Vikabrālis Tumšās senatnes Stāsti Pirmā grāmata

septītā nodala

Tris mednieki. Trīs nāvējošas bultas ar krama uzga­ļiem. Visas pavērstas pret viņu.

Toraka domas mutuļoja. Viņš nespēja pakustēties. Vilks nebija redzams.

Vīrs, kas turēja puisi aiz kamzoļa, bija milzīgs. Viņa rūsganā bārda izskatījās pēc izspūrušas putna ligzdas, vienu vaigu vagoja neglīta rēta, un kāds tam bija nokodis ausi. Brīvajā rokā tas turēja nazi ar krama asmeni, kas dūrās Torakam zem žokļa.

Viņam blakus stāvēja garš, jauns cilvēks un meitene apmēram Toraka vecumā. Abiem bija tumši rudi mati, rāmas, nežēlīgas sejas un bultas ar krama uzgaļiem, kas bija nomērķētas Torakam sirdī.

Zēns centās norīt siekalas. Viņš cerēja, ka neizskatās pārāk nobijies.

Laidiet mani vaļā! Toraks noelsās. Viņš centās iz­locīties no milža tvēriena, taču tas neizdevās.

septītā nodala

Lielais vīrs ieņurdējās.

- Tad šis ir mūsu zaglis, viņš noteica un pacēla To­raku gaisā tā, ka tam aizžņaudzās rīkle.

- Es… neesmu zaglis, ķerdamies pie kamzoļa apkak­les, Toraks gārdza.

- Viņš melo, auksti sacīja jauneklis.

- Tu atņēmi mums stirnu buku, teica meitene.

Viņa vērsās pie milzīgā mednieka:

- Oslak, man šķiet, tu viņu žņaudz nost.

Oslaks nostādīja Toraku uz kājām. Taču tvērienu viņš neatlaida, un nazis joprojām palika puisim pie rīkles.

Meitene rūpīgi ielika atpakaļ bultu makā bultu un uzmeta plecā loku. Jaunākais mednieks viņas piemēram nesekoja. No tā spīdošajām acīm varēja spriest, ka viņš ar sevi ir ļoti apmierināts. Viņš ne mirkli nevilcinātos šaut.

Toraks klepoja un berzēja rīkli, slepšus taustīdamies pēc naža.

- Es to paņemšu, Oslaks sacīja.

Joprojām sagrābis Toraku spēcīgā tvērienā, viņš puisi atbruņoja un pasniedza tā ieročus meitenei.

Meiča ziņkārīgi nopētīja nazi.

- Vai arī šo tu esi nozadzis?

- Nē! zēns iesaucās. Tas… tas piederēja manam tēvam.

Skaidrs, ka mednieki viņam neticēja.

Toraks paraudzījās meitenē.

- Tu teici, ka es esot atņēmis jums buku. Kā tas var būt jūsu?

- Šī Meža daļa pieder mums, jaunais vīrietis atbildēja

viņas vietā.

Toraks apjuka.

- Ko tu ar to gribi teikt? Mežs nevienam nepieder…

- Tagad pieder, jaunākais mednieks atcirta. Tas tika nolemts ģinšu sapulcē. Un… viņš apklusa un drūmi vērās Torakā. Vai zini, ko tas nozīmē? Tas nozīmē tavu nāvi.

Zēns nosvīda. Nāvi? Kopš kuriem laikiem par stirnu buka nomedīšanu maitā nost cilvēkus?

Torakam mute bija tik izkaltusi, ka viņš tik tikko spēja parunāt.

- Ja… ja jūs sekojāt bukam, viņš stomījās, ņemiet to un laidiet mani vaļā. Tas ir manā maisā. Es neko daudz neesmu apēdis.

Oslaks saskatījās ar meiteni, bet jaunais cilvēks nicīgi pašūpoja galvu.

- Tas nebūs tik vienkārši, viņš sacīja. Tu esi mans gūsteknis. Oslak, sasien šim rokas! Vedīsim viņu pie Finkedīna.

- Kas viņš ir? Toraks gribēja zināt.

- Kāds cilvēks, Oslaks paskaidroja.

- Tu laikam neko nesajēdz, meitene smīkņāja.

- Finkedīns ir mans tēvocis, jaunākais mednieks teica un izslējās. Viņš ir mūsu ģints vadonis. Un es esmu Hords viņa brāļadēls.

- Kas par ģinti? Kurp jūs mani vedat?

