Vikabrālis Tumšās senatnes Stāsti Pirmā grāmata

ČETRPADSMITĀ NODAĻA

Ko tas nozīmē? Rena čukstus jautāja, raudzī­damās uz pārbiedēto vilcēnu.

- Nezinu, Toraks nomurmināja.

Viņam uzmetās zosāda. Putni bija apklusuši.

Rena izvilka no maksts Toraka nazi un pasvieda to saimniekam.

Puisis to noķēra un atzinīgi pamāja ar galvu.

- Mums vajadzētu griezties atpakaļ, meitene sacīja.

- To mēs nedrīkstam darīt, Toraks iebilda. Šis ceļš ved uz Kalnu.

Vilka dzintardzeltenās acis no bailēm bija satumsušas. Ar noliektu galvu un saboztu spalvu viņš lēnītēm lavījās uz priekšu.

Toraks un Rena sekoja, cik klusi vien spēdami. Kadiķi ķērās viņiem zābakos. Usnejas snaikstīja izstīdzējušus pirkstus gar viņu sejām. Koki pēkšņi bija apklusuši: tie gribēja redzēt, kas notiks.

- Varbūt tas nemaz nav… Rena ierunājās. Es gri­bēju teikt, varbūt tas ir lūsis. Vai āmrija.

Toraks tam ticēja tikpat maz, cik viņa pati.

Aiz takas līkuma viņi uzgāja nokritušu bērzu, caur kura dziļi saskrāpēto mizu plūda sula. r

Abi klusēja. Viņi zināja, ka lāči dažreiz saskrāpē ko­kiem mizu, lai iezīmētu savus medību laukus vai lai aiz­biedētu citus Meža medniekus.

Vilks tuvojās bērzam, lai to labāk apostītu. Toraks se­koja un atviegloti nopūtās.

- Āpsis.

- Esi pārliecināts? Rena jautāja.

- Skrāpējumi nav tik dziļi kā lācim, un uz mizas ir zeme. Zēns aizgāja otrpus koka. Tas notraipījis priekšķepas ar zemi, rakdams kāpurus. Un apstājies šeit, lai tās noberztu tīras. Pēc tam āpsis devies atpakaļ uz alu. Uz turieni… Toraks ar roku pamāja uz austrumiem.

- Kā tu to visu zini? Rena vaicāja. Vai Vilks tev to pastāstīja?

- Nē. To man pastāstīja Mežs.

Zēns pamanīja ceļabiedres pārsteigto skatienu.

- Pirms brīža es pamanīju sarkanrīklīti ar āpša vilnu knābī. Tā lidoja no austrumiem.

Viņš paraustīja plecus.

- Tu esi labs pēddzinis, vai ne? meitene taujāja.

- Tētis bija labāks.

- Tik un tā tu esi pārāks par mani, Rena sacīja. Taču skaudības viņas balsī nebija: meitene vienkārši atzina pa­tiesību. Bet kādēļ gan no āpša nobijās Vilks?

- Nedomāju, ka viņš izbijās no āpša, Toraks teica. Iemesls, šķiet, būs cits.

Rena sadabūja viņa cirvi, loku un bultu maku un at­deva ieročus īpašniekam.

- Lūk! Labāk paņem šos!

Viņi lavījās tālāk pa taku. Vilks gāja pirmais, Toraks, pētīdams zīmes, aiz viņa, bet gājienu noslēdza Rena, kura pūlējās kaut ko saskatīt starp kokiem.

Bija noieti vēl kādi piecdesmit soļi, kad Toraks apstā­jās tik pēkšņi, ka meitene ieskrēja viņam mugurā.

Jauns dižskābardis vēl vaidēja sāpēs, taču dzīvot tam vairs nebija atlicis ilgi. Lācis acīmredzot bija pieslējies pakaļkājās un ļāvis vaļu dusmām: nolauzis koka galotni, saplēsis mizu sulojošās driskās un iecirtis dziļas brū­ces augstu stumbrā. Biedējoši augstu. Ja Rena uzrāptos Torakam uz pleciem, viņa diezin vai aizsniegtu zemāko ierobi.

