Vikabrālis Tumšās senatnes Stāsti Pirmā grāmata

divdesmit trešā nodala

REna čukstēja: Uzvedies ļoti, ļoti klusi! Jebkurš ne­jaušs troksnis var to pamodināt.

Toraks staipīja kaklu uz ledus kalniem, kas slējās vi­ņiem virs galvas. Ledu viņš savā dzīvē bija redzējis, taču tādu nekad. Ne šādas ledus klintis, kas bija spicas kā naža smaile, ne saplaisājušās ieplakas, ne lāstekas, kuras bija garākas par kokiem. Izskatījās it kā milzīgs, bango­jošs vilnis būtu sasalis no Pasaules Gara pirksta viena vienīga pieskāriena. Taču, kad viņš tika paskatījies uz ledājiem no akmeņainās nokalnes, tie izskatījās vienīgi kā krokas uz platās, nelīdzenās ledus upes virsmas.

Ļāvuši Vilkam vienu dienu atpūsties pie ezeriņiem, viņi sāka lēnām vilkties caur purviem un pēc tam augšup pa akmeņaino nogāzi, kur ierīkoja apmetni ieplakā, kas sniedza vien niecīgu patvērumu no vēja. No lāča nebija ne vēsts. Varbūt burvestības bija izdevušās, taču, kā no­rādīja Rena, visticamāk, tas atradās rietumos, kur iedvesa bailes ģintīm.

Nākamajā rītā viņi bija sasnieguši ledus upes krastu un sāka virzīties uz ziemeļiem.

Staigāt zem ledus klintīm, kad sniegputenis tās ik mir­kli varēja sagraut, bija neprāts, taču viņiem nebija izvēles. Ceļu uz rietumiem noslēdza kūstošu ledāju ūdeņi, kas pildīja tumšzilu ieplaku.

Pārvietoties bez trokšņa nebija iespējams. Sniegu klāja sērsna, un tā zem zābakiem skaļi kraukšķēja. Toraka jau­nais niedru apmetnis čabēja kā sausas lapas; pat viņa paša elpa šķita apdullinoši skaļa. Visapkārt skanēja pārdabiska čīkstēšana un dīvainu nopūtu atbalsis: tur miegā mur­mināja ledus upe. Izklausījās, ka nevajag nemaz daudz piepūlēties, lai to pamodinātu.

Dīvaini, taču Vilks par to neuztraucās. Tam sniegs pa­tika: viņš klupa iekšā kupenās un mētāja pa gaisu ledus gabalus, tad ieskrējās, slīdēdams nobremzēja un klausījās, kā zem sniega segas rosās lemingi un sniega peles.

Patlaban Vilks apstājās, lai apostītu ledus kluci, un piebikstīja tam ar ķepu. Tas tomēr nekustējās, un vil­cēns, nolicis purnu uz priekšķepām, sauca to spēlēties un aicinoši smilkstēja.

- Kuš! Toraks nošņāca, aizmirsis, ka vajadzētu runāt vilku valodā.

- Kuš! atkārtoja Rena, kura gāja viņiem pa priekšu.

Kad puisim bija apnicis Vilku kušināt, viņš sastinga

un cieši vērās tālumā, izlikdamies, ka pamanījis kādu medījumu.

Vilks darīja to pašu. Taču, kad no medījuma nebija ne smakas, ne skaņas, viņš noskurināja ūsas un paraudzījās barabrālī. «Kur tad ir? Kur ir medījums?»

Toraks izstaipījās un nožāvājās. «Nav medījuma.»

«Ko? Kāpēc tad mēs medījam?»

«Jel paliec mierīgs!»

Vilks sarūgtināts klusi iesmilkstējās.

- Nāciet! Rena čukstēja. Mums jātiek pāri līdz tum­sai.

Ledus kalnu ēnā bija auksti. Nometnē pie ezeriem abi tika gatavojušies ceļam, cik bija viņu spēkos: viņi piebāza zābakus ar purva zāli, no lašādas un jēlādas pārpaliku­miem, kas atradās Rēnas maisā, pagatavoja dūraiņus un no niedru saišķiem, kurus sastiprināja ar zāli un sasēja ar cīpslām, apmetni Torakam. Taču ar to bija krietni par maz.

