Vikabrālis Tumšās senatnes Stāsti Pirmā grāmata

divdesmit astotā nodala

i

-Kāpēc tu tā dari? Rena iesaucās. Viņš cen­šas mums palīdzēt! Tu izturies pret Toraku kā pret iz­stumto!

- Piesargies! Hords attrauca, vilkdams Toraku pa sniegoto Mežu.

Puisis centās noturēties kājās, taču rokas viņam bija sasietas uz muguras un tas nenācās viegli. Aizbēgt nebija cerību: viņu bija ielenkuši pieci dūšīgi Kraukļu vīri, starp kuriem bija arī Oslaks.

- Ātrāk! Hords steidzināja. Mums jātiek līdz no­metnei pirms tumsas!

- Bet viņš taču ir Klausītājs! Rena iebilda. Es varu to pierādīt!

Viņa norādīja uz kraukļādas maciņu pie Toraka jos­tas.

- Tiešām? Hords nomurmināja. Viņš, nepalēninā­dams soli, izvilka nazi un pārgrieza siksniņu, kurā karājās maks. Nu, tagad tas būs mans.

- Ko tu dari? meitene iesaucās. Atdod!

- Pievaldi mēli! Hords atcirta.

- Kāpēc gan? Kas tev atļāvis…

Brālis iecirta viņai pļauku. Tas bija pamatīgs sitiens, un Rena aizlidoja, piezemēdamās kupenā.

Oslaks mēģināja iebilst, taču Hords viņu padzina malā. Skatīdamies, kā Rena cenšas pieslieties sēdus, viņš smagi elsoja.

- Tu vairs neesi man māsa, Hords nospļāvās. Kad strautā atradām tavu bultu maku, mēs nospriedām, ka tu esi beigta. Finkedīns trīs dienas nerunāja, bet es gan nesēroju. Es biju pat priecīgs. Tu esi nodevusi ģinti un apkaunojusi mani. Es gribētu, kaut tu patiešām būtu pa­galam.

Meitene pielika trīcošu roku pie lūpām. Tās asiņoja. Uz vaiga sāka iezīmēties sarkana švīka.

- Tev nevajadzēja viņai sist, Toraks sacīja.

Hords pagriezās pret viņu.

- Neiejaucies!

Zēns cieši nopētīja Hordu un bija pārsteigts par iz­maiņām tā ārienē. No plecīgā, jaunā cilvēka, pret kuru viņš tika cīnījies pirms nepilna mēneša, pāri bija palikusi izdēdējusi ēna. Horda acis asaroja no negulēšanas, un pirkstiem, kas bija sagrābuši Nanuaku, nebija nagu: tie bija glumi un strutaini.

Kaut kas šo cilvēku grauza no iekšpuses.

- Beidz uz mani lūrēt, tas noņurdēja.

- Hord, ieminējās Oslaks, mums vajadzētu atkal sākt kustēties. Lācis…

Jauneklis pagriezās, un viņa skatiens ieurbās tumsā.

- Lācis, lācis, viņš murmināja, it kā neciešama būtu jau pati doma par zvēru.

- Nāc, Rena, Oslaks noliecās un sniedza meite­nei roku. Uzliksim tev zāļu apliekamo. Nometne nav tālu.

Rena viņa roku izlikās nemanām un piecēlās bez pa­līdzības.

Uzmetis skatienu pēdām, Toraks sabiezējošajā krēslā pamanīja oranžu mirgu. Tumsā zem jaunas eglītes vīdēja dzintardzeltenu acu pāris.

Sirds sāka kūleņot. Ja Hords pamanītu Vilku, kas zina,

ko viņš uzsāktu…

>

Par laimi, uzmanības centrā atradās Rena.

- Vai ģints vadonis tagad ir mans brālis? viņa vēlējās zināt. Vai jūs klausāt viņam, nevis Finkedīnam?

Viri nokāra galvas.

- Tas nav tik vienkārši, Oslaks teica. Pirms trim dienām mums uzbruka lācis. Tas nobeidza… divus cilvē­kus, vīrs sacīja aizlūzušā balsī.

Rena nobālēja. Viņa pievirzījās tuvāk Oslakam, kura piere un vaigi bija noziesti ar upes māliem

Toraks nezināja, par ko šīs zīmes liecina, taču, kad tās pamanīja Rena, viņa ieelsojās.

- Nē, meitene, pieskārusies Oslaka rokai, nočuk­stēja.

Milzīgais vīrs pamāja ar galvu un novērsās.

