Vikabrālis Tumšās senatnes Stāsti Pirmā grāmata

ASTOŅPADSMITĀ NODALA

M igla pielavījās kā zaglis naktī.

Kad Toraks stīvs izlīda no guļammaisa, ieleja zem vi­ņiem bija izgaisusi. Pasaules Gara elpa to bija aprijusi pavisam.

Puisis nožāvājās. Vilks viņu naktī bija bieži modinājis, uzbudināti ņurdēdams: «Nāves smaka uzmanies!»

Taču no tā nebija nekādas jēgas. Ik reizi, kad Toraks cēlās un gāja skatīties, viņš saoda vienīgi maitas smaku un iemantoja nepatīkamu sajūtu, ka viņu kāds novēro.

- Varbūt viņam vienkārši nepatīk migla? Rena uz­traukti minēja, saritinādama guļammaisu. Vismaz man tā nepatīk. Miglā viss izskatās savādi.

- Nedomāju gan, skatīdamies, kā Vilks ošņā gaisu, teica Toraks.

- Nu, kas tad vēl šim varētu būt vainas?

- Nezinu. Šķiet, ka tuvumā kāds ir. Tas nav lācis. Un tie nav arī Kraukļi. Kaut kas cits.

- Ko tu ar to gribi sacīt? 144

- Teicu jau, ka nezinu. Taču mums jāuzmanās.

Toraks domīgi piemeta ugunskurā malku, lai uzsildītu

sautējumu, kuru viņi iepriekšējā dienā nebija apēduši.

Rena, bažīgi saraukusi pieri, pārskaitīja bultas.

- Par abiem divdesmit. Krietni par maz. Vai proti skaldīt kramu?

Zēns papurināja galvu.

- Manas rokas vēl nav gana stipras. Tētis gatavojās to iemācīt nākamajā vasarā. Un kā ar tevi?

- Tāpat. Mums jābūt taupīgiem. Nav zināms, cik tālu ir Kalns. Un mums vajadzēs gaļu.

- Varbūt šodien mēs kaut ko varētu noķert slazdos?

- Šādā miglā?

Viņai bija taisnība. Migla bija tik bieza, ka viņi nespēja saskatīt Vilku piecu soļu attālumā. Ģintīs tādu mēdz dē­vēt par «aukstumdūmiem»: tā ir ledaina elpa, kas ziemas sākumā atplūst no Augstajiem kalniem, Mežā nosaldē ogas un visiem maziem kustonīšiem liek slēpties alās.

Vilks veda viņus pa sumbru taku, kas vijās augšup pa ielejas ziemeļu malu; viņi nosaluši rāpās caur ērgļpapardēm, kuras vizēja ledus kristāliņos. Migla slāpēja skaņas un neļāva noteikt attālumu. Satraucoši pēkšņi priekšā laiku pa laikam iznira koki. Reiz, domādami, ka tas ir ziemeļbriedis, viņi sašāva koka bluķi. Nācās pamatīgi pa­cīnīties, lai izvilktu no tā bultas, kuras nedrīkstēja atļau­ties zaudēt. Divreiz Torakam šķita, ka paaugā pavīd kāds apveids, taču, kad viņš aizskrēja paskatīties, izrādījās, ka tur nekā nav.

Lai nonāktu līdz korei, bija vajadzīgs viss rīta cēliens, bet visa pēcpusdiena pagāja, iekams viņi norāpās nāka­majā ielejā, kur kluss priežu mežs sargāja snaudošu upi.

- Vai esi ievērojis, Rena jautāja, kad viņi pēc trūcī­gām vakariņām sēdēja saspiedušies steigā uzslietā būdā, ka pa šo laiku mēs neesam manījuši nevienu ziemeļ­briedi? Šajā gadalaikā tiem jābūt visur.

- Es arī par to domāju, Toraks atbildēja.

Tāpat kā Rena, viņš zināja, ka sniegputeņi, kas trako kalnos, dzen ganāmpulkus uz Mežu, kur brieži tiek pie sūnām un sēnēm. Dažreiz sēņu ir tik daudz, ka ziemeļ­brieži pārtiek vienīgi no tām.