Arī pārtikas krājumi gāja uz beigām: dzeramtraukā ūdens un kaltēta laša un stirnu buka gaļa vien pāris die­nām. Zēns spēja iedomāties, ko būtu sacījis tēvs: «Ceļojums sniegājos nav bērnu spēle, Torak. Ja tev šķiet, ka tas ir nieks, tu ātri dabūsi galu.»

Bija sāpīgi apzināties, ka par sniegu viņš patiesībā neko daudz nezina. Rena savā nesatricināmajā noteik­tībā būtu teikusi:

- Es zinu tikai to, ka sniegā dzīt pēdas ir daudz vieg­lāk, no tā iznāk labas sniega bumbas, un, ja tu nokļūsti sniega vētrā, tad ierocies kupenā un gaidi, līdz tā pāriet. Bet tas ir viss, ko es zinu.

Sniegs kļuva dziļāks, un drīz vien tas jau sniedzās pāri ceļiem. Vilks atpalika un ar gudru ziņu ļāva Torakam iemīt taku, lai varētu iet viņa pēdās.

- Ceru, ka viņš zina ceļu, Rena klusā balsī sacīja. Es nekad tik tālu ziemeļos neesmu bijusi.

- Vai kāds ir bijis? Toraks apjautājās.

Meitene sarauca uzacis.

- Protams. Ledus ģintis. Taču viņi dzīvo līdzenumos, nevis uz ledus upes.

- Ledus ģintis?

- Irbju ģints. Narvaļu [4] ģints. Polārlapsas. Bet tu jau, protams…

- Nē, Toraks garlaikoti sacīja. Nezinu. Es pat ne­zinu…

Vilks viņam aiz muguras brīdinoši ierūcās.

Zēns pagriezās un ieraudzīja, ka tas metas slēpties zem pamatīgas ledus pārkares. Toraks pameta skatienu augšup.

- Uzmanies! viņš iekliedzās un, sagrābis Renu, pa­vilka meiteni zem arkas.

Atskanēja tāds krakšķis, ka ausis vai plīsa pušu, un viņus apņēma gaudojošs baltums. Ledus dunēja viņiem apkārt, sabirzdams sniegā, un pa gaisu lidoja nāvējošas lauskas. Toraks, sarāvies zem pārkares, lūdzās, kaut tā izturētu. Ja ne, viņi tiktu izšķaidīti pa sniegu kā saberz­tas brūklenes…

Ledus nogruvums beidzās tikpat pēkšņi, kā bija sā­cies.

Toraks smagi nopūtās. Dzirdama bija vienīgi klusa sniega šalkoņa.

- Kāpēc tā nomierinājās? Rena čukstus jautāja.

Toraks neziņā paraustīja plecus.

- Varbūt tā vienkārši miegā pagrozījās?

Meitene vēroja ledus krāvumus, kuri drūzmējās ap­kārt.

- Ja nebūtu Vilka, mēs tagad jau būtu aprakti.

Rena bija bāla, un uz viņas sejas spilgti izcēlās zili-

melnie ģints piederības tetovējumi. Toraks lēsa, ka viņa domā par savu tēvu.

Vilks piecēlās un, nošķiezdams abus ar slapju sniegu, noskurinājās. Viņš pagāja dažus soļus uz priekšu, ostī­dams dziļi ievilka elpu un gaidīja, kad pievienosies ceļa­biedri.

- Nāc nu, Toraks sacīja. Šķiet, ka mums nekas vairs nedraud.

- Nedraud… Rena nomurmināja.

Kad, saulei pa skaidrajām debesīm slīdot uz rietumiem, iesila diena, izkusušais ledus sniegā, kas bija neredzēti zils, izveidoja peļķes. Gaiss nemitīgi kļuva siltāks. Ap pusdienlaiku saule ledus kalnos uzšķīla uguni un stin­dzinošās ēnas acumirklī kļuva par spilgtas, baltas gais­mas plankumiem. Toraks niedru apmetnī drīz vien sāka svīst.

- Ņem, Rena sacīja un pasniedza viņam bērza tāss sloksni. Izgriez tajā spraugas un uzsien uz acīm. Citādi tu saķersi sniega aklumu.