- Kas noticis ar Finkedīnu? Rena jautāja trīcošā balsī. Vai viņš…

- Viņš ir smagi ievainots, paskaidroja Hords. Ja viņš nomirs, es kļūšu par ģints vadoni. Esmu par to pār­liecināts.

Meitene ar plaukstām aizspieda muti un metās skriet nometnes virzienā.

- Rena! Oslaks iekliedzās Atgriezies!

- Lai šī skrien, Hords noburkšķēja.

Kad Rena bija viņus pametusi, Toraku piemeklēja briesmīga vientulības izjūta. Viņš pat nezināja, kā sauc pārējos Kraukļu vīrus.

- Oslak, puisis lūdzās, liec, lai Hords man atdod Nanuaku! Tā ir mūsu vienīgā cerība. Tu taču to zini.

Vīrs gribēja kaut ko teikt, bet iejaucās Hords.

- Tava dalība šajā pasākumā ir beigusies, viņš sacīja Torakam. Es nogādāšu Nanuaku Pasaules Gara kalnā! Es ziedošu Klausītāja asinis, lai izglābtu savu tautu!

Vilks bija tik pārbijies, ka viņam gribējās kaukt. Kā lai palīdz barabrālim? Kāpēc viss bija izvērties tik ļauni?

Sekodams pieaugušajiem bezastainiem pa spožo-baltoaukstumu, Vilks cīnījās pret badu, kas lika sarauties čo­kurā vēderam, un pret lemingu kārdinošo smaržu, kas plūda no dažu soļu atstatuma. Viņš cīnījās arī pret aici­nājumu, kas tagad bija kļuvis tik spēcīgs, ka neatstāja Vilku ne uz brīdi, un pret bailēm no dēmona, kura smaka virmoja vējā. Vilks centās neklausīties, kā gaudo svešo vilku bars bars, kas vairs neizklausījās pēc svešiniekiem, bet gan pēc attāliem asinsradiniekiem…

To visu nedrīkstēja ņemt vērā. Barabrālis bija bries­mās. Vilks juta tā sāpes un bailes. Viņš juta arī pieaugušo bezastainu dusmas un viņu bailes. Tie baidījās no Slaikā Bezastaina.

Vējš iegriezās no citas puses un atnesa līdz Vilkam smaržu vilni no lielā bezastainu midzeņa. Skaņas un smaržas plūda viņam pāri. «Slikti, slikti, slikti!» Vilka drosme saplaka. Viņš iesmilkstējās un paspruka zem no­krituša koka.

Midzenis nozīmēja neizmērojamu ļaunumu. Tas bija milzīgs un nepārskatāms; tajā mitinājās nikni suņi, kuri neko negribēja dzirdēt, un tajā bija lērums spožā-zvērakas-karsti-kož. Taču vissliktākie bija paši bezastaini. Tie gandrīz neko nespēja saost un sadzirdēt, taču pret šīm vājībām viņi cīnījās ar viltīgām ietaisēm, kuras pagata­voja ar savām priekšķepām: viņi lika medījumu nokost garajam-nagam-kas-lido-tālu.

Vilks nevarēja saprast skriet vai apstāties.

Lai labāk veiktos domāšana, viņš sakošļāja zariņu un pēc tam spožā-baltā-aukstuma pikuci. Viņš meta lokus. Domāšana nevedās. Vilks ilgojās pēc dīvainās pārliecības, kas viņu reizumis apmeklēja un pateica priekšā, ko darīt. Tā neparādījās. Jo bija izgaisusi kā krauklis debesis.

Kas tagad būtu jādara ?

Toraks vainoja sevi. Savas bezrūpības dēļ viņš bija pazaudējis Nanuaku. Tā bija tikai viņa vaina. Apkārtējie apsnigušie koki aizklāja mēnesi un uz takas meta zilganas ēnas. Torakam šķita, ka tie apsūdz viņu: «Tava vaina.»

Ātrāk, Hords sacīja un iedunkāja Torakam mu­gurā.

Kraukļi bija apmetušies klajumā pie kalnu strauta. Lauces vidū ar oranžu gaismu dega trīs priežu stumbri. Ugunskuram apkārt drūzmējās Kraukļu teltis ar nošķel­tajiem jumtiem, virkne mazāku ugunskuru un blakus tiem ar asiem mietiem pilnas vilku bedres, kurām bla­kus stāvēja ar žebērkļiem bruņoti vīri. Izskatījās, ka visa ģints ir pārvākusies uz ziemeļiem.

