Vikabrālis Tumšās senatnes Stāsti Pirmā grāmata

TREŠA NODALA

Vilcēns vairs nesaprata, kas notiek. Viņš bija devies izpētīt pauguru, kas slējās virs midzeņa, kad rēkdams sāka nākt virsū ātrais ūdens, un tagad māte, tēvs un brāļi gulēja dubļos un neņēma viņu vērā.

Jau labu laiku Gaisma tos ostīja un knieba viņiem as­tēs, taču tie joprojām nekustējās. Tie neizdvesa ne skaņu un dīvaini oda kā medījums. Nevis tas medījums, kas bēg, bet gan tas, kurš vairs neelpo, nu, tas, kas steigšus jāapēd.

Vilcēnam bija auksti; viņš bija slapjš un ļoti izsalcis. Jau daudz reižu viņš tika laizījis mātei purnu, lai tā at­vemtu kaut ko ēdamu, bet viņa pat nepakustējās. Ko gan sliktu pa šo laiku viņš bija izdarījis?

Kucēns zināja, ka viņš šajā metienā ir nerātnākais ma­zulis. Viņu vienmēr par kaut ko rāja, bet tur nu neko nevarēja darīt. Viņam tikai patika izmēģināt kaut ko jaunu. Tāpēc šķita drusciņ negodīgi, ka tagad, kad viņš

bija palicis midzeņa tuvumā kā rātns bērns, neviens to pat nepamanīja.

Vilcēns pieklumpačoja pie peļķes, kurā gulēja barabrāļi, un ielaka mazliet ūdens. Tas garšoja slikti.

Viņš notiesāja kādu nieku zāles un pāris zirnekļu.

Un prātoja, ko iesākt tālāk.

Uzmācās bailes. Vilciņš atmeta galvu un sāka gaudot. Kaukšana mazliet iepriecināja, jo tā atsauca atmiņā, cik jauki viņš bija gaudojis kopā ar baru.

Ticis kaucienam līdz vidum, viņš apklusa. Jo saoda vilku.

No bada mazliet grīļodamies, viņš pagriezās. Pagrozīja uz visām pusēm ausis un paošņāja gaisu. Jā. Vilks. Vilcēns dzirdēja, kā tas trokšņaini nāk lejup pa nogāzi ātrā ūdens otrā pusē. Viņš saoda, ka tas ir pusaugu tēviņš un nav

vina barabrālis.

»

Taču tas bija jokains vilks. Tas smaržoja kā vilks, bet kaut kā dīvaini. Tas oda arī pēc ziemeļbrieža un stalt­brieža, un bebra, un svaigām asinīm un vēl pēc kaut kā svešāda: tā bija jauna, nezināma smarža.

Tas bija ļoti jocīgi. Ja vien.-.^'a vien… tas nenozīmēja to, ka tas, kurš diezin vai bija vilks, patiesībā bija vilks, kas apēdis daudz dažāda medījuma un tagad nesa viņam mazliet ēdamā!

No izsalkuma trīcēdams, kucēns luncināja asti un rēja svešiniekam skaļus sveicienus.

Svešais vilks uz mirkli apstājās. Pēc tam tas nāca tu­vāk. Vilcēns to skaidri nespēja saskatīt, jo viņa acis ne tuvu nebija tik modras kā deguns un ausis, taču, kad svešinieks jau plunkšķinājās pāri ātrajam ūdenim, kucēns nosprieda, ka tas patiešām ir ārkārtīgi dīvains vilks.

Tas staigāja uz pakaļkājām. Uz galvas tam kažoks bija melns un tik garš, ka nokarājās pāri pleciem. Bet visdī­vainākais tam nebija astes!

Tomēr viņš izklausījās pēc vilka. Viņš klusi un drau­d/īgi ķiukstēja, un to varēja saprast apmēram tā: «Būs labi, es esmu tavs draugs.» Tas bija nomierinoši, kaut gan nogaudot visaugstākās skaņas svešajam vilkam nebija pa spēkam.

Taču kaut kas nebija gluži labi. Draudzīgajos kaucie­nos jautās dīvaini saspringta pieskaņa. Un, kaut gan sve­šais vilks smaidīja, kucēns manīja, ka tam nav labi no­lūki.

Vilcēna priecīgie sveicieni pārvērtās par smilkstiem: • Vai tu mani gribi nomedīt? Kādēļ?»