- Ko gan darīs ģintis, ja neatgriezīsies ziemeļbrieži? meitene prātoja.

Toraks neatbildēja. Ziemeļbrieži nozīmēja izdzīvošanu: gaļu, mītnes un apģērbu.

Viņš gudroja, kā lai pats tiek pie ziemas kārtas. Rena izrādījās tālredzīga un no Kraukļu nometnes bija paņē­musi līdzi savu silto apģērbu, taču Toraka ietērpu viņai nebija izdevies aiznest. Viss, kas puisim šobrīd mugurā, bija šūdināts no stirnu buka ādas, kas ne tuvu nesildīja tik labi kā pūkains kamzolis un stulpiņi, kādus viņi ar tēvu mēdza darināt katru rudeni.

Pat ja viņiem izdotos kaut ko nomedīt, šūt apģērbu nebūtu laika. Lielā Sumbra acs aiz miglas vāliem rāpās arvien augstāk debesīs.

Toraks aizvēra acis, lai tiktu vaļā no drūmajām do­mām, un visbeidzot ieslīga caurā miegā. Taču ik reizi, naktī pamodies, viņš saoda dīvainu maitas smaku.

Rīts uzausa vēl aukstāks un miglaināks nekā iepriek­šējais, un pat Vilks, kas viņus veda augšup gar upi, iz­skatījās nomākts.

Viņi atrada ozolu, kas līdzīgi laipai bija nogāzies pāri upei, un četrrāpus pārtrausās tai pāri. Drīz vien taka sa­zarojās. Pa kreisi tā veda uz ieleju, kur slējās dūmakains dižskābaržu mežs, pa labi pazuda augšup drēgnā tērces gultnē, kuras stāvās malas bija nokaisītas ar neviesmīlī­giem, sūnām apaugušiem akmens bluķiem.

Viņiem par vilšanos, Vilks pagriezās pa labi.

- Tas nav pareizi! Rena iesaucās. Kalns ir ziemeļos! Kāpēc viņš mūždien mūs ved uz austrumiem?

Toraks papurināja galvu.

- Man arī šķiet, ka tas ir nepareizi. Taču viņš izskatās pārliecināts.

Rena nosprauslājās. Bija acīm redzams, ka viņa ar Toraku nav vienisprātis.

Skatīdamies, kā Vilks pacietīgi gaida, puisis sajuta vainas apziņu. Vilcēnam nebija pat četru mēnešu. Šādā vecumā tam vajadzētu rotaļāties midzeņa tuvumā, nevis blandīties pa kalniem.

- Man šķiet, zēns sacīja, mums vajadzētu viņam uzticēties.

- Mm, Rena nomurmināja.

Uzmetuši saiņus smeldzošajos plecos, abi devās iekšā gravā, pa kuru plūda strauts. Viņi nebija nogājuši pat desmit soļus, kad kļuva skaidrs, ka tā pretojas. Smuidras egles ar izplestiem zariem viņus gaiņāja atpakaļ. Acu priekšā sašķīda krītošs akmens bluķis; cits noripoja uz takas tieši Rēnai aiz muguras. Puvuma smaka pastipri­nājās. Bet, ja tā nāca no pamesta medījuma, tad šķita ļoti dīvaini, ka nekur nebija manāmi kraukļi.

Migla sabiezēja tā, ka redzamība tik tikko sniedzās tālāk par diviem soļiem. Viss, ko viņi dzirdēja, bija mig­las lāsošana no ērgļpapardēm un strauta burzguļošana, tam plūstot starp zālainajiem krastiem. Torakam miglā sāka rādīties lāča ēnas. Viņš raudzīja, vai Vilks nedos kādu brīdinājuma zīmi, taču tas bez baiļu smagi virzījās uz priekšu.

Ap pusdienlaiku kā tiem šķita viņi apstājās atvilkt elpu. Vilks elsdams nogāzās gar zemi, un Rena nometa no pleciem saini. Viņai bija nogurusi seja un slapji mati.

