Vikabrālis Tumšās senatnes Stāsti Pirmā grāmata

sespadsmita nodala

»

Bezastaine smilkstēja un vicināja priekšķepas, tāpēc Vilks viņu pameta un viens pats aizdrāzās pa taku.

Starp vītoliem saodis Slaiko Bezastaini, arī viņš sāka smilkstēt. Pa pusei izstiepies ūdenī, barabrālis bija pārkritis pār baļķi. Viņš stipri smaržoja pēc asinīm un gulēja pavisam rāms.

Vilks nolaizīja viņa auksto vaigu, bet Slaikais Bez­astainis pat nepakustējās. Vai viņš bija pagalam? Vilks pacēla purnu un sāka gaudot.

Skaļa krūmu brīkšķēšana liecināja par to, ka tuvojas Bezastaine. Vilks stājās tai pretim, lai aizstāvētu barabrāli, taču tā pagrūda viņu nost, pabāza priekšķepas Slaikajam Bezastainim zem padusēm un izvilka viņu krastā.

Dīvaini, bet Vilks jutās aizkustināts.

Viņš redzēja, ka Bezastaine uzliek priekšķepas barabrālim uz krūtīm un stipri uz tām uzspiež. Slaikais Bezastainis sāka klepot. Viņš atkal spēja elpot!

Taču, kad Vilks pieklupa, lai nolaizītu draugam purnu, Bezastaine viņu atkal aiztrieca projām! Izlikdamās ne­dzirdam Vilka rūcienus, tā nostādīja Slaiko Bezastaini uz pakaļkājām, un abi aizsteberēja pa krastmalu. Slaikais Bezastainis meimuroja pa lazdu krūmiem, it kā neko ne­redzētu.

Vilks abiem modri sekoja un mazliet nomierinājās ti­kai tad, kad viņi sasniedza midzeni labu gabalu no ātrā ūdens: tas bija īsts midzenis, nevis maza, smacīga ala.

Mātīte joprojām nelaida Vilku barabrālim tuvumā. Vilks ņurdēdams pagrūda viņu ar plecu. Tā vietā, lai pa­ietu nost, tā pacēla koku un, izbāzusi to no migas, norā­dīja vispirms uz nūju, bet pēc tam uz Vilku.

Vilks to neņēma vērā, bet pievirzījās tuvāk Slaikajam Bezastainim, kas centās novilkt kažoku. Visbeidzot ba­rabrālim palika tikai garā, melnā vilna uz galvas. Viņš ar aizvērtām acīm gulēja sarāvies migas vienā malā un no aukstuma trīcēja. Nejēdzīgais plikādas apakškažoks nenieka nesildīja.

Vilks piespiedās pie drauga, lai to kaut drusku sa­sildītu, līdz Bezastaine mātīte dabū pie dzīvības spožozvēru-kas-karsti-kož. Slaikais Bezastainis pievirzījās tu­vāk spožajam zvēram, un Vilks bažīgi uzmanīja, lai tas neiekož draugam ķepās.

Tobrīd Vilks pamanīja, ka vienā ķepā Slaikais Bez­astainis tur kaut kādu priekšmetu, kas izstaro dīvainu gaismu.

Vilks to paostīja un atlēca atpakaļ. Tas smaržoja pēc mednieka un medījuma, pēc ātrā ūdens un koka: visas smaržas bija sajaukušās kopā; un vēl no tā nāca augsta, smalka dūkoņa tik augsta, ka Vilks to tik tikko spēja saklausīt.

Vilks nobijās. Viņš saprata, ka tas ir kaut kas ļoti varens.

Toraks ieritinājās guļammaisā un nevaldāmi trīcēja. Galva dega kā ugunī, un viss ķermenis sāpēja kā viens vienīgs liels zilums, taču vissliktākais bija tas, ka viņš neko nevarēja redzēt. «Akls, akls,» dauzījās sirds.

Puisis caur ugunskura sprakšķiem dzirdēja pukoja­mies Renu.

- Vai tu gribēji sevi nogalināt? meitene jautāja.

- Ko? Toraks gribēja atjautāt, taču iznāca vienīgi neskaidrs šļupsts, jo mute viņam bija pilna ar sāļi saldām asinīm.

- Tu biji gandrīz jau virspusē, meitene sacīja, spiez­dama viņam pie pieres kaut ko līdzīgu zirnekļa tīklam. Pēc tam tu pagriezies un tīšuprāt atkal ieniri atpakaļ!

Puisis saprata, ka viņa par Nanuaku neko vēl nezina. Taču Toraka pirksti bija tik pārsaluši, ka viņš nespēja tos izplest un parādīt Rēnai atradumu.

Zēns uz sejas sajuta Vilka silto mēli. Acu priekšā parā­dījās gaismas strēle. Pēc tam liels, melns deguns. Toraks bija kā spārnos.

- Es …edzu, viņš buldurēja.

- Ko? Rena nelaipni vaicāja. Skaidrs, ka tu redzi! Tu apdauzīji pauri pret zaru, un asinis aizmigloja tev acis. Galvas ievainojumi pamatīgi asiņo. Vai tu to nezināji?

Toraks izjuta tādu atvieglojumu, ka labprāt būtu smē­jies, ja vien tik mežonīgi neklabētu zobi.