- Neviens lācis nevar būt tik milzīgs, meitene čuk­stēja.

Toraks neatbildēja. Viņš atkal ir zilajā rudens mijkrēslī un palīdz tētim ierīkot nometni. Zēns pasaka kādu joku, un tēvs smejas. Pēc tam Mežs pārvēršas. Ķērc kraukļi. Čīkst priedes. No tumšajām koku pazarēm izlien melna ēna…

- Tas noticis pirms laba laika, Rena teica.

- Ko?

Viņa norādīja uz dižskābarža stumbru.

- Koka sula ir sabiezējusi. Skaties, tā ir gandrīz melna.

Toraks apskatīja dižskābardi. Rēnai bija taisnība. Lācis šeit bija plosījies vismaz pirms dienām divām.

Taču zēns nespēja ar Renu dalīties atvieglojumā. Viņa nezināja visļaunāko.

«Ar katru upuri tā spēks pieaug…» bija sacījis tētis. «Kad sarkanā acs ir visaugstāk debesīs… lācis kļūst ne­uzveicams.»

Lūk, arī pierādījums. Naktī, kad zvērs uzbruka Toraka tēvam, tas bija milzīgs. Bet ne tik milzīgs. Tas kļūst lielāks, zēns teica.

- Ko? Rena nesaprata.

Toraks viņai izstāstīja, ko bija teicis tētis.

- Bet… vēl nav pagājis ne mēnesis, meitene šaubī­jās.

- Es zinu.

Dažus soļus no takas Toraks atrada trīs garus, melnus matus, kas karājās pie zara apmēram galvas augstumā. Zēns aši kāpās atpakaļ.

- Tas aizgājis uz turieni, viņš norādīja uz ielejas pusi. Skaties daži zariņi mazliet paliekušies uz priekšu.

Taču tas neko nenozīmēja. Lācis jebkurā brīdī varēja atgriezties pa citu taku.

No pameža dzīlēm atskanēja žubītes spalgie treļļi.

Toraks atvieglojumā izpūta dvašu.

- Domāju, ka tuvumā tā nav, viņš teica. Citādi nedziedātu putni.

Tuvojās nakts, un viņi dubļaina strauta malā no lo­kaniem lazdu zariem un vecām lapām uzcēla nojumi. Akmeņozoli sniedza trūcīgu aizsegu, un ceļinieki, iekūruši nelielu ugunskuru, apēda dažas sloksnes kaltētas gaļas. Viņi neuzdrošinājās aiztikt laša plāceņus, jo lācis tos sa­ostu daudzu dienu gājuma attālumā.

Nakts bija auksta, un Toraks sēdēja sakumpis guļam­maisā, klausīdamies tālīnajā, tikko dzirdamajā dunā, kas, pēc Rēnas vārdiem, nāca no Dārdošā ūdenskrituma.

Kāpēc tētis nekad netika stāstījis par pravietojumu? Kāpēc Toraks bija Klausītājs? Ko tas viss nozīmē?

Viņam blakus, raustīdams ausi, gulēja Vilks. Rena sē­dēja un vēroja, kā pa malkas pagali rāpo vabole.

Tagad Toraks zināja, ka viņai var uzticēties. Meitene bija daudz darījusi, lai viņam palīdzētu; bez Rēnas viņš nebūtu spējis aizbēgt. Sajust kādu blakus viņam bija kaut kas jauns. Toraks sacīja:

- Man tev kaut kas jāpastāsta.

Rena pasniedzās pēc zariņa un palīdzēja vabolei tikt projām no pagales.

- Pirms nāves, Toraks teica, tēvs lika man zvērēt. Ka es atradīšu Pasaules Gara kalnu vai miršu.

Zēns brīdi klusēja un tad turpināja:

- Es nezinu, kāpēc viņš man lika zvērēt. Bet es ap­zvērēju. Un es darīšu visu, kas manos spēkos, lai turētu solījumu.