«Nē, nē,» skanēja miermīlīga, taču ne visai draudzīga atbilde.

Pēc tam dīvainais vilks pārstāja ķiukstēt un sāka vir­zīties uz priekšu biedējošā klusumā.

Būdams pārāk novārdzis, lai bēgtu, vilcēns kāpās at­pakaļ.

Svešais vilks klupa uz priekšu, sagrāba kucēnu aiz čupra un pacēla viņu augstu gaisā.

Vilku mazulis vārgi paluncināja asti un mēģināja iz­lūgties žēlastību.

Svešais vilks pacēla otru priekšķepu un pie viņa vēdera piespieda milzīgu ilkni.

Kucēns iesmilkstējās. No šausmām viņš asti bija iežmiedzis starp kājām.

Taču izrādījās, ka nobijies ir arī svešais vilks. Tam trīcēja priekšķepas, viņš rija siekalas un rādīja zobus. Kucēns sajuta tā vientulību, nedrošību un sāpes.

Pēkšņi jokainais vilks vēlreiz norīstījās un aizvāca lielo ilkni no kucēna vēdera. Pēc tam tas smagi apsēdās dubļos un piespieda vilcēnu pie krūtīm.

Kucēna bailes mitējās. Cauri dīvainajai ādai, uz kuras nebija spalvu un kas smaržoja nevis pēc vilka, bet drīzāk pēc kaut kā cita, viņš dzirdēja nomierinošus sirdspukstus, tāpat kā toreiz, kad rāpās virsū tēvam, lai nosnaustos.

Vilciņš izlocījās no svešinieka tvēriena, pieslējās uz pakaļkājām un uzlika priekšķepas tam uz krūtīm. Viņš sāka laizīt svešajam vilkam purnu.

Tas viņu dusmīgi pagrūda, un vilcēns nokrita augš­pēdus. Taču kucēns nebēga, bet gan saņēmās un apsēdās, lai svešo vilku kārtīgi aplūkotu.

Seja tam bija jokaina, plakana un galīgi bez spalvām! Lūpas nebija melnas kā parastiem vilkiem, bet bālas; un arī ausis bija bālas, turklāt tās nemaz nekustējās. Taču acis bija sudrabpelēkas un pilnas gaismas: tās bija vilka acis.

Vilcēns jutās labāk nekā jebkad, kopš bija atnācis āt­rais ūdens. Viņš bija atradis jaunu barabrāli.

Toraks bija uz sevi nikns. Kāpēc viņš nebija vilcēnu nokāvis? Ko lai tagad ēd?

Tas piegrūda purnu Toraka sadauzītajiem sāniem tik stipri, ka zēns iegaudojās.

Lasies! viņš iesaucās un iespēra kucēnam tā, ka tas aizlidoja gabalu tālāk. Tu man neesi vajadzīgs! Saprati? No tevis nav nekāda labuma. Vācies!

Puisis pat nemēģināja sazināties vilku valodā, jo bija pārliecināts, ka patiesībā to pārāk labi nezina. Viņš taču prata tikai visvienkāršākās kustības un kaut ko līdzīgu šīs valodas skaņām. Taču vilcēns visu saprata tīri labi. Tas aiztecēja pāris soļu tālāk, apsēdās un skatījās Torakā cerību pilnām acīm, ar asti slaucīdams zemi.

Puisis piecēlās un pasaule acu priekšā sagriezās. Viņš ļoti sen nebija ieturējies.

Toraks krastmalā ar acīm meklēja kaut ko ēdamu, bet pamanīja vienīgi beigtos vilkus, taču tie smirdēja tik pre­tīgi, ka šķebināja dūšu. Uzmācās izmisums. Saule laidās zemāk. Kas būtu jādara? Apmesties šeit? Bet kā tad ar lāci? Tas tagad būs ticis galā ar tēti un nāks pakaļ vi­ņam…

Krūtīs kaut kas sāpīgi iedūra. «Nedomā par tēti! Domā, ko darīt! Ja lācis būtu sekojis, tas tevi patlaban jau būtu piebeidzis. Varbūt šeit vismaz šonakt tu būsi drošībā.»

Vilku līķi bija pārāk smagi, lai tos aizvilktu projām, tāpēc Toraks nolēma apmesties tālāk uz upes augšteces pusi. Taču vispirms vienu no beigtajiem vilkiem vajadzēja izmantot par ēsmu lamatās cerībā, ka pa nakti varēs no­ķert kaut ko ēdamu.