Tie neatbildēja.

Oslaks puisi pagrūda tā, ka viņš nokrita uz ceļiem. Sliedamies kājās, Toraks pameta skatienu pār plecu un ar šausmām ieraudzīja, ka, meklēdams viņu, atgriežas Vilks. Tas apstājās kādus divdesmit soļus atstatus un oš­ņāja svešinieku smaržas.

Tie viņu nebija pamanījuši. Ko svešie mednieki darītu, ja ieraudzītu Vilku? Jādomā, pat viņi ievēroja mūžseno li­kumu, kas aizliedz nogalināt citus medniekus. Bet ko tad, ja tie Vilku padzen? Toraks iztēlojās to pamestu vienu Mežā. Izsalkušu. Gaudojošu.

Lai pamudinātu Vilku slēpties, zēns klusi un brīdinoši iešņācās «uf!». Briesmas!

*

Oslaks no pārsteiguma gandrīz pārvēlās viņam pāri.

- Ko tu teici?

- Uf, Toraks atkārtoja.

Par nelaimi, Vilks nebēga. Gluži pretēji ausis pie­glaudis, tas tecēja tieši pie Toraka.

- Kas tad tas? Oslaks nomurmināja. Viņš pieliecās un nogrāba Vilku aiz skausta. Šūpodamies milzīgajā, sarkanajā dūrē, Vilks spirinājās

un ņurdēja.

- Laidiet viņu vaļā! Toraks kliedza, cenzdamies iz­rauties. Laidiet vaļā, vai arī es jūs nogalināšu!

Oslaks un meiča sāka smieties.

- Laidiet! Viņš jums neko sliktu nav nodarījis!

- Patriec šo, un iesim, aizkaitināts sacīja Hords.

- Nē! Toraks vaimanāja. Viņš ir mans ceļvedis… Nē!

Meitene uzmeta viņam aizdomīgu skatienu.

- Kas viņš tev ir?

- Viņš ir kopā ar mani, puisis nomurmināja. Toraks zināja nedrīkst tiem atklāt, ka viņš meklē

Kalnu un prot sarunāties ar Vilku.

- Iesim, Rena, Hords norūca. Mēs izniekojam laiku.

Bet Rena joprojām vēroja Toraku. Viņa pagriezās pret Oslaku.

- Dod to man.

Savās mantās viņa sameklēja briežādas maišeli, kurā iebāza vilcēnu, cieši aizlocīdama kules augšu. Uzmetusi plecā maisu, kas spārdījās un smilkstēja, viņa vērsās pie Toraka:

- Paliec mierīgs, vai arī es to triekšu pret koku!

Puisis uz viņu nikni paskatījās. Maz ticams, ka meiča

tā rīkotos, taču viņa nodrošināja Toraka paklausību lie­lākā mērā nekā Oslaks vai Hords.

Oslaks vēlreiz pagrūda Toraku, un viņi pa briežu taku devās uz ziemeļrietumiem.

Jēlādas saites bija sasietas cieši, un Torakam sāka sā­pēt plaukstu locītavas. «Lai jau,» viņš nodomāja. Zēns bija uz sevi nikns. «Vienmēr paskaties atpakaļ,» bija mācījis tētis. Toraks padomu atkal bija aizmirsis un tagad par to dārgi maksāja tāpat kā Vilks. Apslāpētie smilksti kulē bija apklusuši. Vai viņš būtu nosmacis? Varbūt jau pagalam?

Toraks lūdza Rēnai, lai tā atver maišeli un ielaiž tur mazliet gaisa.

- Nav nepieciešams, viņa nepagriezusies teica. Es nupat jutu, ka tas spārdās.

Toraks sakoda zobus un steberēja tālāk. Viņam vaja­dzēja izdomāt, kā aizbēgt.

Oslaks gāja cieši aiz muguras, bet Hords pa priekšu. Jauneklim varēja būt ap deviņpadsmit, tas bija vingrs un glīts no vaiga. Viņš šķita arī augstprātīgs un mūždien satraucies: tam visos pasākumos vajadzēja būt vislabāka­jam; Oslaks vienmēr baidījās, ka kādreiz viņu kāds varētu pārspēt. Horda ietērps bija krāsains un brangi pataisīts: kamzolis un stulpiņi izšūti ar pītām, sarkanām cīpslām un to malas apdarinātas ar kāda putna spalvām, kas bija nokrāsotas zaļas. Uz krūtīm viņš nēsāja varenu kaklarotu no staltbrieža zobiem.