Rena pamāja ar galvu, un Toraks redzēja, ka tā pirmo reizi viņam patiešām tic.

- Arī man tev kaut kas jāpastāsta, viņa sacīja. Par pravietojumu.

Rena, saraukusi uzacis, virpināja pirkstos zariņu.

- Kad… ja tu atradīsi Kalnu, tu nedrīksti lūgt Garam palīdzību. Vispirms tev nāksies pierādīt, ka esi tā cienīgs. Seiuna man to pastāstīja pagājušajā naktī. Viņa teica tas ir tāpēc, ka kroplais klejotājs, uzmeistarodams lāci, pār­kāpa vienošanos, jo šis radījums nogalina bez vajadzības. Pasaules Gars par to ir saniknojies. Nāksies krietni pa­censties, lai atgūtu viņa labvēlību.

Toraks pūlējās norīt siekalas.

- Ko tas man maksās?

Rena ieskatījās puisim acīs.

- Tev nāksies tam atdot Nanuakas trīs visstiprākās daļas.

Toraks raudzījās meitenē ar tukšu skatienu.

- Seiuna teic, ka Nanuaka ir kā varena upe, kas nekur nebeidzas. Tā plūst katrā dzīvā būtnē. Tā ir medniekos, medījumā, akmeņos, kokos. Dažreiz tai izveidojas kādas īpašas daļas kā putas uz upes. Kad tas notiek, Nanuaka kļūst neticami spēcīga.

Rena brīdi vilcinājās.

- Tev tās jāatrod. Ja neatradīsi, Pasaules Gars tev nepalīdzēs. Un tu nekad nespēsi pieveikt lāci.

Toraks bija aizturējis elpu.

- Trīs Nanuakas daļas, viņš sacīja aizsmakušā balsī. Kas tās ir? Kā lai tās atrod?

- To nezina neviens. Mūsu rīcībā ir vienīgi mīkla.

Rena aizvēra acis un skaitīja:

- «Visdziļāk mīt noslīcis skatiens.

Visvecākais ir akmens zobs.

Visaukstākā ir pēdējā gaisma.»

Sacēlās viegls vējiņš. Akmeņozoliem sāka klusi čabēt lapas.

- Ko gan tas nozīmē? Toraks gribēja zināt.

Rena atvēra acis.

- To nezina neviens.

Zēns atbalstīja pieri pret ceļgaliem.

- Tātad man jāatrod kalns, kuru neviens nekad nav re­dzējis. Man jāatmin mīkla, kuru neviens nekad nav atmi­nējis. Un jānogalina lācis, kuru neviens nespēj pieveikt.

Rena ievilka elpu.

- Vismaz tev jāmēģina, viņa teica.

Toraks klusēja. Pēc brīža viņš jautāja:

- Kāpēc Seiuna to visu tev stāstīja? Kāpēc tieši tev?

- Es to nemaz negribēju dzirdēt, viņa vienkārši iz­stāstīja. Seiuna domā, ka man jākļūst par burvi, kad iz­augšu.

- Tu gribi būt burve?

- Nē! Bet man šķiet varbūt vārdos, kurus tu nule dzirdēji, ir kāda jēga. Ja viņa nebūtu man to pastāstījusi, tu to nekad neuzzinātu.

Atkal klusums. Rena izlocījās no guļammaisa.

- Iznesīšu laukā mūsu saiņus. Nav nekādas vajadzības ar ēdiena smaržu pievilināt lāci.

Kad viņa bija aizgājusi, Toraks saritinājās savā būdas pusē un ar skatienu ieurbās gailošo ogļu ugunīgajā sirdī. Apkārt miegā, sapņodami tumšzaļus sapņus, čīkstēja koki. Zēns domāja par tūkstošu tūkstošiem koku dvēseļu, kuras drūzmējas tumsā un gaida, lai viņš vienīgi viņš tās atpestītu no nezvēra.