Uzstādīt slazdu nenācās viegli: uz mieta vajadzēja nolīdzsvarot plakanu akmeni un tad atbalstīt to ar vēl vienu koku, kas darbotos kā sprūds. Ja laimētos, naktī kāda lapsa varētu atnākt un uzgāzt bluķi sev virsū. Nekāds kārums tas nebūtu, taču tomēr kaut kas ēdams.

Kolīdz viņš bija beidzis darboties, vilcēns pietecēja pie lamatām un tās ziņkārīgi apošņāja. Toraks satvēra viņa purnu un piespieda to pie zemes.

Nē, zēns sacīja stingri. Turies pa gabalu!

Kucēns noskurinājās un ar aizvainotu izskatu pagāja malā.

«Labāk apvainojies nekā beigts,» Toraks nodomāja.

Viņš saprata, ka bija uzvedies neglīti: vispirms vaja­dzēja uzrūkt, lai šis netuvojas slazdiem, un ķerties pie purna tikai tad, ja tas nebūtu klausījis. Taču zēns bija pārāk noguris, lai par to uztrauktos.

Starp citu, kāpēc viņam vispār kāds būtu jābrīdina? Kāda Torakam daļa, ka šis nakts laikā ložņā apkārt un tiek nospiests? Kāpēc viņam jābažījas, ja tas ir tāds muļ­ķis? Kāda no tā jēga?

Toraks piecēlās un no bada gandrīz saļima. «Aizmirsti par vilcēnu! Atrodi kaut ko ēdamu!»

Viņš sevi piespieda pa nogāzi aizrāpties līdz lielajam, sarkanajam akmenim, lai paskatītos, vai tur nav lāceņu. Taču tikai tad, kad bija līdz tam nonācis, viņš atcerējās, ka lācenes aug tīreļos un dumbrājos, nevis bērzu birzīs un ka šo ogu ienākšanās laiks tik un tā sen jau ir beidzies.

Puisis pamanīja, ka dažviet uz zemes mētājas medņu mēsli, un no savītas zāles kumšķiem pagatavoja slazdus: divus no tiem viņš nolika uz zemes, bet vēl divus zemākā zarā, kur medņi parasti mēdz apmesties; viņš pacentās slazdus noslēpt zem lapām, lai putni tos nepamanītu. Pēc tam viņš devās atpakaļ pie upes.

Toraks saprata, ka ir pārāk noguris, lai mēģinātu ar žebērkli nodurt kādu zivi, tāpēc, izmantodams par ēsmu ūdensgliemežus, iemeta upītē makšķerauklu, kurai bija piesieti kazenāju ērkšķu āķi. Pēc tam viņš sāka soļot augšup gar upi, lai palūkotos, vai nav atrodamas kādas ogas vai saknītes.

Pēc īsa brīža parādījās vilcēns; tas apsēdās un smilk­stēdams aicināja Toraku atpakaļ. Viņš negribēja pamest savu baru.

«Jauki,» zēns nosprieda. «Paliec, kur esi! Nevēlos, ka tu mani apgrūtini.»

Kamēr viņš meklēja ēdamo, saule slīdēja aizvien ze­māk. Gaiss kļuva vēsāks. Toraka kamzolis mirguļoja no Meža miglainās elpas. Radās neskaidra doma, ka nevis jāmeklē pārtika, bet gan jāuzceļ būda, taču Toraks to atvairīja.

Beidzot viņam laimējās atrast sauju visteņu, kuras viņš uz vietas aprija. Pēc tam zēns uzgāja dažas novēlojušās brūklenes, pāris gliemežu, puduri dzeltenu sēņu, kuras bija maķenīt tārpainas, taču arī tām nebija nekādas vainas.

Bija jau gandrīz iestājusies krēsla, kad Torakam pa­veicās atrast veselu zemesriekstu audzi. Sadabūjis asu mietu, viņš gar vijīgajiem stublājiem piesardzīgi rakās tuvāk to sīkajām, punainajām saknēm. Ticis klāt pirma­jai, viņš to pagaršoja: tā bija salda un garšoja mazliet pēc riekstiem, taču bija tik niecīga, ka to gandrīz varēja noslēpt zem mēles. Pēc nogurdinošas rakņāšanās zēns tika klāt vēl četrām saknēm, no kurām divas apēda, bet atlikušās iebāza kamzoļa azotē priekšdienām.