- Es nupat redzēju dažas niedres. Nopīšu seV cepuri,

- vina teica.

Pakārusi lokus un bultu makus zarā, meitene aizste­berēja caur papardēm. Vilks ar grūtībām pieslējās kājās un viņai sekoja.

Toraks notupās pie urgas, lai piepildītu dzeramtraukus. Tūlīt pat viņš aiz muguras izdzirdēja Renu nākam atpakaļ.

- Ātri gan, viņš teica.

- Ārā! aiz muguras kāds ieaurojās. Ārā no Klejotāja ielejas, vai arī Klejotājs pārgriezīs rīkli!

Toraks pagriezās un ieraudzīja, ka, izslējies virs viņa, lejup raugās neticami pretīgs vīrs ar nazi rokā.

Mirklī zēns ievēroja derdzīgu seju tik raupju kā koka miza; varen garas matu lēkšķes, kas bija savēlušās no netīrumiem; sasmirdušu apmetni, pītu no glumām, dzeltenām niedrēm. Beidzot kļuva skaidrs, no kurienes nāk maitas smaka, jo cilvēkam uz krūtīm karājās mīksts, iepuvis balodis.

Patiesībā izskatījās, ka viņš pūst pats sākot ar tukšo, pūžņojošo acs dobumu un beidzot ar bezzobainajām, mel­najām smaganām un sašķaidīto degunu, no kura karājās zaļgandzeltens puņķis.

- Ārā! tas bauroja, vicinādams zaļu slāņakmens nazi. To saka Nariks un Klejotājs!

Toraks veicīgi piespieda abas plaukstas pie sirds par draudzības zīmi.

- Lūdzu, mēs nākam kā draugi. Mēs nenodarīsim ļaunu…

- Bet jūs jau esat pastrādājuši nelietību! vīrs nemi­tējās klaigāt. Atveduši ļaunumu uz skaisto ieleju! Visu nakti Klejotājs vēro! Visu nakti viņš vēro, ka šie atveduši ļaunumu uz viņa ieleju!

- Kādu ļaunumu? Toraks izmisis jautāja. Mēs tā negribējām!

Sakustējās ērgļpapardes, un puisim līdzās parādījās Vilks. Zēns piespieda kucēnu pie sāniem un juta, kā dau­zās mazā sirds.

Svešinieks to nemanīja. Tas bija sadzirdējis, ka viņam aiz muguras tuvojas Rena.

- Pielavies, ja? viņš šņāca, spēji pagriezies, vicinā­dams nazi meičai pie deguna.

Rena kāpās atpakaļ, taču tas briesmīgo cilvēku pada­rīja vēl niknāku.

- Vai šī grib, lai es tos iemetu ūdenī? viņš iekliedzās un, paķēris no zara lokus un bultu makus, turēja tos virs strauta. Vai viņa grib redzēt, kā aizpeld šīs glītās bultas un spīdīgie loki?

No šausmām mēma, Rena purināja galvu.

- Tad žigli metiet zemē nažus un cirvjus, vai arī viss nonāks ūdenī!

Abi saprata, ka nav izvēles, tāpēc nosvieda atlikušos ieročus pie kājām uzbrucējam, kurš tos nekavējoties pa­bāza zem apmetņa.

- Ko tu no mums gribi? jautāja Toraks, kuram sirds nu pukstēja tikpat strauji kā Vilkam.

- Vācieties! vīrs ierēcās. Es to jau teicu! Arī Nariks teica! Un Narika dusmas ir briesmīgas!

Gan Rena, gan Toraks skatījās apkārt, gribēdami ieraudzīt Nariku, lai kas tas būtu, bet redzēja vienīgi miklus kokus un miglas vālus.

- Mēs ejam projām, Rena sacīja, skatīdamās uz savu loku milzīgajā ķetnā.

- Tikai ne pa ieleju! Pa turieni! vecis norādīja uz strauta gultnes pusi.

- Bet… mēs tur netiksim augšā, Rena centās iebilst. Grava ir pārāk krauja…

- Nu gan vairs nekādu joku! Klejotājs iebrēcās un iesvieda bultu maku strautā.