Toraks prātoja par zeltainajiem bērziem, tumšsarka­najiem pīlādžiem un mirdzošajiem ozoliem. Viņš iztēlojās Mežu, kas ir pilns ar medījumu, ezerus un upes, kurās nudz zivis, un visu koku, krūmu un akmeņu daudzveidību, kas to vien gaida, lai cilvēks, kurš zina, kurp vērst savu skatienu, to visu ņem un izmanto. Viss, ko vien varēja vēlēties, bija atrodams Mežā. Līdz šim zēns nebija iedomājies, cik ļoti to mīl.

Ja lācis netiks iznīcināts, tas viss zudīs.

Vilks pietrūkās kājās un aiztecēja savās naksnīgajās gaitās. Atgriezās Rena, kas, ne vārda neteikusi, ielīda gu­ļammaisā un aizmiga. Toraks turpināja raudzīties lies­mās.

«Šajos vārdos ir kāda jēga,» Rena bija sacījusi. Dīvainā kārtā tie piešķīra puisim uzņēmību. Viņš ir Klausītājs. Viņš ir vajadzīgs Mežam. Viņš darīs visu, kas viņa spē­kos.

Zēns gulēja caurā miegā. Viņš sapņoja, ka tētis atkal ir dzīvs, taču sejas vietā tam bija neizteiksmīgs, balts akmens. «Es neesmu tavs tēvs. Es esmu Vilku ģints bur­vis.»

Toraks spēji pamodās.

Viņš sajuta uz sejas Vilka elpu; pēc tam kucēns ar mīkstām ūsām sāka kutināt zēnam plakstus un maigi kodīt viņa vaigus un kaklu.

Toraks nolaizīja Vilkam purnu, tas savukārt ar degunu pabikstīja puisim zem zoda un, piespiedies pie viņa, klusi ieņurdējās.

- Mums vajadzētu šķērsot upi tālāk lejpusē, Rena sacīja, kad viņi abi staipīja kaklus uz Dārdošā ūdenskri­tuma pusi.

Toraks noslaucīja no sejas ūdens lāses un prātoja, kā gan Mežā kāds var būt tik negants.

Visu dienu viņi bija gājuši pret straumi pa klusās, za­ļās Platupes krastu. Taču patlaban, kad ūdens dārdēdams gāzās pāri stāvajai klints sienai, upe biedēja ar savu nik­numu.

- Mums jāiet vairāk uz lejteces pusi, Rena atkār­toja.

- Tur mēs būsim kā uz delnas, Toraks iebilda. Pļa­vas ir pārāk pārskatāmas. Turklāt Vilks grib palikt šajā pusē.

Meitene saknieba lūpas.

- Ja viņš ir ceļvedis, kur tad šis ir noslēpies?

- Vilks neieredz upes. Viņa bars gāja bojā plūdos. Bet viņš atgriezīsies, kolīdz mēs būsim izdomājuši, kā tikt pāri ūdenskritumam.

- Nūja, Rena neticīgi novilka.

Tāpat kā Toraks, viņa bija slikti gulējusi un tāpēc visu rīta cēlienu staigāja saīgusi. Pravietojumu neviens no abiem nepieminēja.

Visbeidzot viņi atrada briežu taku, kas vijās augšup gar ūdenskrituma malu. Tā bija stāva un dubļaina, un, kad abi sasniedza virsotni, viņi bija nomocījušies un drē­bes bija piesūkušās ar mitrumu. Vilks jau gaidīja priekšā: tas sēdēja zem bērza drošā attālumā no Platupes un trī­cēja bailēs.

- Kur nu? Rena noelsās.

Toraks vēroja Vilku.

- Mēs iesim gar krastu, līdz viņš dos ziņu, ka jādodas pāri.

- Vai tu proti peldēt? meitene apvaicājās.

Zēns pamāja ar galvu.

- Un tu?

- Jā. Un Vilks?

- Nedomāju gan.

