Vikabrālis Tumšās senatnes Stāsti Pirmā grāmata

DIVDESMIT OTRĀ NODALA

3

REna bija saritinājusies guļammaisā un prātoja, ka jā­ceļas augšā, kad, likdams viņai no pārsteiguma salēkties, būdas ieejā parādījās Toraks.

- Laiks sākt kustēties, viņš teica un, noliecies pie ugunskura, pasniedza viņai kaltētas brieža gaļas sloksni.

Pēc zilajiem lokiem zem puiša acīm bija noprotams, ka viņš nav gulējis vairāk par Renu.

Viņa apsēdās un bez ēstgribas nokoda gabalu gaļas. Skrāpējums uz vaiga dega, un zilums zem acs sāpēja. Bet vēl sliktāk bija tas, ka sāka pielavīties bailes. Ne jau tikai tāpēc, ka tuvumā atradās ala un apkārt ložņāja lācis. Bija vēl kas cits: kaut kas tāds, par ko negribējās pat domāt.

- Es atradu pēdas, Toraks sacīja, pārtraukdams viņas pārdomas.

Rena pārtrauca košļāt kumosu.

- Uz kurieni tie devušies?

- Uz rietumiem gar kalna pretējo pusi un tad lejup uz dižskābaržu mežu.

Toraks paliecās uz priekšu un sabikstīja ugunskuru; bažas viņa šauro seju bija padarījušas skarbu.

- Lācis viņam jau mina uz papēžiem.

Rena iztēlojās, kā Vilks bēg caur Mežu un nezvērs viņam aizvien vairāk tuvojas.

- Torak, viņa teica, tu taču saproti, ka, sekodami Vilkam, mēs tuvosimies arī lācim.

- Jā.

- Ja mēs ar to saķersimies…

- Es zinu, puisis viņu pārtrauca. Taču es no gai­dīšanas esmu jau gluži slims. Mēs esam šeit nosēdējuši visu nakti un nekā. Mums jāiet un viņš jāatrod. Vismaz man tas jādara. Tu vari palikt šeit…

- Nē! Skaidrs, ka es iešu kopā ar tevi! Es tikai tāpat vien ieminējos.

Rena paskatījās uz lašādas cimdu, kas karājās pie bū­das griestiem.

- Vai tev šķiet, ka no tā būs kāda jēga? Toraks jau­tāja, sekodams viņas skatienam.

- Nezinu.

Kad iepriekšējā dienā Rena zēnam izskaidroja burves­tības, tās šķita visai iespaidīgas.

- Ja kāds savārgst, viņa, juzdamās varen nozīmīga, stāstīja, tas parasti ir atgadījies tādēļ, ka apēsts kaut kas slikts. Taču dažreiz slimība izceļas no tā, ka dēmoni aizvilina projām cilvēka dvēseles. Noklīdušās dvēseles jāglābj. Daudz reižu esmu redzējusi, kā to dara Seiuna. Lai savāktu vienkopus nelaimīgās dvēseles, viņa pie pirk­stiem piesien nelielus makšķerāķus; pēc tam burve iedzer īpašu līdzekli, kas palīdz atbrīvoties viņas dvēselēm, lai tās spētu atstāt ķermeni un atrast…

- Kāds tam sakars ar Nanuaku?

- To es tev gribēju pastāstīt, Rena, pārmetoši paraudzījusies Torakā, sacīja. Lai tās atrastu, Seiunai savas dvēseles jāpaslēpj no dēmoniem.

- Ahā. Tātad, ja tu rīkosies kā viņa, tad spēsi padarīt Nanuaku lācim neredzamu?

- Man šķiet jā. Lai paslēptos, viņa ieziež seju ar vērmelēm un okeru, pēc tam uzliek pīlādža mizu masku, kuru piesien pie sejas ar visu ģints locekļu matiem. Es gatavojos rīkoties tāpat. Nu, tādā garā.

Pēc tam Rena no salocītām pīlādža mizām uztaisīja vācelīti, kuru iezieda ar vērmelēm un okeru. Viņa ielika tajā akmens zobu un aptina kārbiņu ar savām un Toraka matu šķipsnām.

Kaut ko darīt, nevis tikai baiļoties par Vilku, bija no­mierinoši, un Rena jutās gandarīta par savu rīcību. Taču patlaban, saltajā rītausmā, no jauna sāka rasties šaubas. Ko tad viņa galu galā sajēdz no burvestībām?

- Nāc! Toraks uzsauca, pielēkdams kājās. Pēdas būs labi redzamas. Gaisma ir jauka un maiga.

Rena izbāza degunu no būdas.

- Kas ir ar lāci? Varbūt tas pazaudējis Vilka pēdas un nāk atpakaļ pie mums?