Meitene iespiedzās un lēca tam pakaļ, taču Toraks pa­spēja sagrābt viņu aiz rokas.

- Par vēlu, viņš teica. Tas ir pagalam.

Strautiņš izrādījās dziļāks un straujāks, nekā izskatī­jās. Viņas mīļotais bultu maks bija izgaisis.

Rena pagriezās pret Klejotāju.

- Mēs būtu rīkojušies, kā tu liki! Tev nevajadzēja tā darīt!

- Ak jā, viņš izdarīja gan, Klejotājs sacīja, un viņa lūpas atšiepās bezzobainā, platā smaidā. Tagad zināsiet, ka viņš runā nopietni!

- Nāc, Rena, iesim! Toraks mudināja. Nekaitināsim vinu.

Meitene pārskaitusies pacēla savas mantas.

Ja līdz šim ceļš šķita grūts, tad tagad bija vēl slik­tāk. Klejotājs platiem soļiem gāja abiem aiz muguras un piespieda viņus gandrīz vai tupus rāpus skriet pa akme­ņaino aļņu taku. Rena ar pārakmeņojušos seju virzījās pa priekšu un sēroja par bultu maku. Vilks drīz vien sāka atpalikt.

Toraks pagriezās, lai draugam palīdzētu, taču Klejotājs ar nazi pāršķēla gaisu par pirksta tiesu no puiša vaiga.

- Uz priekšu!

- Es tikai gribēju palīdzēt…

- Uz priekšu!

Iejaucās Rena:

- Tu esi no Ūdru ģints, vai ne? Es pazīstu tavus te­tovējumus.

Klejotājs uz viņu paglūnēja.

Toraks izmantoja izdevību un pacēla pārgurušo vil­cēnu.

- Bija no Ūdru ģints, nomurmināja Klejotājs un iz­stiepa kaklu, kura aprepējušajā ādā bija ietetovētas divas viļņotas, zilganzaļas līnijas.

- Kāpēc tu viņus pameti? jautāja Rena, kura, šķiet, ar milzu piepūli centās aizmirst par bultu maku un sa­draudzēties ar mežonīgo vīru, lai tikai tas viņus atstātu dzīvus.

- Viņš nepameta, Klejotājs teica. Ūdri šo padzina.

Noplēsis balodim spārnu, viņš, bagātīgi siekalodamies,

sāka to zīžļāt ar bezzobainajām smaganām.

Toraks sagrīļojās. Rena kļuva zaļgana.

- Klejotājs taisīja žebērkļiem uzgaļus, viņš teica ar pilnu smakojošo muti, un krams aizlidoja un trāpīja viņam galvā.

Vīrs, abus apšļakstīdams ar slienām, izgrūda kaut ko līdzīgu smiekliem.

- Pušums bija dikti slikts, to sašuva, bet tas neko ne­līdzēja. Beigās acs paukšķēdama izkrita ārā un to apēda krauklis. Ha! Kraukļiem garšo acis.

Klejotājs savieba seju un ar dūri iesita sev pa pieri.

- Ai, bet tās sāpes, tās sāpes! Visas balsis gaudo, un dvēseles kaujas viņam galvā! Tāpēc Ūdri viņu padzina.

Rena norija siekalas.

- Arī manā ģintī kāds cilvēks zaudēja aci līdzīgā veidā, viņa teica. Mana ģints ar Ūdriem ir draugos. Mēs… mēs negribam neko ļaunu.

- Varbūt, Klejotājs sacīja, no mutes izņemdams kaulu un rūpīgi noglabādams to azotē. Taču jūs visu laiku vadājat to līdzi.

Pēkšņi viņš apstājās un sāka pētīt gravas malas.

- Bet Klejotājs bija aizmirsis. Nariks prasīja riekstus! Kur palikušas visas tās lazdas?

Toraks satvēra Vilku ciešāk.

- Kas tas par ļaunumu, kuru mēs it kā vadājam līdzi? viņš jautāja. Vai tev šķiet…

- Jūs zināt, kas viņam šķiet, Klejotājs atcirta. Lācis, dēmoniskais lācis. Un Klejotājs viņam tika teicis, lai to netaisa!