- Man likās, ka tu tik tālu ziemeļos neesi bijusi.

- Es ne, bet Finkedīns gan ir bijis. Viņš man par to stāstīja.

Skatīties caur šaurajām spraugām bija apgrūtinoši, jo nepārtraukti nācās uzmanīties: no ledus kalniem bieži vien gāzās lejā sniega blāķi un milzīgas lāstekas. Iedams uz priekšu, Toraks ievēroja, ka Rena sāk atpalikt. Nekad agrāk tā nebija gadījies. Parasti viņa bija par Toraku āt­rāka.

Pagaidījis, līdz ceļabiedre viņu panāk, zēns pārsteigts ievēroja, ka meitenes lūpas kļuvušas zilganas. Toraks ap­jautājās, kas vainas.

Rena papurināja galvu un, saliekusies uz priekšu, ar rokām atspiedās pret ceļgaliem.

- Es visu dienu nejūtos labi, viņa teica. Jūtu, ka spēki mani pamet. Šķiet… šķiet, tas būs Nanuakas dēļ.

Toraks jutās vainīgs. Viņš tik ļoti centās neuzmodi­nāt ledus upi, ka bija aizmirsis Rena visu laiku nes

kraukļādas maciņu.

> >

- Dod to man, viņš sacīja. Nesīsim to pēc kārtas.

Meitene pamāja ar galvu.

- Bet es paņemšu dzeramtrauku. Tā būs godīgi.

Viņi apmainījās ar nesamajiem. Kamēr Toraks sēja

maku pie jostas, Rena paskatījās pār plecu, cik tālu viņi tikuši.

- Mēs ejam pārāk lēni, meitene pukojās. Ja netik­sim pāri līdz tumsai…

Viņai nebija vajadzības pabeigt savu sakāmo. Toraks spēja iztēloties, kā viņi ierokas sniegā un saraujas tumsā, bet apkārt šūpojas un vaid ledus upe. Viņš jautāja:

- Kā tev šķiet, vai mums pietiks malkas?

Rena papurināja galvu.

Pirms došanās ceļā uz akmeņaino nogāzi abi tika sa­lasījuši pa saišķim zaru un paņēmuši līdzi uguni. Šim nolūkam viņi no bērza nogrieza nelielu piepes gabaliņu, to aizdedzināja un pēc tam uguni nopūta, lai piepe tikai gruzdētu. Tad viņi to ietina bērza tāsī, kurā izdūra vairā­kus caurumus, lai piekļūtu gaiss, un visu ievīstīja mitros ķērpjos, lai piepe nesāktu degt ar liesmu. Tādējādi snau­došo uguni varēja nēsāt līdzi visu dienu un vajadzības gadījumā, pieliekot posu un uzpūšot, to atmodināt.

Toraks sprieda, ka malkas ir pietiekami, lai izturētu vismaz vienu nakti. Taču, ja saceltos vētra un nāktos ierakties sniegā uz vairākām dienām, viņi nosaltu.

Ceļinieki brida tālāk, un drīz vien puisis saprata, kā­pēc Nanuaka Renu bija nogurdinājusi. Toraks jau juta, kā tā viņu velk pie zemes.

Pēkšņi Rena apstājās un atvirzīja no acīm bērza tāsi.

- Kur pazudis ūdens? viņa noelsās?

- Kas? Toraks nesaprata.

- Sniega ūdens! Es tikai nupat pamanīju. Tas ir pa­zudis no ieplakas. Kā tev šķiet, vai mēs tagad nevarētu tikt malā?

Noņēmis savu sejsegu, Toraks, acis piemiedzis, pētīja sniegu. Tas bija tik žilbinošs, ka nekas lāgā nebija re­dzams.

- Es tomēr dzirdu, ka tas urdz, viņš teica un devās uz priekšu šo parādību izpētīt. Varbūt tas iesūcies zem…

Viss notika ļoti negaidīti. Ne ledus iekrakšķējās, ne sniegs iebruka. Vienubrīd Toraks gāja uz priekšu, bet nākamajā mirklī jau krita nebūtībā.