- Nedomāju gan, zēns sacīja. Droši vien tas jo­projām seko Vilkam.

Nezin kāpēc Rēnas oma no tā neuzlabojās.

- Kas par vainu? Toraks jautāja.

Meitene nopūtās. Patiesībā viņa gribēja teikt: «Es ļoti, ļoti ilgojos pēc savas ģints; es baidos, ka Finkedīns man nekad nepiedos to, ka palīdzēju tev aizbēgt; man šķiet, ka mēs esam traki, jo tīšuprāt lienam lācim rīklē; man ir briesmīga sajūta, ka mēs nonāksim vietā, kurā es nekādā ziņā negribētu nokļūt; un es bažījos, ka man šeit vispār nevajadzētu atrasties, jo pretēji tev es neesmu Klausītāja un neesmu minēta pravietojumā es esmu tikai Rena. Taču nav nekādas jēgas to visu tev stāstīt, jo tu domā tikai par to, kā atrast Vilku.»

Nekas. Viss kārtībā.

Toraks uzmeta viņai neticīgu skatienu un sāka nobra­dāt ugunskuru.

Visu rīta cēlienu viņi, pagriezušies uz ziemeļaustru­miem un nepārtraukti virzīdamies pret kalnu, cauri diž­skābaržu mežam un pēc tam cauri eglainei, sekoja Vilkam pa pēdām. Rena kā vienmēr bija pārsteigta par Toraka pēddziņa prasmi. Izskatījās, ka, ar neizsīkstošu pacietību pētīdams zemi un bieži vien atrazdams nemanāmas zī­mes, kurām pieaudzis mednieks būtu pagājis garām, viņš nonāk transā.

Bija jau pāri pusdienlaikam, un tuvojās krēsla, kad Toraks apstājās.

- Kas nu? Rena apjautājās.

- Kuš! Šķiet, ka es kaut ko dzirdēju. Zēns pielika pie auss plaukstu. Tur! Dzirdi?

Rena papurināja galvu.

Puiša seja atplauka platā smaidā.

- Tas ir Vilks!

- Esi pārliecināts?

- Viņa balsi ne ar ko nav iespējams sajaukt. Nāc, viņš ir tur tālāk! Toraks norādīja uz austrumiem.

Rēnai pamira sirds. «Tikai ne uz austrumiem,» viņa domāja. «Lūdzu, nevajag iet uz austrumiem!»

Kamēr Toraks sekoja skaņām, zeme kļuva akmeņai­nāka un parādījās līdz cilvēka viduklim sarāvušies bērziņi un vītoli.

- Vai esi pārliecināts, ka viņš tur ir? meitene jautāja. Ja turpināsim iet šajā virzienā, mēs atdursimies pret kalniem. <.

Toraks viņas vārdus nebija dzirdējis; viņš traucās uz priekšu. Zēns pazuda aiz klintsbluķa, un pēc mirkļa Rena izdzirdēja, ka tas sajūsmināts sauc viņas vārdu.

Meitene uzskrēja nogāzē, apmeta loku ap klinti un nonāca ledaina ziemeļa skavās. Rena sarāvās un kāpās atpakaļ. Viņi bija nonākuši pašā Meža malā. Kalnu piekājē.

Priekšā pletās tuksnesīgs klajums, kur virši un pundurvītoli tvērās pie zemes, veltīgi cenzdamies paglābties no vēja, kur starp izmētātiem purva zāles kumšķiem trī­suļoja mazi, kūdras brūni ezeriņi. Tālumā virs pauguriem slējās krauja ar nodevīgiem akmeņu nogruvumiem, bet aiz tās Augstie kalni. Taču starp akmeņaino nogāzi un Kalniem, kuri spīdēja baltā mirdzumā, gulēja tas, no kā Rena baiļojās.

Skaidrs, ka Torakam par to nebija jausmas.

- Rena! viņš sauca, un vējš slāpēja zēna balsi. Ska­ties!

Novērsusi skatienu no ainavas, meitene ieraudzīja, ka Toraks nometies ceļos maza strautiņa krastā. Viņam lī­dzās ar aizvērtām acīm un ar kraukļādas maciņu blakus purnam gulēja Vilks.

- Viņš ir dzīvs! zēns priecājās, paslēpis seju slapjajā, pelēkajā kažokā.

Dzīvnieks atvēra vienu aci un vārgi pakustināja asti. Rena caur viršiem klumpačoja pie draugiem.

- Viņš ir novārdzis, Toraks sacīja, nepaceldams gal­vu, un cauri slapjš. Viņš skrējis pa strautu, lai nojauktu lācim pēdas. Tas gan ir gudri, vai ne?

Rena bailīgi paskatījās apkārt.

- Bet vai viņam tas ir izdevies?