Kad puisis bija mazliet ieturējies, locekļos sāka at­griezties spēki, taču prāts arvien bija dīvaini aizmiglots. «Ko lai dara tālāk?» viņš nevarēja saprast. «Kādēļ tik grūti domāt?»

Būda. Nu skaidrs. Pēc tam ugunskurs. Un tad gu­lēt.

Vilcēns viņu gaidīja klajumā. No priekiem trīcēdams un smilkstēdams, tas Toraku sagaidīja ar platu vilka smaidu. Viņš pat nesarauca purnu un nerādīja zobus viņš smaidīja ar visu augumu. Kucēns pieglauda ausis un pielieca uz vienu pusi galvu; viņš luncināja asti, trina priekšķepas un, vijīgi izlocīdamies, augstu lēkāja.

No šādiem skatiem Torakam sāka reibt galva, tāpēc viņš novērsās. Turklāt viņam bija jāuzceļ būda.

Zēns skatījās apkārt pēc nokaltušiem zariem, taču pali gandrīz visus bija aizskalojuši. Viņam vajadzēja nocirst dažus jaunus kociņus ja vien pietiktu spēka.

Vilkdams ārā aiz jostas aizbāzto cirvi, viņš aizmeimuroja līdz bērziņu pudurim un ar plaukstu aptvēra mazāko. Ātri nomurminājis brīdinājumu, lai koka gars meklē sev citu mājvietu, viņš sāka cirst.

Piepūle viņa pieri pārplūdināja sviedriem. Ievainojums plaukstas virspusē mežonīgi pulsēja. Toraks piespieda sevi turpināt cirst mazo kociņu.

Viņš darbojās kā pa miglu, plēsa nost zarus un atkal cirta. Taču, kad rokas bija pārvērtušās par smagiem blu­ķiem un vairs nebija spēka pacelt cirvi, puisis pārsteigts ieraudzīja, ka ir nocirsti vienīgi divi izstīdzējuši bērziņi un nīkulīga eglīte.

Kaut kur jau šie sīkuļi varēja noderēt.

Toraks sasēja kociņu galotnes ar pāršķeltu egles sakni un izveidoja zemu, ļodzīgu nojumi; pēc tam viņš to no trim pusēm pārklāja ar egļu zariem un dažus ievilka iekšā, lai būtu, kur apgulties.

Būda izskatījās diezgan nelāgi, bet ko gan tur daudz. Torakam vairs nebija spēka uzbērt jumtam pa virsu to, kas bija palicis pāri no pērnajām lapām, lai nodrošinā­tos gadījumam, ja uznāktu lietus. Ja sāktu līt, viņam, lai nesamirktu, nāktos paļauties uz savu guļammaisu un lūgties, lai strauta gars neuzsūta plūdus, jo nojume bija uzcelta pārāk tuvu upei.

Košļādams vēl vienu zemesriekstu, Toraks pētīja, vai klajumā neatrastos malka. Taču, kolīdz viņš bija norijis riekstu, vēderā sagriezās un viņš visu maltīti izlaida at­pakaļ.

Vilcēns no priekiem iesmilkstējās un vienā kampienā norija visu, ko Toraks tika izvēmis.

«No kā tas varētu būt?» Toraks prātoja. «Vai būšu apēdis kādu mušmiri?»

Taču šķita, ka mušmires šoreiz nav vainīgas. Likās, ka nelabums ceļas no kaut kā cita. Viņš svīda un trīcēja, un, kaut gan kuņģī nekas vairs nebija palicis, puisis joprojām mocījās ar sliktu dūšu.

Torakam radās briesmīgas aizdomas. Viņš atsaitēja ap­sēju uz plaukstas… un bailes viņu pārņēma kā ledaina migla. Ievainojums bija uztūcis, iekaisis un sarkans. Tas nelabi oda. Zēns juta, ka no tā nāk karstums. Pieskāries brūcei, viņš nodrebēja sāpēs.

Elsas iestrēga viņam krūtīs. Viņš bija nomocījies, iz­salcis, nobijies un neprātīgi ilgojās pēc tēva. Un nupat bija uzradies jauns ienaidnieks.

Drudzis.

i