Kamēr Toraks kopā ar Oslaku palika pie vienas no būdām, Hords aizsteidzās pa priekšu. Toraks pamanīja Renu, un viņa oma mazliet uzlabojās. Meitene bija nome­tusies ceļos blakus kādas telts ieejai laukuma pretējā pusē un kaut ko satraukti stāstīja. Toraku viņa neredzēja.

Cilvēki sakumpuši sēdēja ap lielo ugunskuru. Gaiss bija sabiezējis no bailēm. Oslaks tika teicis, ka izlūki ma­nījuši lāci tikai divas ielejas tālāk.

Tas kļūst stiprāks, viņš bija sacījis. Plosās pa Mežu, it kā kaut ko meklētu.

Toraks sāka drebēt. Hords bija viņu piespiedis soļot raiti, un viņš sakarsa, taču tagad zēns vasaras kamzolī sala. Puisis cerēja: ļaudis taču nedomās, ka viņš ir no­bijies.

Oslaks atraisīja Torakam rokas un, uzlicis tam uz pleca plaukstu, ieveda viņu klajumā. Nonācis ugunskura gais­mā un balsu murdoņā, kas līdzinājās nikna bišu spieta zumēšanai, zēns par aukstumu aizmirsa.

Viņš ieraudzīja Seiunu, kura, turēdama klēpī kraukļ­ādas maciņu, ar sakrustotām kājām sēdēja uz ziemeļbriežu ādu kaudzes, blakus viņai Hordu, kas grauza īkšķi, un viņam līdzās Dairati ar saspringtu seju.

Iestājās klusums. Cilvēki atbrīvoja ceļu četriem vīriem, kas nesa sumbrādas nestuves, uz kurām gulēja Finkedīns. Kraukļu vadoņa seja bija saspringta, un kreisā kāja tam bija apsaitēta ar mīkstiem apsējiem, caur kuriem sūcās asinis. Kad vīri nolika nestuves blakus ugunskuram, viņa seja mazliet noraustījās. Citas zīmes, kas liecinātu par sāpēm, viņš neizrādīja.

Ripinādama sev pa priekšu priedes bluķi, parādījās Rena. Viņa nolika baļķēnu Finkedīnam aiz muguras, lai vadonim būtu pret ko atspiest pakausi, un iekārtojās viņam blakus uz ziemeļbrieža ādas. Viņa neskatījās uz Toraku, bet gan lūkojās ugunī.

Oslaks iebikstīja puisim mugurā, un tas paspēra dažus nedrošus soļus uz nestuvju pusi.

Kraukļu vadonis notvēra viņa skatienu un nelaida vaļā, bet Toraks par to tikai priecājās. Zilās acis bija tikpat modras un neizprotamas kā vienmēr. Hordam acīmredzot nāksies krietni pagaidīt, līdz tas kļūs par ģints vadoni.

- Kad pirmoreiz sastapām šo zēnu, Finkedīns sacīja skanīgā balsī, mēs vēl nezinājām, kas viņš ir. Kopš tā laika viņš ir atradis Nanuakas trīs daļas. Viņš ir arī izglā­bis dzīvību vienai no mūsējām. Vadonis mirkli paklusēja un turpināja: Man vairs nav šaubu viņš ir Klausītājs. Būtība slēpjas apstāklī, vai mēs viņu ar Nanuaku laidī­sim uz Pasaules Gara kalnu? Vai sūtīsim ceļā puišeli? Vai arī izvēlēsimies mūsu visspēcīgāko mednieku pieaugušu vīru, kuram ir krietni lielākas izredzes palikt dzīvam, sastopoties ar lāci?

Hords beidza grauzt īkšķi un izrieza plecus. Torakam pamira sirds.

- Laika nav daudz, Finkedīns sacīja un paraudzījās debesīs, kur mirdzēja Lielais Sumbrs. Pēc dažām die­nām lācis kļūs neuzveicams. Mēs nevaram sasaukt ģinšu sapulci, jo vairs nav laika. Man tas jāizlemj tagad visu ģinšu vārdā.

Bija dzirdama vienīgi ugunskura šņākoņa un sprak­šķēšana. Kraukļi kāri tvēra katru vadoņa vārdu.

- Starp mums ir daudzi, Finkedīns turpināja, kuri uzskata, ka uzticēt mūsu likteni puikam ir neprāts.

Hords pielēca kājās.

- Tas ir neprāts! Es esmu visstiprākais! Ļauj man do­ties uz Kalnu un izglābt ģinti!

- Tu neesi Klausītājs, teica Toraks.