Toraks apstājās.

- Kam tika teicis? Kroplajam klaidonim? Tam, kurš radīja lāci?

Viegls naža dūriens dibenā puisim atgādināja, ka jā­turpina soļot.

- Jā, kroplim, protams! Gudrinieks vienmēr ķer dēmo­nus, lai tie viņam klausītu. Bet Vilku zēns par dēmoniem neko nezina, vai ne? Šis pat nezina, kas tie tādi ir! Ak, Klejotājs labprāt to izstāstīs!

Rena izskatījās pārsteigta. Toraks vairījās no viņas skatiena.

- Klejotājs par tiem zina visu, pusjukušais vīrs tur­pināja, joprojām pētīdams kraujas, vai neieraudzīs kādu lazdu. Ak jā. Viņš pats bija gudrs, pirms viņam iedzēla krams. Viņš zināja ja tu nomirsti un pazaudē paša dvē­seli, tad kļūsti par spoku un aizmirsti, kas esi. Klejotājam vienmēr bijis žēl spoku. Bet, ja tu pazaudē ģints dvēseli, tad no tevis paliek pāri dēmons.

Viņš paliecās uz priekšu un apdvesa Toraku ar smir­dīgu elpu.

- Padomā par to, Vilku zēn! Bez ģints dvēseles tu būsi dēmons. Tev paliek Nanuakas rupjais spēks, bet nav ģints piederības izjūtas, kas to savaldītu; paliek vienīgi nik­nums, ka tev kaut kas nolaupīts. Tāpēc dēmoni ienīst visas dzīvās būtnes.

Toraks zināja, ka Klejotājs saka taisnību. Viņš šo naidu bija skatījis pats savām acīm. Tas bija nogalinājis vina tēvu.

- Kas ir tas kroplis? zēns aizsmakušā balsī jautāja. Tas, kurš dēmonu ieslodzīja lācī. Kā viņu sauc?

- Ak, Klejotājs teica, pamādams Torakam, ka laiks sākt kustēties, viņš bija tik gudrs, tik viltīgs. Sākumā šim pietika ar sīkiem mošķiem ložņām un lēkšotājiem. Bet tie nebija gana stipri, gribējās ko vairāk. Tad viņš pasauca kampējus un medītājus. Vēl par maz.

Vīrs plati pasmaidīja, apveltīdams puisi ar vēl vienu smirdīgas elpas vilni.

- Visbeidzot, Klejotājs čukstēja, viņš izsauca pirmelementu.

Rena noelsās.

Toraks apmulsa.

- Kas tas tāds?

Klejotājs iesmējās.

- Bet šī zina! Kraukļu meiča zina!

Zēns ieskatījās Rēnai acīs. Tās bija satumsušas.

- Jo stiprākas dvēseles, jo stiprāks dēmons, meitene aplaizīja lūpas. Pirmelements atbrīvojas, ja aiziet bojā kaut kas varens, piemēram, ledus upe vai ūdenskritums, un izklīst tā dvēseles. Pirmelements ir visstiprākais dē­mons.

Vilks izlocījās Torakam no rokām un pazuda papardēs. «Pirmelements,» puisis apstulbis nodomāja.

No šīm runām par dēmoniem Klejotājs no jauna galīgi sadrūma.

- Ak, kā tie ienīst dzīvos! viņš gāzelēdamies vaima­nāja. Pārāk spilgtas, pārāk košas ir visas šīs spožās, starojošās dvēseles! Sāp! Sāp! Tā ir jūsu vaina, Vilku zēn un Kraukļu meitene! Jūs atvedāt to uz Klejotāja skaisto ieleju!

- Bet mēs no tavas ielejas esam jau gandrīz tikuši ārā, Rena sacīja.

- Jā, skaties! Toraks piebilda. Esam jau gandrīz uz kores…

Taču Klejotāju nomierināt nebija iespējams.

- Kāpēc jūs tā darījāt? viņš kliedza. Kāpēc? Klejotājs jums neko ļaunu nav nodarījis!