Toraks bija neziņā. Kāpēc medniekam jābūt tik krāsai­nam? Turklāt kaklarota grabēja, un tas ir "beidzamais, ko tu vari vēlēties".

Rena pēc vaibstiem atgādināja Hordu, un Toraks prā­toja, vai abi ir brālis un māsa, kaut gan Rena bija par četrām vai piecām vasarām jaunāka. Viņas ģints piederī­bas tetovējumi trīs smalkas zilimelnas līnijas pār vaigu kauliem -, kas bija skaidri saskatāmi uz gaišās ādas, da­rīja meitenes skatienu skarbu un aizdomu pilnu. Tora­kam nenāca ne prātā lūgt viņai palīdzību.

Meičas stirnādas kamzolis un stulpiņi bija noplukuši, taču loks un bultu maks bija brīnišķīgs, un bultas bija meistarīgi aprīkotas ar pūces spalvu spārniņiem, lai to lidojums būtu klusāks. Uz diviem kreisās rokas pirkstiem Rēnai bija ādas pirkstusargi, bet uz labās rokas ar siks­niņām bija piesaitēts zaļa, pulēta slānekļa apakšdelma aizsargs. Torakam iešāvās prātā, ka šāds aprīkojums ir raksturīgs cilvēkam, kurš savu dzīvi pakārto lokam. «Lūk, kas viņai ir svarīgs,» Toraks nodomāja. «Nevis skaists apģērbs kā Hordam.»

Bet pie kādas ģints viņa pieder? Pie meitenes kam­zoļa kreisajā pusē, tāpat kā Hordam un Oslakam, bija piešūts ģints aizbildņa ādas gabals sloksne ar melnām spalvām. Gulbis? Ērglis? Spalvas bija pārāk sapluinītas. Toraks nevarēja saprast, kas tas par putnu.

Viņi gāja visu rīta cēlienu, neapstādamies, lai paēstu vai padzertos: šķērsoja purvainas ielejas, kuras bija pār­ņēmušas apses ar drebošām lapām; rāpās pakalnos, ko noēnoja mūžzaļas priedes. Koki sērīgi nopūtās, it kā ap­raudātu Toraku, kas soļoja zem to zariem.

Sauli aizēnoja mākoņi, un puisis vairs nesaprata, uz kuru pusi dodas. Viņi nonāca pie nogāzes, kur vidukļa augstumā lielā skaitā slējās skudru pūžņi. Tā kā meža skudras savus mājokļus ierīko vienīgi koku dienvidu pusē, Toraks secināja, ka viņi dodas uz rietumiem.

Visbeidzot visi apstājās, lai pie tērces padzertos.

- Mēs velkamies pārāk lēni, Hords ņurdēja. Lai tiktu līdz Vējupei, mums jāšķērso vēl viena ieleja.

Toraks saausījās. Varbūt var dabūt dzirdēt kaut ko noderīgu…

Rena saprata, ka viņš klausās.

- Vējupe, meitene klāstīja Torakam tik lēnām, it kā viņš būtu zīdainis, atrodas uz rietumiem nākamajā ielejā. Tur mēs apmetamies rudenī. Un pāris dienu gā­juma attālumā uz ziemeļiem ir Platupe, kur mēs dzīvojam vasarā. Tāpēc, ka tur ir laši. Tās ir zivis. Varbūt esi par tādām dzirdējis.

Toraks juta, ka nosarkst. Taču tagad viņš zināja, kurp viņi dodas: uz sagūstītāju rudens nometni. Tas izklausījās slikti. Nometne nozīmēja daudz ļaužu un mazāk iespēju aizbēgt.

Kamēr viņi gāja, saule laidās zemāk, un Toraka naid­nieki kļuva modri: tie bieži apstājās, lai ieklausītos un paskatītos apkārt. Zēns lēsa, ka arī viņi zina par lāci. Varbūt tieši tāpēc tie bija izgudrojuši nedzirdēto likumu par medījuma «piederību». Jo dzīvnieki bija iztramdīti; tos bija aizbiedējis lācis.

Viņi nokāpa plašā ielejā, kur auga ozoli, oši un priedes, un drīz vien sasniedza platu, sudrabotu upi. Tā droši vien bija Vējupe.

Pēkšņi Toraks saoda dūmus. Viņi tuvojās apmetnei.