- Bet kā tad ar pārējo, kas teikts pravietojumā? Seiuna jautāja savā čērkstošajā kraukļa balsī. «Klausī­tājs Kalnam atdos savas sirds asinis.» Vai tu to spēsi?

Toraks ievilka elpu.

- Ja vien būs vajadzīgs.

- Bet ir vēl cita iespēja! Hords iesaucās. Mēs viņu tagad nogalināsim, un es nogādāšu asinis Kalnā! Vismaz kaut kāda iespēja izvairīties no nelabvēlīga likteņa!

Kraukļi piekrītoši murmināja.

Finkedīns pacēla roku, lai apklusinātu ciltsbrāļus, un vērsās pie Toraka:

- Tu mēdzi noliegt, ka esi Klausītājs. Kādēļ pēkšņi šāda degsme?

Zēns izslēja zodu.

- Lācis nogalināja manu tēvu. Šim nolūkam tas tika radīts.

- Kaut kas cēlāks nekā tikai atriebība, Hords vīps­nāja.

- Un kaut kas cēlāks nekā godkārība, Toraks at­cirta.

Viņš pagriezās pret Finkedīnu.

- Man nerūp «ģints glābšana». Kādas ģints? Savas ģints piederīgos es pat nekad neesmu sastapis. Taču es zvērēju tēvam, ka atradīšu Pasaules Gara kalnu. Es zvē­rēju.

- Mēs izniekojam laiku, teica Hords. Dodiet man Nanuaku, un es visu izdarīšu!

- Kādā vīzē? kāds apjautājās klusā balsī.

Tā bija Rena.

- Kā tu atradīsi Kalnu? viņa vaicāja.

Hords saminstinājās.

Rena piecēlās.

- Runā, ka tā esot Augsto kalnu vistālākā ziemeļu smaile. Nu, šeit jau mēs patlaban esam Augsto kalnu ziemeļu pakājē. Kur tad tā ir? viņa izpleta rokas. Es nezinu.

Rena pagriezās pret brāli.

- Varbūt tu zini?

Tas sāka griezt zobus.

Meitene jautāja Seiunai:

- Varbūt tu to zini? Nē? Un tā esot burve!

Rena vērsās pie Finkedīna:

- Un tu?

- Nē, viņš atbildēja.

Rena norādīja uz Toraku.

- Pat viņš to nezina, kaut gan ir Klausītājs, viņa bridi paklusēja un turpināja: Taču ir kāds, kas to zina.

Rēnas skatiens urbās Torakā.

Zēns saprata, kas tai padomā. «Gudrā Rena,» viņš no­domāja. «Kaut nu tikai izdotos…»

Toraks pielika pie lūpām plaukstas un iegaudojās.

Kraukļi noelsās. Nometnes suņi sacēla kņadu.

Zēns iegaudojās vēlreiz.

Pēkšņi pāri klajumam nozibēja pelēka svītra, kas me­tās pie Toraka.

Cilvēki klaigāja un rādīja ar pirkstiem, bet suņi kļuva gluži nevaldāmi, un vīriem nācās tos aiztriekt projām. Kāds mazs bērniņš iesmējās.

Toraks nometās ceļos un paslēpa seju Vilka kažokā. Pēc tam viņš pateicīgi nolaizīja vilcēnam degunu. Lai at­bildētu uz saucienu, Vilkam bija vajadzīgs milzums dros­mes.

Kad kņada bija pierimusi, Toraks pacēla galvu.

- Tikai Vilks spēj atrast Kalnu, viņš teica Finkedīnam. Uz šejieni mūs atveda viņš. Pateicoties viņam, mēs at­radām Nanuaku.

Kraukļu ģints vadonis pārlaida ar roku pāri tumši ru­dajai bārdai.

- Atdodiet man Nanuaku, Toraks lūdzās. Ļaujiet man to nogādāt Pasaules Garam. Tā ir mūsu vienīgā iespēja.

Ugunskurs krakšķēja un sprēgāja. No tuvīnajām eg­lēm nobira sniegs. Kraukļu ģints ļaudis gaidīja, ko izlems vadonis.

Visbeidzot Finkedīns ierunājās:

- Mēs tevi apgādāsim ar pārtiku un apģērbu. Kad tu vari doties ceļā?

Toraks izpūta aizturēto elpu.

Rena pameta viņam ar galvu.

Hords klaigāja un mēģināja iebilst, taču Finkedīns viņu ar skatienu apklusināja. Kraukļu vadonis no jauna vērsās pie Toraka:

- Kad tu būsi gatavs doties ceļā?

Puisis norija siekalas.

- Nu… Rīt?