Zēns redzēja, ka viņi atrodas nelielā alā ar zemes sie­nām. Bērza malkas ugunskurs dūšīgi kurējās, un Toraka izmirkušais apģērbs, kurš karājās uz koku saknēm, kas bija izaugušas caur alas griestiem, jau sāka kūpēt. Ūdens­krituma dārdi bija labi dzirdami gan pēc šīs skaņas, gan pēc koku galotnēm pie alas ieejas puisis sprieda, ka viņi atrodas labu gabalu augstāk par upi. Toraks nespēja atcerēties, kā šeit nokļuvis. Droši vien Rena viņu bija vilkšus atvilkusi. Zēns brīnījās, kā viņa to spējusi.

Meitene bija nometusies viņam blakus uz ceļiem un izskatījās satriekta.

- Tev ļoti, ļoti paveicās, viņa teica. Bet tagad klusē.

No ārstniecības augu kulītes viņa sadabūja dažas kal­tētas pelašķu lapas un saberza tās plaukstā. Tad, noņē­musi zirnekļu tīklus, viņa piespieda Torakam pie pieres pelašķus. Tie cieši pielipa pie brūces un tūlīt pat izveidoja kaut ko līdzīgu krevelei.

Zēns aizvēra acis un klausījās nebeidzamajos ūdens­krituma dārdos. Vilks ielīda guļammaisā viņam blakus un grozījās, līdz iekārtojās ērti. Puisim bija apbrīnojami labi un silti, un Vilks laizīja viņam plecu. Toraks atbildēdams nolaizīja draugam degunu.

Kad viņš pamodās, drebuļi bija mitējušies, bet dūrē zēns joprojām bija sažņaudzis Nanuaku. Viņš juta tās smagumu.

Vilks ošņājās alas dibenā, un Rena klēpī šķiroja ārst­niecības augus. Toraka sainis, bultu maks, loks un zābaki bija kārtīgi salikti viņai priekšā. Puisis saprata lai tos at­gādātu šurp, viņai nācies no jauna šķērsot upi. Divreiz.

- Rena? zēns ieminējās.

- Ko? viņa, skatienu nepacēlusi, atsaucās.

Pēc balss bija noprotams, ka viņa joprojām ir pikta.

- Tu dabūji mani ārā no upes. Tu atvilki mani uz šejieni. Tu pat esi atnesusi manas mantas. Es nespēju iedomāties… Man šķiet, tu esi ļoti drosmīga.

Meitene neatbildēja.

- Rena? viņš uzbilda vēlreiz.

- Kas ir?

- Man vajadzēja nirt. Vajadzēja.

- Kādēļ?

Toraks lempīgi pastiepa roku, kurā bija sagrābis Na­nuaku, un izpleta pirkstus.

Šķita, ka tūlīt pat saplok ugunskura liesmas. Pa alas sienām lēkāja ēnas. Likās, ka gaisā jūtama spriedze kā pēc zibens spēriena.

Vilks pārstāja ošņāties un brīdinoši ierūcās. Rena kļuva ļoti klusa.

Acis, kuras Toraks bija sadabūjis upes dibenā, gulēja uz viņa plaukstas dubļu ietvarā un izstaroja blāvu gaismu kā mēness miglainā naktī.

Kad zēns uz tām paskatījās, viņš atcerējās nelabumu, kas viņu bija piemeklējis upes dzelmē.

- Sīs ir īstās, vai ne? «Visdziļāk mīt noslīcis skatiens.» Pirmā Nanuakas daļa.

Rena nobālēja.

- Nekusties! viņa brīdināja, steigšus izrāpās no alas un drīz vien atgriezās ar tumšsarkanu pīlādžu lapu saišķi.

- Laime, ka tev rokā ir dubļi, meitene teica. Tu nedrīksti tām pieskarties. Tās var izsūkt daļu tavas pa­saules dvēseles.

- Varbūt tas jau ir noticis, Toraks nomurmināja. Ūdenī es sāku justies… apreibis.

Viņš pastāstīja Rēnai par slēpņļaužiem.

Meitene izskatījās pārbijusies.

- Kā tu iedrošinājies? Ja tie būtu tevi notvēruši… Rena ar roku gaisā uzvilka zīmi, lai atvairītu ļaunumu. Nespēju noticēt, ka tu gulēji, sažņaudzis tās dūrē. Mēs vairs nedrīkstam zaudēt laiku.

Izvilkusi no azotes melnu maciņu, viņa to piebāza ar pīlādža lapām.

- Lapām vajadzētu mūs aizsargāt, Rena paskaid­roja, un arī maks ir ko vērts, jo tas taisīts no kraukļa ādas.

Satvērusi Toraka plaukstu, viņa to pašķieba un iebirdināja upes acis makā, kuru tūlīt cieši aizvēra.

Tiklīdz Nanuaka bija noslēpta, ugunskurs uzliesmoja ar jaunu sparu un ēnas saruka. Sprakšķi alā noklusa.

Toraks jutās tā, it kā viņam smagums būtu noņemts no pleciem. Viņš nolūkojās, kā Vilks aiztek pie Rēnas, no­gulstas tai blakus, noliek purnu uz ķepām un, vērodams maciņu viņas klēpī, klusītēm smilkst.

- Vai tev šķiet, ka viņš to spēj saost? meitene jau­tāja.

- Varbūt saklausīt? Toraks minēja. Es nezinu.

Rena nodrebinājās.

- To nezina neviens, viņa teica.