Lauzdamies caur kazenājiem un pīlādžu un jaunu bēr­ziņu brikšņiem, viņi gāja uz upes augšteces pusi. Diena bija vēsa un apmākusies, un vējš kaisīja ūdenī bērzu la­pas, kuras atgādināja mazus bultu uzgaļus, kas darināti no dzintara. Vilks ar pieglaustām ausīm rikšoja pa priekšu. Upe ātri un viegli tecēja uz ūdenskrituma pusi.

Viņi nebija tālu tikuši, kad Vilks ņurdēdams sāka skraidīt šurpu turpu pa krastmalu. Toraks sajuta viņa bailes. Zēns pagriezās pret Renu.

- Viņš grib doties pāri, taču ir nobijies.

- Arī kazenāji šeit ir pārāk biezi, Rena sacīja. Kā būtu, ja mēs paietu tālāk līdz akmeņiem?

Akmens bluķi bija gludeni un apauguši ar nodevīgi slidenām sūnām, taču tie par labu elkoņa tiesu sniedzās laukā no ūdens. Varētu mēģināt tikt pāri.

Toraks palocīja galvu.

- Es iešu pirmā, Rena sacīja un, novilkusi zābakus, piesēja tos pie mugursomas, tad uzrotīja stulpiņus.

Viņa atrada maiksti, lai labāk noturētu līdzsvaru, un pārmeta somu pār vienu plecu, lai tā viņu nenovilktu dibenā, ja gadītos paslīdēt. Bultu maku un loku meitene nesa otrā rokā, kuru bija pacēlusi augstu virs galvas.

Tuvodamās ūdenim, viņa izskatījās sabijusies. Taču Rena šķērsoja upi nesagrīļodamās līdz pat pēdējam ak­menim, no kura vajadzēja lēkt un, satverot vītola zaru, izrāpties krastā.

Toraks nolika malā ieročus un somu un novilka zāba­kus. Viņš vispirms gribēja pārnest pāri upei Vilku un tad atgriezties pēc mantām.

- Nāc, Vilk, zēns uzmundrinoši sacīja.

Pēc tam, notupies krastmalā un iedrošinoši ņurdē­dams, viņš to pašu pateica vilku valodā.

Dzīvnieks pašāvās zem kadiķu krūma un atsacījās līst ārā.

- Ieliec viņu maisā! Rena sauca no pretējā krasta. Tikai tā tu viņu dabūsi pāri!

- Ja es tā rīkošos, Toraks kliedza, viņš nekad vairs man neuzticēsies!

Zēns apsēdās sūnās pie paša ūdens. Pēc tam puisis nožāvājās un izstaipījās, lai parādītu Vilkam, cik viņš ir mierīgs.

Pēc brīža vilcēns iznira no kadiķiem un apsēdās viņam blakus.

Toraks nožāvājās vēlreiz.

Vilks paskatījās barabrālī, arī gari nožāvājās un iesmilkstējās.

Puisis lēnām piecēlās un, paņēmis Vilku rokās, nomie­rinoši murmināja vilku valodā.

Akmeņi zem Toraka basajām kājām bija ledusauksti un slideni. Vilks viņam rokās no bailēm trīcēja.

Pretējā krastā Rena, ar vienu roku turēdamās pie jauna bērziņa, sniedzās viņiem pretim.

- Nu, lūk! viņa sauca, cenzdamās pārkliegt ūdens­krituma dārdus. Jūs jau esat gandrīz galā!

Vilka nagi ieķērās Toraka kamzolī.

- Pēdējais akmens! Rena sauca. Es viņu satver­šu…

Pret akmeni saplīsa vilnis un apšļakstīja abus ar stin­dzinošu šalti. Vilka pacietībai pienāca gals. Izmisīgi iz­locījies no Toraka tvēriena, tas lēca uz krastu un ar pa­kaļkājām iekrita ūdenī, bet ar priekšķepām tvērās pie krasta.

Rena paliecās uz priekšu un satvēra viņu aiz čupra.

- Dabūju gan! meitene nopriecājās.

Toraks zaudēja līdzsvaru un ievēlās ūdenī.