē! Toraks iesaucās. Nē, tu maldies…

- Es to redzēju! Viņas seja bija kļuvusi bāla. Tātad tas ir tiesa. Pravietojumā ir teikta taisnība. Tu esi Klau­sītājs.

- Nē!

- Ko tu viņam teici? Ko tu perini?

- Es jau sacīju, ka neprotu…

- Es tev to neļaušu, Rena čukstēja. Es nepieļaušu, ka tu mūs muļķo. Un Finkedīns arī ne.

Izvilkusi nazi, viņa pārgrieza pavadu, kurā bija pie­siets Vilks, paķēra to rokās un aizskrēja pāri klajumam uz vietu, kur noritēja sapulce.

Atgriezies! Toraks kliedza.

Zēns nikni raustīja saites, taču tās bija stingras. Vilkam nebija pieticis laika tās pārgrauzt.

Zēnu pārņēma bailes. Viņš tika licis uz Vilku visas cerības, bet tagad draugs bija projām. Tuvojās rītausma. Kokos jau sarosījās putni.

Toraks vēlreiz paraustīja valgus. Tie bija stipri.

Klajuma viņā pusē Finkedīns un vecā sieviete, vārdā Seiuna, piecēlās un nāca uz Toraka pusi.

f Finkedīns jautāja: Ko tu zini?

- Neko, Toraks atbildēja, lūkodamies uz robaino kau­la nazi, kas karājās Kraukļu vadonim pie sāniem. Vai jūs gatavojaties mani upurēt?

Finkedīns neatbildēja. Abi ar Seiunu notupās katrs savā pusē pie telts ieejas un vēroja Toraku. Puisis jutās kā medījums.

Viņš grābājās aiz muguras, lai atrastu kaut ko vien­alga ko -, kas būtu piemērots, lai pārgrieztu jēlādas sai­tes. Pirksti sataustīja vienīgi klūgu pinumu gludu un nekam nederīgu.

- Ko tu zini? Finkedīns atkārtoja jautājumu.

Toraks dziļi ievilka elpu.

- Es neesmu jūsu Klausītājs, viņš sacīja, cik noteikti vien spēja. Es tas nemaz nevaru būt. Par pravietojumu nekad neesmu pat dzirdējis.