Draudīgi vicinādams virs galvas abus lokus, viņš sa­tvēra tos ar abām rokām, it kā gatavotos lauzt uz pu­sēm.

Rēnai tas bija par daudz.

- Neiedrošinies! viņa iebļāvās. Nemēģini darīt pāri manam lokam!

- Atpakaļ! ieaurojās Klejotājs. Vai arī es tos salau­zīšu kā skalus!

- Noliec! Rena iespiedzās un lēca viņam virsū, veltīgi cenzdamās aizsniegt loku.

Torakam vajadzēja rīkoties ātri. Viņš žigli atvēra pār­tikas kuli un iebāza tajā roku.

- Rieksti! puisis iesaucās un atvēra dūri. Lazdu rieksti Narikam!

Šie vārdi tūlīt pat iedarbojās.

- Rieksti, Klejotājs nomurmināja.

Nometis uz akmeņiem abus lokus, viņš pagrāba no Toraka riekstus un notupās. Pēc tam viņš no azotes iz­vilka akmeni un sāka tos dauzīt.

- Hm, skaisti un garšīgi, Nariks būs priecīgs.

Rena klusītēm pievāca lokus un noslaucīja no tiem mitrumu. Meitene sniedza Torakam viņa loku, taču zēns to neņēma. Viņš lūkojās uz akmeni, kuru Klejotājs izman­toja par riekstu dauzāmo.

- Kas ir Nariks? Toraks jautāja, lai liktu vecūksnim runāt un varētu pievirzīties tuvāk. Tavs draugs? Kur viņš ir?

- Klejotājs viņu redz gluži labi, tas burkšķēja. Bet Vilku zēns ne? Kaut kas noticis ar acīm?

Iebāzis roku azotē, viņš izvilka noplukušu, brūnu peli. Tā bija satvērusi priekšķepās pusi rieksta un, saīgusi par traucējumu, raudzījās augšup.

Toraks blisināja acis. Pele nošķaudījās un turpināja maltīti.

Klejotājs ar netīru pirkstu maigi glāstīja peles mazo, sakumpušo muguriņu.

- Ak, tas ir Klejotāja mīļumiņš.

Akmens gulēja, nomests zemē. Tas bija apmēram To­raka plaukstas lielumā: ass, izliekts nags, pagatavots no spīdīgas, melnas klints atlūzas.

Ja ir sastopams akmens nags, varbūt varētu atrasties arī akmens zobs? Puisis uzmeta skatienu Rēnai. Arī viņa to bija pamanījusi. Un no meitenes sejas izteiksmes bija noprotams, ka viņa domā par to pašu. «Visvecākais ir akmens zobs.» Nanuakas otrā dala.

- Šis akmens, Toraks piesardzīgi iesāka savu sakā­mo. Vai Klejotājs man nepateiktu, kur viņš to ņēmis?

Vīrs, no peles glaudīšanas apreibis, pacēla galvu. Viņa seja noraustījās.

- Akmens mutē, viņš teica. Senos laikos, sliktos laikos. Ūdri Klejotāju ir patriekuši, bet viņš vēl nav at­radis savu jauko ieleju. Viņš slēpjas.

Toraks un Rena no jauna saskatījās. Vai viņi neizraisīs vēl vienu dusmu izvirdumu?

- Tai akmens būtnei, puisis turpināja, vai tai ir akmens zobi mutē?

- Kā tad, Klejotājs noņurdēja. Kā citādi tā varētu ēst?

- Kur mēs tos varētu dabūt? Rena vaicāja.

- Klejotājs jau teical Akmens mutē!

- Un kur ir būtne ar akmens muti?

Pēkšņi Klejotāja seja kļuva lēnprātīga un viņš izska­tījās ļoti noguris.

- Slikta vieta, viņš čukstēja. Ļoti slikta. Slepkavīgā zeme rīšus norij. Visur glūnētāji. Tie tevi redz, bet tu viņus ne. Līdz ir par vēlu.

- Pastāsti mums, kā to atrast, Toraks mudināja.