- Ak jā, puisis atbildēja. Paskaties uz čipstēm! Ja tuvumā būtu lācis, tās te nerosītos.

Vēlēdamās, kaut spētu būt tikpat pārliecināta kā To­raks, Rena nometās ceļos un sāka somā meklēt laša plā­ceni, ar ko pacienāt Vilku. Viņa tika atalgota ar vēl vienu, nedaudz dzīvīgāku astes kustību.

No jauna satikt Vilku bija jauki, taču Rena nezin kāpēc jutās atstumta. Tik daudz domu rosījās viņas galvā; tik daudz kā tāda, par ko Toraks nezināja.

Viņa pacēla kraukļādas maciņu, atraisīja to un paska­tījās iekšā. Upes acis joprojām bija vietā, ievīstītas pīlādža lapās.

- Jā, paņem tās, Toraks sacīja un, pacēlis Vilku, no­guldīja draugu mīkstā purva zālē. Mums tās tūlīt pat jānoslēpj no lāča.

Rena atvēra pīlādža mizas kārbiņu, kurā bija akmens zobs, un ievietoja tajā arī upes acis; pēc tam viņa no jauna aizsēja kārbiņu ar matiem un ielika to kraukļādas makā, kuru piestiprināja pie jostas.

- Viņš atkopsies, puisis noteica un noliecās pār Vilku, lai sirsnīgi nolaizītu tam degunu. Mēs varam uzcelt būdu aizvējā nogāzes pakājē. Iekursim ugunskuru, ļausim viņam atpūsties.

- Tikai ne šeit, Rena steigšus iebilda. Mums jāiet atpakaļ uz Mežu.

Uz šā vēju nogludinātā paugura viņa jutās neaizsar­gāta kā kāpurs, kas šūpojas savā pavedienā.

- Labāk paliksim šeit, Toraks teica. Viņš norādīja uz ziemeļiem uz akmeņaino nogāzi un balto vizmu. Šis ir tuvākais ceļš uz Kalnu.

Rēnai vēderā iemetās krampji.

- Ko? Par ko tu runā?

- To man pateica Vilks. Mums jādodas uz turieni.

- Bet… mēs nevaram tur iet.

- Kāpēc ne?

- Tāpēc, ka priekšā ir ledus upe!

Toraks un Vilks pārsteigti paraudzījās meitenē, un vi­ņas skatiens sastapās ar diviem vilka acu pāriem: vienas bija dzintardzeltenas, bet otras gaišpelēkas. Tās viņai lika justies ļoti vientulīgai.

- Bet, Rena, Toraks pacietīgi teica, tas taču ir īsā­kais ceļš uz Kalnu.

- Man vienalga! meitene centās izdomāt kādu iemes­lu, kuru viņš ņemtu vērā. Mums vēl jāatrod Nanuakas trešā daļa, vai atceries? «Visaukstākā ir pēdējā gaisma.» Tur taču mēs to neatradīsim, vai ne? Tur valda aukstums, un tur nekā nav.

«Nekā, izņemot nāvi,» Rena domās piebilda.

- Vakarnakt tu redzēji sarkano aci, zēns teica. Tā ceļas arvien augstāk. Mums atlikušas tikai dažas dienas.

- Vai tu nemaz neklausies? Rena iesaucās. Mēs nevaram šķērsot ledus upi!

- Skaidrs, ka varam, Toraks biedējoši mierīgi atbil­dēja. Ceļu mēs atradīsim.

- Kā? Mums ir viens dzeramtrauks un par abiem čet­ras bultas! Četras bultasl Un tuvojas ziema, un tev mu­gurā ir vasaras apģērbs!

Puisis domīgi paraudzījās Renā.

- Ne jau tāpēc tu negribi tur iet.

Viņa pielēca kājās un aizgāja, taču pēc mirkļa atgrie­zās.

- Tieši uz šādas ledus upes aizgāja bojā mans tēvs, Rena sacīja.

Vējš skumji gaudoja pār pakalniem. Toraks paskatījās lejup uz Vilku, bet pēc tam no jauna pievērsa skatienu ceļabiedrei.

- Bija putenis, viņa teica. Tēvs atradās uz ledus upes aiz Cirvjezera. Viņam uzgāzās virsū puse ledus kalna. Tēti atrada tikai pavasarī. Seiunai nācās veikt īpa­šus ritus, lai saganītu viņa dvēseles kopā.

- Piedod, Toraks sacīja, es nezināju…

- Es to nestāstu tāpēc, lai tu man atvainotos, Rena viņu pārtrauca. Es tā runāju tādēļ, lai tu beidzot sa­prastu. Viņš bija spēcīgs, pieredzējis mednieks, kurš pa­zina kalnus, un tomēr ledus upe viņu nogalināja. Kā tev šķiet kādas cerības varētu lolot mēs?